[{{mminutes}}:{{sseconds}}] X
Пользователь приглашает вас присоединиться к открытой игре игре с друзьями .
Обычный латышский
(5)       Используют 8 человек

Комментарии

Мультилингва 15 августа 2018
Словарь включён в программу мероприятия [18.07.18 - 07.09.18] Мультилингва МЕГА 2.
Написать тут
Описание:
Тексты длиной 270-300 символов
Автор:
Phemmer
Создан:
7 августа 2016 в 19:41 (текущая версия от 1 августа 2017 в 12:29)
Публичный:
Нет
Тип словаря:
Тексты
Цельные тексты, разделяемые пустой строкой (единственный текст на словарь также допускается).
Информация:
тексты из книг:
Ф.М. Достоевский "Идиот"
Л.Н. Толстолй "Анна Каренина"
Виктор Гюго "Отверженные, том 1"
Даниэль Дефо "Робинзон Крузо"
Содержание:
1 Bija tik drēgns un miglains, ka gaismiņu tik tikko manīja; desmit soļu attālumā pa labi un pa kreisi no ceļa pa vagona logiem bija grūti kaut ko saskatīt. Pasažieru vidū gadījās arī tādi, kas atgriezās no ārzemēm; pilnākā likās trešā klase, un tajā sēdēja tikai vienkāršie ļautiņi un tirgonīši, kas.
2 Kādā no trešās klases vagoniem mazā gaismiņā pie paša loga viens otram pretim sagadījās divi pasažieri — abi jauni cilvēki, abi gandrīz bez mantām, abi ģērbušies bez sevišķas elegances, abi ar diezgan jaukām sejām, un abiem visbeidzot radās vēlēšanās uzsākt vienam ar otru sarunu.
3 Viņš bija silti ģērbies — platā, melnā, ar drēbi pārvilktā jērādas kažokā, un pa nakti viņam nevajadzēja salt, kamēr viņa kaimiņš bija spiests izciest uz savas pārsalušās muguras visu saldmi, ko dod mitrā krievu zemes novembra nakts, kurai viņš, acīm redzot, nebija sagatavojies.
4 Šim mugurā bija diezgan plats un biezs apmetnis bez piedurknēm, ar milzīgu kapuci, taisni tāds, kādu bieži vien ziemā valkā ceļotāji kaut kur tālu ārzemēs, Šveicē vai, piemēram, Ziemeļitālijā, turklāt, protams, nerēķinoties ar tādiem ceļa gabaliem, kāds ir no Eidkūņiem līdz Pēterburgai.
5 Jaunekļa seja bija tomēr patīkama, smalka un kalsna, taču ļoti, ļoti bāla, šobrīd pat nosalusi zilgana. Rokās viņam šūpojās plāns veca, noplukuša fulāra sainītis, kurā, kā likās, atradās visa viņa ceļojuma mantība. Kājās viņam bija kurpes ar biezām zolēm un getras — atkal nekrieviski.
6 Melnmatainais kaimiņš jērādas kažokā visu to noskatīja pa daļai aiz gara laika un beidzot ar to nesmalkjūtīgo smīnu, kurā tik nekautrīgi un nevērīgi dažreiz izpaužas cilvēku labpatika par tuvākā neveiksmēm, jautāja: Un paraustīja plecus. Melnmatis iesvilpās un skaļi iesmējās.
7 Šie visziņu kungi dažreiz pat diezgan bieži sastopami zināmās sabiedriskās aprindās. Viņi visu zina, viss viņu nemierīgā prāta vērīgums un visas spējas neatturami traucas uz vienu pusi, protams, tāpēc, ka trūkst svarīgāku dzīves interešu un uzskatu, kā sacītu mūsdienu prātnieks.
8 Iesmējās arī melnīgsnējais. Gaišmatis mazliet pabrīnījās, ka viņam gadījās pateikt tik nelāgu kalambūru. Tiešām, vilciens ienāca stacijā. Lai gan Rogožins bija teicis, ka viņš aizbraucis klusītiņām, bet viņu jau gaidīja vairāki cilvēki. Tie kliedza un māja viņam ar cepurēm.
9 Ļebedevs galu galā panāca savu. Drīz vien trokšņainais bars devās projām Vozņesenskas prospekta virzienā. Kņazam bija jānogriežas uz Ļiteinajas ielas pusi. Bija mitrs un drēgns; kņazs iztaujāja pretimnācējus, — līdz viņa ceļa mērķim iznāca verstis trīs, un viņš nolēma braukt ar važoni.
10 Ģenerālis Jepančins dzīvoja pats savā namā netālu no Ļiteinajas ielas, Kristus Apskaidrošanās baznīcas pusē. Bez šā (lieliskā) nama, kura piecas sestdaļas tika izīrētas, ģenerālim Jepančinam Sadovajas ielā piederēja vēl milzīgs nams, kas arī deva ārkārtīgi lielus ienākumus.
11 Vecos laikos ģenerālis Jepančins, kā visiem bija zināms, piedalījies nodokļu atpirkumos. Tagad viņš piedalījās un viņam bija visai svarīga loma dažās solīdās akciju sabiedrībās. Viņš bija izdaudzināts par cilvēku ar lielu naudu, plašu darbības lauku un plašiem sakariem.
12 Un tomēr bija zināms arī tas, ka Ivans Fjodorovičs Jepančins ir cilvēks bez izglītības, cēlies no zaldātu bērniem; šis apstāklis, bez šaubām, varēja viņam darīt tikai godu, bet ģenerālim, kaut arī viņš bija gudrs cilvēks, piemita arī sīkas, piedodamas vājības, un viņam nepatika daži mājieni.
13 Veselība, sejas krāsa, stiprie, lai gan nomelnējušie zobi, plecīgais, druknais augums, rūpju pilnā sejas izteiksme no rīta dienestā, jautrā vakaros pie kāršu galda vai pie viņa gaišības — tas viss veicināja tagadējos un nākamos panākumus un kaisīja viņa ekselences dzīves ceļā rozes.
14 Ja neskaita dažus izņēmuma gadījumus, laulātie visu savu ilgās kopdzīves laiku bija novadījuši saticīgi. Gados būdama vēl ļoti jauna, ģenerāliene kā dzimusi kņaze un pēdējā savā ciltī, bet varbūt arī aiz dažām savām īpašībām bija pratusi atrast sev dažas ļoti augstu stāvošas labvēles.
15 Šais pēdējos gados pieauga un uzziedēja visas trīs ģenerāļa meitas — Aleksandra, Adelaida un Aglaja. Tiesa, visas trīs bija tikai Jepančinas, taču no mātes puses — kņazu cilts; viņām bija krietns pūrs un tēvs, kurš vēlāk varēja pretendēt varbūt pat uz ļoti augstu amatu, un.
16 Minēja pat, ka divas vecākās esot ziedojušās kopējā mājas elka — jaunākās māsas labā. Sabiedrībā viņas ne tikai necentās izvirzīties, bet bija pat pārāk kautras. Neviens viņām nevarēja pārmest augstprātību un vīzdegunību, tomēr visi zināja, ka viņas ir lepnas un apzinās savu vērtību.
17 Vecākā bija mūziķe, vidējā labi gleznoja; bet to gandrīz neviens nezināja ilgus gadus, un tas atklājās tikai pašā beidzamajā laikā un tad arī nejauši. Vārdu sakot, par viņām runāja ārkārtīgi daudz cildena. Bet bija arī nelabvēļi. Ar šausmām runāja par to, cik daudz grāmatu viņas izlasījušas.
18 Apprecēties viņas nesteidzās; zināmus sabiedrības slāņus viņas gan augsti vērtēja, tomēr ne pārāk. Tas likās apbrīnojami, jo vairāk tāpēc, ka visi zināja viņu tēva ievirzi, raksturu, mērķus un vēlmes. Pulkstenis jau bija ap vienpadsmitiem, kad kņazs piezvanīja pie ģenerāļa dzīvokļa durvīm.
19 Šis otrais cilvēks bija frakā, pāri četrdesmit gadiem, norūpējušos seju, norīkots speciāli par viņa ekselences kabineta sulaini un pieteicēju, tālab apzinājās savu vērtību. Sulainis, acīm redzot, nevarēja samierināties ar domu, ka jāielaiž tāds apmeklētājs, un vēlreiz nolēma pajautāt viņam.
20 Kaut arī kņazs muļķītis — sulainis jau tā bija nospriedis —, tomēr ģenerāļa kambarsulainim beidzot likās, ka nav pieklājīgi turpināt vēl ilgāk sarunu ar apmeklētāju, kaut arī kņazs viņam nezin kāpēc patika, protams, savā ziņā. Taču no cita viedokļa tas izraisīja viņā noteiktu un rupju sašutumu.
21 Kambarsulainis, lai gan pats tā nevarētu izsacīt visu kā kņazs, taču — protams, gan ne visu, bet galveno — bija sapratis, ko varēja redzēt pat no aizkustinājuma viņa sejā. Bet kņazs nepaspēja iziet uzpīpēt. Priekšnamā pēkšņi ienāca jauneklis ar papīriem rokās. Kambarsulainis vilka viņam nost kažoku.
22 Pēc pāris minūtēm durvis atvērās no jauna un atskanēja Gavrilas Ardalionoviča skanīgā un laipnā balss: Ģenerālis Ivans Fjodorovičs Jepančins stāvēja sava kabineta vidū un ārkārtīgā ziņkārē raudzījās ienācējā, pat paspēra viņam pretī divus soļus. Kņazs nāca klāt un stādījās priekšā.
23 Labu cilvēku man trūkst; ir arī kāda darīšana, un nezinu, kur griezties. Jau Berlīnē nodomāju: «Viņi iznāk gandrīz radinieki, sākšu ar viņiem; varbūt mēs viens otram vēl noderēsim, viņi man, es viņiem, — ja viņi ir labi cilvēki.» Bet es dzirdēju, ka jūs esot labi cilvēki.
24 Kņazs no jauna pārstāstīja visu, kas jau bija stāstīts. Izrādījās, ka ģenerālis dzirdējis par nelaiķi Pavliščevu un pat pazinis viņu personīgi. Kāpēc Pavliščevs interesējies par viņa audzināšanu, kņazs arī pats nevarēja izskaidrot, — varbūt vienkārši aiz vecas draudzības ar viņa nelaiķi tēvu.
25 Ģenerālis ļoti izbrīnījās. Gaņa pēkšņi samulsa, tā ka pat mazliet nobālēja. Ģenerālis cieši raudzījās uz Gaņu; Gaņas samulsums viņam, acīm redzot, nepatika. Kņazs dzirdēja visu šo sarunu, sēdēdams kaktiņā pie sava kaligrāfijas parauga. Viņš pabeidza, piegāja pie galda un pasniedza savu lapu.
26 Gaņā norisinājās kaut kas neparasts, kad viņš uzdeva šo jautājumu. Itin kā jauna un neparasta ideja būtu iedegusies viņam smadzenēs un nepacietīgi zibsnītos acīs. Arī ģenerālis, kas vaļsirdīgi un atklāti raizējās, pašķielēja uz kņaza pusi, taču viņš, likās, negaidīja daudz no atbildes.
27 Viņš bija pārsteidzies, bet, acīm redzot, jau nožēloja, ka gājis pārāk tālu. Viņš pēkšņi pagriezās pret kņazu, un likās, ka pār viņa seju pēkšņi pārslīd nemiera pilna doma, ka kņazs taču bijis te un dzirdējis. Bet viņš acumirklī nomierinājās: paskatoties vien uz kņazu, varēja pilnīgi nomierināties.
28 Bez tējas, kafijas, siera, medus, sviesta, speciālām pankūkām, ko ļoti cienīja pati ģenerāliene, kotletēm un cita tika pasniegts pat spēcīgs, karsts buljons. Tanī rītā, kurā sākās mūsu stāsts, visa ģimene bija sapulcējusies ēdamistabā un gaidīja ģenerāli, kas bija solījies ierasties pusvienos.
29 Meitas nāca klāt ar viņu saskūpstīties: tās gan nedusmojās uz viņu, tomēr arī te bija jūtams kaut kas neparasts. Tiesa, ģenerālis aiz dažiem apstākļiem bija kļuvis pārāk aizdomīgs; bet, tā kā viņš bija pieredzējis un veikls tēvs un laulātais draugs, tad tūlīt attiecīgi rīkojās.
30 Starp citu, viņš bija cieši nolēmis nesteidzināt savas meitas apprecēties, tas ir, neuzmākties viņām un pārāk viņas neapgrūtināt ar vecāku mīlestības ilgām pēc viņu laimes, kā negribot un dabiski notiek ik uz soļa pat visgudrākajās ģimenēs, kur vairākas pieaugušas meitas.
31 Klusa-jam un jaukajam ģenerāļa Jepančina ģimenes dzīves plūdumam tuvojās acīm redzams apvērsums. Neapstrīdami visskaistākā ģimenē, kā jau sacīts, bija jaunākā, Aglaja. Taču arī Toekis pats, būdams ārkārtīgi liels egoists, saprata, ka te viņam nav ko meklēt un ka Aglaja nav viņam nolemta.
32 Varbūt māsu aklā mīlestība un pārāk dedzīgā draudzība arī daudz ko pārspīlēja, bet Aglajas liktenim, pēc viņu domām, patiesi vajadzēja būt nevis vienkārši liktenim, bet iespējami ideālākai paradīzei zemes virsū. Vajadzēja, lai Aglajas vīrs būtu pati pilnība, nemaz nerunājot par bagātību.
33 Vecākiem bija zināma šī abu vecāko māsu noruna, un tāpēc, kad Tockis lūdza padomu, viņiem nebija gandrīz nekādu šaubu, ka viena no vecākajām māsām droši vien neatteiksies izpildīt viņu vēlēšanos, jo vairāk tāpēc, ka Afanasijam Ivanovičam nevarēja rasties grūtības pūra dēļ.
34 Bet Tocka bildinājumu pats ģenerālis ar viņam raksturīgo dzīves pazīšanu tūlīt novērtēja ārkārtīgi augstu. Tā kā arī pats Tockis šimbrīžam aiz dažiem sevišķiem apstākļiem savā rīcībā bija ārkārtīgi uzmanīgs un tikai vēl zondēja šo lietu, tad vecāki izteica meitām tikai visai neskaidrus minējumus.
35 Tās tika audzinātas kopā ar Afanasija Ivanoviča pārvaldnieka bērniem; pārvaldnieks bija atvaļināts ierēdnis, daudzu bērnu tēvs, turklāt vācietis. Drīz vien palika tikai viena meitenīte, Nastja, bet jaunākā nomira ar garo klepu; Tockis, uzturēdamies ārzemēs, drīz vien pavisam viņas aizmirsa.
36 Šoreiz viņš pavadīja muižā tikai dažas dienas, bet paspēja visu izrīkot; meitenes audzināšanā notika svarīga pārmaiņa: tika uzaicināta cienījama un padzīvojusi audzinātāja, pieredzējusi vissmalkāko jaunavu audzināšanā, šveiciete, izglītota sieviete, kas māčīja bez franču valodas arī dažādas zinības.
37 Taisni pēc četriem gadiem šī audzināšana beidzās: mājskolotāja aizbrauca, bet Nastjai pakaļ atbrauca kāda kundzene, arī muižniece un Tocka kunga kaimiņiene, tikai jau no citas — tālīnas guberņas, un pēc Afanasija īvanoviča instrukcijas un pilnvaras paņēma Nastju sev līdzi.
38 Nastjas tuvumā parādījās vecene atslēgu glabātāja un jauna, pieredzējusi istabene. Mājās bija pagādāti mūzikas instrumenti, izmeklēta jaunavas bibliotēka, gleznas, estampi, zīmuļi, otas, krāsas, apbrīnojami jauks suns, bet pēc divām nedēļām ieradās arī pats Afanasijs Ivanovičs.
39 Vēlāk izrādījās, ka šīs baumas nav visos sīkumos pareizas: kāzas arī toreiz bija vēl tikai projektā un viss vēl ļoti nenoteikts, bet Nastasjas Fiļipovnas liktenī tomēr no šī laika notika ārkārtīgas pārmaiņas. Viņa pēkšņi parādīja neparastu apņēmību un atklāja gluži negaidītas rakstura īpašības.
40 Nē, te skaļi smējās viņam acīs un dzēla viņu ar visindīgākajiem sarkasmiem neparasta un negaidīta būtne, kas tieši paziņoja viņam, ka nekad neesot pret viņu neko citu jutusi kā vien visdziļāko nicināšanu, nicināšanu līdz riebumam, kas uznācis tūlīt pēc pirmā pārsteiguma.
41 Viņa lēmumu atbalstīja vēl kāds apstāklis: grūti bija iedomāties, cik ļoti e šī jaunā Nastasja Fiļipovna nebija līdzīga agrākajai pēc sejas. Agrāk viņa bija tikai ļoti glīta meitene, bet tagad... Tockis ilgi nevarēja piedot, ka viņš četri gadi bija skatījies un nebija saskatījis.
42 Viņš baidījās — un pat nezināja pats, no kā, — gluži vienkārši baidījās no Nastasjas Fiļipovnas. Kādu laiku — pirmos divus gadus viņam jau radās aizdomas, ka Nastasja Fiļipovna pati vēlas doties ar viņu laulībā, bet cieš klusu aiz neparastas godkāres un nelokāmi gaida viņa bildinājumu.
43 Viņam likās iespējams tikai viens izskaidrojums, ka «aizvainotās un fantastiskās sievietes» lepnums nonācis jau līdz tādam afekta stāvoklim, ka viņai drīzāk patīkamāk izsacīt vienu reizi savu nicināšanu atteikumā nekā uz visiem laikiem nostabilizēt savu stāvokli un sasniegt neaizsniedzamu dižumu.
44 Beidzamajā laikā ne bez grūtībām bija iepazinies ar Nastasju Fiļipovnu arī ģenerālis Jepančins. Tai pašā laikā pavisam viegli un bez jebkādām grūtībām ar viņu iepazinās arī kāds jauns ierēdnis, uzvārdā Ferdiščenko, ļoti nepieklājīgs un neķītrs āksts, iemetējs, kas par varēm gribēja būt jautrs.
45 Tāda reputācija, izglītība, elegantas manieres, asprātība — tas viss galīgi piesaistīja Afanasiju Ivanoviču pie zināma plāna. Te nu sākās tas moments, ar kuru šais notikumos tik rosmīgi un dedzīgi sāka darboties pats ģenerālis Jepančins. Nastasjas Fiļipovnas atbilde pārsteidza abus draugus.
46 Ne tikai nebija manāms, ka viņā parādītos kaut jel mazliet agrākās zobgalības, agrākā ienaida un dusmu, agrāko skaļo smieklu, no kuriem, tos atceroties vien, vēl tagad Tockim pa muguru skrēja šermuļi, bet, gluži otrādi, viņa it kā priecājās, ka var beidzot parunāties ar kādu vaļsirdīgi un draudzīgi.
47 Te viņa griezās pie lvana Fjodoroviča un visdziļākajā cieņā paziņoja, ka jau sen esot dzirdējusi ļoti daudz par viņa meitām un jau sen esot pieradusi dziļi un no visas sirds cienīt viņas. Jau doma vien, ka viņa varētu būt tām kaut cik noderīga, šķiet, darītu viņu laimīgu un lepnu.
48 Tiešām, liekoties, ka viņš to mīlot; viņa jūtot, ka varētu arī pati viņu iemīlēt, ja spētu noticēt, ka viņš tik stipri tai pieķēries; bet viņš esot ļoti jauns, pat ja neliekuļojot; te grūti izšķirties. Viņai tomēr visvairāk patīkot tas, ka viņš strādājot, pūloties un viens balstot visu ģimeni.
49 Viņai neesot jākaunas par šo naudu, ienākot viņu ģimenē. Lai nu kā, viņa nevienam neesot nodomājusi lūgt piedošanu ne par ko un vēloties, lai to zinātu. Viņa neprecēšoties ar Gavrilu Ardalionoviču, kamēr nebūšot pārliecinājusies, ka nedz tam, nedz tā ģimenei nav kādas apslēptas domas par viņu.
50 Uz beigām viņa pat tā iekarsa un uzbudinājās, izklāstīdama visu to (kas tomēr bija tik dabiski), ka ģenerālis Jepančins bija ļoti apmierināts un uzskatīja lietu par nobeigtu; bet vienreiz nobaidītais Tockis ari tagad ne gluži noticēja un ilgi baidījās, vai tikai te neslēpjas viltus.
51 Drīz vien Gaņa noteikti dabūja zināt — nāca palīgā kāds gadījums —, ka visas viņa ģimenes nelabvēlība pret šīm laulībām un Nastasju Fiļipovnu personīgi, kura izpaudās ģimenes scēnās, jau zināma Nastasjai Fiļipovnai visos sīkumos; pati viņa par to runāt neuzsāka, lai gan viņš to gaidīja diendienā.
52 Izvairīties ģenerālim nereti nozīmēja gluži vienkārši aizbēgt. Viņam kaut šo vienu dienu unr galvenais, šo vakaru gribējās pavadīt bez nepatikšanām. Un pēkšņi īstā laikā pagadījās kņazs. «Kā cieva sūtīts!» ģenerālis nodomāja sevī, ieiedams pie laulātās draudzenes. Ģenerāliene lepojās ar savu cilmi.
53 Tā bija liela auguma sieviete, vienos gados ar savu vīru, tumšiem, stipri iesirmiem matiem, mazliet kumpainu degunu, kalsna, dzelteniem, iekritušiem vaigiem un plānām, iegrimušām lūpām. Piere bija augsta, bet šaura; pelēkajām, diezgan lielajām acīm dažreiz bija visnegaidītākā izteiksme.
54 Talants; tur viņš man tā uzvilka senlaiku rokrakstā: «Klostera priekšnieks Pafnutijs roku pielicis.» Nu, uz redzēšanos! Ģenerālis ātriem soļiem devās projām. Ģenerāliene jautāja nepacietīgi, ātri, asi, nenovērsdama acu no kņaza, bet, kad kņazs atbildēja, viņa māja ar galvu pēc katra tā vārda.
55 Šī sausā sarunu viela sevišķi patika ģenerālienei, kurai gandrīz nekad neiznāca parunāt par saviem radurakstiem, lai kā viņa vēlētos, tā ka viņa piecēlās no galda uzbudinātā garastāvoklī. ida ainavas un ģīmetnes glezno (un neko nevar nobeigt); bet Aglaja sēž, nekā nedara.
56 Nu, esam klāt; sēdiet, Kņaz, šeit, pie kamīna, un stāstiet. Man gribas zināt, kā 1 us stāstāt šo vai to. Es gribu pilnīgi pārliecināties un, kad ar veco kņazieni Belokonsku tikšos, viņai par jums visu pastāstīšu. Es gribu, lai jūs arī viņus visus ieinteresētu. Nu, runājiet taču.
57 Tāpat dažreiz dienvidū, kad aizgāju kaut kur kalnos, nostājos viens kalnā, apkārt priedes, vecas, lielas, sveķainas; augšā uz klints veca viduslaiku pils, drupas; mūsu ciematiņš tālu lejā tikko redzams; saule spoža, debess zila, klusums baismīgs. Te tad arī sajutu, ka mani vilina kaut kur.
58 Jā, par daudz ko sapņoju. Un tad man likās, ka arī cietumā var atrast bagātu dzīvi. Kņazs pēkšņi apklusa: visas gaidīja, ka viņš turpinās un izdarīs kādu secinājumu. Viņš vērīgi un nopietni vēlreiz pārlaida acis savām klausītājām. Visas sāka smieties. Un viņš galīgi samulsa.
59 Kņazs izbrīnā paskatījās viņā. Bet kņazs klusēja un bija nopietns; visas gaidīja, ko viņš atbildēs. Kad kņazs apklusa, visas viņā noraudzījās jautri, arī Aglaja, bet sevišķi Ļizaveta Prokofjevna. Visas izbrīnā saskatījās. Ne viena, ne otra itin kā neizpauda visu savu domu.
60 Gavrila Ardalionovičs vēl sēdēja kabinetā un bija nogrimis savos papīros. Jādomā, viņš tiešām velti nesaņēma algu no akciju sabiedrības. Viņš briesmīgi samulsa, kad kņazs lūdza ģīmetni un pastāstīja, kā par ģīmetni tur uzzinājuši. Gaņa palūdza izstāstīt sīkāk; kņazs izstāstīja.
61 Gaņa atkal zobgalīgi paskatījās viņā. Viņš bija acīm redzami satraukts. Kņazs atgādināja par ģīmetni. Viņš apjuka un nepabeidza; viņam kaut kas bija padomā, un viņš it kā cīnījās pats ar sevi. Kņazs gaidīja klusēdams. Gaņa vēlreiz pētošu, ciešu skatienu noraudzījās viņā.
62 Gaņa, palicis viens, saķēra galvu rokās. Aiz uztraukuma un gaidām viņš vairs nespēja sēsties pie papīriem un sāka staigāt pa kabinetu no viena gala uz otru. Kņazs gāja, domās nogrimis; viņu nepatīkami pārsteidza šis uzdevums, nepatīkami pārsteidza arī doma par Gaņas zīmīti Aglajai.
63 Viņš it kā vēlējās atminēt kaut ko, kas bija apslēpts šai sejā un pirmīt bija viņu pārsteidzis. Pirmītējais iespaids gandrīz neatstāja viņu, un tagad viņš steidzās it kā no jauna kaut ko pārbaudīt. Šī savā skaistumā un vēl nezin kāpēc neparastā seja tagad viņu pārsteidza vēl spēcīgāk.
64 Kad pēc brīža viņš iegāja vie Sistabā, viņa seja bija gluži mierīga. Bet, kolīdz viņš ienāca ēdamistabā (vēl aiz vienas istabas, skaitot no vie Sistabas), ar viņu durvīs gandrīz sadūrās Aglaja, kas nāca no tās ārā. Viņa bija viena. Aglaja apstājās, paņēma zīmīti un kaut kā dīvaini paskatījās kņazā.
65 Aglaja ar savu skatienu šķita jautājam viņam — kā īsti viņš iekūlies šinī lietā kopā ar Gaņu? — un jautāja mierīgi, it kā no augšas. Viņi nostāvēja divus trīs mirkļus viens otram pretī; beidzot kaut kas zobgalīgs tikko jaušami pavīdēja viņas sejā; viņa viegli pasmaidīja un pagāja garām.
66 Ģenerāliene kādu laiku klusēdama un ar zināmu nevērību aplūkoja Nastasjas Fiļipovnas portretu, ko viņa turēja sev priekšā izstieptā rokā, ar sevišķu efektu attālinot to no acīm. To paņēma Aleksandra, pie viņas pienāca Adelaida, abas sāka aplūkot. Šai brīdī Aglaja atkal atgriezās vie Sistabā.
67 Aglaja pavērās portretā tikai kā garām ejot, piemiedza acis, pastiepa apakšējo lūpiņu, atgāja nost un apsēdās maliņā, rokas salikusi. Ģenerāliene pazvanīja. Veca patiesība. Es esmu muļķe ar sirdi bez prāta, bet tu muļķe ar prātu bez sirds; abas mēs esam nelaimīgas, abas arī ciešam.
68 Uz redzēšanos, mīļās. Aleksandra, ienāc pie manis, mans draugs. Ģenerāliene izgāja. Gaņa, izsists no sliedēm, apjucis, saniknots, paņēma no galda ģīmetni un, ņirdzīgi smīnēdams, griezās pie kņaza: Un viņa izgāja. Viņa cieši paspieda kņazam roku, draudzīgi un laipni uzsmaidīja viņam un izgāja.
69 Aglaja skatījās viņā dažas sekundes gluži tai pašā mierīgajā izbrīnā, kā pirmīt bija raudzījušies kņazā, un, likās, šis viņas mierīgais izbrīns, šī neizpratne, it kā viņa nemaz nespētu saprast, ko viņai saka, bija šai brīdī Gaņam briesmīgāka par vislielāko nicināšanu. Kņazs pasniedza viņai albumu.
70 Šinī vārdā es izlūdzos tikai Jūsu līdzjūtību un līdzcietību — tik vien, tik vien! Un neko vairāk, neko! Es neiedrošinos lolot kādu cerību, jo neesmu tās cienīgs. Bet pēc Jūsu pateiktā vārda es uzņemšos atkal savu nabadzību, es priecīgs atkal pacietīšu savu izmisuma pilno stāvokli.
71 Es došos cīņā, es priecāšos par to, es atdzimšu tajā un gūšu jaunus spēkus! Jel atsūtiet man šo līdzcietības vārdu (tikai līdzcietības vien, zvēru Jums!). Nedusmojieties par izmisušā pārdrošību, par slīkoni, ka viņš iedrošinājies pielikt pēdējos spēkus, lai glābtu sevi no bojā ejas.
72 Aglaja viegli paspieda kņazam roku un izgāja. Viņas seja bija nopietna un sadrūmusi, viņa pat nepasmaidīja, kad atvadām kņazam pamāja ar galvu. Gaņa piecirta kāju aiz nepacietības. Seja viņam pat satumsa aiz niknuma. Beidzot abi izgāja uz ielas, kņazs ar savu sainīti rokā.
73 Kņazs klusēdams pasniedza Gaņam viņa zīmīti. Gaņa sastinga. Un viņš atkal apstājās, sastindzis trotuāra vidū, tā izbrīnījies, ka pat iepleta muti. Gaņa kādu brīdi klusēja un ar mokpilnām pūlēm kaut ko pārdomāja, bet pēkšņi iesaucās: Un Gaņa divreiz uz trotuāra piecirta labo kāju, apautu galošā.
74 Tā viņi pagāja dažus soļus. No kņaza viņš nekautrējās ne druskas, it kā viņš būtu viens savā istabā, tāpēc ka ne mazākā mērā neņēma viņu nopietni. Bet pēkšņi viņš kaut ko apsvēra un atguvās. Visās šajās mocībās trūka vēl skaudības. Tā pēkšņi iedzēla viņam pašā sirdī. Gaņa nikni noraudzījās viņā.
75 Bet taisni šī trakuma pēc viņš vairs nekā neredzēja; citādi jau sen būtu pievērsis uzmanību tam, ka šis «idiots», pret ko viņš tik nicīgi izturējās, nereti prot pārlieku ātri un smalki visu izprast un ārkārtīgi apmierinoši atstāstīt. Bet pēkšņi notika kaut kas negaidīts.
76 Gaņa pukojās un sauca īrnieku turēšanu par nejēdzību; viņam kļuva pēc tam it kā kauns uzturēties sabiedrībā, kur viņš bija paradis ierasties kā jauneklis, kuru gaida spoža nākotne. Visa šī piekāpšanās likteņa priekšā un visa šī nepatīkamā šaurība — tas viss cirta viņam dziļas brūces dvēselē.
77 Un tomēr pati šī pārvērtība, pati izeja, kurai viņš bija pieķēries, nebija nekāds sīkais uzdevums — tas bija uzdevums, kura paredzamā atrisināšana draudēja ar vēl grūtākām pūlēm un mokām nekā viss iepriekšējais. Dzīvokli pārdalīja koridors, kas sākās tieši no priekšnama.
78 Tas bija vēl diezgan jauns cilvēks, nepilnus trīsdesmit gadus vecs, vienkārši, bet eleganti ģērbies, ar patīkamām, pat pārlieku solīdām manierēm. Rūsganā bārdele liecināja, ka šis cilvēks nav nodarbināts valsts dienestā. Viņš prata sarunāties gudri un interesanti, bet visbiežāk bija nerunīgs.
79 Ņina Aieksandrovna bija pret viņu laipna, bet pēdējā laikā sāka pat viņam daudz ko uzticēt. Bija zināms, starp citu, ka viņš īpaši nodarbojas ar iedzīvošanos naudā, aizdodams to uz augstiem procentiem pret vairāk vai mazāk drošām ķīlām. Ar Gaņu viņš bija ārkārtīgi lielos draugos.
80 Pēc pamatīgās, bet saraustītās Gaņas iepazīstināšanas (viņš visai sausi sasveicinājās ar māti, nemaz nesasveicinājās ar māsu un tūdaļ kaut kur aizveda no istabas Pticuiu) Ņina Aleksandrovna pateica kņazam dažus laipnus vaidus un lika Koļam, kas paskatījās pa durvīm, aizvest kņazu uz vidējo istabu.
81 Koļa pamāja ar galvu un izgāja reizē ar Varvaru Ardalionovnu. Ieskatījās Pticins un pasauca Gaņu; tas steigšus pameta kņazu, un izgāja ārā, lai gan vēl kaut ko gribēja sacīt, bet, acīm redzot, vilcinājās un it kā kaunējās iesākt; arī istabu viņš nopaļāja, gluži kā nokaunējies.
82 Tas bija ap trīsdesmit gadu vecs kungs, prāva auguma, plecīgs, milzīgu, cirtainu, rūsganu galvu. Seja viņam bija tukla un sārta, lūpas biezas, deguns plats un plakans, acis maziņas, aiztūkušas un zobgalīgas, it kā ik brīdi mirkšķinātu. Visumā viņa izskats bija diezgan nekaunīgs.
83 Sākumā viņš pavēra durvis taisni tik daudz, lai varētu iebāzt galvu. Iebāztā galva sekundes piecas apskatīja istabu, tad durvis sāka lēnām atvērties, viss stāvs parādījās uz sliekšņa, tomēr viesis vēl nenāca iekšā, bet no sliekšņa, acis piemiedzis, joprojām aplūkoja kņazu.
84 Beidzot viņš aizvēra durvis, nāca tuvāk, atsēdās krēslā, saņema kņazu cieši aiz rokas un nosēdināja iepretim uz dīvāna. Ferdiščenko, — viņš sacīja, cieši un itin kā jautājoši ielūkodamies kņazam sejā. Kņazs izvilka divdesmit piecu rubļu gabalu no vestes kabatas un pasniedza Ferdiščenko.
85 Un viņš devās uz durvīm. Kņazs vēlāk dabūja zināt, ka šis kungs it kā aiz pienākuma uzņēmies pārsteigt visus ar oriģinalitāti un jautrību, bet viņam tas nekad nav izdevies. Uz dažiem viņš atstājis pat nepatīkamu iespaidu, un tāpēc viņš no sirds skuma, bet savu uzdevumu tomēr nepameta novārtā.
86 Ņina Aleksandrovna pārmetoši paskatījās ģenerālī un vērīgi kņazā, bet neteica ne vārda. Kņazs devās viņai līdzi; taču, kolīdz viņi ienāca vie Sistabā un apsēdās, bet Ņina Aleksandrovna uzsāka ļoti steidzīgi un pusbalsī kaut ko stāstīt kņazam, arī ģenerālis pēkšņi pats ieradās vie Sistabā.
87 Ņina Aleksandrovna tūdaļ apklusa un ar redzamu nepatiku noliecās pie sava adīkļa. Ģenerālis varbūt gan manīja šo īgnumu, tomēr joprojām bija vislabākajā garastāvoklī. Pavliščevs varēja maldīties, lai gan bija vislieliskākais cilvēks. Gadījums tiešām rets, gandrīz neiespējams, es piekrītu, bet.
88 Var ja atgriezās istabā un klusēdama pasniedza mātei Nastasjas Fiļipovnas ģīmetni. Ņina Aleksandrovna nodrebēja un sākumā it kā izbīlī, bet tad nomāktā garastāvoklī rūgti aplūkoja to kādu laiku. Beidzot jautājoši paskatījās uz Varju. Kņazs paskaidroja īsumā par sevi, lielāko daļu izlaizdams.
89 Taisni šinī brīdī kņazs pārkāpa istabas slieksni un uzsauca: Iestājās vispārējs klusums; visi skatījās kņazā, kā nesaprazdami viņu un — negribēdami saprast. Gaņa sastinga aiz bailēm. Nastasjas Fiļipovnas ierašanās, jo sevišķi šinī brīdī, sagādāja visiem ļoti dīvainu un rūpju pilnu pārsteigumu.
90 Jau tas vien kaut ko nozīmēja, ka Nastasja Fiļipovna bija ieradusies pirmo reizi; līdz šim viņa bija izturējusies tik augstprātīgi, ka sarunās ar Gaņu neizteica nekādu vēlēšanos iepazīties ar viņa tuviniekiem, bet pašā pēdējā laikā pat nepieminēja tos, it kā to nemaz nebūtu pasaulē.
91 Gaņa pamira; lūgumiem vairs nebija ne nozīmes, ne laika, un tas uzmeta Varjai tik draudīgu skatienu, ka no šā skatiena spēka viņa saprata, ko nozīmē viņas brālim šis brīdis. Te viņa, šķiet, nolēma piekāpties brāļa priekšā un tikko manāmi uzsmaidīja Nastasjai Fiļipovnai.
92 Te atradās vēl kāds vērotājs, kurš arī vēl nebija ticis vaļā no tāda kā sastinguma, kas viņam uznāca, ieraugot Nastasju Fiļipovnu; bet viņš, lai gan stāvēja kā «stabs» savā agrākajā vietā, vie Sistabas durvīs, tomēr bija paspējis pamanīt bālumu un ļaundabīgo pārmaiņu Gaņas sejā.
93 Acīm redzot, kņazu stādīja priekšā kā retumu (kas noderēja visiem kā izeja no neērtā stāvokļa), gandrīz vai bāztin uzbāza Nastasjai Fiļipovnai; kņazs pat skaidri dzirdēja vārdu «idiots», ko nočukstēja viņam aiz muguras, kā liekas, Ferdiščenko, kaut ko paskaidrojot Nastasjai Fiļipovnai.
94 Pēterburgā, dzelzceļa vagonā man daudz par jums stāstīja Parfens Rogožins... Un tai pašā brīdī, kad es jums atvēru durvis, es arī domāju par jums, un te pēkšņi stāvat jūs pati. Kņazs bija izrunājis savus nedaudzos teikumus nemiera pilnā balsī, apraudamies un bieži atvilkdams elpu.
95 Dažreiz viņš, ķircinādams un uzbudinādams sevi, bija mēģinājis iedomāties ģenerāli laulību ceremonijas laikā, bet nekad viņš nespēja iztēlot līdz galam moku pilno ainu un drīzāk to gainīja prom. Varbūt viņš neizmērojami pārspīlēja nelaimi; bet ar godkārīgiem cilvēkiem vienmēr tā notiek.
96 Vai viņa atbraukusi sadraudzēties ar viņa māti un māsu vai apvainot viņas te, viņa paša mājās? Bet no tā, kā novietojušās abas puses, šaubu vairs nevarēja būt: viņa māte un māsa sēdēja sāņus kā apspļaudītas, bet Nastasja Fiļipovna, liekas, bija pat aizmirsusi, ka viņas ir ar to vienā istabā.
97 Viņš nosēdās taisni pretī Nastasjai Fiļipovnai un ar glaimīgu vaibstu lēnām un efektīgi pievilka viņas pirkstiņus pie savām lūpām. Vispār ģenerāli bija diezgan grūti samulsināt. Viņa āriene, gan dažā ziņā nevīžīga, vēl arvien bija diezgan pieklājīga, ko viņš pats zināja ļoti labi.
98 No tā paša laika viņš jau pārāk nesavaldīgi nodevās dažām savām vājībām; bet veiklās un patīkamās manieres viņam bija palikušas līdz šim laikam. Nastasja Fiļipovna, kā likās, ārkārtīgi priecājās par Ardaliona Aleksandroviča ierašanos, par kūru, protams, bija dzirdējusi.
99 Nastasja Fiļipovna nevarēja nedzirdēt jautājumu un atbildi, bet tāpēc viņa kļuva it kā vēl jautrāka. Viņa tūdaļ no jauna apbēra ģenerāli ar jautājumiem, un pēc piecām minūtēm ģenerālis bija vissvinīgākajā garastāvoklī un runāja gari un plaši, klātesošajiem skaļi smejoties.
100 Koļa paraustīja kņazu aiz svārku stūra. Ģenerālis nodūra acis, sarauca uzacis, uzrāva plecus, savilka lūpas, ieplēta rokas un, brīdi klusējis, noteica: Ģenerālis briesmīgi nosarka, arī Koļa nosarka un iespieda galvu rokās; Pticins aši aizgriezās. Joprojām skaļi smējās tikai Ferdiščenko.
101 Par Gaņu pat nebija ko runāt: viņš visu laiku stāvēja, ciezdams klusas un neizsakāmas mokas. Nastasja Fiļipovna skaļi smējās kā histērijā. Taisni šai brīdī priekšnamā ārkārtīgi skaļi ieskanējās zvaniņš. Ar tādu raustīšanu zvaniņu varēja noraut. Tas vēstīja par neparastu apmeklējumu.
102 Priekšnamā pēkšņi kļuva ārkārtīgi trokšņaini, itin kā tur būtu ļaužu, ka biezs; vie Sistabā likās, ka no sētas ienākuši vairāki cilvēki un citi vēl arvien nāk iekšā. Vairākas balsis runāja un sauca reizē; runāja un sauca arī kāpnēs, uz kurām durvis no priekšnama, cik dzirdams, netika aizvērtas.
103 Kāds bija tādā kā karavīra mētelī; tad vēl tur bija mazs un ārkārtīgi resns cilvēks, kas nemitīgi smējās; vēl kāds cits milzīgi liela auguma kungs ap divpadsmit veršoku garumā, arī neparasti resns, ārkārtīgi drūms un nerunīgs; viņš, acīm redzot, ļoti paļāvās uz savām dūrēm.
104 Dāmu klātbūtne viņus visus mazliet apvaldīja un, acīm redzot, stipri vien traucēja, protams, tikai līdz sākumam, līdz pirmajam ieganstam iebrēkties un sākt... Tad vairs nekādas dāmas netraucētu. Arī Nastasja Fiļipovna nemiera pilnā ziņkārē raudzījās viesos. Gaņa beidzot atguvās.
105 Nāves skumjās viņš gaidīja atbildi. Nastasja Fiļipovna pārlaida viņam zobgalīgu un augstprātīgu skatienu, bet tad paraudzījās Var jā un Ņinā Aleksandrovnā, paskatījās Gaņā un pēkšņi mainīja toni. mājāties tā jautāt? — viņa atbildēja klusi un nopietni, it kā mazliet izbrīnījusies.
106 Ļebedevs kaut ko ārkārtīgi dedzīgi čukstēja ausī Rogožinam. Viņš neiedrošinājās izsacīt, ko viņam gribējās. Nastasja Fiļipovna, ieskatīdamās Rogožina galīgi apjukušajā sejā, pēkšņi iesmējās. Biskups uz pulksten septiņiem apsolījās atnest četrdesmit tūkstošus. Četrdesmit tūkstošus! Visus galdā.
107 Kādu laiku Gaņa stāvēja kā sālsstabs pēc šā māsas izlēciena; bet, redzēdams, ka Nastasja Fiļipovna šoreiz tiešām dodas projām, kā neprātīgs metās pie Varjas un trakumā satvēra viņu aiz rokas. Dažus mirkļus viņi nostāvēja tā viens otram pretī, aci pret aci. Gaņa vēl arvien turēja viņas roku savējā.
108 Bet pēkšņi cita roka vēzienā apturēja Gaņas roku. Starp viņu un māsu stāvēja kņazs. No visām pusēm atskanēja saucieni. Kņazs nobālēja. Dīvainu un pārmetuma pilnu skatienu paraudzījās Gaņam taisni acīs; lūpas viņam drebēja, pūlēdamās kaut ko izsacīt; tās savilkās dīvainā un gluži nepiemērotā smaidā.
109 Viņš panāca to kāpnēs. Viņš atgriezās samulsis, domīgs; grūta mīkla mocīja viņa dvēseli, vēl grūtāka nekā agrāk. Rēgojās arī kņazs... Viņš bija tā nogrimis sevī, ka tikko pamanīja, kā viss Rogožina bars brāzās viņam garām un pat iespieda viņu durvīs, steigšus pametot dzīvokli līdz ar Rogožinu.
110 Gaņa bažīgi noskatījās viņiem pakaļ. Kņazs izgāja no vie Sistabas un ieslēdzās savā istabā. Bet pie viņa tūdaļ atskrēja Koļa, lai viņu mierinātu. Nabaga zēns, kā likās, jau tagad nevarēja vairs ne brīdi būt šķirts no viņa. Durvis atvērās, un, pilnīgi negaidot, ienāca Gaņa.
111 Viņš pat nemaz nesastomījās, ieraudzīdams Varju; brītiņu pastāvēja uz sliekšņa un pēkšņi apņēmīgi tuvojās kņazam. Kņazs bija ārkārtīgi pārsteigts un klusēdams abām rokām apkampa Gaņu. Abi sirsnīgi saskūpstījās. To pateikusi, ļoti uzbudinātā Varja ašiem soļiem izgāja no istabas.
112 To pateicis, Gaņa atsēdās uz dīvāna, acīm redzot, vēlēdamies paildzināt vizīti. Gaņa stipri sasvērās uz kņaza pusi. Gaņa dzēlīgi pie sevis nosmīnēja, bet neteica ne vārda. Kņazs redzēja, ka viņa atsauksme nav patikusi, samulsa un arī apklusa. Un Gaņa pēkšņi sāka smieties locīdamies.
113 Kņazs minūtes desmit palika nekustīgs un domāja. Koļa atkal pabāza galvu pa durvīm. Koļa ienāca pa durvīm un pasniedza kņazam zīmīti. Tā bija no ģenerāļa, salocīta un aizlipināta. No Koļas sejas bija redzams, cik grūti viņam to nodot. Kņazs izlasīja, piecēlās un paņēma cepuri.
114 Viņi beidzot izgāja uz Ļiteinajas ielas. Vēl joprojām bija atkusnis: drūms, silts, mitrs vējš svilpoja ielās, pajūgi šļakstināja dubļus, rikšotāji un kleperi ar pakaviem skaņi dimdināja bruģi. Gājēji drūmā un samirkušā pūlī klaiņoja pa trotuāriem. Pagadījās arī piedzēruši.
115 Kņazs vairs neiebilda pret vizīti un padevīgi sekoja ģenerālim, lai viņu nesaniknotu, stingri pārliecināts, ka ģenerālis Sokolovičs un visa viņa ģimene pamazām vien izgaisīs kā mirāža, jo izrādīsies, ka tādu nemaz nav, tā ka viņi gluži mierīgi varēs kāpt lejup pa kāpnēm.
116 Sastapšanās ar Koļu pamudināja kņazu pavadīt ģenerāli arī pie Marfas Borisovnas, bet tikai uz īsu brīdi. Kņazam bija vajadzīgs Kola, bet ģenerāli viņš bija nolēmis katrā ziņā pamest un nevarēja sev piedot, ka bija sadomājis pirmīt uz viņu paļauties. Kāpa viņi ilgi — ceturtajā stāvā, pa sētas kāpnēm.
117 Ģenerālis, acīm redzot, baiļojās un bīdīja pa priekšu kņazu. Kola iegāja pirmais. Kāda dāma tā ap gadu četrdesmit, stipri nobaltināta un nosārtināta, rīta kurpēm kājās, siltu virsjaku mugurā un ar bizītēs sapītiem matiem, paskatījās pa durvīm, un ģenerāļa pārsteigums negaidot pajuka.
118 Ļenočka, astoņgadīga meitene, tūlīt aiztecēja pēc spilvena un nolika to uz cieta un nodriskāta, ar vaskadrānu pārvilkta dīvāna. Ģenerālis atsēdās uz tā, vēlēdamies vēl daudz ko sacīt, bet, kolīdz pieskārās dīvānam, tā tūdaļ noslīga uz sāniem, pagriezās pret sienu un cieši aizmiga.
119 Ja arī izdevīgā brīdī varētu pateikt Nastasjai Fiļipovnai: «Neejiet pie šā cilvēka un nepazudiniet sevi, viņš jūs nemīl, bet mīl jūsu naudu, viņš pats man to sacīja, un man to sacīja arī Aglaja Jepančina, bet es atnācu jums to pastāstīt,» — tad diezin vai tas vispār iznāktu pareizi.
120 Ar visu to Nastasjā Fiļipovnā tomēr bija un palika kaut kas tāds, kas reizēm pārsteidza pat pašu Afanasiju Ivanoviču ar savu spēku un neparasto un pievilcīgo oriģinalitāti, tas nereti valdzināja viņu pat tagad, kad jau bija sabrukuši visi viņa agrākie nodomi attiecībā uz Nastasju Fiļipovnu.
121 Kņazu saņēma meitene (mājkalpotāji Nastasjai Fiļipovnai vienmēr bija tikai sievietes) un, kā par brīnumu, uzklausīja lūgumu pieteikt viņu bez jebkāda pārsteiguma. Ne viņa netīrie zābaki, ne lielā platmale, ne apmetnis bez piedurknēm, ne viņa apjukums nemodināja meitenē ne mazāko šaubu.
122 Nu, vai tad jel maz iespējams tādu, kāds esmu es, pieņemt? Es taču to saprotu. Nu, vai tad var mani, tādu Ferdiščenko, nosēdināt blakus tik izsmalcinātam džentlmenim, kāds ir Afanasijs Ivanovičs? Gribot negribot paliek viens iztulkojums: tāpēc vien sēdina, ka to pat iedomāties nevar.
123 Viņš varbūt bija pilnīgi pareizi nojautis, ka viņu tāpēc vien sāka pieņemt, ka viņš no pirmās reizes ar savu klātbūtni bija kļuvis nepanesams Tockim. Gaņa savukārt bija pacietis viņa dēļ bezgala daudz mocību, un šinī ziņā Ferdiščenko bija pratis ļoti noderēt Nastasjai Fiļipovnai.
124 Kņazs varbūt arī atbildētu kaut ko uz viņas laipnajiem vārdiem, bet bija tik apžilbis un pārsteigts, ka nespēja izrunāt ne vārda. Nastasja Fiļipovna ar patiku to pamanīja. Šovakar viņa bija ļoti skaistā tērpā un atstāja neparastu iespaidu. Viņa saņēma to aiz rokas un veda pie viesiem.
125 Pie pašām vie Sistabas durvīm kņazs pēkšņi apstājās un ārkārtīgā uzbudinājumā steigšus pačukstēja viņai: Viņa kņazu stādīja priekšā viesiem, no kuriem lielākā daļa viņu jau pazina. Tockis tūlīt pasacīja kādu laipnību. Visi it kā mazliet atdzīvojās, visi reizē sāka runāt un smieties.
126 Nastasja Fiļipovna nosēdināja kņazu sev līdzās. Visu šo teikumu Gaņa izrunāja ārkārtīgi nopietni, bez mazākās jautrības, pat drūmi, kas likās mazliet dīvaini. Visi skaļi smējās. Aicinājums dzert — un jo sevišķi tik naiviem vārdiem — šķita ļoti savāds Nastasjas Fiļipovnas mutē.
127 Vispār vakars kļuva jautrāks, bet ne tāds kā parasti. No vīna tomēr neatteicās, pirmkārt, pats ģenerālis, otrkārt, brašā kundze, večuks, Ferdiščenko, pēc viņiem visi citi. Arī Tockis pacēla savu kausu, cerēdams piešķirt jaunajam tonim cik iespējams patīkama joka raksturu.
128 Daži nodomāja, ka viņai drudzis: beidzot ievēroja, ka arī viņa pati it kā kaut ko gaida, bieži ielūkojas pulkstenī, kļūst nepacietīga, izklaidīga. Visi uztraucās un sakustējās. protams, labprātīgi, te pilnīga brīvība — vai ne? Varbūt mēs izturēsim? Vismaz būtu ļoti oriģināli.
129 Savās vēlmēs Nastasja Fiļipovna vienmēr bija nevaldāma un nesaudzīga, ja vien uzdrīkstējās tās izteikt, kaut tās būtu visuntumainākās un pat viņai pašai gluži neko nedotu. Arī tagad viņa bija kā histērijā, rosījās, drudžaini, krampjaini smējās, sevišķi par uz-trauktā Tocka iebildumiem.
130 Viņu uzbudināja arī Ivans Fjodo rovičs: tas dzēra šampanieti, it kā nekas nebūtu noticis, un varbūt pat cerēja pastāstīt kaut ko, kad pienāks kārta. Vārdu sakot, Ferdiščenko nepavisam nenoturējās un pēkšņi saniknojās, pat galīgi aizmirsās, pārkāpa robežas; pat visa viņa seja saviebās.
131 Šie sliktā toņa «misēkļi» un «plātīšanās», kā par to izteicās Tockis, Ferdiščenko atgadījas visai bieži un bija viņa dabā. Nastasja Fiļipovna pat nodrebēja aiz dusmām un cieši paskatījās uz Ferdiščenko; tas uzreiz sabijās un apklusa, gandrīz vai sastinga aiz bailēm: pārāk tālu bija aizgājis.
132 Nastasja Fiļipovna uzmeta acis ģenerālim un arī pie sevis nosmīnēja. Bet bija redzams, ka skumjas un satraukums pieauga viņā ar katru brīdi. Afanasijs Ivanovičs pārbijās vēl jo vairāk, izdzirdējis par apsolīto stāstu. Tagad kārta bija pienākusi Afanasijam Ivanovičam, kas arī bija sagatavojies.
133 Varēja manīt, ka Nastasjai Fiļipovnai sevišķi iezalgojās acis un pat lūpas nodrebēja, kad Afanasijs Ivanovičs bija beidzis. Visi ziņkārīgi noraudzījās viņos abos. Afanasijs Ivanovičs nobālēja, ģenerālis apstulba; visi iepleta acis un izstiepa kaklus. Gaņa sastinga uz vietas.
134 Dažas sekundes pagāja klusumā; kņazs pūlējās un nespēja parunāt, it kā briesmīgs smagums spiestu viņam krūtis. Visi sakustējās un kļuva nemierīgi. To pateikusi, viņa pēkšņi piecēlās, it kā vēlēdamās aiziet. To pateikusi, viņa pati apsēdās. Dīvaini smiekli drebēja uz viņas lūpām.
135 Tāpat kā pirmīt, Rogožins virzījās visiem priekšgalā, pārējie spiedās aiz viņa, gan pilnīgi apzinoties savas priekšrocības, tomēr pabailīgi. Galvenokārt diezin kāpēc viņi baidījās no Nastasjas Fiļipovnas. Daži no viņiem pat domāja, ka viņa visus nekavējoties «notrieks zemē pa kāpnēm».
136 Pēkšņi, it kā zaudējis visu saprātu, gandrīz vai grīļodamies, viņš piegāja pie galda; pa ceļam uzgrūdās Pticina krēslam un uzmina ar saviem netīrajiem milzu zābakiem neru-nīgās skaistās vācietes krāšņā gaišzilā tērpa mežģīņu apmalei; neatvaino jās un pats to nepamanīja.
137 Tas bija liels papīra žūksnis, veršoki trīs augsts un veršoki četri garš, stipri un cieši satīts «Biržas Ziņās» un apsiets cieši jo cieši no visām pusēm un divkārt krustiski ar tādu auklu, ar kādu apsien cukura galvas. Tad nostājās, ne vārda nerunādams, rokas nolaidis, kā gaidīdams spriedumu.
138 Uzvalks viņam bija pilnīgi tas pats, kas no rīta, tikai gluži jauna zīda šalle ap kaklu, spilgti zaļa ar sarkanu, ar milzīgu briljanta adatu — vaboli, un masīvs briljanta gredzens labās rokas netīrajā pirkstā. Ļebedevs apstājās soļus trīs no galda; pārējie, kā jau sacīts, pamazām sanāca vie Sistaba.
139 Tiešām, daži bija gluži nokaunējušies, kāpās atpakaļ un apsēdās nogaidīt otrā istabā, bet citi palika un apsēdās, paklausot aicinājumam, tikai attālāk no galda, vairāk pa kaktiem, vieni joprojām vēlēdamies it kā būt neuzkrītoši, citi kaut kā nedabiski ātri ik brīdi kļūdami mundrāki.
140 Varēja rasties aizdomas, ka brīžiem viņš pilnīgi murgo. Bez visiem šīsdienas satricinājumiem — viņš visu pagājušo nakti bija pavadījis vagonā un gandrīz jau divas naktis nebija gulējis. Darja Aleksejevna pat kļuva dusmīga. Viņa bija labsirdīga un visai jūtelīga sieviete.
141 Kņazs piecēlās un drebošā, biklā balsī, bet tai pašā laikā dziļi pārliecināta cilvēka izskatā sacīja: Dzirdot šos vārdus, Ferdiščenko un Ļebedevs sāka ķiķināt un pat ģenerālis pie sevis kaut kā nokrekšķējās ar lielu nepatiku. Pticins un Tockis ar pūlēm apvaldīja smaidu.
142 Pārējie gluži vienkārši ieplēta mutes aiz brīnumiem. Kņazs tiešām izvilka no kabatas vēstuli. Uz brīdi iestājās klusums. Kņazs klusēdams, drebošu roku pasniedza viņam vēstuli. Visi pievērsa skatienus Pticinam, kas lasīja vēstuli. Vispārējā interese saņēma jaunu un ārkārtēju grūdienu.
143 Visi atkal ieplēta mutes. Pticins, griezdamies jo sevišķi pie Ivana Fjodoroviča, paskaidroja, ka kņazam pirms pieciem mēnešiem nomirusi krustmāte, kuru viņš nekad nav pazinis personīgi, tā bija kņaza mātes vecākā māsa, nabadzībā un bankrotā mirušā Maskavas trešās ģildes tirgotāja Papušina meita.
144 Acīm redzot, ne kņazs, ne doktors, pie kura viņš dzīvojis Šveicē, nav gribējuši gaidīt oficiālos paziņojumus vai ievākt tuvākas ziņas, bet kņazs ar Salazkina vēstuli kabatā nolēmis doties ceļā pats... Nastasja Fiļipovna pamanīja un skaļi iesmējās. Bet Rogožins aptvēra, ko tas nozīmē.
145 Smiekli kļuva skaļāki. Pticins aiz tikluma pat nodūra acis un raudzījās zemē. Tockis pie sevis nodomāja: «Idiots, bet zina, ka ar glaimiem vislabāk tikt. klāt; tāda ir daba!» Kņazs pamanīja ml no kakta zvērojošo Gaņas skatienu, ar ko tas it kā gribēja viņu pārvērst pelnos.
146 Ferdiščenko mēģināja viņiem pietaisīties klāt. Ģenerālis un Tockis atkal sakustējās, lai drīzāk nozustu. Arī Gaņam bija platmale rokā, bet viņš stāvēja klusēdams un vēl arvien it kā nespēja novērst skatienu no ainas, kas risinājās viņa acu priekšā. Nastasja Fiļipovna satvēra naudas žūksni.
147 Viņa stāvēja pie paša kamīna un gaidīja, nenolaizdama no viņa ugunīgo, ciešo skatienu. Gaņa frakā, turēdams rokā platmali un cimdus, stā-vēja viņas priekšā klusi un padevīgi, sakrustojis rokas, raudzīdamies ugunī. Viņa gaužām bālajā sejā plaiksnījās ārprāta pilns smaids.
148 Bet sīka, zila liesmiņa vēl bija pieķērusies kādā stūrītī pie apakšējās pagales. Beidzot tieva, gara uguns mēlīte pieglaudās arī žūksnim, uguns pieķērās un skrēja augšup pa papīra stūriem, pēkšņi kamīnā uzliesmoja viss žūksnis, un uz augšu šāvās spilgta liesma. Visi iekliedzās.
149 Viņš nespēja atraut acu no Nastasjas Fiļipovnas, viņš bija apskurbis, viņš bija kā septītajās debesīs. Kņazs skumji vēroja un neteica ne vārda. Gaņa ar spēku atgrūda Ferdiščenko, pagriezās un devās uz durvīm, bet, nepaguvis paspert ne pāris soļu, sagrīļojās un nogāzās uz grīdas.
150 Žūksnis bija ietīts trīskārt salocītā avīzē, nauda bija vesela. Visi brīvāk atvilka elpu. Viss Rogožina pūlis ar troksni, rīboņu, klaigām gāzās no istabām uz izeju pakaļ Rogožinam un Nastasjai Fiļipovnai. Zālē kalpones pasniedza viņai kažoku, ķēkša Marfa atskrēja no virtuves.
151 Ģenerālis paspēja vēl viņu panākt kāpnēs. Kņazs paskatījās viņā, bet, neteikdams ne vārda, izrāvās un skrēja lejup. Pie ārdurvīm, no kurām tikko bija aizbrāzušies trijjūgi, ģenerālis redzēja, ka kņazs paķēra pirmo važoni un uzkliedza viņam braukt uz Jekaterinhofu, pakaļ trijjūgiem.
152 Aprēķinos viņam divi lāgi pavīdēja arī kairinošais Nastasjas Fiļipovnas tēls; ģenerālis nopūtās: Tādā pašā garā dažus pamācošus atvadu vārdus izsacīja arī divi citi sarunu biedri no Nastasjas Fiļipovnas viesiem, kas bija nolēmuši paiet gabaliņu kājām. Un Afanasijs Ivanovičs dziļi nopūtās.
153 Un beidzot, jau pēc dienām desmit, par kaut ko saskaitusies uz meitām, nobeidza sentences veidā: «Pietiek kļūdu! Nu vairs to nebūs.» Nevar turklāt neatzīmēt, ka viņu namā diezgan ilgi valdīja nepatīkama noskaņa. Bija kaut kas smags, saspīlēts, līdz galam neizteikts, ķildīgs; visi likās sapīkuši.
154 Tikai vienu gan varētu secināt svešs novērotājs, ja tāds gadītos: spriežot pēc visiem iepriekš minētajiem, kaut arī nedaudzajiem faktiem, kņazs tomēr bija paguvis atstāt Jepančinu namā neparastu iespaidu, lai gan bija ieradies tur tikai vienu reizi un arī tad uz īsu laiku.
155 Citi runāja, ka mantojumu saņēmis kāds ģenerālis, bet francūzieti, pazīstamo kankāna dejotāju, apprecējis krievu tirgonītis, milzīgi bagāts cilvēks, kas savās kāzās vienīgi aiz plātības dzērumā sadedzinājis uz sveces pēdējā aizņēmuma loterijas biļetes taisni par septiņsimt tūkstošiem.
156 Varvara Ardalionovna tanī pašā ziemā apprecējās ar Pticinu; visi viņu paziņas izskaidroja šīs laulības tieši ar to apstākli, ka Gaņa negribēja atgriezties savā darbā un ne tikai vairs neuzturēja ģimeni, bet viņam pašam jau vajadzēja sniegt palīdzību un gandrīz vai kopt viņu.
157 Un tomēr tur par viņu visi dabūja zināt (un pat ļoti drīz) kādu ļoti svarīgu apstākli — un proti: tanī pašā viņam liktenīgajā naktī pēc nepatīkamā notikuma pie Nastasjas Fiļipovnas Gaņa, pārnācis mājās, neesot licies gulēt, bet drudžainā nepacietībā gaidījis atgriežamies kņazu.
158 Šī ziņa, kas nonāca ausīs visiem Jepančiniem, bija, kā vēlāk apstiprinājās, pilnīgi pareiza. Protams, dīvaini, ka šādas ziņas varēja tik ātri izplatīties un pienākt; viss notikums, piemēram, pie Nastasjas Fiļipovnas kļuva zināms Jepančinu namā tūlīt otrā dienā un pat gandrīz visos sīkumos.
159 Bet Varvara Ardalionovna, lai gan nezin kāpēc bija atradusi par vajadzīgu tik tuvu sadraudzēties ar Jepančiniem, par savu brāli ar viņiem droši vien nesāktu runāt. Arī viņa bija savā ziņā diezgan lepna sieviete, kaut bija uzsākusi draudzību tur, no kurienes viņas brālis bija gandrīz dzīšus izdzīts.
160 Pat pret Ivanu Fjodoroviču, kuru veselu mēnesi bija noturējusi nežēlastībā, viņa pēkšņi kļuva iecietīga. Protams, jau otrā dienā viņa briesmīgi noskaitās par savu vakardienas jūtelību un jau līdz pusdienām paspēja ar visiem sastrīdēties, bet pievakarē apvārsnis atkal noskaidrojās.
161 Bet vēl pēc nedēļas no Belokonskas pienāca otra vēstule, un šoreiz ģenerāliene jau nolēma izteikties. Viņa svinīgi paziņoja, ka «vecā Belokonska» (viņa aiz muguras citādi nekad nesaukāja kņazieni) sniedzot viņai visai iepriecinošas ziņas par šo «... savādnieku, nu, par to kņazu».
162 Izrādījās, ka arī viņš neparasti dzīvi interesējas. Viņš tomēr ziņoja tikai par «šīs lietas veikalniecisko pusi». Izrādījās, ka viņš kņaza interesēs bija uzdevis novērot viņu un jo sevišķi viņa lietvedi Salazkinu diviem ļoti uzticamiem un Maskavā dažā ziņā ietekmīgiem kungiem.
163 Galu galā ģenerālis atskārta, ka viņa laulātā draudzene ieinteresējusies par kņazu gluži kā par savu pašas dēlu un ka Aglaju viņa nezin kāpēc sākusi briesmīgi lutināt; to redzēdams, Ivans Fjodorovičs uz kādu laiku nostājās visai veikalnieciskās pozīcijās. Bet visa šī patīkamā noskaņa neturējās ilgi.
164 Varvara Ardalionovna tomēr vēl arvien mēdza apmeklēt Jepančinu meitas. Lai būtu pateikts viss par šīm baumām un ziņām piebildīsim arī to, ka Jepančinu namā uz pavasara pusi notika ļoti daudz pārmaiņu, tā ka grūti bija neaizmirst kņazu, kas arī pats nedeva, varbūt nemaz negribēja dot par sevi ziņas.
165 Bet Jepančini taisījās vasaras sākumā izbraukt. Un pēkšņi kāds notikums atkal visu ievirzīja jaunās sliedēs, un brauciens atkat tika atlikts par jo lielu prieku ģenerālim un ģenerālienei. Pēterburgā no Maskavas ieradās kāds kņazs Š., pazīstams cilvēks, pie tam pazīstams no visai labas puses.
166 Necenzdamies izvirzīties priekšgalā, izvairīdamies no partiju sīvajām cīņām un liekvārdības, neturēdams sevi par vienu no pirmajiem, kņazs tomēr visai pamatīgi izprata daudz ko no tāf kas pēdējā laikā notika. Viņš sākumā bijis ierēdnis, vēlāk sācis piedalīties arī zemstes darbībā.
167 Bez tam viņš vairākām krievu zinātniskām biedrībām bija loti noderīgs korespondents. Sadarbībā ar kādu pazīstamu tehniķi viņš ar savāktajām ziņām un pētījumiem veicināja to, ka kādai no vissvarīgākajām projektējamām dzelzceļa līnijām deva daudz labāku virzienu. Viņam bija ap trīsdesmit pieci gadi.
168 Gadījās, ka kņazs iepazinās arī ar ģenerāla ģimeni. Adelaida Ivanovna, vidējā no trim māsām, atstāja uz viņu diezgan spēcīgu iespaidu. Uz pavasara pusi kņazs viņu bildināja. Adelaidai viņš ļoti patika, patika arī Ļizavetai Prokofjevnai. Arī ģenerālis bija ļoti priecīgs.
169 Kāzas nolika uz pavasari. Brauciens tomēr varētu notikt gan ap vasaras vidu, gan uz tās beigām — kaut vai tikai izpriecai uz mēnesi vai diviem, un tajā dotos Ļizaveta Prokofjevna ar divām pie viņas palikušajām meitām, lai izklīdinātu skumjas pēc Adelaidas, kas viņas atstājusi.
170 Pati Aglaja varbūt bija citādās domās. Tas notika jau īsi pirms mūsu varoņa otrreizējās parādīšanās uz mūsu stāsta skatuves. Ap šo laiku, kā šķita, nabaga kņazu Miškinu bija jau pilnīgi paspējuši Pēterburgā aizmirst. Ja viņš tagad pēkšņi parādītos savu paziņu vidū, tad būtu kā no gaisa nokritis.
171 Tomēr mēs te minēsim vēl kādu faktu un ar to beigsim mūsu ievadu. Koļa Ivolgins pēc kņaza aizbraukšanas sākumā turpināja savu agrāko dzīvi, tas ir, apmeklēja ģimnāziju, savu draugu Ipolitu, uzraudzīja ģenerāli un palīdzēja Varjai saimniecībā, tas ir, bija viņai par izsūtāmo.
172 Bet īrnieki drīz vien pazuda: Ferdiščenko aizbrauca kaut kur jau trīs dienas pēc notikuma pie Nastasjas Fiļipovnas un diezgan ātri pazuda, tā ka par viņu pat baumas gandrīz apklusa; runāja, ka viņš kaut kur žūpojot, bet arī tas nebija droši. Kņazs aizbrauca uz Maskavu; ar īrniekiem bija cauri.
173 Turp viņu bija aizvadījusi viņa draudzene kapteiniete, uzrādīdama viņai dažādos laikos izdotus dokumentus pāris tūkstošu vērtībā. Tas viss viņam nāca pilnīgi negaidīti, un nabaga ģenerālis, «runājot vispār», bija noteikti kritis par upuri savai neapvaldītai ticībai cilvēka sirds cēlumam.
174 Izrādījās, ka nav tāpat vien. «Paļaujies nu vēl uz cilvēkiem, parādi cēlu uzticību!» viņš rūgti iesaucās, sēdēdams kopā ar jaunajiem paziņām Tarasova namā pie vīna pudeles un Stāstīdams viņiem par Karsas aplenkšanu un zaldātu, kas uzcēlies no miroņiem. Viņš tomēr tur bija iedzīvojies lieliski.
175 Pticins un Varja sacīja, ka taisni tā esot viņa īstā vieta; Gaņa to pilnīgi apstiprināja. Vienīgi nabaga Ņina Aleksandrovna klusībā rūgti raudāja (par ko mājinieki pat brīnījās) un, mūžam slimodama, vilkās, cik bieži vien varēdama, pie vīra uz satikšanos Izmailovskas pulkā.
176 Bija pagājuši mēneši trīs pēc kņaza aizbraukšanas, un Ivolginu ģimenē padzirdēja, ka Koļa pēkšņi iepazinies ar Jepančiniem un jaunavas viņu ļoti laipni uzņēmušas. Varja drīz vien to dabūja zināt; Koļa tomēr bija iepazinies nevis ar Varjas starpniecību, bet «pats uz savu roku».
177 Lai cik neticami, bet ģenerūliene trešajā dienā pēc strīda atsūtīja viņam ar sulaini zīmīti, lūgdama katrā ziņā ierasties; Koļa neiecirtās un fudaļ ieradās. Vienīgi Aglaja nezin kāpēc pastāvīgi pret viņu bija noskaņota nelabvēlīgi un izturējās uzpūtīgi, laisni viņu tam bija lemts pa daļai pārsteigt.
178 Kā tas tā gadījies, ka es Jums rakstu? Es nezinu, bet manī pamodusies neatvairāma vēlēšanās atgādināt Jums par sevi, tieši Jums. Cik reizes Jūs visas trīs esat bijušas man ļoti vajadzīgas, bet no visām trim es redzēju Jūs vienīgo. Jūs man esat vajadzīga, ļoti vajadzīga.
179 Viņš jutās loti aizvainots. Bija jūnija sākums. Un jau veselu nedēlu Pēterburgā pieturējās neparasti jauks laiks. Jepančiniem bija pašiem sava grezna vasarnīca Pavlovskā. Ļizaveta Prokofjevna pēkšņi sarosījās un sāka rīkoties; nepagāja ne divas dienas, kad viņi pārcēlās turp.
180 Otrā vai trešā dienā pēc Jepančinu pārcelšanās ar rīta vilcienu no Maskavas ieradās arī kņazs Ļevs Nikolajevičs Miškins. Nebija neviena, kas viņu sagaidītu stacijā; bet, izkāpjot no vagona, kņazam pēkšņi likās, ka drūzmā, kas ielenca atbraucējus, pavīd divu acu dīvains, liesmains skatiens.
181 Palūkojies uzmanīgāk, viņš vairs neko nevarēja atšķirt. Protams, tas viņam bija tikai izlicies; bet iespaids palika nepatīkams. Turklāt kņazs jau tāpat bija skumjš un domīgs un likās par kaut ko noraizējies. Važonis aizveda viņu uz kādu viesnīcu netālu no Ļiteinajas ielas.
182 Viņam par brīnumu, izrādījās, ka šis namiņš ir glīts, spodrs, uzturēts labā kārtībā, ar dārziņu, kurā auga puķes. Logi uz ielu bija atvērti un no tiem dzirdama nemitīga spalga čaloņa, gandrīz klaigas, it kā kāds lasītu balsī vai pat sacītu runu; balsi reizēm pārtrauca vairāku cilvēku skaņi smiekli.
183 Viņi izgāja no istabas, devās pāri nelielajam pagalmam un iegāja vārtiņos. Te tiešām bija ļoti mazs un ļoti piemīlīgs dārziņš, kurā, pastāvot labam laikam, bija jau saplaukuši visi koki. Ļebedevs nosēdināja kņazu uz zaļa koka sola pie zaļa, zemē iestiprināta galda un pats nosēdās viņam iepretim.
184 Pēc brītiņa tiešām atnesa arī kafiju. Kņazs neatteicās. Ļebedevs iztapīgi un alkatīgi joprojām skatījās viņam acīs. Ļebedevs apjuka, gribēja kaut ko sacīt, bet tikai nostostījās: nekas nenāca pār lūpām. Kņazs nogaidīja un skumji pasmaidīja. Un Ļebedevs viltīgi pielika pirkstu pie pieres.
185 Bet ar vienādām tiesībām nesaglabās, un pēc tam sekos pelēkais zirgs un tas, kam vārds ir Nāve, bet pēc tā jau elle... Par to vien, kad satiekamies, spriežam, un — tas stipri viņu ietekmējis. Kņazs cēlās uz aiziešanu. Ļebedevs izbrīnījās un likās pat apjucis, ka kņazs jau ceļas augšā.
186 Tomēr īrnieks viņam vairs nebija vajadzīgs; vasarnīcas īrnieks viņam jau bija, pats bija laidis ziņu. ka vasarnīcu varbūt ņemšot. Taču Ļebedevs droši zināja, ka nevis «varbūt», bet katrā ziņā ņems. Tomēr tagad viņam pēkšņi pavīdēja kāda, pēc viņa aprēķina, ļoti auglīga doma.
187 Proti, nodot vasarnīcu kņazam, izmantojot to apstākli, ka agrākais īrnieks izteicies nenoteikti. «Vesela sadursme, un lietai gluži jauns virziens,» pēkšņi ainojās viņa iztēlē. Kņaza priekšlikumu viņš pieņēma gandrīz ar sajūsmu, tā ka uz viņa tiešo jautājumu par maksu atmeta tikai ar roku.
188 Viņu pārsteidza kņaza pēkšņā izklaidība. Aiziedams viņš bija piemirsis pat pasacīt «ardievu», pat ar galvu nepamāja, kas nebija savienojams ar Ļebedevam labi pazīstamo kņaza pieklājību un uzmanību. Šī vizīte viņam tomēr bija dažā ziņā riskanta. Viņš kavējās un šaubījās.
189 Skopcs, kas sēž šai bodītē, parasti īrē dzīvokli augšā. Kā ārpusē, tā iekšpusē te šķiet neviesmīlīgi un dzestri, viss itin kā slēpjas un tiek glabāts, bet, kāpēc tā liekas likai pēc nama paskata, — būtu grūti izskaidrot. Līniju arhitektoniskajiem apvienojumiem ir, protams, savi noslēpumi.
190 Šais namos dzīvo gandrīz bez izņēmuma tikai tirgoņi. Piegājis pie vārtiem un paskatījies uzrakstā, kņazs izlasīja: «Dzimtā goda pilsoņa Rogožina nams.» Atmetis visas šaubas, viņš atvēra stikla durvis, kas aiz viņa trokšņaini aizcirtās, un kāpa pa parādes kāpnēm otrajā stāvā.
191 Kņazs gan bija gaidījis kaut ko tamlīdzīgu, tomēr likās gluži pārsteigts. Viņi viens otru uzrunāja ar tu. Maskavā viņiem bija gadījies satikties bieži un uz ilgāku laiku, bija pat daži mirkļi viņu dzīvē, kas neizdzēšami iespiedušies viņu sirdīs. Nu jau viņi vairāk nekā trīs mēneši nebija tikušies.
192 Viņš gan bija aicinājis viesi, bet viņa neparastais apmulsums turpinājās. Kamēr viņš veda kņazu pie krēsla un lūdza apsēsties pie galda, tas nejauši pagriezās pret viņu un apstājās viņa ārkārtīgi dīvainā un smagā skatiena iespaidā. Kaut kas viņam iešāvās prātā — nesens, smags, drūms.
193 Abi klusēja. Tā bija liela istaba, augsta, patumša, pieblīvēta ar visvisādām mēbelēm — galvenokārt ar lieliem iestāžu galdiem, rakstāmgaldiem, skapjiem, kuros glabāja veikalu grāmatas un kaut kādus papīrus. Sarkans, plats safjāna dīvāns, acīm redzot, noderēja Rogožinam par gultu.
194 Kņazs uz galda, pie kura viņu nosēdināja Rogožins, ievēroja divas trīs grāmatas; viena no tām — Solovjova «Vēsture» bija atšķirta un tur ielikta atzīme. Pie sienām apsūbējušos zeltītos rāmjos karājās dažas gleznas, tumšas, apkvēpušas, tajās ļoti grūti bija kaut ko saskatīt.
195 Kāda ģīmetne, kurā attēlots cilvēks visā augumā, saistīja kņaza uzmanību: šis cilvēks bija ap piecdesmit gadu vecs, vācu piegriezuma svārkā, bet ar garām stērbelēm, divām medaļām kaklā, ļoti retu un īsiņu, iesirmu bārdeli, krunkainu un dzeltenu seju, aizdomu pilnu, sevī noslēgtu un skumju skatienu.
196 Kņazs piecēlās. Kņazs apsēdās. Abi atkal klusēja. Tēvā esi atsities! — draudzīgi uzsmaidīdams un cenzdamies noslēpt savas jūtas, atbildēja kņazs. Rogožins palūkojās kņazā ar smagu, briesmīgu skatienu un neko neatbildēja. ja gribēšu, tad pavisam tevi padzīšu, bet pati uz ārzemēm aizbraukšu.
197 Kas tas par līgavaini, ja pat aizbraukt pie viņas bail? Tā nu sēžu, bet, kad nevaru vairs izturēt, tad paslepen, zagšus gar viņas namu pa ielu staigāju vai slēpjos kaut kur aiz stūra. Nesen gandrīz vai līdz gaismai viņas vārtu tuvumā nodežurēju — rādījās kaut kas man toreiz.
198 Runādams kņazs bija aiz izklaidības atkal paķēris no galda to pašu nazi, un atkal Rogožins to izņēma viņam no rokas un uzsvieda uz galda. Tas bija diezgan vienkāršas formas nazis ar brieža raga spalu, nesaliecams, asmens kādus trīsarpus veršokus garš, arī platums atbilstošs.
199 Redzēdams, ka kņazs pievērš sevišķu uzmanību tam, ka viņam divi lāgi izrauts no rokām šis nazis, Rogožins ļaunā piktumā paķēra to, ielika grāmatā un nosvieda grāmatu uz otra galda. Kņazs nodrebēja un cieši palūkojās Rogožinā. Rogožins pēkšņi pameta gleznu un devās pa to pašu ceļu tālāk.
200 Protams, šo brāzmainību varbūt varēja izskaidrot ar izklaidību un sevišķu, dīvaini satrauktu noskaņu, kas tik negaidot pārņēma Rogožinu, tomēr kņazam kļuva kaut kā savādi, kad tik pēkšņi pārtrūka saruna, ko viņš pats nemaz nebija uzsācis, un Rogožins pat neatbildēja viņam.
201 Kņazs nobrīnījās, bet izgāja ārā. Rogožins iznāca viņam līdzi kāpņu laukumiņā un aizvēra aiz sevis durvis. Abi stāvēja viens otram pretī ar tādu izskatu, ka likās — abi bija aizmirsuši, kur viņi nonākuši un kas tagad darāms. Kņazs nokāpa vienu kāpienu un pagriezās apkārt.
202 Viņš smējās tā, it kā viņam būtu uznākusi lēkme. Pat dīvaini bija raudzīties šais smieklos pēc nesenā drūmā noskaņojuma. Viņš pagriezās un devās lejā pa kāpnēm. Un kņazs atkal apstājās. Atkal jauna dīvainība! Viņš padomāja, kāpa augšā un izvilka krustu, nenoņemdams to no kakla.
203 Kņazs noņēma savu alvas krustu, Parfens savu zelta, un viņi apmainījās. Parfens klusēja. Ar lielu izbrīnu kņazs ievēroja, ka agrākā neuzticība, agrākais rūgtais un gandrīz ņirdzīgais smīns vēl arvien it kā nebija pametis viņa neīstā brāļa seju, vismaz mirkļu mirkļiem krasi parādījās.
204 Viņa bija melnā vilnas tērpā, melnu, lielu lakatu ap kaklu, baltā, tīrā aubē ar melnām lentām. Kājas viņa bija atspiedusi uz soliņa. Viņai līdzās sēdēja cita spodra vecenīte, vecāka par viņu, arī sērās un arī baltā aubē, laikam kāda piedzīvotāja, un klusēdama adīja zeķi.
205 Bet vecīte, iekams Parfens paguva paņemt viņas roku, pacēla savu labo roku, salika trīs pirkstus un trīs reizes dievbijīgi pārmeta kņazam krustu. Pēc tam vēlreiz laipni un maigi pameta viņam ar galvu. Kad viņi atkal iznāca uz kāpnēm, viņš piebilda: Un viņš atvēra savas durvis.
206 Un, pametis kņazu, neskatīdamies viņā, steigšus iegāja savā dzīvoklī un aizcirta aiz sevis durvis. Bija jau vēls, gandrīz pustrīs, un Jepančinu kņazs nesastapa mājās. Atstājis vizītkarti, viņš nolēma doties uz viesnīcu «Svari» un prasīt tur pēc Koļas; ja viņa tur nebūtu — atstāt viņam zīmīti.
207 Pulksten pusčetros un pat četros Koļa nebija ieradies. Kņazs izgāja ārā un mehāniski gāja, kurp acis rāda. Vasaras sākumā Pēterburgā reizēm atgadās brīnišķīgas dienas — gaišas, karstas, klusas. Šī diena bija tieši viena no tādām retām. Kādu laiku kņazs klaiņoja bez mērķa.
208 Pilsēta viņam bija maz pazīstama. Viņš apstājās reizēm ielu krustojumos dažu namu priekšā, laukumos, uz tilliem; reiz iegriezās atpūsties kādā konditorejā. Reizēm ar lielu interesi sāka aplūkot gājējus; bet visbiežāk ne-ievēroja ne gājējus, ne arī to, kurp īsti viņš iet.
209 Viņš bija mokoši saspringts un satraukts un tai pašā laikā izjuta neparastu tieksmi pēc vientulības. Viņam gribējās būt vienam un atdoties šim ciešanu pilnajam spraigumam pilnīgi pasīvi, nemeklējot ne mazākās izejas. Viņam bija pretīgi meklēt atbildi dvēselē uz sirdī uzvirmojušiem jauta jumiem.
210 Viņš paņēma biļeti uz Pavlovsku un nepacietīgi steidzās aizbraukt; bet, protams, viņu kaut kas vajāja, un tā bija tiešamība, nevis fantāzija, kā varbūt viņam vedās domāt. Gandrīz jau kāpdams vagonā, viņš pēkšņi nosvieda tikko paņemto biļeti zemē un izgāja ārā no stacijas apmulsis un domīgs.
211 Viņš taču tiešām šodien ir sevišķi slimīgā noskaņā, gandrīz tādā pašā, kāda uznāca viņam agrāk, sākoties viņa agrākās slimības lēkmēm. Viņš zināja, ka tādā laikā pirms lēkmēm viņš ir neparasti izklaidīgs un bieži pat sajauc priekšmetus un sejas, ja raugās uz tām bez sevišķas spraigas uzmanības.
212 Tātad šī lieta bija tik ārkārtīgi stipri viņu ieinteresējusi, ka saistīja viņa uzmanību pat tai laikā, kad viņš bija tik lielā apjukumā nupat kā iznācis no dzelzceļa stacijas ēkas. Viņš gāja, gandrīz skumji raudzīdamies uz labo pusi, un sirds viņam sitās no nemiera pilnās nepacietības.
213 Viņš tagad skaidri atcerējās, ka tieši te, stāvēdams pie šī loga, viņš pēkšņi apgriezās, gluži kā toreiz, kad notvēra uz sevi vērstās Rogožina acis. Pārliecinājies, ka nav kļūdījies (par ko gan arī pirms pārbaudes bija pilnīgi pārliecināts), viņš novērsās no veikala un jo ātrāk devās projām.
214 Par to viņš saprātīgi varēja spriest, kad slimīgais stāvoklis bija beidzies. Šie mirkli bija tieši tikai sevis apzināšanās neparasts kāpinājums, — ja vajadzētu izteikt šo stāvokli vienā vārdā — sevis apzināšanās un tai pašā laikā augstākā mērā tiešas, dabiskas pašizjūtas kāpinājums.
215 Viņš nodomāja to, sēdēdams uz sola zem koka Vasaras dārzā. Pulkstenis rādīja apmēram septiņi. Dārzs bija tukšs; kaut kas drūms uz brīdi aizplīvuroja rietošo sauli. Bija smacīgi; gaisos jautās tālīna negaisa vēstneši. Savā tagadējā kontemplatīvajā noskaņojumā viņš juta kādu vilinājumu.
216 Viņš piecēlās no sola un devās laukā no dārza taisni uz Pēterburgas pusi. Nesen Ņevas krastmalā viņš bija palūdzis kādam gājējam, lai parāda viņam pāri Ņevai Pēterburgas pusi. Viņam parādīja; bet tad viņš negāja turp. Un nekādā gadījumā tur šodien nebija ko meklēt; viņš zināja to.
217 Nezin kāpēc viņam tagad arvien nāca prātā, kā dažreiz nāk prātā uzmācīgs un līdz muļķībai apnicīgs mūzikas motīvs, Ļebedeva māsasdēls, ko viņš pirmīt bija redzējis. Dīvaini, ka tas nāca viņam prātā tā slepkavas izskatā, kuru pirmīt pieminēja pats Ļebedevs, stādīdams viņam priekšā māsasdēlu.
218 Un pēc visa tā viņš iet tagad «sevišķā nolūkā», ar sevišķu «piepešu ideju»! Izmisums un ciešanas sagrāba visu viņa dvēseli. Kņazs nekavējoties gribēja griezties atpakaļ, mājās, uz viesnīcu; pat apgriezās un sāka iet; bet pēc brīža apstājās, pārdomāja un devās atkal pa agrāko ceļu.
219 Un kā tas varēja būt! Jā, viņa slimība atgriežas, par to nav šaubu; varbūt lēkme viņam uznāks šodien pat. No lēkmes arī visa šī tumsa, no lēkmes arī «ideja»! Tagad tumsa izkliedēta, dēmons padzīts, šaubu vairs nav, viņa sirdī prieks. Un — viņš tik ilgi nav redzējis viņu, viņam vajag viņu redzēt, un.
220 Sirds viņam skaidra; vai tad viņš kāds sāncenŠis Rogožinam? Rīt viņš pats ies un pateiks Rogožinam, ka viņš viņu ir redzējis; jo viņš taču traucās šurp, kā pirmīt sacīja Rogožins, lai tikai redzētu viņu! Varbūt viņš ari sastaps viņu, jo ne jau katrā ziņā viņa Pavlovskā.
221 Bet viņa pirmītējais stāsts? Nē, tas ir kas dziļāks nekā tikai kaislība. Un vai tad vienīgi tikai kaislību iedveš viņas seja? Un vai tad šī seja var tagad iedvest kaisli? Tā iedveš ciešanas, tā aizrauj visu dvēseli, tā... un kvēlas, moku pilnas atmiņas pēkšņi kņazam iesvēla sirdī.
222 Jā, moku pilnas. Viņš atcerējās, kā vēl nesen bija mocījies, kad pirmo reizi sāka pamanīt viņā neprāta pazīmes. Tad viņš izjuta gandrīz izmisumu. Un kā viņš varēja to pamest, kad tā aizbēga toreiz no viņa pie Rogožina? Viņam pašam vajadzētu skriet tai pakaļ, nevis gaidīt ziņas.
223 Ko viņš gribēja pateikt ar savu pirmī-tējo pieņēmumu? (Kņazs pēkšņi nosarka, un kaut kas it kā nodrebēja viņa sirdī.) Kādēļ vispār to atcerēties? Neprāts gan vienādi, gan otrādi. Bet viņam, kņazam, mīlēt kaislīgi šo sievieti — gandrīz neiedomājami, tas būtu gandrīz cietsirdīgi, necilvēcīgi.
224 Kad viņš dabūs zināt visu patiesību un kad pārliecināsies, cik žēlojama būtne ir šī iedragātā, pusjukusī, — vai tad nepiedos tai visu bijušo, visas savas mokas? Vai tad viņš nekļūs tai par kalpu, brāli, draugu, gaišreģi? Līdzcietība piešķirs jēgu pašam Rogožinam un mācīs viņu.
225 Ai, cik viņš nepiedodami un negodīgi vainīgs Rogožina priekšā! Nē, nevis «krievu dvēselē nevar ieskatīties», bet viņa paša dvēselē nevar ieskatīties, ja viņš varēja iedomāties tādas šausmas. Par dažiem dedzīgiem un sirsnīgiem vārdiem Maskavā Rogožins jau sauc viņu par savu brāli, bet viņš.
226 Šis cilvēks droši vien stipri cieš. Viņš teica, ka viņam «patīkot skatīties šai gleznā»; nevis patīk, bet viņš tātad izjūt vajadzību. Rogožins nav vienīgi tikai kaislīga dvēsele; viņš tomēr ir cīnītājs: viņš grib ar varu atgūt savu zaudēto ticību. Tā viņam tagad tik mocoši vajadzīga.
227 Jā, Rogožins pirmīt nezin kāpēc iecirtās un sameloja, bet stacijā viņš bija stāvējis, gandrīz neslēpdamies. Drīzāk tad jau viņš, kņazs, bija slēpies, nevis Rogožins. Bet tagad — pie nama — viņš stāvēja ielas otrā pusē, soļu piecdesmit iešķērsām, uz pretējā trotuāra, rokas sakrustojis, un gaidīja.
228 Bija brīdis šā garā un mokpilnā ceļa galā, nākot no IVterburgas puses, kad pēkšņi neatvairāma vēlēšanās s, igrāba kņazu — doties tūlīt pie Rogožina, sagaidīt viņu, ipkampt viņu ar kaunu, ar asarām, pateikt viņam visu un izbeigt visu uzreiz. Bet viņš stāvēja jau pie savas viesnīcas.
229 Jauns, neciešams kauna, gandrīz izmisuma vilnis lika viņam sastingt uz vietas pie pašas ieejas vārtos. Viņš apstājās uz brīdi. Tā dažreiz notiek ar cilvēkiem: neizciešamas nejaušas atmiņas, jo sevišķi, kas saistītas ar kaunu, parasti apstādina, brīdi liek palikt uz vietas.
230 Cilvēks tur tomēr varētu novietoties. Lai cik tumšs bija, uzskrējis uz laukumiņa, kņazs tūdaļ manīja, ka te, šai nišā, nezin kādēļ slēpjas cilvēks. Kņazam pēkšņi gribējās paiet garām un neskatīties pa labi. Viņš jau paspēra vienu soli, bet neizturēja un paskatījās atpakaļ.
231 Rogožina acis iezvērojās, un neprātīgs smaids izķēmoja viņa seju. Viņa labā roka pacēlās, un kaut kas tajā pazibēja; kņazs nedomāja to apturēt. Viņš atcerējās tikai, ka laikam iekliedzās: Pēc tam pēkšņi it kā kaut kas plaši atvērās viņa priekšā: neparasta iekšēja gaisma apmirdzēja viņa dvēseli.
232 Šis mirklis ilga varbūt pussekundi; viņš tomēr skaidri un apzināti atcerējās sākumu — pašu pirmo skaņu, ar kuru sākās viņa šausmīgais kliedziens, kas izlauzās no krūtīm pats no sevis un ko nekādiem spēkiem viņš nevarētu apturēt. Pēc tam viņa apziņa izdzisa vienā mirklī un iestājās pilnīga tumsa.
233 Viņam bija uznākusi epilepsijas lēkme, kas ļoti sen nebija ar viņu noticis. Ir zināms, ka epilepsijas lēkmes — īstenībā pats krītamais — uznāk vienā acumirklī. Šai mirklī pēkšņi ārkārtīgi izķēmojas seja, sevišķi skatiens. Konvulsijas un krampji pārņem visu ķermeni un visus sejas pantus.
234 Ļoti drīz — ne ilgāk kā pēc minūtēm piecām gulētāju pamanīja, un sapulcējās cilvēki. Vesela asiņu peļķe ap galvu radīja neizpratni: vai cilvēks pats sasities, vai «noticis kāds grēks». Drīz vien daži tomēr pazina krītamo kaiti; kāds no numura apkalpotājiem pazina kņazā pirmītējo viesi.
235 Dabūjis zināt viesnīcā, ka kņazs izgājis, viņš nokāpa lejā bufetes istabā un sāka gaidīt, dzerdams tēju un klausīdamies mūziku. Nejauši izdzirdīs sarunu par kādam uznākušo lēkmi, viņš metās turp, nepārprotamas nojautas vadīts, un pazina kņazu. Tūdaļ tika sperti pienācīgi soļi.
236 Ļebedevs uzņēma slimnieku ar neparastu dedzību, zemu locīdamies. Viņa dēļ arī paātrināja pārbraukšanu uz vasarnīcu: trešajā dienā visi jau bija Pavlovskā. Ļebedeva vasarnīca bija neliela, bet ērta un pat skaista. Tā daļa, kas paredzēta izīrēšanai, bija sevišķi izgreznota.
237 Kad beidzot visi koki bija savesti vasarnīcā un nolikti savās vietās, Ļebedevs vairākkārt tanī dienā noskrēja pa terases kāpieniem uz ielas un no turienes tīksminājās par savu īpašumu, katrreiz domās paaugstinādams summu, ko taisījās prasīt no nākamā vasarnīcas iemītnieka.
238 Koļa, kas drīkstēja nākt pie kņaza jebkurā laikā, ar to pašu sacēla Ļebedevā visdziļāko sarūgtinājumu un pat aizvainojuma pilnu sašutumu. Koļa bija ievērojis, ka Ļebedevs pa pusstundai nostāv pie durvīm un noklausās, ko viņi ar kņazu runā; to viņš, protams, pavēstīja arī kņazam.
239 Šai brīdī Koļa parādījās uz terases, nākdams no ielas, un paziņoja, ka viņam pa pēdām nākot viesi — Ļizaveta Prokofjevna ar trim meitām. Raudzīdamies viņā, arī Ļebedevs atzina par savu pienākumu iesmieties. Viņš ar visu savu ārkārtīgo uzbudinājumu bija, acīm redzot, arī ārkārtīgi apmierināts.
240 Otrā dienā viņa nogaidīja visu rītu; gaidīja uz pusdienas laiku, pievakarē, un, kad jau gluži satumsa, Ļizaveta Prokofjevnā noskaitās par visu un saķildojās ar visiem, protams, ķildas motīvos ne vārda neminēdama par kņazu. Ne vārda par viņu nepieminēja arī visu trešo dienu.
241 Viņa ilgi uzstāja, ka nepieciešams tūlīt nosūtīt ziņnesi uz Pēterburgu, lai celtu kājās kādu ļoti ievērojamu medicīnas slavenību un atrautu to ar pirmo vilcienu. Bet meitas atrunāja; viņas tomēr negribēja atpalikt no māmiņas, kad tā uzreiz saposās, lai apmeklētu slimnieku.
242 Koļa bija pat tik nesmalkjūtīgs, ka skaļi izteica savu pa-redzējumu, lai galīgi saērcinātu Ļizavetu Prokofjevnu, ar kuru pastāvīgi un dažreiz ļoti ļauni apmainījās dzēlīgām piezīmēm, kaut arī viņus saistīja draudzība. Ļebedevs, Pticins, ģenerālis Ivolgins steidzās pasniegt krēslus jaunavām.
243 Ļebedevs piebīdīja krēslu arī kņazam Š., pie tam pat savas jostas vietas liekumā paspēja izpaust ārkārtīgu goddevību. Varja, kā bija paradusi, jūsmīgi sasveicinājās ar jaunkundzēm, kaut ko čukstēdama. Šai brīdī no istabām iznāca uz terases Vera — kā parasti ar bērnu uz rokām.
244 Bet Ļebedevs, izdzirdis Ļizavetas Prokofjevnas uzslavas, jau pats vilka klāt meitu, lai stādītu viņu priekšā. Ļizaveta Prokofjevna aizsvilās dusmās. Kaut kas, jau sen sakrājies viņas dvēselē, lauzās uz āru. Viņa nevarēja ciest ģenerāli Ivolginu, ar kuru kādreiz bija pazīstama, tikai ļoti sen.
245 Kņazs, protams, bija spējīgs novērtēt un arī novērtēja ģenerālienes un viņas meitu dzīvo interesi par viņu un protams, paziņoja viņām vaļsirdīgi, ka arī viņš pats jau šodien — jau pirms viņu apciemojuma domājis katrā ziņā ierasties pie viņām, neskatoties nedz uz savu slimību, nedz vēlīno stundu.
246 Bet tās dažas minūtes, kuras viņš pavadīja terasē Jepančinu klātbūtnē, viņš izturējās kautri, ar cieņu un nemaz neapjuka no Ļizavetas Prokofjevnas stingrajiem skatieniem, kad tā divi lāgi noskatīja viņu no galvas līdz kājām. Tiešām, kas viņu agrāk pazinuši, varēja nodomāt, ka viņš ļoti pārvērties.
247 Arī tagad smieties sāka māsas, kņazs Š., un pasmaidīja pat pats kņazs Ļevs Nikolajevičs, arī nezin kāpēc nosarkdams. Koļa skaļi smējās un jutās kā uzvarētājs. Aglaja saskaitās ne pa jokam un kļuva divtik skaista. Viņai ārkārtīgi piestāvēja samulsums un piktums pašai par sevi šā samulsuma pēc.
248 Kaut ko anonīmu? Bet visi tikai smējās tālāk. Tā nobeidza Aglaja, un, raugoties viņā, pat grūti bija aptvert, vai viņa runā nopietni vai smejas. Dieva dēj, kņaz, pacieties, mums abiem, kā redzams, kopā jācieš, — viņa uzrunāja kņazu Ļevu Nikolajeviču. Viņa bija ļoti sapīkusi.
249 Visi mazliet izbrīnījušies uzlūkoja viņu, un gandrīz visi — kņazs Š., māsas, māte — ar nepatiku vēroja šo jauno pasākto nerātnību, kas, lai nu kā, bija aizgājusi mazliet par tālu. Bet bija redzams, ka Aglajai patika taisni Visa ši afektācija, ar ko viņa uzsāka dzejas deklamēšanas ceremoniju.
250 Ļizaveta Prokofjevna tikko neaizdzina viņu atpakaļ savā vietā, bet tai pašā brīdī, kolīdz Aglaja bija sākusi deklamēt pazīstamo balādi, divi jauni viesi, skaji runādamies, ienāca no ielas terasē. Tie bija ģenerālis Ivans Fjodorovičs Jepančins un viņam līdzi kāds jauns cilvēks.
251 Ļizaveta Prokofjevna, protams, nesaprata un nepamanīja ne burtu maiņu, ne mājienu. Ģene-rālis Ivans Fjodorovičs saprata tikai to, ka deklamē dzeju. No pārējiem klausītājiem ļoti daudzi saprata un pabrīnījās par izlēciena drosmi un nolūku, bet cieta klusu un centās izlikties neko nezinām.
252 Vienā mirklī saruna kļuva vispārēja. Kņazs ievēroja (viņš tagad ievēroja visu ātri un alkatīgi, varbūt pat to, kā nemaz nebija), ka Jevgeņija Pavloviča civilais uzvalks radījis vispārēju un neparasti lielu izbrīnu, tā ka pat visi pārējie iespaidi uz laiku aizmirsās un pagaisa.
253 Kņazs ieklausījās, ko runā Radomskis... Tam likās, ka Radomskis izturas lieliski, vienkārši, jautri, un sevišķi tam patika, ka viņš tik draudzīgi, gluži kā līdzīgs ar Hdzīgu runā ar Koļu, kurš viņu tā ērcināja. Bet Gavrila Ardalionovičs jau nāca ārā no istabas terasē; viņam sekoja Pticins.
254 Bet viņam kļuva pārāk skumji par savu «baismīgo un ļauno aizdomīgumu». Viņš, šķiet, nomirtu, ja kāds dabūtu zināt, ka viņam tāda doma prātā, un tai brīdī, kad ienāca viņa jaunie viesi, viņš no sirds bija gatavs morāliskā ziņā uzskatīt sevi par vispēdīgāko no visiem, kas bija ap viņu.
255 Koļa ieslīdēja reizē ar citiem; viņš dedzīgi sarunājās ar Ipolitu, kas bija apmeklētāju skaitā; Ipolits klausījās un smīnēja. Kņazs aicināja viesus apsēsties. Visi viņi bija tik jauniņi, pat vēl tik nepilngadīgi, ka varēja pabrīnīties par šādu gadījumu un par visu no tā izrietošo ceremoniju.
256 Viņš bija pagara auguma, kalsens, ap divdesmit divi gadi vecs. Ne mazākā ironija, ne mazākā refleksija neizpaudās viņa sejā, gluži otrādi — pilnīga, trula tīksmināšanās par savām tiesībām un tai pašā laikā kaut kas tāds, kas pauda dīvainu un nemitīgu vajadzību būt un justies vienmēr apvainotam.
257 Runāja viņš uztraukti, ar steigu un stomīdamies, it kā neizrunādams vārdus līdz galam, gluži kā cilvēks, kam runāšana sagādā grūtības, vai pat ārzemnieks, lai gan pēc izcelšanās bija īsts krievs. Viņu pavadīja, pirmkārt, lasītājiem pazīstamais Ļebedeva māsasdēls un, otrkārt, Ipolits.
258 Pārējie ienākot mazliet saminstinājās un gandrīz nokaunējās, taču skatījās svinīgi un, acīm redzot, baidījās zaudēt cienīgumu, kas dīvainā kārtā nesaskanēja ar viņu reputāciju, ka viņi noliedz visus nevajadzīgos sadzīves sīkumus, aizspriedumus un gandrīz vai visu pasaulē, izņemot pašu intereses.
259 Bet, kamēr visi pirmajā brīdī neviļus apstājās un gaidīja neizpratnē, Koļa pašķīra avīzi un uzsāka lasīt skaļi no tās vietas, ko viņam norādīja pieskrējušais Ļebedevs: Neko nevarēja darīt, Kola, iekarsis, sarkans, uzbudinājies, satrauktā balsī lasīja tālāk: Bet nē, kungi! Mūsu atvase spriež citādi.
260 Runā, ka viens no mūsu ievērojamākajiem humoristiem sacerējis šim gadījumam brīnum jauku epigrammu, kas cienīga ieņemt vietu ne tikai guberņas, bet arī galvaspilsētas izdevumu rakstos par mūsu tikumiem: Ļova Šneideram uz kakla, Tērpies viņa mētelī; Tam uz blēņām roka čakla, Aiziet laiks kā skurbulī.
261 No visa bija redzams, ka raksts viņam ārkārtīgi patīk. Ļebedeva māsasdēls, ļoti iekarsis, apklusa. Pēc Ļebedeva māsasdēla vārdiem sekoja vispārēja sakustēšanās un kurnēšana, lai gan visi acīm redzami vairījās iejaukties šai lietā, varbūt izņemot tikai Ļebedevu kas bija gluži kā drudzī.
262 Pēdējās desmit vai divdesmit minūtēs viņš runāja iekarsis, skaļi, nepacietīgi un strauji aizrāvies, cenzdamies visus aizrunāt, pārkliegt, un, protams, vēlāk viņam bija rūgti jānožēlo daži tagad pasprukuši vārdiņi un minējumi. Ja viņu nebūtu tā uzbudinājuši un izveduši no.
263 Visi klausījās ar ārkārtīgu ziņkāri, sevišķi visa Burdovska kompānija. Atkal sekoja vispārēja sakustēšanās un dziļš saviļņojums. Pats Burdovskis pēkšņi piecēlās no krēsla. Viņš paņēma cepuri un atbīdīja krēslu, lai ietu. Burdovskis apsēdās klusēdams, mazliet nodūris galvu it kā dziļās pārdomās.
264 Ipolits sēdēja sadrūmis, skumīgs un it kā ļoti izbrīnījies. Šai brīdī viņš gan tik stipri sāka klepot, ka pat notašķīja savu mutau-tiņu ar asinīm. Bokseris bija gandrīz vai pārbijies. Atskanēja apvaldīti smiekli, divi trīs iesmējās skaļāk par citiem. Un viņš tikko nenoskrēja no terases.
265 Kas pazina Ļizavetu Prokofjevnu, tūlīt sajuta, ka ar viņu noticis kaut kas īpašs. Ivans Fjodorovičs otrā dienā sacīja kņazam Š., ka «ar viņu tā atgadās, bet tādā mērā kā vakar pat ar viņu reti kad atgadās — reiz pa trim gadiem, ne biežāk! Ne biežāk!» viņš pārliecinoši piebilda.
266 Jaunavas stāvēja malā gandrīz vai izbijušās, ģenerālis bija pamatīgi nobijies; vispār visi bija izbrīnījušies. Daži, kas stāvēja attālāk, paslepen smīnēja un sačukstējās; Ļebedeva seja staroja vislielākajā sajūsmā. Te pēkšņi viņš sāka briesmīgi klepot un labu brīdi nespēja apvaldīt klepu.
267 Kņazs spēji sakustējās, Ļebedevs metās pa galvu pa kaklu laukā no istabas, viņam līdzi izskrēja Vera. Bet viņai neļāva izrunāt līdz galam. Visi sanāca un sastājās ap viņu gatavi pakalpot. Kņazs tūlīt lūdza visus palikt tēju dzert un atvainojās, ka līdz šim laikam nav. par to atģidis.
268 Vienīgi Aglaja bija sadrūmusi un klusēdama apsēdās atstatu. Palika arī visa pārējā sabiedrība; neviens negribēja iet projām, pat ģenerālis Ivolgins, kam Ļebedevs, garām ejot, kaut ko iečukstēja — laikam gan ne gluži patīkamu, tāpēc ka ģenerālis tūdaļ nolīda kaut kur kaktā.
269 Kņazs piegāja aicināt arī Burdovski ar kompāniju, nevienu neizlaižot. Viņi saspīlēti nomurmināja, ka pagaidīšot Ipolitu, un tūdaļ devās uz terases visdziļāko kaktu, kur nosēdās atkal visi rindā. Droši vien tēja jau sen bija gatava Ļebedevam savām vajadzībām, jo tūlīt to ari atnesa.
270 Pulkstenis nosita vienpadsmit. Ipolits apslapināja lūpas tējas tasē, ko viņam pasniedza Vera Ļebedeva, nolika tasi uz galdiņa un pēkšņi, gluži kā nokaunējies, gandrīz apjukumā paraudzījās visapkārt. Viņš gribēja vēl kaut ko piebilst, bet neattapās. Kņazs jautājoši paskatījās viņā.
271 Ļebedevs pārmērīgā rosībā iznāca priekšā un grozījās tepat Ļizavetas Prokofjevnas tuvumā. Kņazs izbrīnījies paskatījās Ļebedevā. Ļizaveta Prokofjevna jau gribēja celties augšā, bet pēkšņi īdzīgi uzrunāja Ipolitu, kas smējās: Viņam trūka elpas, viņa dīvainais uzbudinājums pieauga ar katru vārdu.
272 Runāja ar zobgalīgu noskaņu un tai pašā laikā bija pārmērīgi uzbudināts, aizdomīgi lūkojās apkārt, acīm redzot, nojuka un sapinās pie katra vārda, tā ka tas viss kopā ar viņa diloņslimnieka izskatu un dīvaino, zvērojošo un it kā neprātīgo skatienu vēl arvien negribot saistīja uzmanību.
273 Viņa sakārtoja tai matus, kurus gan nemaz nevajadzēja kārtot, un noskūpstīja; tādēļ vien bija aicinājusi. Te viņam atkal pietrūka elpas un uznāca klepus. Jevgeņijs Pavlovičs apklusa, bet Ipolits vēl arvien skatījās viņā nepacietīgās gaidās. No kakta arī atskanēja kurnēšana.
274 Viņš atkal saka smieties; bet tie jau bija ārprātīgā smiekli. Ļizaveta Prokofjevna izbijusies piegāja viņam klāt un satvēra viņu aiz rokas. Viņš raudzījās viņā cieši, tāpat smiedamies, tikai šie smiekli vairs neturpinājās, tie bija it kā apstājušies un sastinguši viņa sejā.
275 Viņš paslēpa seju rokās un nogrima domās. Ipolits apstājās gluži pārsteigts, pacēla roku, bailīgi pastiepa to un pieskārās šai asaru lāsītei. Viņš pasmaidīja bērnišķīgu smaidu. Viņš laikam vēl daudz ko gribēja sacīt, bet neizteica, iekrita atzveltnf, paslēpa seju rokās un sāka raudāt kā mazs bērns.
276 Starp klātesošajiem bija ari tādi, kas gatavi te nosēdēt kaut vai līdz rītam, nebilzdami ne vārda, piemēram, Varvara Ardalionovna, kura sēdēja visu vakaru attālāk, klusēja un visu laiku klausījās ar neparastu ziņkārību; varbūt to darīt Viņai bija arī savi iemesli. Ģenerālis izmisumā novērsās.
277 Ipolits aši pagriezās pret viņu ārprātīgās dusmās, un katrs vaibstiņš viņa sejā, likās, drebēja un runāja. Te viņš jau palika gluži bez elpas. Bet Ļizaveta Prokofjēvna nemaz nepaskatījās viņā. Viņa stāvēja, lepni saslējusies, atmetusi galvu, un ar nicīgu ziņkāri aplūkoja «šos ļautiņus».
278 Kad Ipolits bija beidzis, ģenerālis paraustīja plecus; Ļizaveta Prokofjēvna dusmīgi noskatīja viņu no galvas līdz kājām, kā prasīdama atbildēt par šo viņa kustību, un tūlīt pagriezās pret kņazu. Viņa sašutumā sāka sakārtot savu mantiļu, nogaidīdama, kad «tie» dosies projām.
279 Arī Ļizaveta Prokofjevna apstājās, bet nevis šausmās un stingumā kā Jevgeņijs Pavlovičs: viņa paskatījās pārdrošniecē tikpat lepni un ar tikpat vēsu nicināšanu kā pirms piecām minūtēm uz «ļautiņiem» un tūlīt pavērsa savu vērīgo skatienu uz Jevgeņiju Pavloviču. Kariete sakustējās un ātri nozuda.
280 Strupceļā noveda ari citi apstākļi, bet viens no tiem jo sevišķi. Visas trīs dienas attiecīgi pieauga kņaza slimīgais aizdomīgums (kņazs jau kādu laiku ļoti vainoja sevi divējādā ziņā: par neparasto «nejēdzīgo un uzbāzīgo lētticību» un tai pašā laikā par «drūmo, zemisko» aizdomīgumu).
281 Kņazs Š. runāja ar ārkārtīgu un skaidri redzamu izbrīnu. Viņš to apkampa un noskūpstīja. Kņazs Ļevs Nikolajevičs samulsa, tomēr vēl joprojām cieši un jautājoši raudzījās kņazā; bet tas apklusa. Kņazs Š. pēkšņi atkal apklusa, acīm redzot, tāpēc, ka viņš negribēja runāt tālāk par Nastasju Fiļipovnu.
282 No Veras Ļebedevas kņazs uzzināja, ka Kellers atklīdis pie viņiem jau vakar un — pēc visām pazīmēm — ilgi neies no viņiem projām, jo atradis sev kompāniju un iedraudzējies ar ģenerāli Ivolginu; pats viņš gan paziņojis, ka paliekot pie viņiem vienīgi izglītības papildināšanas nolūkā.
283 Koļu augu dienu neredzēja: viņš agri no rīta bija devies uz Pēterburgu. (Ļebedevs arī jau mazā gaismiņā bija aizbraucis kaut kādās savās darīšanās.) Bet kņazs nepacietīgi gaidīja ierodamies Gavrilu Ardalionoviču, kam katrā ziņā vajadzēja šodien pat iegriezties pie viņa.
284 Bet ar Gaņu kijāzam bija vēl arvien kādas īpašas attiecības. Kņazs, piemēram, bija pilnvarojis viņu kārtot Burdovska lietu un īpaši viņam to lūdzis; bet, neraugoties uz šo uzticēšanos un agrāk notikušo, viņiem vienmēr vēl palika daži punkti, par kuriem it kā bija nolemts vienam ar otru neko nerunāt.
285 Gaņa pastāstīja, starp citu, ka Nastasja Fiļipovna vēl tikai dienas četras esot te Pavlovskā un jau pievērsusi sev vispārēju uzmanību. Dzīvojot kaut kādā Matrožu ielā, mazā neizskatīgā namelī pie Darjas Aleksejevnas, bet viņas ekipāža esot gandrīz vai pati lepnākā Pavlovskā.
286 Ap viņu jau sapulcējies vesels bars vecu un jaunu dēkaiņu; karieti reizēm pavadot jātnieki. Nastasja Fiļipovna, tāpat kā agrāk, esot ļoti izvēlīga, tikai izredzētiem atļaujot sevi apmeklēt. Un tomēr ap viņu izvei-dojusies vesela komanda, esot kam viņu aizstāvēt vajadzības gadījumā.
287 Ar tādām domām viņš atgriezās mājās, kad bija pastaigājies labi ja stundas ceturksni. Viņš jutās gluži nelaimīgs šai brīdī. Ļebedeva vēl arvien nebija mājās, tā ka pievakarē pie kņaza paspēja ielauzties Kellers, būdams gan skaidrā, tomēr noskaņots izkratīt sirdi un atklāt savas jūtas.
288 Viņš sastomījās. Kellers sarāvās; viņš aši ar līdzšinējo izbrīnu ieskatījās kņazam taisni acīs un spēcīgi cirta dūri uz galda. Kņazs ar ārkārtīgu ziņkārību raudzījās Kellerā. Jautājums par divkāršām domām, acīm redzot, jau sen bija viņu nodarbinājis. Kņazs viegli nosarka.
289 Nudien, ka tā! Citam nebūtu sacījis — sāktu smieties vai nospļautos; bet jūs, kņaz, jūs izlemsiet cilvēcīgi. Ļebedevs sāka vaibstīties un riezties. Ļebedevs atkal novaibstījās, sāka ķiķināt, berzēja rokas, beidzot pat nošķaudījās, bet vēl arvien neiedrošinājās neko pasacīt.
290 Kas tur īsti bija, sīkāk nav zināms, bet tikai Gaņas dēļ (iedo-mājieties to!) — un pat briesmīgi ķildojas, tātad ir kaut kas svarīgs. Ģenerālis atbraucis vēlu, atbraucis drūms, kopā ar Jevgeņiju Pavloviču, kuru lieliski uzņēmuši, bet pats Jevgeņijs Pavlovičs apbrīnojami jautrs un mīļš.
291 To pasacījis, Koļa pietrūkās kājās un sāka smieties tā, kā varbūt nekad vēl viņam nebija gadījies smieties. Redzēdams, ka kņazs nosarkst, Koļa smējās vēl skaļāk; viņam briesmīgi iepatikās doma, ka kņazs ir greizsirdīgs Aglajas dēļ, bet viņš apklusa tūlīt, pamanījis, ka tas ir no sirds sarūgtināts.
292 Braucot atpakaļ uz Pavlovsku jau pēc četriem pēc pusdienas, viņš dzelzceļa stacijā satika Ivanu Fjodoroviču. Tas aši satvēra viņu aiz rokas, palūkojās apkārt, it kā būtu nobijies, un ievilka kņazu sev līdzi pirmās klases vagonā, lai brauktu reizē. Viņš dega nepacietībā pārrunāt kaut ko svarīgu.
293 Varēja redzēt, ka viņu ārkārtīgi satraucis un apmulsinājis kaut kas viņam galīgi neizprotams. Un beidzot — tikai trešajā dienā, kā mēs jau iepriekš sacījām, notika Jepančinu oficiālā salabšana ar kņazu Ļevu Nikolajeviču. Pulkstenis jau rādīja septiņi vakarā; kņazs taisījās iet uz parku.
294 Abi apsēdās. Acis Ļizavetai Prokofjevnai kvēloja, viņa gandrīz vai drebēja aiz nepacietības. Kņazs padomāja. tās dēļ (kņazs nosarka gandrīz vai divtik), es jums nolasīšu šo vēstuli, jo liekas, es to atceros no galvas. To pateicis, kņazs nolasīja šo vēstuli gandrīz vārdu pa vārdam, tā kā bija.
295 Brītiņu viņa mēģināja apslāpēt uztraukumu un atpūtās. Kņazs tā sarka, ka nespēja atklāti raudzīties Ļizavetā Prokofjevnā. Ļizaveta Prokofjevna caururbjoši nolūkojās kņazā; varbūt viņai ļoti gribējās zināt, kādu iespaidu uz viņu atstāj ziņa par Jevgeņiju Pavliču. Viņš pietrūkās no krēsla.
296 Esmu pilnīgi pārliecinājies, ka jūs, cienījamais kungs, varbūt esat labāks par citiem. Es nepiekrītu Doktorenko, un man ir citas domas šai ziņā. Es no jums nekad neņemšu ne kapeikas, bet jūs palīdzējāt manai mātei, un par to mans pienākums ir būt jums pateicīgam, lai gan aiz vājuma.
297 Bet mūsu aukles, šūpodamas bērnus, no laika gala skaita un dzied: «Iesi svārkos zeltītos, ģenerāļa uzplečos!» Tātad pat mūsu aukles ģenerāļa pakāpi uzskatījušas par krievu cilvēka laimes kalngalu, un tātad tā bija mierīgas, jaukas svētlaimes vispopulārākais nacionālais ideāls.
298 Un patiesi: viduvēji nolicis eksāmenu un nodienējis trīsdesmit piecus gadus, — kas gan nevarēja pie mums galu galā uzdienēt par ģenerāli un sakrāt zināmu summu lombardā? Tādējādi krievu cilvēks gandrīz bez jebkādām pūlēm beidzot ieguva rosmīga un praktiska cilvēka nosaukumu.
299 Būtībā nekļūt par ģenerāli pie mums varēja vienīgi oriģināls cilvēks, citiem vārdiem sakot, nemierīgs cilvēks. Varbūt taisni te slēpās zināms pārpratums; bet, runājot vispārīgi, šķiet, tas ir pareizi, un mūsu sabiedrībai ir bijusi pilnīgi taisnība, nosakot praktiskā cilvēka ideālu.
300 Neizprazdami faktu pilnīgi (tāpēc ka to grūti izprast), viņi tomēr nereti nojauta, ka viņiem ģimenē neiet tā kā visiem citiem. Visiem iet gludi, viņiem kā pa celmiem; visi brauc pa sliedēm, — viņi ik bridi izskrien no sliedēm. Visi ik brīdi tikli kautrējās, bet viņi ne.
301 Tomēr varbūt tikai Ļizaveta Prokofjevna vienīgā arī zūdījās: meitas bija vēl jaunas — lai gan visas ļoti vērīgas un iro-niskas, — un ģenerālis bija gan vērīgs (tomēr ne bez sava truluma), bet vairāk sarežģītos gadījumos sacīja tikai: hml — un galu galā lika visas cerības uz Ļizavetu Prokofjevnu.
302 Viņa pati ik brīdi godāja sevi par «muļķīgu, nepieklājīgu savādnieci» un mocījās aiz slimīgas aizdomības, bez mitas zaudēdama galvu, neatrada izeju visparastākā notikumu sadursmē un ik brīdi pārspīlēja nelaimi. Jau stāsta sākumā mēs minējām, ka Jepančini bija iemantojuši vispārēju un patiesu cieņu.
303 Cieņu viņš arī bija pelnījis, pirmkārt, kā bagāts cilvēks un «ne no pēdējiem» un, otrkārt, kār ļoti krietns cilvēks, kaut arī diezgan aprobežots. Bet zināms prāta trulums, kā liekas, ir gandrīz neatņemama īpašība ja ne gluži katram darbiniekam, tad vismaz katram, kas vairo bagātību.
304 Bet taisni ar to vien Ļizaveta Prokofjevna atšķīrās, ka visparastāko lietu kombinācijā un jūklī ar savu allažīgo nemieru viņa vienmēr paguva saskatīt kaut ko tādu, kas viņu baidīja dažreiz gluži slimīgi, izraisot aizdomu pilnas, pavisam ne-izskaidrojamas bailes, tātad arī ļoti nomācošas.
305 Solījās tramdīt un nu netramda! Re, re, acis iepletusi, viņā raugās, klusē, neiet projām, stāv, bet pati taču lika viņam nenākt... Viņš sēž gluži bāls. Un šis nolādētais, nolādētais pļāpa Jevgeņijs Pavličs viens pats pierunā visu istabu! Re, kā trillina, vārdu neļauj iemest starpā.
306 Kņazs Š. arī bija šeit. Šķiet, visi taisījās drusku vēlāk, pirms tējas, iet klausīties mūziku. Tagadējā saruna bija uzsākta, kā redzams, pirms kņaza ierašanās. Drīz vien terasē pēkšņi ieslīdēja nezin no kurienes atnākušais Kola. «Tātad viņu te uzņem tāpat kā agrāk,» kņazs pie sevis nodomāja.
307 Visi sēdēja terasē tāpat kā pie kņaza; tikai terase bija mazliet plašāka un iekārtota greznāk. Uzsāktās sarunas tēma, šķiet, tikai nedaudziem bija pa prātam; saruna, kā varēja nojaust, bija sākusies aiz nepacietīga strīda, un, protams, visi laikam vēlējās mainīt tematu.
308 Bet Jevgeņijs Pavlovičs, kā likās, tāpēc jo sīkstāk pie tā turējās, nevērodams sarunas radīto iespaidu; kņaza ierašanās it kā satrauca viņu vēl vairāk. Ļizaveta Prokofjevna viebās, lai gan ne visu saprata. Aglaja, kas sēdēja savrup, gandrīz kaktā, negāja projām, klausījās un stūrgalvīgi klusēja.
309 To sacīdams, viņš palika vai bez elpas, un pat auksti sviedri izspiedās viņam uz pieres. Šie bija pirmie vārdi, ko viņš bija izteicis, kopš te sēdēja. Viņš mēģināja pamest skatienu visapkārt, bet neiedrošinājās; Jevgeņijs Pavlovičs uztvēra viņa žestu un pasmaidīja. Viņš sastomījās un nepabeidza.
310 Kņazs Ļevs Nikolajevičs padomāja un ar vislielāko pārliecību, lai gan klusi un pat it kā bikli izrunādams vārdus, atbildēja: Kņazs Š. vairs nesmējās un kā neizpratnē klausījās kņazā. Aleksandra Ivanovna, kas jau sen gribēja kaut ko piebilst, klusēja, it kā viņu būtu atturējusi kāda sevišķa doma.
311 Visi stāvēja mokošā neziņā šā negaidītā, slimīgā un, šķita taču, katrā ziņā nepamatotā izlēciena dēļ. Bet šis izlēciens deva ieganstu dīvainai epizodei. Likās, ka viņa ir augstākā mērā sašutusi: viņas acis meta dzirkstis. Kņazs stāvēja viņas priekšā mēms un bikls un pēkšņi nobālēja.
312 Māsas, juzdamās svētku noskaņā, bez mitas noraudzījās Aglajā un kņazā, kas gāja pa priekšu; bija redzams, ka jaunākā māsiņa uzdevusi viņām grūtu mīklu. Kņazs Š. visu laiku centās uzsākt sarunu ar Ļizavetu Prokofjevnu par blakuslietām, varbūt lai viņu izklaidētu, un briesmīgi apnika viņai.
313 Bet Aglajas Ivanovnas mīklas šovakar vēl nebija beigušās. Pēdējā no tām bija nolemta kņazam vienam pašam. Kad bija aizgājuši kādus simt soļus no vasarnīcas, Aglaja steigšus, pa pusei čukstot, sacīja savam kavalierim, kas stūrgalvīgi klusēja: Kņazs paskatījās. Kņazs atbildēja, ka redzot.
314 Pavlovskas stacijā darbdienās, kā zināms un kā vismaz visi apgalvo, sapulcējoties «izmeklētāka» publika nekā svētdienās un svētku dienās, kad sabrauc «visādi ļaudis» no pilsētas. Nav gan redzamas svētku tualetes, tomēr tās visai elegantas. Pieņemts sapulcēties, lai klausītos mūziku.
315 Daudzi dara to ar patiesu prieku un tikai tādēļ ierodas šeit; bet ir arī tādi, kas nāk šurp vienīgi mūzikas dēļ. Skandāli gadās ārkārtīgi reti, lai gan tomēr notiek — un pat darbdienās. Bez tiem taču nevar iztikt. Šoreiz vakars bija burvīgs un arī publikas bija diezgan daudz.
316 Mirkļiem viņam rādījās arī kalni un tieši kāda pazīstama vieta kalnos, ko viņam arvien tikās atcerēties un kurp viņam tikās aiziet, kad viņš vēl dzīvoja tur, un raudzīties no turienes lejā uz ciematu, uz tikko jaušamo balto ūdenskritumu lejā, uz baltajiem mākoņiem, uz pamesto Veco pili.
317 Kņazs klausījās, kā likās, izbrīnījies, ka viņu uzrunā, apsvēra, lai gan varbūt ne gluži saprata, neatbildēja, bet, redzēdams, ka viņa un visi smejas, pēkšņi pavēra muti un sāka smieties arī pats. Smiekli visapkārt pieņēmās; virsnieks, būdams, jādomā, liels smējējs, gluži vai plīsa no smiekliem.
318 Tiesa, kad viņš nāca uz staciju, tad, liekas, nemaz nezināja, ka nāk šurp, — tādā stāvoklī viņš bija. Ja viņš prastu vai spētu būt vērīgāks, tad jau pirms stundas ceturkšņa būtu pamanījis, ka Aglaja brīžiem arī it kā nemiera pilna spēji atskatās, arī it kā meklēdama kaut ko ap sevi.
319 Tajā pašā stacijas sānu ejā, kuras tuvumā sēdēja kņazs un visa Jepančinu sabiedrība, pēkšņi parādījās vesels bars cilvēku, vismaz kādi desmit. Bara priekšgalā nāca trīs sievietes; divas no tām bija apbrīnojami skaistas, un nebija nekāds brīnums, ka viņām seko tik daudz pielūdzēju.
320 Viņus tūlīt ievēroja gandrīz visi, bet lielākoties centās izlikties, ka nemaz viņus neredz, un varbūt tikai daži no jaunatnes pasmaidīja par viņiem, pasakot cits citam kaut ko pusbalsī. Viņus neredzēt nemaz nebija iespējams: viņi atklāti vērsa uz sevi uzmanību, runāja skaļi, smējās.
321 Lai gan nekaunīgajā uzbāzībā, pour afficher pazīšanos un tuvību, kuras nemaz nebija, katrā ziņā slēpās nolūks — un par to tagad vairs nevarēja būt nekādu šaubu —, taču Jevgeņijs Pavlovičs sākumā domāja atkratīties kaut kā tāpat un nekādā ziņā nepievērst uzmanību apvainotājai.
322 Bet Nastasjas Fiļipovnas vārdi nāca viņam kā pērkona spēriens; uzdzirdis par tēvoča nāvi, viņš kļuva bāls kā krīts un pagriezās pret šīs ziņas pavēstītāj u. Šai brīdī Ļizaveta Prokofjevna ātri piecēlās kājās, piecēla visus sev līdzi un gandrīz vai skriešus devās projām.
323 Nastasja Fiļipovna acumirklī pagriezās pret viņu. Acis viņai iezibējās; viņa metās pie gluži nepazīstama jauna cilvēka, kas stāvēja divus soļus no viņas un turēja rokā tieviņu, vītu spieķīti, izrāva to viņam no rokām un no visa spēka iecirta savam apvainotājam šķērsām pa seju.
324 Raudams laukā savu roku, virsnieks spēcīgi iegrūda viņam krūtīs; kņazs atsprāga soļus trīs un atkrita krēslā. Bet Nastasjai Fiļipovnai jau bija radušies vēl divi aizstāvji. Uzbrucēja priekšā stāvēja bokseris, lasītājam pazīstamā raksta autors un agrākās Rogožina kompānijas īstenais loceklis.
325 Skandāls tomēr nebija vilcies ilgāk par divām minūtēm. Viens otrs no publikas piecēlās no krēsla un aizgāja, citi tikai pārsēdās no vienas vietas otrā; trešie ļoti priecājās par skandālu; ceturtie sāka skaļi runāt un ieinteresēties. Vārdu sakot, lieta beidzās kā parasti.
326 Ja viņš būtu atģidies vai paspējis paskatīties pa kreisi, kad sēdēja krēslā, pēc tam kad bija atgrūsts, — viņš soļu divdesmit no sevis ieraudzītu Aglaju, kas bija apstājusies, lai noraudzītos skandalozajā scēnā, un neklausījās, ka viņu aicina māte un māsas, aizgājušas jau gabaliņu tālāk.
327 Pēc viņas uzskata un izpratnes, pārāk daudz bija norisinājies un atklājies šai notikumā, tā ka viņas galvā, par spīti visam juceklim un izbailēm, sāka rasties jau noteiktas domas. Bet ari visi saprata, ka noticis kaut kas sevišķs un, varbūt vēl par laimi, sāk atklāties kāds neparasts noslēpums.
328 Tā domāja Ļizaveta Prokofjevna un pat abas vecākās meitas. Ieguvums no šā secinājuma bija tāds, ka sakrājās vēl vairāk mīklu. Jaunavas bija gan sevī pa daļai sašutušas par pārāk lielajām izbailēm un tik atklāto māmuļas bēgšanu, bet trača sākumā vēl apgrūtināt viņu ar jautājumiem neuzdrošinājās.
329 Bez tam viņām nezin kāpēc likās, ka viņu māsiņa Aglaja Ivanovna varbūt zina visā šai lietā vairāk nekā viņas abas un māmuļa. Kņazs S. arī bija drūms kā nakts un arī ļoti domīgs. Ļizaveta Prokofjevna nerunāja ar viņu visu ceļu ne vārda, bet viņš, kā liekas, to pat neievēroja.
330 Reiz viņa atgriezās un ieraudzīja kņazu, kas centās viņas panākt. Pamanījusi, ka tas pūlas viņas panākt, viņa zobgalīgi pasmaidīja un vairs uz to neskatījās. Beidzot gandrīz pie pašas vasarnīcas viņas sastapa pretim nākošo Ivanu Fjodoroviču, kas tikko bija atgriezies no Pēterburgas.
331 Viņš tūdaļ — ar pirmajiem vārdiem — apjautājās par Jevgeņiju Pavloviču. Bet laulātā draudzene bargi pagāja viņam garām, neatbildēdama un pat nepaskatīdamās viņā. No meitu un kņaza Š. acīm viņš tūlīt nojauta, ka mājās ir negaiss. Bet arī bez visa tā viņa paša seja pauda neparastu nemieru.
332 Viņš tūdaļ paņēma zem rokas kņazu Š., apturēja viņu pie nama ieejas durvīm un gandrīz čukstus pārmija ar viņu dažus vārdus. Pēc viņu abu satrauktā izskata, kad viņi pēc tam uzkāpa terasē un devās pie Ļizavetas Prokofjevnas, varēja nodomāt, ka viņi abi padzirdējuši kaut kādu ārkārtīgu ziņu.
333 Viņš pats nevarētu pasacīt, cik ilgi bija te nosēdējis. Bija jau vēls, un krēsla sabiezēja. Terasē pēkšņi parādījās Aglaja; viņa izskatījās mierīga, lai gan mazliet bāla. Ieraudzījusi kņazu, ko, «acīm redzot, necerēja» sastapt te sēžam krēslā kaktā, Aglaja pasmaidīja it kā neizpratnē.
334 Bet tas viss bija izskrējis ārā no galvas, izņemot vienīgi to, ka priekšā sēž Aglaja un viņš tajā skatās, bet, lai viņa runātu ko runādama, tas viņam šai brīdī bija gandrīz vienalga. Beidzot no, augšas terasē nonāca pats Ivans Fjodorovičs; viņš kaut kur devās sadrūmis, norūpējies un apņēmības pilns.
335 Terasē bija jau diezgan tumšs, kņazs šai mirklī nevarētu saskatīt viņas seju pilnīgi skaidri. Pēc brīža, kad viņi ar ģenerāli jau gāja ārā no vasarnīcas, viņš pēkšņi briesmīgi nosarka un cieši sažņaudza savu labo roku. Izrādījās, ka Ivanam Fjodorovičam ar viņu pa ceļam.
336 Sev par kaunu, kņazs bija tik izklaidīgs, ka no paša sākuma pat neko nedzirdēja, un, kad ģenerālis apstājās viņa priekšā ar kaut kādu neatliekamu jautājumu, viņš bija spiests tam atzīties, ka neko nesaprot. Ģenerālis paraustīja plecus. Kņazs briesmīgi nosarka un sažņaudza labo roku, bet cieta klusu.
337 Viņš ilgi klejoja pa tumšo parku un beidzot «notvēra sevi» pastaigājamies pa kādu parka aleju. Viņam bija palicis atmiņā, ka pa šo aleju viņš jau kādreiz gājis, sākot no sola līdz kādam vecam kokam, augstam un labi saredzamam, reižu trīsdesmit vai četrdesmit simt soļu turp un atpakaļ.
338 Viņš vērīgi paraudzījās visapkārt un brīnījās, ka iegriezies šeit. Viņš bija ļoti noguris, piegāja pie sola un atsēdās. Visapkārt valdīja dziļš klusums. Mūzika pie stacijas vairs nespēlēja. Parkā varbūt vairs nebija neviena; protams, varēja būt jau vismaz pusdivpadsmit.
339 Nakts klusa, silta, gaiša — Pēterburgas nakts jūnija sākumā, bet biezajā, ēnainajā parkā, alejā, kur viņš sēdēja, bija jau gandrīz pavisam satumsis. Klusu soļu čirkstoņa alejas smiltīs lika viņam pacelt galvu. Cilvēks, kura seju grūti bija saredzēt tumsā, pienāca pie sola un apsēdās viņam blakus.
340 Kņazs aši pievirzījās viņam gandrīz cieši klāt un saskatīja Rogožina bālo seju. Viņi sastapās pirmo reizi pēc notikuma traktiera koridorā. Pārsteigts par Rogožina negaidīto ierašanos, kņazs kādu laiku nevarēja sakopot domas, un moku pilnā izjūta atkal atmodās viņa sirdī.
341 Rogožins iesmējās, bet paskaidrojumu nedeva. Rogožins dzēlīgi iesmējās. Rogožins skaļi smējās, noklausījies kņazā. Rogožins smējās joprojām. Viņš ne bez ziņkārības un varbūt ne bez labpatikas bija klausījies kņazā; kņaza līksmā un dedzīgā aizrautība ļoti pārsteidza un uzmundrināja viņu.
342 Kopā ar Rogožinu tuvodamies savai vasarnīcai, kņazs ārkārtīgi pārsteigts ievēroja, ka viņa spoži apgaismotajā terasē sapulcējusies trokšņaina un kupla sabiedrība. Jautrā kompānija skaļi smējās, klaigāja; likās, pat strīdējās; no pirmā acu uzmetiena varēja nojaust, ka tur ļoti līksmi pavada laiku.
343 Visi viesi bija kņaza paziņas, taču likās savādi, ka viņi sapulcējušies visi reizē, kā saukti, lai gan kņazs nevienu nebija aicinājis, bet par savu dzimšanas dienu viņš pats tikai nupat bija nejauši iedomājies. Visi sagaidīja kņazu ar saucieniem un novēlējumiem, cieši apstādami viņu.
344 Pats pirmais pievakare atbraucis Ipolits un, juzdamies daudz labāk, vēlējies uzgaidīt kņazu terasē. Viņš nolicies uz dīvāna; pēc tam pie viņa nokāpis Ļebedevs, tad visa viņa ģimene, tas ir, ģenerālis Ivolgins un meitas. Burdovskis atbraucis reizē ar Ipolitu, pavadīdams viņu.
345 Jevgeņijs Pavlovičs atnācis tikai pirms kādas pusstundas. Lai būtu šampanietis un lai tiktu sarīkoti svētki, visiem spēkiem uzstājies arī Koļa. Ļebedevs ar prieku pasniedzis vīnu. Kņazs pamanīja mīļo, laipno Veras Ļebedevas skatienu, arī tā steidzās izspraukties cauri pūlim pie viņa.
346 Viņš atkal iesmējās. ka šodien esmu izklaidīgs; ziniet, es nezin kāpēc nekādi nespēju šai brīdī būt uzmanīgs. Ipolits visu šo laiku gaidīja kņazu un nemitīgi noraudzījās viņā un Jevgeņijā Pavlovičā, kamēr tie nomaļus sarunājās. Viņš drudžaini atplauka, kad tie piegāja pie galda.
347 Bija redzams, ka viņš briesmīgi priecājas, ka te ir tik jautri, tik trokšņaini; pat par to, ka viņi tik daudz dzer. Varbūt viņš ne vārda nebūtu teicis visu vakaru, taču pēkšņi nezin kāpēc iedomājās runāt. Bet sāka runāt ārkārtīgi nopietni, tā ka pēkšņi visi ziņkārē pievērsās viņam.
348 Bet, liekas, tā tam vajadzējis būt. Kad es nokļuvu Šveices kalnos, briesmīgi brīnījos par veco bruņinieku piļu drupām; šīs pilis celtas kalnu nogāzēs, uz kraujām klintīm un vismaz pusversti vertikālā augstumā (tas nozimē vairākas verstis pa taciņām). Pils — tas ir vesels kalns akmeņu.
349 Un to, protams, uzcēluši visi šie nabaga ļaudis, vasaļi. Bez tam viņiem bija jāmaksā dažādi nodokli un jā-uztur garīdzniecība. Kā gan viņi spēja sevi uzturēt un apstrādāt zemi? Bet viņu toreiz bija maz, droši vien viņi briesmīgi mira badā, un varbūt viņiem, burtiski, nebija ko ēst.
350 Pats viņš sauca tādu nobeigumu par «veiklu, advokātisku lietas pavērsienu». Atkal skanēja jautri smiekli, viesi atdzīvojās; visi piecēlās no galda, lai izstaipītu locekļus un paietos pa terasi. Tikai Kellers palika neapmierināts ar Ļelpedeva runu un bija ārkārtīgi uzbudināts.
351 Pticins, kas klausījās ģenerālī, smaidīja un jau grasījās ņemt platmali, bet itin kā nevarēja vien izšķirties vai arī vienmēr aizmirsa savu nodomu. Gaņa, kad viesi vēl nebija piecēlušies no galda, pēkšņi beidza dzert un pastūma tālāk kausu; kaut kas drūms pavīdēja viņa sejā.
352 Kad bija piecēlušies no galda, viņš piegāja pie Rogožina un noy sēdās viņam blakus. Varēja nodomāt, ka viņi ir visdrau-dzīgākās attiecībās. Rogožins, kas sākumā arī vairākkārt jau taisījās paklusām aiziet, tagad sēdēja nekustīgi, nodūris galvu un it kā arī aizmirsis, ka gribēja aiziet.
353 Šī negaidītā rīcība radīja efektu sabiedrībā, kas nebija uz to sagatavojusies vai, pareizāk sakot, bija sagatavojusies pavisam citādā ziņā. Jevgeņijs Pavlovičs pat pietrūkās no krēsla; Gaņa aši pievirzījās pie galda; Rogožins tāpat, bet ar īdzīgu nepatiku, it kā saprazdams, ko tas nozīmē.
354 Ipolits pēkšņi paskatījās viņā, un, kad viņu acis sastapās, Rogožins rūgti un žultaini atņirdzās un lēnām izsacīja dīvainos vārdus: Ko gribēja sacīt Rogožins, protams, neviens nesaprata, bet viņa vārdi atstāja diezgan dīvainu iespaidu uz visiem; visus kā nemanot skāra kāda viena kopīga doma.
355 Bet uz Ipolitu šie vārdi atstāja briesmīgu iespaidu: viņš tā sāka drebēt, ka kņazs jau izstiepa roku, lai atbalstītu viņu, un viņš droši vien iekliegtos, ja pēkšņi viņam neaiztrūktu balss. Veselu minūti viņš nevarēja izrunāt ne vārda un, smagi elsodams, tikai skatījās Rogožinā.
356 Un viņa skatienā pēkšņi pavīdēja bezgalīgs naids, par spīti vēl arvien nenorimušajām baiļu trīsām. Viņš atkal ar briesmīgu skubu ķērās pie savām lapiņām; tās bija pajukušas un savandītas, viņš pūlējās tās sakārtot; tās drebēja viņa drebošajās rokās; viņš ilgi nespēja saņemties.
357 Tikai dažreiz diezgan stiprs klepus pārtrauca viņu; kad pusi raksta bija izlasījis, viņš stipri aizsmaka; ārkārtīgā iejūsma, kas lasot viņu pārņēma arvien vairāk un vairāk, uz beigām sasniedza augstāko pakāpi, tāpat kā slimīgais iespaids uz klausītājiem. Te ir viss šis «raksts».
358 Es jau zināju, ka viņš katrā ziņā pie tā paliks, un biju pārliecināts, ka viņš tā tieši arī izmetīs, ka man vasarnīcā būs «vieglāk nomirt starp cilvēkiem un kokiem», kā viņš izsakās. Taču šodien viņš neteica nomirt, bet sacīja «būs vieglāk nodzīvot», kas tomēr man manā stāvoklī gandrīz vienalga.
359 Viņš atbildēja man ar savu smaidu, ka viņš jau vienmēr esot bijis materiālists. Tā kā viņš nekad nemelo, tad šie vārdi kaut ko tomēr nozīmē. Viņa smaids ir jauks; es to tagad noskatīju vērīgāk. Es nezinu, vai es viņu mīlu vai nemīlu tagad; tagad man nav laika ar to noņemties.
360 Uz nāvi notiesātais nedrīkst atstāt savu kaktu; un, ja es tagad nebūtu pieņēmis galīgo lēmumu, bet, gluži otrādi, nolēmis gaidīt līdz beidzamajai stundai, tad, protams, neparko nebūtu pametis savu istabu un nebūtu pieņēmis priekšlikumu pārvākties pie viņa, lai «nomirtu» Pavlovskā.
361 Tā viņš arī izdarīja, pie tam ne tikai bez kavēšanās un bez ceremonijām, bet pat ar redzamu patiku (kas, manuprāt, jau gluži lieki) Viņš tieši izmeta, ka man esot palicis apmēram mēnesis, varbūt mazliet vairāk, ja būšot labi apstākļi, bet varbūt es nomiršot pat daudz ātrāk.
362 Kāpēc es patiesībā sāku dzīvot, zinādams, ka man vairs nav iespējams sākt, mēģināju, zinādams, ka man vairs nav ko mēģināt? Un tomēr es pat grāmatu vairs nespēju izlasīt un nelasīju: kāpēc lasīt, kāpēc kaut ko uzzināt uz sešiem mēnešiem? Šī doma lika man ne vienreiz vien aizsviest, grāmatu.
363 Nu, kurš gan neuzskatīs mani par knisli, kas nepazīst dzīvi, aizmirsdams, ka man vairs nav astoņpadsmit gadu; aizmirsdams, ka tā dzīvot, kā es esmu dzīvojis šos sešus mēnešus, nozīmē jau nodzīvot līdz sirmam vecumam! Bet lai smejas un saka, ka tas viss pasakas. Es tiešām stāstīju sev pasakas.
364 Es aizpildīju ar tām augas naktis; es tās visas atceros tagad. Bet vai tiešām man tās tagad atkal jāizstāsta — tagad, kad arī man beidzies pasaku laiks? Un kam gan! Jo es remdējos ar tām toreiz, kad skaidri redzēju, ka man pat grieķu gramatiku liegts mācīties, taisni tā man arī ienāca prātā.
365 Bet ko tur runāt! Man šķiet, ka viss, ko es tagad saku, tik ļoti līdzinās vispārīgām frāzēm, ka mani droši vien noturēs par zemākās klases skolnieku, kas iesniedzis savu domrakstu par «saules lēktu», vai arī sacīs, ka es varbūt gan esmu gribējis kaut ko izteikt, bet, lai kā vēlējies, neesmu pratis.
366 Pie tā paša kādu vārdu par maniem toreizējiem apstākļiem. Kad es pirms mēnešiem astoņiem biju jau ļoti slims, tad pārtraucu visus sakarus un pametu visus bijušos biedrus. Tā kā es vienmēr esmu bijis diezgan drūms cilvēks, tad biedri mani viegli aizmirsa; protams, viņi aizmirstu mani ari bez visa tā.
367 Protams, ka tas mani aizkaitināja; bet, kā liekas, viņš bija iedomājies atdarināt kņazu «kristīgā pazemībā», kas bija jau mazliet smieklīgi. Viņš ir jauns un dedzīgs zēns un, protams, visu ko atdarina; bet man likās dažreiz, ka viņam laiks kļūt domāšanā patstāvīgam. Es viņu ļoti mīlu.
368 Viņa lūpas toreiz sāka drebēt nepavisam ne aiz niknuma, zvēru to: viņš mani satvēra aiz rokas un pateica savu lielisko «ejiet», nemaz nedusmodamies. Cienīgums bija — pat papilnam, pat vairāk, nekā viņam piederētos (tā ka, taisnību sakot, te daudz bija arī komiska), bet dusmu nebija.
369 No tā laika divi vai trīs lāgi, kad es viņu satiku uz kāpnēm, viņš pēkšņi sāka celt manā priekšā platmali nost, ko nekad agrāk nebija darījis, bet vairs neapstājās kā agrāk un sakaunējies aizskrēja garām. Ja viņš arī nicināja mani, tad tomēr savdabīgi: viņš «pazemīgi nicināja».
370 Man patika marta mijkrēslis, kad sāka piesalt un kad iededzināja gāzi; aizgāju reizēm ļoti tālu. Reiz Sešveikalu ielā man tumsā paskrēja garām kāds «no dižciltīgiem», es viņu labi nesaskatīju; viņš nesa kaut ko papīrā ietītu un bija ģērbies šaurā un neglītā mētelī — šai sezonai pārāk viegli.
371 Es pasteidzos pacelt — un taisni laikā, tāpēc ka jau pielēca klāt kāds cilvēks garos svārkos, bet, ieraudzījis šo priekšmetu manās rokās, strīdu neuzsāka, pavirši paskatījās man uz rokām un aizslīdēja garām. Šis priekšmets bija liels, vecmodīgs un cieši piebāzts safjāna kabatas portfelis; bet.
372 Nams bija milzīgi liels, viens no tiem milzeņiem ar maziem dzīvokļiem, ko ceļ afēristi; dažos no tādiem namiem dažleiz mēdz būt līdz simt numuru. Kad es biju izskrējis pa vārtiem, man likās, ka milzīgās sētas labajā tālākajā stūrī it kā ietu cilvēks, lai gan tumsā es tikko varēju viņu izšķirt.
373 Aizskrējis līdz stūrim, es ieraudzīju ieeju kāpņu telpā; kāpnes bija šauras, ārkārtīgi netīras un pavisam neapgaismotas; bet varēja dzirdēt, ka kaut kur augstu vēl pa kāpieniem skrēja cilvēks, un es devos augšā pa kāpnēm, cerēdams, kamēr viņam kaut kur atvērs durvis, viņu pajīākt.
374 Tā arī iznāca. Kāpnes bija visai īsiņas, to skaits bija bezgalīgs, tā ka es briesmīgi aizkusu; durvis atvēra un atkal aizvēra piektajā stāvā, es to nojautu, būdams vēl trīs kāpņu posmus zemāk. Kamēr es uzskrēju, kamēr atvilku elpu laukumiņā, kamēr meklēju zvanu, pagāja dažas minūtes.
375 Uz galda dega sveces galiņš dzelzs svečturi un stāvēja pusstops, gandrīz iztukšots. Terentjičs gulēdams man kaut ko norūca un pamāja uz nākamajām durvīm, bet sieva aizgāja, tā ka man nekas cits neatlika kā atvērt šīs durvis. Tā es arī izdarīju un iegāju nākamajā istabā.
376 Uz dīvāna gulēja otrs bērns, trīsgadīga meitene, apsegta, šķiet, ar fraku. Pie galda stāvēja kungs ļoti nodriskātos svārkos (viņš jau bija novilcis mēteli, un tas bija iemests gultā) un tina vaļā zilu papīru, kurā bija ietītas mārciņas divas kviešu maizes un divas mazas desiņas.
377 Šim kungam pēc izskata varēja būt gadi divdesmit astoņi, un viņa seja, melnīgsnēja un kalsna, ar melnu vaigubārdu ierāmēta, gludi noskūta, spīdīgu zodu, man likās diezgan pieklājīga un patīkama; tā gan bija drūma, drūmu skatienu, bet ar slimīgu, pārāk viegli aizvainojama lepnuma atspulgu.
378 Kad es iegāju, risinājās dīvaina scēna. Ir cilvēki, kas savā viegli satraucamajā jūtelībā rod ārkārtīgu baudu, jo sevišķi tad, kad tā viņos sasniedz (kas notiek vienmēr loti ātri) pēdējo robežu; šai mirklī viņiem, kā liekas, pat patīkamāk būt aizvainotiem nekā neaizvainotiem.
379 Kad es attapos, viņš jau sēdēja man līdzās uz otra krēsla, no kura arī droši vien bija nosviedis kankarus uz grīdas, un vērīgi lūkojās manī. Tūlīt arī viņš pietrūkās kājās. Viņš bija pavisam izsists no sliedēm un it kā vēl arvien nespēja atgūties; kabatas portfelis rēgojās viņam kreisajā rokā.
380 Mana ārsta nožēlas beidzot nomocīja viņu, es to redzēju. Viņš pēkšņi sāka runāt dedzīgi, drebošām lūpām; viņš sāka sūdzēties, sāka pārstāstīt un, atzīšos, aizrāva mani; es nosēdēju pie viņa gandrīz stundu. Viņš izstāstīja mati savu dzīves stāstu, kas gan bija Joti parasts.
381 Tagad es nebiju viņu redzējis jau kādu gadu; viņš studēja universitātē. Kad es ap pulksten deviņiem iegāju pie viņa (ar lielām ceremonijām: mani pieteica), viņš sagaidīja mani sākumā izbrīnījies, pat bez jebkādas laipnības, bet tūdaļ kļuva jautrs un, raudzīdamies manī, pēkšņi sāka skaļi smieties.
382 Man ir aizdomas, ka Bahmutovs, kas bija pasācis bieži vien pie viņiem iegriezties (kamēr es tādēļ vien tīši pie viņiem vairs negāju un uzņēmu ārstu, kas allaž pie manis iegriezās, gandrīz vēsi), — Bahmutovs, kā es nojaušu, bija pierunājis ārstu pat pieņemt no viņa aizdevumu.
383 Bahmutovs runāja par savu sajūsmu, ka šī lieta tik labi beigusies, pateicās man par kaut ko, izskaidroja, cik patīkami viņam tagad esot, kad izdarīts labs darbs, apgalvoja, ka visi nopelni piederot man un ka veltīgi daudzi tagad mācot un sludinot, ka atsevišķam labam darbam neesot nekādas nozīmes.
384 Man arī briesmīgi sagribējās parunāt. Šai brīdī mēs stāvējām uz tilta, atspiedušies ar elkoņiem uz margām, un raudzījāmies Ņevā. Nabaga Bahmutovs bija ļoti uztraucies par mani; viņš pavadīja mani līdz mājai un bija tik smalkjūtīgs, ka ne reizes nemēģināja mani mierināt un gandrīz visu laiku klusēja.
385 Atvadīdamies no manis, viņš karsti spieda man roku un lūdza atļauju mani apmeklēt. Es atbildēju viņam — ja viņš nāks pie manis kā «mierinātājs» (ja viņš arī klusētu, tad tomēr nāktu kā mierinātājs, es to izskaidroju viņam), tad taču ar to viņš man katru reizi vēl vairāk atgādinās par nāvi.
386 Bet šai vakarā un šai naktī bija izsēta manas «pēdējās pārliecības» pirmā sēkla. Es alkatīgi pieķēros šai jaunajai domai, alkatīgi aplūkoju to visos tās pavērsienos, visos tās veidos (es negulēju augu nakti), un, jo vairāk es tajā iedziļinājos, jo vairāk to uzņēmu sevī, jo vairāk baidījos.
387 Beidzot mani sagrāba briesmīgas bailes un nepameta arī nākamās dienās. Dažreiz, domādams par šīm savām nemitīgajām bailēm, es sastingu jaunās šausmās: no šīm bailēm es taču varēju secināt, ka mana «pēdējā pārliecība» pārāk nopietni nostiprinājusies manī un katrā ziņā nonāks pie sava atrisinājuma.
388 Šī vizīte pie Rogožina mani ļoti nogurdināja. Es jau no rīta jutos slikti, bet uz vakara pusi ļoti saguru un likos gultā, laiku pa laikam jutu stipru drudzi un brīžiem pat murgoju. Koļa palika pie manis līdz vienpadsmitiem. Taču es atceros visu, ko viņš runāja un par ko mēs abi runājām.
389 Es beidzot ieteicu viņam, lai viņš nevis aprok tādu kaudzi zelta gluži veltīgi zeme, bet gan izlej no visas šīs čupas zelta šķirstiņu «nosaldētajam» bērnam un šai nolūkā bērnu izrok. Šo manu zobgalību Surikovs uztvēra it kā ar pateicības asarām un tūlīt ķērās pie plāna izpildes.
390 Manā istabā svētbildes priekšā vienmēr iededz pa nakti lampiņu — spīd sīka un nespodra gaisma, tomēr visu var saskatīt, bet zem lampiņas pat var lasīt. Man šķiet, ka bija jau mazliet pāri pusnaktij; es vēl nebiju aizmidzis un gulēju vaļā acīm; pēkšņi istabas durvis atvērās un ienāca Rogožins.
391 Mēs no rīta bijām šķīrušies mazliet naidīgi, un es pat atceros, ka viņš pāris reižu uzlūkoja mani diezgan zobgalīgi. Taisni šo izsmieklu es tagad ieraudzīju viņa skatienā, taisni tas mani aizvainoja. Bet par to, ka tas tiešām ir pats Rogožins, nevis parādība, nevis murgs, es sākumā nemaz nešaubījos.
392 Pat ne prātā tas nenāca. Bet viņš joprojām tur sēdēja un tikai raudzījās manī tikpat zobgalīgi. Es dusmīgi pagriezos gultā, atspiedos uz spilvena un tīšām nolēmu arī klusēt, kaut vai mēs visu laiku tā nosēdētu. Es nezinu, kāpēc katrā ziņā gribēju, lai viņš uzsāk pirmais.
393 Ne savas slimības laikā, ne kādreiz agrāk es vēl ne reizes nebiju redzējis nevienu parādību; bet man vienmēr bija licies, kad es vēl biju puisēns, un pat tagad vēl, tas ir, nesen, man bija licies — ja es ieraudzīšu kaut reizi parādību, tad turpat uz vietas nomiršu, kaut arī nekādām parādībām neticu.
394 Lūk, šis neparastais gadījums, ko es tik sīki aprakstīju, arī bija par iemeslu tam, ka es galīgi «izšķīros». Galīgo lēmumu tātad veicināja nevis loģika, nevis loģiska pārliecība, bet riebums. Nevar palikt dzīvē, kura ir tik dīvaina un mani tā aizskar. Šī parādība mani pazemoja.
395 Nav manos spēkos pakļauties tumšajai varai, kas pieņēmusi tarantula veidu. Un tikai tad, kad es jau mijkrēslī beidzot izjutu, ka esmu pilnīgi un galīgi izšķīries, man kļuva vieglāk. Tas bija tikai pirmais brīdis; pēc otrā brīža es braucu uz Pavlovsku, bet tas jau pietiekami izskaidrots.
396 Kas metušies uz psiholoģiju un tie, kuriem tas vajadzīgs, var secināt no tā visu, ko vien vēlas. Es tomēr negribētu, lai šis rokraksts tiktu nodots atklātībai. Lūdzu kņazu paglabāt eksemplāru pie sevis un nodot otru eksemplāru Aglajai Ivanovnai Jepančinai. Tāda ir mana griba.
397 Es nomirtu komfortā viņu hospitālī, siltumā, uzmanīgu ārstu uzraudzībā, varbūt vēl daudz lielākā komfortā un siltumā nekā mājās. Nesaprotu, kāpēc cilvēkiem tādā pašā stāvoklī kā es neienāk tāda doma galvā, kaut vai joka pēc. Varbūt tomēr arī ienāk; jautru cilvēku arī pie mums netrūkst.
398 Kam īsti vajadzīgs, lai es tiktu ne vien notiesāts, bet arī tikli izturētos visu soda laiku? Vai tad tiešām tas kādam ir vajadzīgs? Tikumības labad? Es vēl saprotu — ja es veselības un spēku plaukumā apdraudētu savu dzīvību, kas «varēja būt noderīga manam tuvākajam» utt.
399 Kādai morālei vēl vajadzīgs bez jūsu dzīvības arī jūsu beidzamais gārdziens, ar ko jūs atdosiet pēdējo dzīvības atomu, klau-sīdamies kņaza mierinājumos, kurš katrā ziņā nonāks savos kristīgajos pierādī-jumos pie laimīgās domas, ka būtībā tā vēl jo labāk, ka jūs mirstat.
400 Ziniet, ka ir tāda negoda robeža sava niecīguma un vājuma apziņā, par kuru tālāk cilvēks vairs nevar iet un no kurienes sāk sajust savā negodā ārkārtīgu baudu... Nu, protams, pazemība ir milzu spēks šajā nozīmē, es to pieļauju, lai gan ne tai nozīmē, kādā reliģija uzskata pazemību par spēku.
401 Kas gan un par ko mani pēc visa tā tiesās? Kā vēlaties, tas viss ir neiespējami un netaisni. Un tomēr es nekad, lai kā to būtu vēlējies, neesmu varējis iedomāties, ka nākamās dzīves un providences nav. Visdrošāk, ka tas viss ir, bet ka mēs neko nesaprotam par nākamo dzīvi un tās likumiem.
402 Un atkal, ja saprast to nav iespējams, tad, atkārtoju, grūti arī atbildēt par to, ko cilvēkam nav ļauts saprast. Bet, ja tā, kā tad var tiesāt mani par to, ka neesmu spējis saprast providences patieso gribu, tās likumus? Nē, tad labāk liksim mieru reliģijai. Un pietiek arī.
403 Lai! Es nomiršu, raudzīdamies tieši spēka un dzīvības avotā, un es nevēlēšos šo dzīvību! Ja man būtu vara nepiedzimt, tad droši vien es nepieņemtu esamību ar tik smieklīgiem noteikumiem. Bet man vēl ir vara nomirt, lai gan es atdodu jau zudušo. Ne vara dižena, ne dumpis dižens.
404 Beidzot arī kārdinājums: daba tik lielā mērā ierobežojusi manu darbību ar savu trīs nedēļu termiņu, ka varbūt pašnāvība ir vienīgais, ko es vēl varu paspēt sākt un nobeigt pats pēc savas gribas. Un varbūt es arī gribu izlietot pēdējo darbības iespēju? Protests dažreiz nozīmē ļoti daudz.
405 Viņš steidzās izaicināt. Bet arī klausītāji bija pilnīgi sašutuši. Visi trokšņaini un īgni cēlās no galda. Nogurums, vīns, saspīlējums pastiprināja iespaidu jūkli un tādu kā piedauzību, ja var tā izteikties. Pēkšņi Ipolits aši pietrūkās no krēsla, itin kā viņu kāds būtu parāvis.
406 Viņš atvirzījās no savas vietas, bet četri, kas bija ap viņu, pēkšņi visi reizē satvēra viņu aiz rokām. Atskanēja smiekli. Viņš runāja gluži kā satracināts. Ipolits cieši skatījās uz viņu, neatraudams acu, un klusēja. Varēja nodomāt, ka brīžiem viņš pilnīgi zaudējis saprašanu.
407 Sacēlās tracis; Ļebedevs bija uztraucies un jau pārkāpa visas robežas; Ferdiščenko taisījās iet uz policiju; Gaņa neapvaldīti centās iegalvot, ka neviens nešausies. Jevgeņijs Pavlovičs klusēja. Koļa apstājās, gribēja jau kaut ko piebilst, bet Ļebedevs aizrāva viņu sev līdzi.
408 Kņazs pamanīja, ka zobi viņam klab kā visstiprākajā drudzī. Pēkšņi viņš apkampa kņazu. Viņš stāvēja un skatījās kņazā nekustīgi un klusēdams kādas desmit sekundes, ļoti bāls, sviedros samirkušiem deniņiem, kaut kā dīvaini pieķēries kņazam ar roku, itin kā baidīdamies viņu palaist vaļā.
409 Viņš aši paķēra no galda kausu, steidzās un vienā mirklī piegāja pie terases kāpnēm. Kņazs jau skrēja viņam pakaļ, bet gadījās tā, ka netīšām šinī pašā acumirklī Jevgeņijs Pavlovičs sniedza kņazam roku, lai atvadītos. Pagāja viena sekunde, un pēkšņi terasē atskanēja kliedziens.
410 Kellers vēlāk apgalvoja, ka Ipolits jau agrāk visu laiku esot turējis šo roku labajā kabatā, jau tad, kad sarunājies ar kņazu un satvēris viņu ar kreiso roku aiz pleca un aiz apkakles, un ka šī labā roka kabatā, iegalvoja Kellers, jau esot modinājusi viņā pirmās aizdomas.
411 Viņš manīja tikai, ka pēkšņi Ipolita labajā rokā kaut kas nozib un ka tai pašā mirklī maza kabatas pistole viņam atrodas jau pie pašiem deniņiem. Kellers metās klāt, lai sagrābtu viņu aiz rokas, bet tai pašā mirklī Ipolits nospieda gaili. Atskanēja ass, sauss gaiļa knikšķis, bet šāviena nebija.
412 Ipolitu uztvēra uz rokām, piebīdīja krēslu, nosēdināja viņu, un visi sadrūzmējās apkārt, visi kliedza, visi jautāja. Visi bija dzirdējuši gaiļa knikšķi un redzēja cilvēku dzīvu, pat neieskrambātu. Pats Ipolits sēdēja, nesaprazdams, kas notiek, un pameta visapkārt trulu skatienu.
413 Bet kņaza nemiers pieauga ar katru brīdi. Viņš klejoja pa parku, izklaidīgi raudzīdamies apkārt, un izbrīnā apstājās, kad bija nonācis pie laukuma stacijas priekšā un ieraudzīja tukšās solu rindas un orķestra pultis. Viņu pārsteidza šī vieta, tā nezin kāpēc likās briesmīgi nejauka.
414 Viņš atgriezās atpakaļ un pa to pašu ceļu, pa kuru bija nācis vakar kopā ar Jepančiniem uz staciju, nonāca pie zaļā sola, kur viņam bija nolikta satikšanās, apsēdās uz tā un pēkšņi skaļi iesmējās, par ko tūdaļ ārkārtīgi sašuta. Viņa skumjas nebija rimušas; viņam gribējās kaut kur aiziet.
415 Viņš reiz aizgāja kalnos skaidrā, saulainā dienā un ilgi staigāja, nespēdams tikt vaļā no kaut kādas mokpilnas domas, ko nekādi nespēja ietvert vārdos. Viņa priekšā bija mirdzošā debess, lejā ezers, apkārt gaišs un bezgalīgs apvārsnis, kam nav ne gala, ne malas. Viņš ilgi raudzījās un cieta.
416 Ak, protams, viņš toreiz nevarēja runāt šādiem vārdiem un izsacīt savu jautājumu; viņš mocījās klusi un mēmi; bet tagad viņam likās, ka viņš visu to ir runājis arī toreiz — visus tos pašus vārdus un ka pat šo «mušiņu» Ipolits aizguvis no viņa paša, no viņa toreizējiem vārdiem un asarām.
417 Viņš bija par to pārliecināts, un viņa sirds nezin kāpēc dauzījās, atceroties šo domu. Viņš aizsnaudās uz soliņa, bet viņa satraukums turpinājās arī miegā. Vēl pirms iemigšanas viņš atcerējās, ka Ipolits noslepkavošot desmit cilvēku, un pavīpsnāja par šīs iedomas nejēdzību.
418 Beidzot pie viņa pienāca sieviete; viņš pazina to, pazina un tāpēc cieta; viņš vienmēr varēja nosaukt to vārdā un parādīt, bet dīvaini — tā bija tagad it kā gluži citāda seja, nevis tāda, kādu viņš vienmēr bija pazinis, un viņam mocoši negribējās atzīt, ka tā ir tā pati sieviete.
419 Asara drebēja uz tās bālā vaiga; tā pamāja viņam ar roku un pielika pirkstu pie lūpām, kā brīdinot viņu, lai nāk tai līdzi klusāk. Sirds viņam pamira; viņš neparko, neparko negribēja atzīt viņu par noziedznieci; bet viņš juta, ka tūlīt notiks kaut kas briesmīgs — nelabojams.
420 Viņa, kā likās, gribēja kaut ko tam parādīt tepat netālu, parkā. Viņš piecēlās, lai viņai sekotu, un pēkšņi viņam līdzās atskanēja gaiši, dzidri smiekli; kāda rokā pēkšņi atradās viņa rokā; viņš satvēra šo roku, cieši saspieda un pamodās. Viņa priekšā stāvēja Aglaja un skaļi smējās.
421 Beidzot viņš pavisam pamodās. Viņš paņēma to aiz rokas un nosēdināja uz sola; pats atsēdās tai blakus un nogrima domās. Aglaja neuzsāka sarunu, tikai vērīgi aplūkoja savu sarunu biedru. Viņš arī pameta acis uz viņu, bet dažreiz tā, it kā nemaz neredzēdams viņu savā priekšā.
422 Viņa jautāja aizgūtnēm, runāja ātri, bet reizēm it kā nojuka un bieži vien neizsacīja visu līdz galam; ik brīdi steidzās par kaut ko brīdināt; vispār viņa bija neparasti satraukta un, lai gan izturējās ļoti drošsirdīgi un itin kā izaicinoši, taču varbūt arī mazliet baidījās.
423 Viņa bieži nodrebēja, sarka un sēdēja uz sola maliņas. Kņaza apstiprinājums, ka Ipolits nošāvies tādēļ, lai viņa izlasītu tā «Atzīšanos», viņu ļoti pārsteidza. Kņazs iegrima domās. jūs gājāt uz mūzikas laukumu? Viņa nogaidīja mazliet, itin kā saņemdamās vai pūlēdamās izkliedēt īgnumu.
424 Pazīdama un sajuzdama savu biklumu un kautrību, viņa parasti sarunās daudz neiejaucās un bija nerunīgāka par māsām, dažreiz pat pārāk nerunīga. Bet, kad katrā ziņā bija jārunā, sevišķi tādos kutelīgos gadījumos, tad viņa uzsāka sarunu neparasti augst-prātīgi un it kā ar izaicinājumu.
425 Viņa vienmēr sajuta jau iepriekš, kad sāka vai grasījās sākt sarkt. Aglaja pēkšņi pietvīka labpatikā. Visas šīs pārmaiņas viņā notika ārkārtīgi atklāti un neparasti ātri. Kņazs arī nopriecājās un pat iesmējās aiz prieka, raudzīdamies viņā. Kņazam pēkšņi iešāvās prātā dīvaina doma.
426 Viņš pat nevarēja noticēt, ka viņa priekšā sēž tā pati uzpūtīgā meitene, kura tik lepni un vīzdegunīgi nolasīja viņam kādreiz Gavrilas Ardalionoviča vēstuli. Viņš saprast nevarēja, kā tik vīzdegunīgā, bargā skaistulē var slēpties tāds bērns, kas varbūt tiešām pat tagad vēl nesaprot visus vārdus.
427 Kņazu briesmīgi pārsteidza izlēciena pēkšņums, un viņš nezināja, kāds tam iemesls. Kņazs neatbildēja; atkal abi klusēja kādu bridi. Kņazs nobijās un mirkli nogrima domās. Kņazs atkal apklusa. Aglajas vārdos nebija joku; viņa skaitās. Aglaja pēkšņi sāka skaļi smieties, gluži kā bērns.
428 Pēkšņi viņa atkal sadrūma kā attapdamās. Viņš nodrebēja un paskatījās Aglajā; tā naidīgi klausījās viņā. Pat tirpas pārskrēja pār visu viņa augumu, šos vārdus izrunājot. viņa jums sacītu, ziniet, ka viņa pati pirmā netic sev un ka viņa, taisni otrādi, ar visu savu sirdsapziņu tic, ka viņa.
429 Viņa pat ir pārsteigusi mani dažreiz! Viņš paslēpa seju rokās. Kņazs nodrebēja; sirds viņam pamira. Bet viņš izbrīnījies raudzījās Aglajā: viņam šķita dīvaini, ka šis bērns jau sen ir sieviete. Un kaut kas ietrīsējās Aglajas balsī. Pagāja minūtes divas, abiem drūmi klusējot.
430 Ļizaveta Prokofjevna, kas tiešām nebija nakti gulējusi aiz dažādiem uztraukumiem, piecēlās ap pulksten astoņiem — tīšām tādēļ, lai sastaptu dārzā Aglaju, paredzēdama, ka tā jau būs piecēlusies; bet ne dārzā, ne guļamistabā tās nebija. Tad viņa uztraucās pavisam nopietni un pamodināja meitas.
431 Kņazs tūdaļ palocījās uz abām pusēm un klusēdams izgāja. Aleksandra un Adelaida pasmaidīja un par kaut ko sačukstējās savā starpā. Ļizaveta Prokofjevna bargi uz viņām paskatījās. Kad kņazs pārnāca mājās — jau ap pulksten deviņiem, tad sastapa terasē Veru Lukjanovnu un kalponi.
432 Viņas kopīgi slaucīja un uzkopa telpas pēc vakardienas nekārtības. Kalpone izgāja; Vera jau sekoja tai, bet atgriezās un noraizējusies piegāja pie kņaza. Bet Vera, vaļsirdīga un atklāta kā zēns, pēkšņi nezin kāpēc nokaunējās, nosarka vēl vairāk un, smiedamās joprojām, steidzīgi izgāja no istabas.
433 Taču atkal atvērās durvis un ienāca Koļa. Kņazs gandrīz nopriecājās, ka vēstules bija jābāž atpakaļ kabatā un varēja atlikt šo brīdi. Kņazs laipni paskatījās Koļā, kas, protams, tādēļ vien bija ienācis, lai ātrāk parunātos par gigantisko domu. No franču contrecarrer — apstrīdēt.
434 Skapītī ieskatījāties? ka ģenerālis bija vēl vairāk nekā es pārsteigts, kad es pēc nozušanas vispirmām kārtām pamodināju Viņu, pat tā pārsteigts, ka pārvērtās sejā, nosarka, nobālēja un beidzot pēkšņi nonāca tik niknā un cēlā sašutumā, ka es to pat nebiju gaidījis no viņa.
435 Viscēlsirdīgākais cilvēks! Melo viņš nepārtraukti, aiz vājības, taču ir cilvēks ar viscildenākajām jūtām, turklāt nav sevišķi gudrs, bet iedveš pilnīgu uzticību ar savu nevainību. Es jums jau sacīju, augsti godājamo kņaz, ka jūtu pret viņu ne tikai vājību, bet pat mīlestību.
436 Skaidrākie meli. Bet, kad par Ņinu Aleksandrovnu ierunājās, tad pat sāka šņukstēt. Cildena persona ir Ņina Aleksandrovna, lai gan uz mani dusmīga. Ļebedevs pat rokas salika kā lūgšanā. Kņazs saviebās uri piecēlās kājās. Ļebedevs ausijās un iepleta acis. Un kņazs pastāstīja visus sīkumus.
437 Gandrīz tāpat bija pēc šīm vēstulēm. Taču, vēl nemaz neatvēris tās, kņazs juta, ka jau pats fakts par šo vēstuļu esamību un to iespējamību ir līdzīgs murgam. Kā viņa tai uzdrīkstējusies rakstīt, jautāja kņazs, klejodams vakarā viens (reizēm pats neatcerēdamies, kur staigājis).
438 Bet manī slēpjas arī grēks Jūsu priekšā: es Jūs mīlu. Pilnību taču nevar mīlēt; pilnībā var tikai skatīties kā pilnībā — vai nav tiesa? Bet es esmu Jūs iemīlējusi. Lai gan mīlestība dara cilvēkus līdzīgus, tomēr esiet mierīga, es neesmu Jūs pielīdzinā-jusi sev pat ne ar savu visapslēptāko domu.
439 Nevar būt, tas man tikai licies. Ja Jūs novestu pat visnetīrākajā netiklības perēklī un parādītu Jums kailo netikumu, tad Jums nav jāsarkst; Jūs nekādā ziņā nevarat just sašutumu par apvainojumu. Jūs varat neieredzēt visus nekrietnos un zemiskos nevis sevis, bet citu dēj — to dēļ, kurus tie apvaino.
440 Bet Jūs nevar apvainot neviens. Ziniet, man liekas, Jums pat vajag mīlēt mani. Man Jūs esat tas pats, kas arī viņam: gaišais gars; eņģelis nevar ienīst, nevar arī nemīlēt. Vai var mīlēt visus, visus cilvēkus, visus savus tuvākus? — es bieži esmu uzdevusi sev šo jautājumu.
441 Tā ir Jūsu bojā eja: Jūs uzreiz kjūstat līdzīga man. Vakar es, sastapusi Jūs, pārnācu mājās un izdomāju kādu gleznu. Kristu gleznotāji attēlo tikai pēc evaņģēliju stāstiem; es uzgleznotu citādi: es attēlotu viņu vienu pašu, — reizēm taču mācekji pameta viņu arī vienu pašu.
442 Bērns spēlētos viņam blakus, varbūt stāstītu viņam kaut ko savā bērna valodā; Kristus ir viņā klausījies, bet tagad nogrimis domās; viņa roka nevilšus, izklaidīgi palikusi uz gaišās bērna galviņas. Viņš raugās tālumā, uz apvārsni; doma, dižena kā visa pasaule, dus viņa skatienā; seja viņam skumja.
443 Nē, man ir citi iepriecinājumi; bet man grūti jums to izskaidrot. Man grūti būtu arī sev to pasacīt skaidri, lai gan es nomokos ar to. Bet es zinu, ka nevaru sevi pazemot pat aiz pārlieka lepnuma. Bet uz pašpazemošanos aiz sirds šķīstības es neesmu spējīga. Un tātad es arīnepavisam nepazemoju sevi.
444 Neskatieties uz to, es gandrīz vairs neeksistēju un zinu to; diezin kas manā vietā dzīvo manī. Es lasu to katru dienu divās briesmīgās acīs, kas pastāvīgi manī raugās, pat arī tad, kad to nav manā priekšā. Šīs acis tagad klusē (tās visu laiku klusē), bet es zinu to noslēpumu.
445 Kņazs izgāja beidzot no tumšā parka, kur bija ilgi klaiņojis tāpat kā vakar. Gaišā, skaidrā nakts likās viņam vēl skaidrāka nekā parasti. «Vai tiešām vēl tik agrs?» viņš nodomāja. (Pulksteni viņš bija aizmirsis paņemt līdzi.) No kaut kurienes atskanēja tāda kā tāla mūzika.
446 Viņš neziņā apstājās istabas vidū. Pēkšņi atvērās durvis un ienāca Aleksandra Ivanovna ar sveci rokās. Ieraudzījusi kņazu, viņa nobrīnījās un vaicājoši apstājās viņa priekšā. Acīm redzot, viņa tikai gāja pāri istabai no vienām durvīm uz otrām, nemaz nedomādama kādu sastapt.
447 Sirds viņam dauzījās, domas juka, un viss, kas bija ap viņu, likās kā sapnis. Un pēkšņi, tāpat kā nesen, kad viņš abas reizes pamodās, redzēdams to pašu sapni, tas pats sapnis atkal viņam parādījās. Tā pati sieviete iznāca no parka un nostājās viņa priekšā, it kā būtu te viņu gaidījusi.
448 Viņš nodrebēja un apstājās; tā satvēra viņa roku un cieši saspieda. «Nē, tā nav parādība!» Un, lūk, beidzot viņa stāvēja tā priekšā vaigu vaigā — pirmo reizi pēc viņu šķiršanās; viņa kaut ko tam sacīja, bet tas klusēdams raudzījās viņā; sirds tam bija grūta un smeldza aiz sāpēm.
449 Ir cilvēki, par kuriem grūti pateikt kaut ko tādu, kas viņus parādītu uzreiz un pilnīgi, ar viņu vistipiskākajiem un raksturīgākajiem vaibstiem; tie ir tādi cilvēki, kurus parasti sauc par «ikdienišķiem», par «vairākumu» un kuri tiešām ir jebkuras sabiedrības lielum lielais vairākums.
450 Cik daudz gudru cilvēku, dabūjuši zināt no Gogoļa par Podkoļesinu, tūlīt sāka atzīt, ka desmiti un simti viņu labu paziņu un draugu ir tik ļoti līdzīgi Podkoļesinam. Viņi jau pirms Gogoļa zināja, ka šie viņu draugi ir tādi kā Podkoļesins, tikai nezināja vēl, ka viņus taisni tā sauc.
451 Savu tieksmju brāzmainībū viņš noturēja par spēka iz pausmi. Dedzīgi vēlēdamies izcelties, viņš dažreiz bija gatavs spert visneprātīgākos soļus; bet, kolīdz nonāca līdz neprātīgajam solim, mūsu varonis vienmēr izrādījās pārāk gudrs, lai par to izšķirtos. Tas viņu satrieca.
452 No Aglajas viņš gluži vienkārši toreiz bija izbijies, tomēr nepameta viņu, tikai vilka garumā — katram gadījumam, lai gan nekad no-pietni neticēja, ka viņa tam parādīs labvēlību. Vēlāk, viņa pazīšanās laikā ar Nastasju Fiļipovnu, viņš pēkšņi iedomājās, ka visu panākumu atslēga ir nauda.
453 Nožēla krimta viņu; viņš pameta dienestu un nogrima skumjās un grūtsirdībā. Viņš dzīvoja pie Pticina un tā apgādībā kopā ar tēvu un māti un nicināja Pticinu atklāti, lai gan tai pašā laikā paklausīja viņa padomiem un bija tik saprātīgs, ka gandrīz vienmēr viņam šos padomus prasīja.
454 Daba mīl un lolo tādus cilvēkus; tā droši vien apbalvos Pticinu nevis ar trim, bet ar četriem namiem — taisni par to, ka viņš no pašas bērnības jau zināja, ka par Rotšildu nekad nekļūs. Toties par četriem namiem tālāk daba neparko neies, un ar to Pticinam šī lieta arī būs galā.
455 Bet augšā atkal atskanēja kliedziens. Un Gaņa metās pie durvīm; Varja pieskrēja viņam klāt un satvēra viņu ar abām rokām. Gaņa saķēra galvu un aizskrēja pie loga; Varja apsēdās pie otra loga. Varja jau piecēlās, lai kāptu augšā pie Ņinas Aleksandrovnas, bet apstājās un vērīgi paskatījās brālī.
456 Bet troksnis ātri tuvojās, durvis pēkšņi atvērās, un arī vecais Ivolgins, dusmīgs, zilgansārts, satraukts, vai jēgu zaudējis, uzklupa Pticinam. Aiz vecā sekoja Ņina Aleksandrovna, Koļa un visiem nopakaļus Ipolits. Bija pagājušas jau piecas dienas, kopš Ipolits pārvācies uz Pticina namu.
457 Gaņa to uzreiz pamanīja un aizvainots paturēja to vērā. Viņam bija taisnība, kad viņš sacīja māsai, ka slimnieks atspirdzis. Tiešām Ipolitam bija mazliet labāk, ko varēja manīt no pirmā acu uzmetiena. Viņš ienāca istabā nesteigdamies — pats beidzamais, zobgalīgi un ļauni smīnēdams.
458 Koļa tikko bija atgriezies mājās ar pusstopu degvīna, ko bija nopircis pats par savu naudu. Ģenerālis atvēra durvis līdz galam un nostājās uz sliekšņa, gandrīz vai drebēdams sašutumā. Viņam nejāva izrunāt līdz galam un nosēdināja atkal, sāka pierunāt, lai viņš nomierinātos.
459 Viņš pietrūkās kājās, un viņu vairs nevarēja saturēt; bet arī Gavrila Ardalionovičs, kā redzams, vairs nespēja valdīties. Bet ģenerālis stāvēja kā apstulbots un tikai tukšu skatu raudzījās apkārt. Dēla vārdi satrieca viņu ar savu ārkārtīgo vaļsirdību. Pirmajā brīdī viņš nespēja pat vārdus atrast.
460 Bet tagad, tāpēc ka cilvēka sirds tik ārkārtīgi dīvaina, notika tā, ka taisni šādam aizvainojumam, šīm šaubām par Jeropegovu, vajadzēja piepildīt līdz malām pacietības mēru. Vecais kļuva zilgansārts, pacēla rokas un nokliedza: Viņš izgāja steigdamies un ārkārtīgās dusmās.
461 Kādu laiku Varja neiedrošinājās uzrunāt viņu, pat nepaskatījās viņā, kad viņš soļoja tai garām platiem soļiem; beidzot viņš aizgāja pie loga un apstājās, uzgriezdams viņai muguru. Varja domāja par parunā pieminēto abpusgriezīgo zobenu. No augšas atkal atskanēja troksnis.
462 Pārliecinājusies par Jūsu labvēlību pret mani, iedrošinos lūgt no Jums padomu kādā man svarīgā lietā. Es gribētu sastapt Jūs rīt, taisni pulksten septiņos no rīta, uz zaļā soliņa. Tas nav tālu no mūsu vasarnīcas. Varvara Ardalionovna, kurai katrā ziņā vajag Jūs pavadīt, ļoti labi zina šo vietu.
463 Bet ģimenes tēvs bija jau uz ielas. Koja stiepa viņam pakaļ ceļasomu. Ņina Aleksandrovna stāvēja uz lieveņa un raudāja; viņa gribēja skriet tam līdzi, bet Pticins viņu atturēja. Ģenerālis apstājās, pagriezās, tad izstiepa roku un iesaucās: Kaimiņi tiešām klausījās. Varja izskrēja no istabas.
464 Pēdējos divos gados par savu ģimeni viņš zināja varbūt tikai vispār kaut ko vai vienīgi pēc nostāstiem, bet sīkumos vairs neiedziļinājās, ne juzdams ne mazākā aicinājuma to darīt. Bet šoreiz «tracī ar ģenerāli» izpaudās kaut kas neparasts; visi it kā zināja kaut ko, un visi it kā baidījās ko sacīt.
465 Bet Koļa centās pārliecināt māti, ka tas ir aiz ilgām pēc stipra dzēriena, varbūt arī pēc Ļebedeva, ar kuru ģenerālis bija ļoti sadraudzējies beidzamajā laikā. Bet pirms trim dienām ar Ļebedevu viņš pēkšņi bija saķildojies un šķīries briesmīgās dusmās, pat ar kņazu bija notikusi kāda scēna.
466 Tā rīkosimies arī mēs, tālāk izskaidrodami tagadējo katastrofu ar ģenerāli; jo, lai kā mēs pūlējāmies, tomēr mums ir pilnīgi nepieciešams veltīt šai mūsu stāsta mazāk svarīgajai personai mazliet vairāk uzmanības un vietas, nekā līdz šim bija domāts. Šie notikumi sekoja cits citam šādā kārtībā.
467 Kņazs apmulsa. Viņam, tāpat kā ļoti daudziem viņa stāvoklī, likās, ka gluži neviens neko neredz, nenojauš un nesaprot. Kņazs vēlreiz palūdza sēsties un apsēdās pats. Kņazs dedzīgi palielīja viņa nodomu. Kņazs, gan ne sevišķi izbrīnījies, ārkārtīgi uzmanīgi un ar ziņkāri vēroja savu viesi.
468 Vecais bija no sejas pabāls, lūpas viņam reizēm viegli iedrebējās, rokas it kā nevarēja atrast mierīgu vietu. Viņš bija sēdējis tikai dažas minūtes un jau pāris reižu paspējis nezin kādēļ pēkšņi piecelties kājās un pēkšņi atkal apsēsties, acīm redzot, nepievēršot ne mazāko uzmanību saviem manevriem.
469 Viņš instinktīvi nojauta, ka ar tamlīdzīgu tukšu, bet patīkamu frāzi, kas pateikta īstā laikā, var pēkšņi savaldzināt un nomierināt dvēseli tādam cilvēkam kā ģenerālis un jo sevišķi tādā stāvoklī, kādā viņš atradās. Lai nu kā, tādu viesi vajadzēja atlaist ar atvieglotu sirdi, tas bija viņa uzdevums.
470 To sacīdams, Ļebedevs gluži kā iezīdās ar savām skadrajām ačtelēm kņazā, kas izbrīnījies raudzījās viņā; viņš vēl arvien cerēja apmierināt savu ziņkārību. Acumirklī iesmējās arī Ļebedevs, un viņa atplaukušais skatiens tūdaļ izpauda, ka viņa cerības no jauna atmodušās un pat divkāršojušās.
471 Ļebedevs nostājās cienīgā stājā. Tas tiesa, ka viņš bija reizēm pat pārāk naivs un uzmācīgs savā ziņkārībā; bet tai pašā laikā viņš bija diezgan viltīgs un izmanīgs, dažos gadījumos pat pārāk viltīgi kluss; nemitīgi atgrūzdams no sevis, kņazs gandrīz padarīja viņu par savu ienaidnieku.
472 Tiešām svārku labajā stūrī, taisni priekšā, visredzamākajā vietā, bija izveidojusies tāda kā kule, un taustot tūlīt varēja nojaust, ka tur ir ādas kabatas portfelis, kas tur iekritis no caurās kabatas. Ļebedevs pateica visu to tik nopietni un vaļsirdīgi, ka kņazs pat sašuta.
473 Taču, lai gan jautājums bija izsmelts, kņazs palika norūpējies gandrīz vēl vairāk nekā līdz šim. Viņš nepacietīgi gaidīja rītdienas satikšanos ar ģenerāli. Norunāts bija pulksten divpadsmitos, bet kņazs gluži negaidīti aizkavējās. Atgriezies mājās, viņš jau sastapa tur ģenerāli, kas viņu gaidīja.
474 Viņš vēl nekad nebija kautrējies no ģenerāļa, ne prātā viņam nebija nācis kautrēties. Drīz vien kņazs pamanīja, ka tas ir pavisam cits cilvēks nekā bija vakar: apmulsuma un izklaidības vietā neparasta atturība; varēja secināt, ka tas ir cilvēks, kas galīgi nolēmis kaut ko uzsākt.
475 Viņa miers tomēr bija vairāk ārējs. Bet, lai nu kā, viesis bija augstsirdīgi familiārs, lai gan atturīgi cienīgs; sākumā viņš pat izturējās pret kņazu it kā ar zināmu iecietību — taisni tā, kā nereti augstsirdīgi familiāri mēdz izturēties daži lepni cilvēki, kam netaisni nodarīts pāri.
476 Runāja laipni, lai gan ne bez zināmas nožēlas. Ģenerālis runāja ar aplombu, pat mazliet stiepdams vārdus. Ģenerālis nozīmīgi paskatījās kņazā. Izsmalcinātie izteicieni, godbijīgais tonis, acīm redzot, glaimoja ģenerālim, lai gan viņš vēl arvien šad tad uzmeta neuzticības pilnu skatienu.
477 Viņš saprata arī, ka vecais aizgāja savu panākumu apreibināts; bet viņam tomēr bija nojauta, ka šis bija viens no tās šķiras meliem, kuri, lai gan melo ar baudu un pat aizmirstoties, tomēr arī sava reiboņa visaugstākajā stadijā klusībā mana aizdomas, ka viņiem taču netic, ka nemaz arī nevar ticēt.
478 Savā tagadējā stāvoklī vecais varēja attapties, pārlieku nokaunēties, turēt kņazu aizdomās par bezga-līgu līdzcietību pret viņu, apvainoties. «Vai es neizdarīju slikti, ka novedu viņu līdz tādai iedvesmai?» kņazs bažījās, pēkšņi neizturēja un sāka briesmīgi smieties, smējās minūtes desmit.
479 Viņa nojautas piepildījās. Jau vakarā viņš saņēma dīvainu zīmīti, īsu, bet noteiktu. Ģenerālis paziņoja, ka viņš arī no kņaza šķiroties uz visiem laikiem, ka cienot viņu un esot pateicīgs viņam, bet pat arī no viņa nepieņemšot «līdzcietības pierādījumus, kas pazemo jau tā nelaimīga cilvēka cieņu».
480 Bet mēs jau redzējām, ka ģenerālis bija kaut ko ļaunu nodarījis arī pie Ļizavetas Prokofjevnas. Te mēs nevaram izklāstīt sīkumus, bet pieminēsim īsumā, ka satikšanās būtība bija tāda: ģenerālis nobaidīja Ļizavetu Prokofjevnu, bet ar rūgtuma pilnajiem norādījumiem uz Gaņu noveda viņu sašutumā.
481 Taisni tāpēc viņš arī pavadīja tādu nakti un tādu rītu, sajuka galīgi un izskrēja uz ielas gandrīz vai ārprātā. Koļa vēl arvien neizprata šo notikumu pilnībā un pat cerēja uzvarēt ar bardzību. Kā vajā negods mani nu! Kas to sacījis, Koļa? Koļa pats raudāja un skūpstīja tēvam rokas.
482 Bet ģenerālis vilka viņu uz kāda tuvākā nama lieveni. Ģenerālis apsēdās uz lieveņa un vilka Koļu aiz rokas sev klāt. Koļa izrāvās, satvēra pats ģenerāli aiz pleciem un kā neprātīgs raudzījās viņā. Vecais tumši nosarka, viņa lūpas kļuva zilas, sīki drebuļi pārskrēja pār seju.
483 Šo pēdējo tad arī bija uzminējusi Varvara Ardalionovna ar savu nemaldīgo sievietes instinktu. Kā tas tomēr bija gadījies, ka pie Jepančiniem visiem uzreiz pēkšņi radās viena kopīga doma, ka ar Aglaju noticis kaut kas svarīgs un ka izšķiras viņas liktenis, — to ļoti grūti izklāstīt pēc kārtas.
484 Bet, kolīdz bija pazibējusi šī doma un visiem uzreiz, tā arī visi uzreiz palika pie tā, ka jau sen esot visu saskatījuši un visu to skaidri paredzējuši, ka viss bijis skaidrs jau no «nabaga bruņinieka» laikiem, pat jau agrāk, tikai tad vēl negribējuši ticēt tādai nejēdzībai.
485 Tā apgalvoja māsas; protams, arī Ļizaveta Prokofjevna agrāk par visiem visu paredzējusi un uzzinājusi, un sen jau viņai esot «sāpējusi sirds», bet — vai jau sen vai ne — tagad doma par kņazu pēkšņi bija kļuvusi viņai gluži nepieņemama, jo sevišķi tāpēc, ka izsita viņu no sliedēm.
486 Mātes sirds drebēja no šīm pārdomām, vai pušu plīsa un raudāja, lai gan tai pašā laikā kaut kas arī sakustējās šai sirdī un pēkšņi sacīja viņai: «Bet kāpēc gan kņazs nav tāds, kāds jums vajadzīgs?» Nu, tad taisni šie viņas pašas sirds iebildumi Ļizavetai Prokofjevnai sagādāja visvairāk raižu.
487 Bet viņas abas nolēma klusēt. Reizi par visām reizēm bija novērots ģimenē, ka, jo stūrgalvīgāk un neatlaidīgāk dažreiz kādā kopējā un strīdīgā ģimenes lietā pieauga Ļizavetas Prokofjevnas iebildumi un pretestība, jo vairāk visiem likās — tā ir pazīme, ka viņa varbūt jau piekritusi šim punktam.
488 Viņa bija briesmīga despote; draudzībā, pat ļoti senā, viņa nevarēja paciest vienlīdzību, bet uz Ļizavetu Prokofjevnu skatījās pilnīgi kā uz savu piotegēe — tāpat kā pirms trīsdesmit pieciem gadiem — un nekādi nevarēja samierināties ar viņas rakstura skarbumu un patstāvību.
489 Bet te iznācis pilnīgi otrādi; izrādījies, ka kņazs šai spēlē tik spēcīgs kā... kā profesors; spēlējis meistariski; Aglaja gan blēdījusies, gan kārtis mainījusi, gan, viņam redzot, stiķus zagusi, tomēr viņš katru reizi atstājis viņu cūkās — kādas piecas reizes pēc kārtas.
490 Kņazs devies projām kā no bērēm, lai kā viņas to mierinājušas. Pēkšņi stundas ceturksni pēc kņaza aiziešanas Aglaja noskrējusi no augšas terasē, pie tam tik steidzīgi, ka pat acis nepaspējusi noslaucīt, bet acis viņai bijušas saraudātas; noskrējusi tāpēc, ka atnācis Koļa un atnesis ezi.
491 Visi sākuši aplūkot ezi; uz viņu jautājumiem Koļa paskaidrojis, ka ezis neesot viņa, bet ka viņš nākot tagad kopā ar savu biedru, otru ģimnāzistu Kostju Ļebedevu, kas palicis uz ielas un kaunoties nākt iekšā, tāpēc ka nesot cirvi; ezi un cirvi viņi nopirkuši no pretimnācēja zemnieka.
492 Koļa ar prieku piekritis un apsolījies aiznest, bet tūlīt pats uzplijies: «Ko nozīmē ezis un šāda dāvana?» Aglaja atbildējusi viņam, ka tā nav viņa darīšana. Viņš atbildējis, ka esot pārliecināts — te slēpjoties alegorija. Aglaja sadusmojusies un atcirtusi viņam, ka viņš esot puika un nekas vairāk.
493 Beidzies tomēr tā, ka Koļa līksmu prātu devies nogādāt ezi, bet viņam līdzi skrējis arī Kost ja Ļebedevs; Aglaja nenocietusies un, redzēdama, ka Koļa pārāk vicina grozu, kliegusi viņam pakaļ no terases, «Lūdzu, mīļais Koļa, nenometiet zemē!» — it kā nemaz nebūtu ar viņu nupat sarājusies.
494 Koļa apstājies un arī, it kā nebūtu rājies, iesaucies visai iztapīgi: «Nē, nenometīšu, Aglaja Ivanovna. Esiet pilnīgi mierīga!» — un aizskrējis pa galvu pa kaklu. Aglaja pēc tam sākusi briesmīgi smieties un ieskrējusi istabā ārkārtīgi apmierināta, un augu dienu pēc tam bijusi ļoti apmierināta.
495 Bet garastāvoklis uzvarēja: Ļizaveta Prokofjevna beidzot vairs neizturēja un padevās histērijai. Par spīti visiem vīra un meitu iebildumiem, viņa nekavējoties lika pasaukt Aglaju, lai reiz uzdotu viņai beidzamo jautājumu un saņemtu no viņas pilnīgi skaidru un galīgu atbildi.
496 Kņazu viņa gaidīja ar sirds drebēšanu, un, kad tas ieradās, viņai gandrīz sākās histērija. Bet kņazs jau arī pats ienāca bikli, gandrīz vai taustīdamies, dīvaini smaidīdams, ieskatīdamies visiem acīs un visiem it kā jautādams, tāpēc ka Aglajas atkal nebija istabā, no kā viņš tūlīt izbijās.
497 Beidzot pēkšņi enerģiski nolamāja dzelzceļu un paskatījās kņazā ar noteiktu izaicinājumu skatienā. Ak vai! Aglaja nenāca, un kņazam bija beigas. Tikko šļupstēdams un samulsis viņš jau izteica domu, ka salabot ceļu ir ārkārtīgi derīgi, bet Adelaida pēkšņi iesmējās, un kņazs atkal bija pagalam.
498 Taisni šai brīdī ienāca Aglaja mierīgi un cēli, svinīgi palocījās kņazam un apsēdās visredzamākajā vietā pie apaļā galda. Viņa jautājoši paskatījās kņazā. Visi saprata, ka pienācis laiks noskaidrot visus pārpratumus. Viņam pietrūka elpas, un viņš apklusa. Kņazs nodrebēja un novērsās.
499 Ivans Fjodorovičs sastinga, māsas sadrūma. Sekoja vispārēja un strauja sakustēšanās. Bet te abas māsas vairs nenocietās un sāka skaļi smieties. Adelaida jau labu laiciņu bija pamanījusi Aglajas sejā, kuras panti viegli raustījās, ašu un nevaldāmu smieklu pazīmes, viņa vēl turējās visiem spēkiem.
500 Aglaja vēl bargi nolūkojās abās smējējās, bet pati ne mirkli vairs nenocietās un sāka smiet neprātīgus, gandrīz histēriskus smieklus; beidzot pietrūkās kājās un izskrēja no istabas. Ģenerālis paraustīja plecus. Aiz durvīm atskanēja Aleksandras Ivanovnas balss: sauca tēvu.
501 Aglaja novērsa savu laimīgo un saraudāto sejiņu no māmiņas krūtīm, paraudzījās tēvā, skaļi iesmējās, piesteidzās pie viņa, cieši apkampa viņu un vairākkārt noskūpstīja. Tad atkal metās pie māmiņas un pavisam jau noslēpa seju pie viņas krūtīm, lai neviens vairs neredzētu, un tūlīt atkal sāka raudāt.
502 Tēvs aprāvās un izbijās, bet Ļizaveta Prokofjevna deva viņam zīmi Aglajai aiz muguras, un viņš saprata to: «Neizjautā.» Ģenerālis savukārt pamirkšķināja Ļizavetai Prokofjevnai. Viņa jau piegāja pie durvīm, bet pēkšņi atgriezās. Bet tai pašā mirklī pagriezās un aizskrēja pie kņaza.
503 Tomēr nekas mīlas vārdiem līdzīgs nepavīdēja viņa runā. Visas tās bija tik nopietnas, reizēm pat ļoti gudras domas. Kņazs izklāstīja pat dažas savus uzskatus, paša apslēptus novērojumus, tā ka tas viss būtu pat smieklīgi, ja nebūtu tik «labi izklāstīts», kā vēlāk atzina visi klausītāji.
504 Kņazu tomēr nekas nesamulsināja, un viņš joprojām izjuta svētlaimi. Ak jā, protams, arī viņš reizēm pamanīja kaut kādu drūmumu un nepacietību Aglajas skatienos; bet viņš vairāk ticēja kaut kam citam, un drūmums pagaisa pats no sevis. Reiz noticējis, viņš vairs nevarēja šaubīties, lai vai kas.
505 Ipolits sarauca pieri. Par vakara sabiedrību Jepančinu vasarnīcā, kur gaidīja ierodamies Belokonsku, Varvara Ardalionovna arī pilnīgi pareizi bija paziņojusi brālim; viesus gaidīja tās pašas dienas vakarā; bet atkal viņa bija izteikusies par to mazliet asāk, nekā vajadzēja.
506 Galvenais, ka vecāki nekādi nebija spējīgi paši izšķirt: «Vai te ir kaut kas dīvains un cik lielā mērā? Vai arī nav nekā dīvaina?» Autoritatīvu un kompetentu cilvēku draudzīgās un vaļsirdīgās domas būtu tieši noderīgas šai brīdī, kad Aglajas nostājas dēļ vēl nekas nebija izlemts galīgi.
507 Tika projektēts gluži vienkāršs vakars; gaidīja tikai «mājas draugus» visai nelielā skaitā. Bez Belokonskas gaidīja vēl kādu dāmu, ļoti ievērojama kunga un augstmaņa sievu. No jauniem cilvēkiem bija gaidīts gandrīz vai vienīgi Jevgeņijs Pavlovičs; viņam vajadzēja ierasties, pavadot Belokonsku.
508 Arī viņai doma par viesiem bija gandrīz neciešama; visi to manīja. Varbūt viņai arī briesmīgi gribētos saķildoties par to ar vecākiem, bet lepnums un kautrība neļāva sākt runāt. Kņazs tūlīt saprata, ka arī Aglaja par viņu baidās (un negrib atzīties, ka baidās), un pēkšņi pats nobijās.
509 Aglaja atkal klusēja kādu brīdi un uzsāka ar acīm redzamu riebumu: Viņa tiešām nopietni izteica savus draudus, tā ka pat kaut kas neparasts bija dzirdams viņas vārdos un pavīdēja skatienā, ko agrāk kņazs nekad vēl nebija pamanījis un kas, protams, vairs nemaz nebija nekāds joks.
510 Aglaja, protams, būtu saskaitusies un jau gribēja skaisties, bet pēkšņi kāda viņai pašai negaidīta izjūta vienā mirklī pārņēma viņas sirdi. jfis atkal raugāties tik drūmi! Jums tagad reizēm pārlieku drūms skatiens, Aglaja, kāds jums nekad agrāk nav bijis. Es zinu, kāpēc tā.
511 Viņam taču ir nomodā uznākušas lēkmes? Viņš sastinga no šīm domām; augu nakti viņš iedomājās sevi kaut kādā brīnumainā un nedzirdētā sabiedrībā, dīvainu cilvēku vidū. Galvenais tas, ka viņš bija «sācis runāt»; viņš zināja, ka nedrīkst runāt, bet viņš visu laiku runāja, viņš centās tos pierunāt.
512 Viņš pamodās pēc astoņiem ar galvas sāpēm, juceklīgām domām, ar dīvainiem iespaidiem. Viņam nezin kāpēc briesmīgi gribējās satikt Rogožinu; satikt un daudz runāt ar viņu — par ko īsti, viņš arī pats nezināja; pēc tam viņš jau bija galīgi nolēmis doties nezin kāpēc pie Ipolita.
513 Kaut kas tumšs māca viņam sirdi, pie tam tik ļoti, ka piedzīvojumi, kas viņam atgadījās šinī rītā, atstāja gan ārkārtīgi spēcīgu, tomēr it kā nepilnīgu iespaidu. Viens no šiem piedzīvojumiem bija Ļebedeva apciemojums. Ļebedevs ieradās diezgan agri, tūlīt pēc deviņiem, un gandrīz pilnīgi piedzēries.
514 Savā galā viņš pat trakoja, tas bija dzirdams pāri pagalmam; Vera reiz atnāca noraudājusies un kaut ko stāstīja. Ieradies tagad, viņš sāka runāt loti dīvaini, sizdams sev pa krūtīm un par kaut ko sevi vainodams. Viņš pēkšņi apsēdās bez liekām ceremonijām un sāka stāstīt.
515 Sākumā kņazs viņu pagodinājis ar savu uzticību attiecībā uz zināmo «personāžu» (Nastasju Fiļipovnu), bet pēc tam pilnīgi pārtraucis ar viņu sakarus un padzinis ar negodu, pat tik apvainojošā kārtā, ka beidzamo reizi esot rupji noraidījis «nevainīgo jautājumu par tuvākajām pārmaiņām viņu namā».
516 Ja viņš pats apgalvoja, ka «vienalga, Rogožinam vai Nastasjai Fiļipovnai», tad drīzāk gan caur viņa rokām vēstules negāja, ja vispār tādas bija. Bet gadījums, kā pie viņa varēja nokļūt šī vēstule, palika pilnīgi neskaidrs; visdrošāk bija domāt, ka viņš Verai to nolaupījis.
517 No visa tā kļuva skaidrs galvenais un svarīgākais fakts: tas, ka Aglaju mocīja liels satraukums, lielas šaubas, tikai nav zināms, kāpēc («Aiz greizsirdības,» kņazs pie sevis nočukstēja). No tā tāpat izrietēja, ka viņu, protams, mulsina arī ļauni cilvēki, un bija ļoti savādi, ka viņa tiem tā uzticas.
518 No viņa nebija gandrīz nekāda labuma, bet ir cilvēki, kurus nezin kāpēc patīkami redzēt savā tuvumā grūtā brīdī. Koļa bija briesmīgi satriekts, raudāja histēriski, tomēr visu laiku skrēja vienā skriešanā: skrēja pēc ārsta un sameklēja veselus trīs, skrēja uz aptieku, pie bārddziņa.
519 Var ja un Ņina Aleksandrovna neatgāja no slimnieka; Gana bija apmulsis un satriekts, bet negribēja kāpt augšā un pat baidījās redzēt slimnieku; viņš lauzīja rokas un nesakarīgā sarunā ar kņazu spēja tikai pateikt, ka, lūk, uzbrukusi «tāda nelaime un, kā par spīti, tādā laikā».
520 Te bija cilvēki, kas nekad un neparko neatzītu Jepančinus kaut vai par kaut cik sev līdzīgiem. Te atradās cilvēki, kas pat pilnīgi neieredzēja viens otru; vecā Belokonska visu savu mūžu bija «nicinājusi» «vecā augstmaņa» sievu, bet tā savu-kārt nemaz nevarēja ciest Ļizavetu Prokofjevnu.
521 Šeit atradās cilvēki, kas nebija satikušies vairākus gadus un kas nejuta viens pret otru neko citu kā tikai vienaldzību, ja ne riebumu, bet kas bija satikušies tagad, it kā tikai vakar vēl būtu redzējušies visai draudzīgā un patīkamā sabiedrībā. Viesu pulks gan nebija nekāds kuplais.
522 Viņš bija liels «augstmaņa» draugs, kavēja viņam laiku, un bez tam Ļizaveta Prokofjevna nezin kāpēc loloja kādu dīvainu domu, ka šis pavecais kungs (mazliet vieglprātīgs cilvēks un pa daļai sieviešu dzimuma cienītājs) pēkšņi sadomās aplaimot Alek-sandru ar savu bildinājumu.
523 Beidzot pat šis vācietēns, dzejnieciņš, lai gan izturējās neparasti laipni un atturīgi, bet arī tas gandrīz uzskatīja, ka ir cilvēks, kas dara godu šim namam ar savu ierašanos. Bet kņazs nemanīja medaļas otru pusi, nemanīja nekādus īstos cēloņus. Šo nelaimi Aglaja nemaz nebija paredzējusi.
524 Visas trīs jaunkundzes bija uzcirtušās, kaut arī ne visai grezni, un pat ar tādām sevišķām frizūrām. Aglaja sēdēja kopā ar Jevgeņiju Pavloviču un neparasti draudzīgi ar viņu sarunājās un jokoja. Jevgeņijs Pavlovičs izturējās it kā mazliet solīdāk nekā citreiz, arī varbūt aiz cieņas pret augstmaņiem.
525 Viņu gan sabiedrībā jau sen pazina; v-iņš tur bija jau savs cilvēks, kaut arī jauns. Šovakar viņš bija ieradies pie Jepančiniem ar sēru lentu ap platmali, un Belokonska uzslavēja viņu par šo lentu: dažs cits brāļadēls šādos apstākļos varbūt nemaz nebūtu uzlicis tāda tēvoča dēļ sēru lentu.
526 Aleksandra jau gribēja doties pie viņa un uzmanīgi — pāri visai istabai — pievienoties viņu pulciņam, tas ir, kņaza N. pulciņam, blakus Belokonskai. Bet, kolīdz kņazs pats sāka runāt, viņas vēl vairāk uztraucās. Kņazs bija gluži apstulbis. Kņazs apstājās, lai atvilktu elpu.
527 Viņš briesmīgi ātri bija runājis. Viņš bija bāls un smagi elpo jā. Visi saskatījās; bet beidzot večuks atklāti iesmējās. Kņazs N. izvilka lorneti un, nenovērsdams skatienu, aplūkoja kņazu. Vācietēns dzejnieks izlīda no kakta un pievirzījās tuvāk pie galda, ļauni smīnēdams.
528 Visa šī drudžainā tirāde, visi šie kaismes un nemiera pilnie vārdi un jūsmīgās domas, kas juceklīgi drūzmējās un it kā lēca cita citai pāri, — tas viss pareģoja kaut ko bīstamu, kaut ko sevišķu tik pēkšņi un acīm redzami ne no šā, ne no tā iekarsušā jaunā cilvēka noskaņā.
529 No vie Sistabā esošajiem visi, kuri pazina kņazu, bailīgi (bet daži arī ar kaunu) brīnījās par viņa izlēcienu, kas tik maz saskanēja ar viņa parasti pat biklo atturību, ar viņa reti sastopamo un sevišķo taktu dažos gadījumos un ar augstākās pieklājības instinktīvo nojausmu.
530 Dāmu kaktā raudzījās uz viņu kā uz jukušu, bet Belokonska vēlāk atzinās, ka «vēl mirkli, un viņa jau gribējusi glābties». «Vecīši» bija gluži apjukuši no pirmā pārsteiguma; ģenerālis priekšnieks neapmierināts bargi raudzījās no sava krēsla. Tehnisko daļu pulkvedis sēdēja pilnīgi nekustīgi.
531 Kad viņš izdzirda par Pavliščevu un Ivans Fjodorovičs pieveda un parādīja viņu atkal Ivanam Petrovičam, viņš pārvietojās tuvāk galdam un iesēdās tieši atzveltnī blakus milzīgajai, skaistajai Ķīnas vāzei, kas stāvēja uz pjedestāla gandrīz līdzās viņa elkonim, mazdrusciņ aiz tā.
532 Viņš redzēja, kā novāca lauskas, dzirdēja steidzīgas sarunas, redzēja Aglaju, kas bija bāla un dīvaini raudzījās viņā, ļoti dīvaini: viņas acīs nemaz nebija naida, nebija ne drusciņas dusmu; tā raudzījās viņā ar izbiedētu, taču tik simpātisku skatienu, bet citos ar tik zvērojošām acīm.
533 Bet jūs, kņazien, — viņš pēkšņi griezās pie Belokonskas, gaiši smaidīdams, — vai tā nebijāt jūs, kas pirms pusgada uzņēmāt mani Maskavā kā pašas dēlu — pēc Ļizavetas Prokofjevnas vēstules saņemšanas — un tiešām kā pašas dēlam devāt kādu padomu, ko es nekad neaizmirsīšu.
534 Atceraties? Viņa gandrīz jau noskaitās, bet pēkšņi sāka smieties un šoreiz labsirdīgus smieklus. Noskaidrojās arī Ļizavetas Prokofjevnas seja; pasmaidīja arī Ivans Fjodorovičs. Vienīgi Aglaja bija skumīga; bet viņas seja arvien vēl kvēloja, varbūt aiz sašutuma. Kņazs bija pilnīgi kā neprātā.
535 Ļizaveta Prokofjevna iekliedzās: «Ak mans dievs!» — pati pirmā noģizdama, un sasita rokas. Aglaja aši pieskrēja pie viņa, paspēja uztvert viņu savās rokās, un ar šausmām, ar sāpēs pārvērstu seju viņa izdzirda nelaimīgā kņaza «sirdi satricinošo un plosošo» mežonīgo kliedzienu.
536 Kāds pasteidzās jo drīzāk palikt viņam zem galvas spilvenu. To neviens nebija gaidījis. Pēc stundas ceturkšņa kņazs N., Jevgeņijs Pavlovičs, večuks mēģināja atkal atdzīvināt vakaru, bet vēl pēc pusstundas visi jau brauca projām. Tika izteikts daudz līdzjūtīgu vārdu, daudz nožēlu, dažādu domu.
537 Ivans Petrovičs izteicās, starp citu, ka «jaunais cilvēks ir sla-vo-fils vai kas tamlīdzīgs, bet ka tas tomēr nav bīstami». Večuks neko neizsacīja. Tiesa, jau vēlāk, otrajā un trešajā dienā, visi mazliet nodusmojās; Ivans Petrovičs jutās pat aizvainots, tomēr tikai nedaudz.
538 Viņš bija tiešām diezgan labs cilvēks; bet viens no iemesliem, kas augu vakaru uzturēja viņa ziņkārību par kņazu, bija arī nesenais kņaza piedzīvojums ar Nastasju Fiļipovnu; par šo piedzīvojumu viņš šo to bija dzirdējis un pat ļoti interesējās par to, gribēja pat izjautāt.
539 Tādos uzskatos viņa arī piecēlās no rīta. Bet tai pašā rītā pēc divpadsmitiem, brokasta laikā, viņa nonāca apbrīnojamā pretrunā pati ar sevi. Uz kādu, tomēr ārkārtīgi uzmanīgu māsu vaicājumu Aglaja pēkšņi atbildēja vēsi, bet vīzdegunīgi, kā atcirzdama: Ļizaveta Prokofjevna pēkšņi aizsvilās.
540 Vera Ļebedeva viena no pirmajām atnāca apraudzīt viņu un pakalpot viņam. Pirmajā brīdī, kolīdz viņa to ieraudzīja, viņa pēkšņi sāka raudāt, bet, kad kņazs tūdaļ nomierināja viņu, — jau smējās. Viņu nezin kāpēc pēkšņi pārsteidza šīs meitenes lielā līdzjūtība; viņš satvēra tās roku un noskūpstīja.
541 Vera notvīka. Viņa drīz vien aizgāja, dīvaini samulsusi. Starp citu, viņa paguva pastāstīt, ka viņas tēvs šorīt mazā gaismiņā aizskrējis pie «aizgājēja», kā viņš saucot ģenerāli, uzzināt, vai tas neesot nomiris pa nakti un kas jauns dzirdams; runājot, ka tas droši vien drīz miršot.
542 Pēc viņa atskrēja Koļa, arī uz brīdi; tas tiešām steidzās un bija stiprā un drūmā satraukumā. Viņš vispirms tieši un neatlaidīgi palūdza kņazu izskaidrot viņam visu, ko no viņa slēpuši, piebilzdams, ka gandrīz visu jau uzzinājis vakar. Viņš bija stipri un dziļi satriekts.
543 Viņš pasteidzās atklāt tam savus uzskatus par šo lietu, piebilzdams, ka, pēc viņa domām, varbūt arī sirmgalvja nāves cēlonis esot galvenokārt šausmas, kas palikušas viņam sirdī pēc pārkāpuma, un ka uz to ne katrs esot spējīgs. Acis Koļam iezibējās, kad viņš klausījās kņazā.
544 Seja viņam noskaidrojās, kad pulksten divos viņš ieraudzīja Jepančinus, kas bija atnākuši «uz brītiņu» viņu apciemot. Tie arī tiešām iegriezās tikai uz brīdi. Ļizaveta Prokofjevna, pieceldamās no brokastgalda, bija paziņojusi, ka pastaigāties došoties visi tūlīt un visi kopā.
545 Visi saprata, ko tas nozīmē, un visi klusēja, baidīdamies uztraukt māmiņu, bet viņa, kā vairīdamās no pārmetumiem un iebildumiem, gāja visiem pa priekšu neatskatīdamās. Beidzot Adelaida aizrādīja, ka pastaigā neesot tā jāskrien un ka māmiņu nevarot panākt. Protams, ka visi iegriezās.
546 Kņazs atcerējās Aglaju; tiesa, viņa tam burvīgi uzsmaidīja ienākot un atvadoties, bet neteica ne vārda, pat arī tad, kad visi izteica savus draudzības apliecinājumus, lai gan pāris reižu cieši viņā paskatījās. Viņas seja bija bālāka nekā parasti, it kā nakti viņa būtu slikti gulējusi.
547 Kņazs nolēma jau šovakar katrā ziņā doties pie viņiem «kā agrāk» un drudžaini paskatījās pulkstenī. Ienāca Vera — taisni trīs minūtes pēc Jepančinu aiziešanas. Kņazs drebēt drebēja. Vēl daži jautājumi, un kņazs, lai gan neko vairāk nedabūja zināt, toties vēl vairāk uztraucās.
548 Palicis vienatnē, viņš atlaidās uz dīvāna un atkal sāka domāt. «Varbūt tur kāds pie viņiem būs līdz pulksten deviņiem, un viņa atkal par mani baidās, lai es viesu klātbūtnē kaut ko neizdarītu,» viņš beidzot izdomāja un atkal sāka nepacietīgi gaidīt vakaru un skatīties pulkstenī.
549 Ipolits devās uz durvīm, bet kņazs uzsauca viņam, un tas apstājās durvīs. Ipolits izgāja. Kņazam nebija vajadzības lūgt, lai kāds paspiego, ja arī viņš būtu spējīgs to darīt. Aglajas pavēle, lai viņš sēž mājās, tagad bija gandrīz saprotama: varbūt tā gribēja iegriezties viņam pakaļ.
550 Kņazam pār visu augumu pārskrēja šermuļi; viņam atkal bija drudzis. Nē, viņš neuzskatīja Aglaju par bērnu! Viņam iedvesa šausmas citi viņas uzskati pēdējā laikā, citi vārdi. Dažreiz viņam šķita, ka viņa it kā pārāk saņemas, pārāk valdās, un viņš atcerējās, ka tas viņu baidīja.
551 Briesmīga doma! Un atkal — «šī sieviete»! Kāpēc viņam vienmēr bija licies, ka šī sieviete ieradīsies taisni pašā pēdējā mirklī un saraus visu viņa likteni kā satrunējušu diegu? Ka viņam vienmēr ir tā licies, to viņš tagad bija gatavs apzvērēt, lai gan atradās pa pusei murgu stāvoklī.
552 Aglaja bija gluži viena, ģērbusies vienkārši un it kā steigā, vieglā apmetnī. Viņas seja bija bāla tāpat kā pirmīt, bet acīs spilgts un dzestrs mirdzums; tādu izteiksmi viņas acīs tas nekad nebija redzējis. Viņa kņazu vērīgi aplūkoja. Viņš aprāvās vienā mirklī un neko vairs nebija spējīgs izrunāt.
553 Lai cik sajukušas bija viņa domas, viņš tomēr saprata, ka tā arī bez viņa ies turp un tātad viņam katrā ziņā jāiet tai līdzi. Viņš nojauta, cik spēcīga ir viņas apņēmība; ne jau viņa spēkos bija apturēt šo mežonīgo dziņu. Viņi gāja klusi, visu ceļu nerunāja gandrīz ne vārda.
554 Abas apsēdās patālu viena no otras, Aglaja uz dīvāna istabas kaktā, Nastasja Fiļipovna pie loga. Kņazs un Rogožins palika stāvam, un viņus arī neuzaicināja apsēsties. Kņazs neizpratnē un it kā ar sāpēm atkal paskatījās Rogožinā, bet tas smaidīja joprojām savu agrāko smaidu.
555 Diezin vai viņa pati apzinājās visas savas kustības; bet tas, ka viņa neapzinājās, vēl vairāk pastiprināja tajās slēpto aizvainojumu. Beidzot viņa cieši un atklāti ieskatījās Nastasjai Fiļipovnai acīs un tūlīt skaidri redzēja visu, kas zvēroja viņas sāncenses saniknotajā skatienā.
556 Varbūt viņai pēkšņi izlikās ārkārtīgi dīvaini un neticami, ka viņa tagad sēž kopā ar šo sievieti «šīs sievietes» namā un viņai vajadzīga tās atbilde. Dzirdot Nastasjas Fiļipovnas balss pirmās skaņas, gluži kā drebuļi pārskrēja pār viņas augumu. Visu to, protams, ļoti labi ievēroja «šī sieviete».
557 Abas skatījās viena otrā, vairs neslēpdamas naida. Viena no šīm sievietēm bija tā pati, kas vēl tik nesen rakstīja otrai tādas vēstules. Un, lūk, viss izgaisa ar pirmo tikšanos un ar pirmajiem vārdiem. Un kā citādi? Šai brīdī, likās, nevienam no visiem četriem šinī istabā tas nemaz nelikās savādi.
558 Kņazs bija pārliecināts, ka Nastasja Fiļipovna pati neieminēsies par vēstulēm; no viņas zvērojošiem skatieniem viņš nojauta, ko viņai tagad var nodarīt šīs vēstules; bet viņš atdotu pusi mūža, lai par tām tagad neieminētos arī Aglaja. Bet Aglaja pēkšņi it kā saņēmās un uzreiz savaldījās.
559 Aglaja apstājās uz brīdi pārsteigta, it kā pati sev neticēdama, ka viņa varējusi izteikt tādu vārdu; bet tai pašā laikā bezgalīgs lepnums iekvēlojās viņas skatienā; likās, viņai bija vienalga, pat ja «šī sieviete» tagad smietos par atzīšanos, kas viņai izlauzusies. Dusmas iekvēlojās Aglajas sejā.
560 Kņazs saprata to; ciešanas izpaudās viņas sejā. Aglaja to pamanīja un sāka drebēt aiz dusmām. Abas piecēlās un bālas raudzījās viena otrā. Viņa atkrita krēslā un sāka rūgti raudāt. Bet pēkšņi kaut kas jauns iezibējās viņas acīs, viņa cieši un stūrgalvīgi paskatījās Aglajā un piecēlās kājās.
561 Skrēja ari kņazs, bet uz sliekšņa viņu apkampa kādas rokas. Nastasjas Fiļipovnas satriektā, izķēmotā seja raudzījās viņam tieši virsū un nozilējušās lūpas kustējās jautādamas: Tā zaudēja samanu viņa rokās. Viņš pacēla to, ienesa istabā, nolika atzveltnī-un nostājās pie viņas trulās gaidās.
562 Uz galdiņa bija glāze ar ūdeni; Rogožins atgriezies paķēra to un uzšļāca viņas sejai ūdeni; viņa atvēra acis un brīdi neko nesaprata; bet pēkšņi palūkojās apkārt, nodrebēja, iekliedzās un metās pie kņaza. Rogožins cieši paskatījās abos, neteica ne vārda, paņēma savu platmali un aizgāja.
563 Vissmalkākais, izveicīgākais un tai pašā laikā ticamākais iztulkojums piederēja dažiem nopietniem tenkotājiem no to prātīgo cilvēku aprindām, kuri vienmēr jebkurā sabiedrībā steidzas vispirms izskaidrot citiem notikumu, saskatot tur savu aicinājumu, bet nereti arī mierinājumu.
564 Pēc viņu iztulkojuma, jauns cilvēks no labas ģimenes, kņazs, diezgan bagāts, muļķītis, bet demokrāts, kuru apsēdis Turgeņeva kunga atklātais mūsdienu nihilisms, gandrīz krievu valodas nepratējs, iemīlējies ģenerāļa Jepančina meitā un panācis to, ka viņu uzņēmuši namā kā līgavaini.
565 Pat Vera Ļebedeva kādu laiku bija sašutusi par viņu; pat Koļa bija sašutis; sašuta pat Kellers, kamēr viņu izvēlējās par vedējtēvu, un nav nemaz ko runāt par pašu Ļebedevu, kas sāka pat dzīt intrigas pret kņazu — un arī aiz sašutuma, pat visai patiesa. Bet par to mēs pastāstīsim vēlāk.
566 Taču vispār mēs pilnīgi un augstākā mērā piekrītam dažiem visai spēcīgiem un pat psiholoģiski dziļiem Jevgeņija Pavloviča vārdiem, ko viņš atklāti un bez liekām ceremonijām bija pateicis kņazam draudzīgā sarunā sestajā vai septītajā dienā pēc notikuma pie Nastasjas Fiļipovnas.
567 Bet Jevgeņijs Pavlovičs nebaidījās sakompromitēt sevi, apmeklējot kņazu, kaut gan atkal sāka ciemoties pie Jepančiniem katru dienu un tika uzņemts, acīm redzot, pat ar vēl lielāku prieku. Viņš ieradās pie kņaza tūlīt otrā dienā pēc visu Jepančinu aizbraukšanās no Pavlovskas.
568 Ienākdams viņš jau zināja visas baumas, pat varbūt tās pats pa daļai bija veicinājis. Kņazs par viņu briesmīgi nopriecājās un tūlīt sāka runāt par Jepančiniem; tāds vaļsirdīgs un tiešs sākums pilnīgi atraisija rokas arī Jevgeņijam Pavlovičam, tā ka arī viņš bez aplinkiem ķērās taisni pie lietas.
569 Kņazs tomēr nenomira līdz savām kāzām ne nomodā, ne «miegā», kā bija pareģojis Jevgeņijam Pavlovičam. Varbūt viņš tiešām gulēja slikti un redzēja nelabus sapņus: bet dienu, būdams cilvēkos, viņš likās labsirdīgs un pat apmierināts, dažreiz gan ļoti domīgs, tomēr tikai vienatnē.
570 Bet, ja viņi abi aiz savas bezgalīgās labsirdības arī būtu vēlējušies glābt nožēlojamo aplamnieku no bezdibeņa, tad, protams, viņiem bija jāaprobežojas tikai ar šo nesekmīgo mēģinājumu; ne viņu stāvoklis, pat varbūt ne noskaņojums (kas gluži dabiski) nevarēja mudināt uz vēl nopietnākiem pūliņiem.
571 Tā kā Nastasja Fiļipovna arī ne reizes nebija sacījusi viņam, ka satikusi «no tā laika» Rogožinu, tad kņazs nodomāja tagad, ka Rogožins tīšām nezin kāpēc nerādās. Visu šo dienu viņš bija visai domīgs; Nastasja Fiļipovna turpretim bija neparasti jautra visu dienu un visu vakaru.
572 Ģenerālis Ivans Fjodorovičs bijis neizpratnē, ļoti vēlējis labu «jaunajam cilvēkam», bet paziņojis, ka «lai kā viņš vēlētos glābt, viņam te kaut ko darīt būtu nepieklājīgi». Ļizaveta Prokofjevna negribējusi viņu ne dzirdēt, ne redzēt; Jevgeņijs Pavlovičs un kņazs Š. tikai atmetuši ar roku.
573 Ļebedevs nav nokāris galvu arī tad un reiz atvedis pie kņaza pat ārstu, arī cienījamu večuku, vasarnieku ar Annu kaklā, vienīgi tādēļ, lai apskatītu, tā sakot, pašu apkārtni, iepazītos ar kņazu un pagaidām neoficiāli, bet, tā sakot, draudzīgi paziņotu savu slēdzienu par viņu.
574 Šī doma pārsteidza arī Ļebedevu; pie tās viņš arī palika, un tagad, viņš piebilda kņazam, «tagad, atskaitot padevību un asins izliešanu, neko citu no manis nesagaidīsiet; tādēļ arī esmu ieradies». Šais pēdējās dienās kņazu izklaidēja arī Ipolits; tas pārāk bieži sūtīja pēc viņa.
575 Viņa piebilda, ka Ipolits gribot atklāt lielu noslēpumu. Kņazs aizgāja. Ipolits vēlējas salīgt mieru, sāka raudāt un pēc asarām, protams, vēl vairāk saniknojās, tikai baidījās izrādīt niknumu. Viņš bija ļoti slims, un no visa varēja redzēt, ka nu jau drīz mirs. Noslēpuma nebija nekāda.
576 Šie brīdinājumi no Rogožina iekrita jau kāzu priekšvakarā. Tai pašā vakarā pēdējo reizi pirms salaulāšanās kņazs satikās arī ar Nastasju Fiļipovnu; bet Nastasjas Fiļipovnas spēkos nebija nomierināt viņu, un pēdējā laikā tā, pat gluži otrādi, arvien vairāk un vairāk palielināja viņa apjukumu.
577 Redzēdama kņazu smejamies, redzēdama, kādu iespaidu atstājusi uz viņu, tā bija sajūsmā un lepojās ar sevi. Bet tagad viņas skumjas un domīgums pieauga gandrīz ar katru stundu. Kņazam par Nastasju Fiļipovnu bija savi uzskati, citādi, protams, tagad viss viņā būtu licies noslēpumains un neizprotams.
578 Tagad tā bija pavisam citāda sieviete nekā tā, kuru viņš bija pazinis pirms mēnešiem trim. Tagad viņš vairs neiegrima pārdomās par to, kāpēc, piemēram, tā toreiz izvairījusies no laulībām ar viņu — ar asarām, ar lāstiem un pārmetumiem —, bet tagad uzstāj pati, lai drīzāk rīkotu kāzas.
579 Tas viss, lai gan savā ziņā paglāba viņu no nesaprašanas, nespēja dot viņam ne miera, ne atpūtas visu šo laiku. Dažreiz viņš it kā pūlējās ne par ko nedomāt; uz laulībām viņš, šķiet, tiešām skatījās kā uz kādu nesvarīgu formalitāti; pat savu likteni viņš pārāk zemu vērtēja.
580 Bet, kas attiecas uz iebildumiem, uz sarunām, tādām kā ar Jevgeņiju Pavloviču, tad te viņš gluži neko nevarētu atbildēt un jutās pilnīgi nekompetents, tāpēc arī izvairījās no jebkuras sarunas šādā garā. Viņš tomēr manīja, ka Nastasja Fiļipovna pārāk labi zināja un saprata, ko viņam nozīmē Aglaja.
581 Lai gan viņš parasti daudz ko neievēroja un neapķēra, viņu jau darīja nemierīga doma, ka Nastasja Fiļipovna izšķirsies par skandālu, lai Aglaju dabūtu projām no Pavlovskas. Troksni un kņadu pa visām vasar-nīcām par šīm kāzām, protams, pa daļai atbalstīja Nastasja Fiļipovna, lai satracinātu sāncensi.
582 Tā kā Jepančinus bija grūti satikt, tad Nastasja Fiļipovna, iesēdinājusi reiz savā karietē kņazu, lika pabraukt taisni gar viņu vasarnīcas logiem. Tas bija kņazam briesmīgs pārsteigums; viņš atģidās, kā parasti, kad vairs neko nevarēja labot un kad kariete jau ripoja taisni gar pašiem logiem.
583 Kņazs divkāršoja savu uzmanību. Viņu ieinteresēja tas, ka viņa nekad neierunājās ar viņu par Rogožinu. Tikai reiz, dienas piecas pirms kāzām, pie viņa pēkšņi atnāca cilvēks no Darjas Aleksejevnas ar ziņu, lai viņš nekavējoties aizejot, jo Nastasja Fiļipovna jūtoties ļoti slikti.
584 Uz kņaza jautājumu, kad īsti Rogožins ienācis, kapteiniete minēja gandrīz to pašu stundu, kurā itin kā redzējusi viņu šodien savā dārzā Nastasja Fiļipovna. Lieta tika izskaidrota ar vienkāršu mirāžu; Nastasja Fiļipovna pati aizgāja pie kapteinietes uzzināt sīkāk un bija ārkārtīgi apmierināta.
585 Laulības bija noliktas pulksten astoņos vakarā; Nastasja Fiļipovna bija saposusies jau septiņos. Jau no pulksten sešiem pamazām vien sāka pulcēties dīkdieņu bari ap Ļebedeva vasarnīcu, bet sevišķi pie Darjas Aleksejevnas nama; no pulksten septiņiem sāka pildīties ari baznīca.
586 Kellers un Burdovskis frakās un cimdos izskatījās ļoti pieklājīgi; tikai Kellers vēl arvien mazliet mulsināja kņazu un savus pilnvarotājus ar dažādām atklātām tieksmēm uz kautiņu un dīkdieņos, kas pulcējās ap māju, noraudzījās ļoti naidīgi. Beidzot pulksten pusastoņos kņazs devās karietē uz baznīcu.
587 Kāpdams lievenī, viņš izdzirda tādus saucienus, ka nespēja valdīties un pašlaik jau gribēja griezties pie publikas, lai sacītu pienācīgu runu, bet, par laimi, viņu atturēja Burdovskis un pati Darja Aleksejevna, kas bija izskrējusi uz lieveņa; viņi satvēra Kelleru un ar varu ieveda iekšā.
588 Kelers bija pikts un steidzīgs. Nastasja Fiļipovna piecēlās, paskatījās vēlreiz spogulī, noteica ar «greizu» smaidu, kā vēlāk stāstīja Kellers, ka viņa esot «bāla kā mironis», dievbijīgi palocījās svētbildes priekšā un izgāja uz lieveņa. Viņas parādīšanos apsveica balsu guldzoņa.
589 Nastasja Fiļipovna bija uztvērusi pūlī viņa skatienu. Viņa pieskrēja tam klāt kā neprātīga un saķēra viņu aiz abām rokām. Rogožins paķēra viņu gandrīz uz rokām un vai nēšus aiznesa pie karietes. Pec tam vienā acumirkli izvilka no portmoneja simtrubļu zīmi un sniedza to vedējam.
590 Drīz vien visā namā nepalika gandrīz neviena: Burdovskis aizgāja pie Ipolita, arī Kellers un Ļebedevs devās kaut kur. Vienīgi Vera Ļebedeva uzkavējās vēl kādu laiku istabās, pārkārtoja tās uz ātru roku no svētku istabām ikdienišķajās. Aiziedama viņa ieskatījās kņaza istabā.
591 Viņa aizgāja lielās bailēs par kņazu. No rīta viņa jutās mazliet mundrāka, kad pēc septiņiem, kā bija norunāts, pieklauvēja pie kņaza durvīm un pateica tam, ka vilciens uz Pēterburgu aiziet pēc stundas ceturkšņa; viņai likās, ka tas atvēra viņai durvis gluži možs un pat smaidīja.
592 Viņš, liekas, nakti nebija izģērbies, tomēr bija gulējis. Iznāca tātad, ka viņai vienīgajai tas bija atzinis par iespējamu un vajadzīgu paziņot šai brīdī, ka dodas uz pilsētu. Pēc stundas viņš jau bija Pēterburgā, bet pēc pulksten deviņiem piezvanīja pie Rogožina durvīm.
593 Viņš iegāja pa parādes ieeju, bet durvis viņam ilgi neviens neatvēra. Beidzot atvērās durvis, kas veda vecās Rogožinas dzīvoklī, un parādījās vecīga patīkama izskata kalpone. Kalpone aplūkoja kņazu ar biklu ziņkāri. Kalpone joprojām uz viņu lūkojās, bet neatbildēja. Durvis aizvērās.
594 Rogožina istabu logi visi bija aizvērti; logi tajā pusē, kur dzīvoja viņa māte, gandrīz visi stāvēja vaļā; diena bija skaidra, karsta; kņazs pārgāja pāri ielai uz pretējo trotuāru un apstājās, lai vēlreiz paraudzītos logos: tie ne vien bija aizvērti, bet gandrīz visur bija nolaistas baltas štoras.
595 Sekoja brīnīšanās, vaimanas un izsaucieni, tā ka viņš bija spiests pastāstīt arī gandrīz visu pārējo, protams, galvenos vilcienos. Beidzot visai gudro un uzbudināto dāmu padome nolēma, ka katrā ziņā un pirmām kārtām jāsaklaudzina Rogožins un jādabū no viņa zināt itin viss, kas noticis.
596 Bet, ja viņa nav mājās (par ko droši jāpārliecinās) vai ja viņš negribētu sacīt, tad braukt uz Semjonovskas pulku pie kādas dāmas, vācietes, Nastasjas Fiļipovnas paziņas, kas dzīvojot kopā ar māti: varbūt Nastasja Fiļipovna savā uzbudinājumā, kā arī gribēdama noslēpties, pārnakšņojusi pie viņām.
597 Kņazs nokāpa pie sētnieka un ar pūlēm sameklēja viņu pagalmā; sētnieks bija ar kaut ko aizņemts un nelabprāt atbildēja, nelabprat pat skatījās uz viņa pusi, tomēr apstiprinaja noteikti, ka Parfens Semjonovičs «izgājis jau no agra rīta, aizbraucis uz Pavlovsku un mājās šodien nebūs».
598 Viņš metās pie Rogožina. Rogožins nebija pārnācis; kņazs piezvanīja, neviens neatvēra; viņš piezvanīja pie vecās Rogožinas durvīm, tur atvēra un arī paziņoja, ka Parfena Semjonoviča neesot un varbūt dienas trīs nebūšot. Kņazu mulsināja tas, ka viņu, tāpat kā pirmīt, aplūko ar tik ārkārtīgu ziņkāri.
599 Viņam beigu beigās ienāca prātā, ka droši vien arī pirmīt bija tikai izlicies, ka pat logi, kā no visa redzams, tik nespodri un tik sen nemazgāti, ka grūti būtu atšķirt, ja pat tiešām kāds paskatītos caur rūtīm. Priecīgs par šo domu viņš brauca atkal uz Izmailovskas pulku pie skolotāja atraitnes.
600 Dīvaini: te viņš ārkārtīgi labi visu ievēroja, te pēkšņi kļuva izklaidīgs līdz neiespējamībai. Visa ģimene pēc tam paziņoja, ka viņš bijis «brīnumaini» savāds šinī dienā, tā ka «varbūt jau toreiz viss iezīmējās». Viņš beidzot piecēlās un palūdza, lai viņam parādot Nastasjas Fiļipovnas istabas.
601 Viņš nolēma mazliet atpūsties un pēc tam doties atkal pie Rogožina, kā viņam ieteica, apsēdās uz dīvāna, atspiedās ar abiem elkoņiem uz galda un nogrima domās. Diezin cik ilgi un diezin par ko viņš domāja. Viņš no daudz kā baidījās un sāpīgi un mocoši izjuta, ka baidās briesmīgi.
602 Pēc tam viņš atcerējās Ipolitu un to, ka Rogožins bija braucis pie Ipolita. Tad atcerējās pašu Rogožinu: nesen apstāvēšanā, pēc tam parkā, pēc tam — pēkšņi šeit koridorā, kad tas bija noslēpies kaktā un gaidījis viņu ar dunci. Viņam tagad ienāca prātā tā acis — acis, kas toreiz raudzījās no tumsas.
603 Piecdesmit soļu no traktiera, pirmajās krustcelēs, pūlī kāds pēkšņi pieskārās viņa elkonim un pusbalsī sacīja pie pašas auss: Tas bija Rogožins. Dīvaini: kņazs tam pēkšņi aiz prieka sāka stāstīt, šļupstēdams un gandrīz vai neizrunādams vārdus līdz galam, kā viņš to gaidījis nupat koridorā traktierī.
604 Rogožins arī klusēja un skatījās viņā tāpat kā pirmīt, tas ir, kā domās nogrimis. Ked beidzot viņi katrs pa savu pusi iegriezās Gorohovajas ielā un tuvojās Rogožina namam, kņazam atkal sāka grīļoties kājas, tā ka viņš gandrīz nevarēja vairs paiet. Bija jau ap desmitiem vakarā.
605 Logi vecītes galā bija vaļā tāpat kā pirmīt, bet Rogožinam aizvērti, un krēslā it kā vēl skaidrāk aiz tiem rēgojās baltās nolaistās štoras. Kņazs piegāja pie nama no pretējā trotuāra; bet Rogožins no sava trotuāra uzkāpa uz lieveņa un māja viņam ar roku. Kņazs pārgāja pie viņa uz lieveni.
606 Viņam rokā jau bija atslēga. Iedams augšā pa kāpnēm, viņš atgriezās un brīdināja kņazu, lai tas iet klusāk, klusi atslēdza durvis uz savām istabām, ielaida kņazu, uzmanīgi ienāca aiz viņa, aizslēdza durvis un iebāza atslēgu Rogožins, jau ejot pa Ļiteinajas ielas trotuāru, sāka runāt čukstus.
607 Šai istabā, kopš kņazs pēdējo reizi te iegriezās, bija notikušas dažas pārmaiņas: pāri visai istabai pārvilkts dekoratīva zaļa zīda auduma aizkars ar divām ieejām abos galos, un tas atdalīja no kabineta alkovu, kurā iekārtota Rogožina guļvieta. Smagais aizkars bija nolaists un ieejas ciet.
608 Tiesa, varēja vēl atšķirt sejas, lai gan ļoti neskaidri; acis raudzījās kņazā cieši, ar zaļganu spīdumu, bet kaut kā nekustīgi. Rogožins atkal paskatījās viņā cieši, tāpat kā pirmīt. Viņš pacēla aizkaru, apstājās un pagriezās atkal pret kņazu. Kņazs gāja vēl tuvāk — vienu soli, divus — un apstājās.
609 Kņazs nodrebēja. Viņi izgāja, nosēdās atkal tais pašos krēslos, atkal viens otram pretī. Kņazs drebēja arvien vairāk un vairāk un nenovērsa savu jautājošo skatienu no Rogožina sejas. Kņazs ieklausījās, saņemdams visus spēkus, lai varētu saprast, un viņa skatienā visu laiku bija lasāms jautājums.
610 Guļas vietu kaut kā sakārtoja; viņš piegāja pie kņaza, maigi un jūsmīgi paņēma viņu aiz rokas, piecēla un pieveda pie guļas vietas; bet izrādījās, ka kņazs arī pats varēja staigāt; tātad «bailes pārgājušas»; un tomēr viņš vēl arvien drebēja. Viņi abi klausījās. Durvis noslēdza, un abi atkal atgūlās.
611 Jauna, skumja un bezcerīga izjūta sažņaudza viņam sirdi; viņš pēkšņi saprata, ka šai brīdi un jau sen viņš nemaz nerunā par to, par ko viņam jārunā, un nepavisam nedara to, kas būtu jādara, un šīs kārtis, kuras viņš tur rokās un par kurām viņš tā nopriecājās, neko, neko te vairs nelīdzēs.
612 Kad Rogožins apklusa (bet viņš pēkšņi apklusa), kņazs klusu noliecās pie viņa, nosēdās viņam blakus un stipri pukstošu sirdi, smagi elpodams, sāka viņu aplūkot. Rogožins nepagrieza galvu uz viņa pusi un bija it kā gluži aizmirsis viņu. Kņazs skatījās un gaidīja; laiks gāja, svīda gaisma.
613 Tikmēr jau bija kļuvis pilnīgi gaišs; beidzot viņš atgūlās uz spilvena it kā jau pilnīgā nespēkā un izmisumā un piespieda seju pie bālās un nekustīgās Rogožina sejas; asaras tecēja no viņa acīm uz Rogožina vaigiem, bet varbūt viņš tad vairs nejuta pats savu asaru un vairs neko par tām nezināja.
614 Abas dāmas nekavējoties nolēma nodibināt sakarus ar Ļebedevu, kas arī bija noraizējies kā sava īrnieka draugs un dzīvokļa saimnieks. Vera Ļebedeva pastāstīja visu, ko viņa zināja. Pēc Ļebedeva padoma nolēma doties uz Pēterburgu visi trīs, lai jo drīzāk novērstu to, «kas ļoti varēja notikt».
615 Rogožinam bija jāiztur divi mēneši ilgs smadzeņu iekaisums, bet, kad viņš izveseļojās, — izmeklēšana un tiesa. Viņš nodeva skaidras, precīzas un pilnīgi apmierinošas liecības, un sakarā ar tām kņazu jau pašā sākumā no tiesas atbrīvoja. Rogožins bija nerunīgs prāvas laikā.
616 Ļebedevs, Kellers, Gaņa, Pticins un daudzas citas mūsu stāsta personas dzīvo pa vecam, nav daudz mainījušās, un mums nav gandrīz nekā, ko par viņām pastāstīt. Ipolits nomira briesmīgā uzbudinājumā un mazliet agrāk, nekā bija gaidījis, — nedēļas divas pēc Nastasjas Fiļipovnas nāves.
617 Mums nebija iespējams uzzināt sīkāk, kā varēja nodibināties šādas attiecības; tās iesākās, protams, sakarā ar to pašu notikumu ar kņazu, kad Vera Ļebedeva tik stipri bija bēdu sagrauzta, ka pati saslima, bet, kā sīkāk notikusi iepazīšanās un iedraudzēšanās, — mums nav zināms.
618 Par viņu pastāstīja Jevgeņijs Pavlovičs kādā diezgan saraustītā vēstulē no Parīzes, — viņa pēc īsas un neparastas pieķeršanās kādam emigrantam, poļu grāfam, pēkšņi apprecējusies ar to pret savu vecāku gribu, kuri gan beidzot devuši piekrišanu, bet tikai tāpēc, ka draudējis neparasts skandāls.
619 Turklāt arī mācība, ko saņēmusi ģimene, Adelaidu briesmīgi ietekmējusi, galvenais, beidzamais gadījums ar Aglaju un emigrantu grāfu. Viss, no kā baidījusies ģimene, atdodama šim grāfam Aglaju, — viss jau piepildījies pusgada laikā, turklāt ar tādiem pārsteigumiem, kuri pat nav prātā nākuši.
620 Brālis krita kaujā pret spāniešiem pie Dinkerkas. Kas notika ar manu otro brāli, to nekad neuzzināju, tāpat kā mans tēvs un mana māte neuzzināja, kas notika ar mani. Tā kā biju trešais dēls ģimenē, neapmācīts nekādā amatā, tad mana galva jau agrā jaunībā bija dažādu blēņu domu pārpilna.
621 Manuprāt, neviena jauna dēku meklētāja nedienas nav sākušās tik ātri un turpinājušās tik ilgi kā manējās. Tikko kuģis izbrauca no Hamberas, sacēlās vējš un jūra sāka briesmīgi bangoties; un, tā kā es nekad vēl nebiju bijis kuģī uz jūras, jutos neizsakāmi slims un dvēselē satriekts.
622 Tagad tikai es sapratu, cik patiesi bija viņa vārdi par vidējo stāvokli dzīvē, cik mierīgi un patīkami viņš bija nodzīvojis savu mūžu, nekad nepieredzējis vētru uz jūras vai nepatikšanas krastā, — īsi sakot, apņēmos — kā īsts pazudušais dēls — ar nožēlu atgriezties mājās pie tēva.
623 Mūsu brauciena sestajā dienā tuvojāmies Jarmutas reidam. Visu laiku mums ceļā pūta pretvējš, bet laiks bija mierīgs, un mēs pēc vētras braucām ļoti lēni. Mums bija jāizmet enkurs, un, tā kā pūta pretvējš, t. i., no dienvidrietumiem, mēs šeit palikām septiņas vai astoņas dienas.
624 Šai laikā ļoti daudz kuģu no Ņūkastles iebrauca Jarmutas reidā, jo šeit ir parasta osta, kurā kuģi gaida ceļavēju, lai iebrauktu Temzā. Mēs šeit nebūtu kavējušies tik ilgi un ar paisumu iebraukuši upē, bet vējš bija pārāk stiprs un, kad bijām nostāvējuši četras vai piecas dienas, vēl pieauga spēkā.
625 Kad sadūšojos vēlreiz apskatīties, redzēju visapkārt tikai draudīga posta ainas: divi smagi piekrauti kuģi, kas bija noenkurojušies mūsu tuvumā, bija nocirtuši savus mastus, un mūsu matroži kliedza, ka kuģis, kas bija noenkurojies jūdzes attālumā no mums, esot nogrimis.
626 Vēl divus citus kuģus, norāvusi no enkura, vētra izdzina no reida atklātā jūrā likteņa varā, jo abiem vairs nebija neviena masta. Mazākiem kuģiem bija vieglāk cīnīties ar jūru, bet divi trīs tomēr norāvās no enkura un aizdrāzās mums tuvu garām — tikai ar pakaļgala klīveri pret vēju.
627 Tad visiem tika dota pavēle: «Pie sūkņiem!» Kad izdzirdēju šos vārdus, man šķita, ka mana sirds pamirst un es savā kajītē atmuguriski nogāzos gultā, kurā sēdēju. Tomēr kuģa ļaudis mani piecēla un teica: tā ka es līdz šim neesot neko darījis, tagad varot strādāt pie sūkņiem kā visi citi.
628 Tad es piecēlos, steidzos pie sūkņa un ļoti cītīgi strādāju. Sai laikā mūsu kapteinis, ieraudzījis dažus mazākus ogļu kuģus, kas, nespēdami izturēt vētru, bija pacēluši enkurus un devās jūrā, pavēlēja izšaut ar lielgabalu, lai tie, mums tuvodamies, dzirdētu šo briesmu signālu.
629 Iekāpuši laivā, redzējām, ka bija veltīgi cerēt, ka viņi vai mēs varētu nokļūt līdz viņu kuģim, un mēs visi nolēmām ļauties vējam un virzīt laivu, cik vien spējām, krasta virzienā. Mūsu kapteinis apsolīja, ja laiva tikšot satriekta pret krastu, viņš atlīdzināšot svešā kuģa kapteinim.
630 Tā, daļēji airēdami un daļēji ļaudamies vējam, virzījām mūsu laivu uz ziemeļiem, tuvodamies krastam un nosliekdamies tālu līdz pašai Vintertonai. Nebija pagājusi vēl ceturtdaļstunda, kopš atstājām kuģi, kad redzējām to nogrimstam, un tad es pirmo reizi sapratu, ko nozīmē kuģim avarēt jūrā.
631 Jāatzīstas, ka man pietrūka spēka pavērst acis uz kuģi, kad jūrnieki man sauca, ka tas grimstot, jo kopš tā mirkļa, kad nokāpu vai, pareizāk sakot, kad viņi mani nonesa laivā, sirds manī bija pamirusi — daļēji no bailēm, daļēji no šausmu pilnām domām par to, kas mani vēl sagaida.
632 Mans biedrs, kas man bija palīdzējis nocietināties manā apņēmībā un bija mūsu kapteiņa dēls, tagad kļuvis biklāks nekā es. Pirmo reizi, kad viņš mani uzrunāja Jarmutā, kas notika tikai pēc divām vai trim dienām, jo mūs pilsētā novietoja šķirtās mītnēs, man šķita, ka viņa tonis bija mainījies.
633 Mana vislielākā nelaime bija tā, ka visās šajās dēkās es nebiju nolīdzis braukt uz kuģa par matrozi; ja arī tad būtu strādājis vairāk, nekā biju pieradis, tomēr reizē iemācījies jūrnieka pienākumus un darbus un vēlāk būtu kļuvis par stūrmani, kapteiņa palīgu un varbūt pat par kapteini.
634 Sis ceļojums mani padarīja par jūrnieku un tirgotāju, jo es par savām precēm ieguvu piecas mārciņas un deviņas unces zelta smilšu, par kurām, atgriežoties Londonā, saņēmu gandrīz 300 mārciņu, un šī veiksme mani piepildīja ar tām godkārajām domām, kas vēlāk mani noveda galējā postā.
635 Un pat šajā ceļojumā man gadījās arī nelaimes, galvenais — biju nepārtraukti slims, pārmērīgi karstajā klimatā biju saķēris tropu drudzi, jo piekrastes josla, kurā visvairāk tirgojāmies, atradās uz piecpadsmitā ziemeļu platuma grāda. Tagad biju kļuvis par tirgotāju, kas veda preces uz Gvineju.
636 Man par lielām bēdām, mans draugs nomira drīz pēc savas atgriešanās dzimtenē, bet es nolēmu vēlreiz doties uz Gvineju un atkal aizbraucu no Anglijas tanī pašā kuģī, kuru tagad komandēja mirušā kapteiņa palīgs. Tas bija visnelaimīgākais ceļojums, kādu jebkad cilvēks pieredzējis.
637 Mēs arī uzvilkām tik daudz buru, cik vien mūsu masti un rājas jaudāja izturēt, lai varētu aizbēgt, taču, redzēdami, ka pirātu kuģis aizvien vairāk tuvojās un pēc nedaudz stundām noteikti panāks mūs, gatavojāmies kaujai (mūsu kuģim bija divpadsmit lielgabalu, bet. neliešiem astoņpadsmit).
638 Reiz mans kungs kavējās krastā ilgāk, nekā parasts, pat nesagatavoja kuģi braucienam, kā dzirdēju — naudas trūkuma dēļ, bet mēdza vienu vai divas reizes nedējā — skaistā laikā dažreiz arī biežāk — iesēsties kuģa laivā un izbraukt makšķerēt. Vienmēr viņš ņēma līdzi mani un jauno Maresko kā airētāju.
639 Tomēr mans kungs ieradās viens un pateica man, ka viņa viesi braucienu atlikuši kāda negaidīta darījuma dēļ, un pavēlēja man kopā ar mauru un zēnu, kā parasts, izbraukt jūrā un samakšķerēt zivis, jo draugi ēdīšot vakariņas pie viņa mājā un noķertās zivis būšot tūlīt jāaiznes turp.
640 Šai mirklī manī atkal iekvēlojās mana agrākā doma par brīvību, jo tagad manā rīcībā bija mazs kuģis, un, kad mans kungs aizgāja, sāku gatavoties ne jau makšķernieka darbam, bet tālam braucienam, lai gan nezināju un nedomāju, kurp došos, jo ikviens virziens bija labs, kas mani veda pretim brīvībai.
641 Viņa vārds bija Ismaels, bet visi viņu sauca par Muliju vai Moliju. Tāpēc teicu viņam: Un tiešām — atnesa lielu ādas maku, kurā bija vairāk nekā pusotras mārciņas pulvera, un otru maku ar skrotīm — piecas vai sešas mārciņas smagu, arī dažas lodes. Visu to noglabājām barkasā.
642 Tās saturu iebēru citā pudelē; un tā, apgādājušies ar visu nepieciešamo, izbraucām no ostas, lai dotos makšķerēt zivis. Sardze pilī, kas atrodas pie ostas ieejas, mūs pazina un nepievērsa mūsu kuģim nekādu uzmanību. Aizbraukuši no krasta ne vairāk kā vienu jūdzi, nolaidām buru un sākām makšķerēt.
643 Vējš pūta no ziemeļaustrumiem un nebija labvēlīgs manam plānam; ja vējš būtu pūtis no dienvidiem, es varētu droši doties uz Spānijas krastiem, vismaz līdz Kadiksai. Tomēr apņēmos, par spīti jebkuram vējam, aizbraukt no briesmīgās vietas, kura atrados, un visu pārējo atstāt likteņa ziņā.
644 Kad maurs bija aizpeldējis, es pagriezos pret zēnu, kas saucās Ksūri, un viņam sacīju: Zēns pasmaidīja, raudzīdamies man tieši sejā, un atbildēja tik patiesā nevainībā, ka nevarēju viņam neticēt, kad viņš zvērēja man būt uzticīgs un braukt ar mani kaut vai līdz pasaules malai.
645 Tāpēc iedrošinājos piebraukt pie krasta un noenkurojos kādas mazas upes grīvā. Nezināju, kas tā par upi, kur tā tek un kādos platuma grādos atrodos, nezināju, kādā zemē un pie kādas tautas esmu atbraucis. Es neredzēju un arī nevēlējos redzēt nevienu cilvēku, man vajadzēja iegūt tikai dzeramo ūdeni.
646 Iebraucām šai līcītī vakarā un nolēmām tumsā aizpeldēt līdz krastam un apskatīt apkārtni. Bet, tiklīdz sametās tumšs, izdzirdējām krastā briesmīgas skaņas — tur rēja, rēca un kauca nepazīstami plēsīgi zvēri, un nabaga zēns, aiz bailēm vai mirdams, lūdza man naktī līdz ausmai neizkāpt krastā.
647 Biju apmierināts, ka zēns ir tik priecīgs, un iedevu viņam glāzi vīna (no mūsu kuģa pudeļu kastes), lai viņu vēl vairak uzjautrinātu. Īstenībā Ksūri padoms bija labs, un es to pieņēmu, izsviedām savu mazo enkuru un nekustējām no vietas visu nakti. Es saku — nekustējām, jo aizmigt nevarējām.
648 Šķiet, ka šie dzīvnieki nebija tādu troksni nekad dzirdējuši. Tas mani pārliecināja, ka naktī nevaram šeit izkāpt krastā, un bija ari jautājums, vai varēsim tur izkāpt dienā, jo nokļūt kāda mežoņa rokās bija tikpat ļauni kā nokļūt lauvu vai tīģeru nagos, vismaz mūs šis briesmas biedēja ne mazāk.
649 Zens atbildēja ar tik dziļam jūtam, ka iemīlēju viņu uz mūžu: Iedevu Ksūri apēst sausiņu un padzerties vīnu no mūsu kunga pudelēm, ko minēju iepriekš. Piebraucām ar barkasu tik tuvu krastam, cik mums šķita vēlami, un izbridām malā, nesdami tikai savas bises un divas ūdens krūkas.
650 Bet lielākā prieka vēsts, ko nabaga Ksūri man atnesa, bija tā, ka viņš atradis labu ūdeni un nav redzējis nevienu mežoni. Pēc tam izrādījās, ka ūdens nemaz tālu nav jāmeklē, jo tajā pašā upītē, kurā apstājāmies, mazliet tālāk atradām svaigu dzeramo ūdeni, kad paisums bija beidzies.
651 Piepildījām savas krūkas un sarīkojām svētku mielastu no nošautā zaķa, tad gatavojāmies turpināt ceļu, neatraduši šai apvidū nekādas cilvēku pēdas. Tā kā biju jau šeit bijis agrāk savos ceļojumos, zināju ļoti labi, ka Kanāriju salas un Zaļā raga salas nav tālu no krasta.
652 Tā nezināju, kur tās meklēt vai kur jānogriežas atklātā jūrā, citādi būtu viegli atradis kādu no šīm salām. Bet es cerēju, ka, turoties līdztekus krastam, iekļūšu tai jomā, kur brauc angļu tirdzniecības kuģi, sastapšu kādu no tiem parastajā reisā un tas mūs paglābs un uzņems uz klāja.
653 Divās vai trijās vietās, garām braukdami, redzējām krastā cilvēkus, kas skatījās uz mums. Mēs ievērojām, ka viņi bija melni un gluži kaili. Reiz gribēju jau izkāpt pie viņiem, bet Ksūri, gudrais padomnieks, teica: — Neej, neej! Tomēr piebraucu tuvāk krastam, lai varētu ar viņiem sarunāties.
654 Tiklīdz zvērs tuvojās mums šāviena attālumā, izšāvu un lode ķēra viņu tieši galvā; viņš tūlīt nogrima, bet acumirklī iznira un gan grimdams, gan iznirdams, it kā cīnīdamies par savu dzīvību, peldēja uz krasta pusi, taču gan no nāvējošās brūces, gan sarijies ūdeni, nobeidzās, nesasniedzis krastu.
655 Bet, redzēdami, ka zvērs nogalināts un noslīcis un ka es ar zīmēm aicinu viņus nākt krastā, kļuva drosmīgāki, iebrida piekrastes viļņos un sāka meklēt nošauto zvēru. Es atradu viņu pēc asins plankumiem ūdenī; apmetis tam apkārt virvi, tās otro galu pasviedu nēģeriem, un tie viņu izvilka krastā.
656 Izrādījās, ka tas bija īpatns leopards ar apbrīnojami skaistu, plankumainu kažoku. Nēģeri apbrīnā izslēja rokas, jo viņi nesaprata, kādā veidā esmu to nogalinājis. Otrais zvērs, izbijies no mana šāviena trokšņa un uguns, izpeldēja krastā un tūlīt aizskrēja kalnos, no kurienes abi bija atnākuši.
657 Tagad biju apgādāts ar saknēm un graudiem, un ūdeni, atstāju draudzīgos nēģerus un vēl braucu vienpadsmit dienas, nepiestādams krastā, līdz ieraudzīju tieši iepretim piecpadsmit jūdžu attālumā garu zemes joslu iestiepjamies jūrā. Laiks bija ļoti rāms, un es metu līkumu, lai apbrauktu šo zemes ragu.
658 Apbraukdams šo ragu, ieraudzīju jūrā apmēram sešas jūdzes no cietzemes atkal zemes joslas un pamatoti secināju, ka tur ir Zaļais rags un dziļāk jūrā Zaļā raga salas. Bet tās bija ļoti tālu, un nezināju, ko darīt. Ja uzbruktu stiprs vējš, es neaizsniegtu ne zemes ragu, ne salas.
659 Svešie jūrnieki jautāja man portugāļu, spāniešu un franču valodās, kas es esot, bet es nevienu no šīm valodām nesapratu. Beidzot viens skotu jūrnieks, kas bija uz šā kuģa, uzsauca man angļu valodā, es atbildēju un pastāstīju, ka esmu anglis, izbēdzis no mauru verdzības Salehā.
660 Kapteinis bija augstsirdīgs ne vien vārdos, bet izpildīja savu solījumu visos sīkumos; viņš pavēlēja jūrniekiem nepieskarties manām mantām, pēc tam visas pārņēma pats savā pārziņā un izsniedza man par tām sīku sarakstu, lai es visu saņemtu atpakaļ, pat manas trīs māla krūkas.
661 Mans barkass bija ļoti labs; to redzot, kapteinis sacīja, ka viņš to no manis nopirkšot sava kuģavajadzībām, un vaicāja man, kādu maksu es par to gribot. Es atbildēju, ka viņš pret mani izturējies visnotaļ augstsirdīgi un ka es nevaru prasīt nekādu maksu par savu laivu, bet nododu to viņa rīcībā.
662 Kādu laiku dzīvoju pie viņa un iepazinos ar cukurniedru kultūru un cukura ražošanu. Redzēdams, cik labi dzīvo plantatori un cik strauji viņi kļūst bagāti, nolēmu lūgt atļauju šeit apmesties uz dzīvi un ari pats kļūt plantators. Pastarpām mēģināju izdomāt, kādā veidā atgūt savu Londonā atstāto naudu.
663 Ieguvis Brazīlijas pavalstniecību, nopirku tik daudz neapstrādātas zemes, cik to atļāva mani naudas līdzekļi, un sastādīju savas nākamās plantācijas un mājas plānu — atbilstoši tiem līdzekļiem, kurus cerēju saņemt no Anglijas. Man bija kaimiņš — portugālis no Lisabonas, bet dzimis no angļu vecākiem.
664 Viņa uzvārds bija Velss, un viņa stāvoklis bija līdzīgs manējam. Es viņu saucu par kaimiņu, jo viņa plantācija atradās blakus manējai un mūsu attieksmes bija visai draudzīgas. Mans apgrozības kapitāls bija neliels, tāpat kā viņa, un kādus divus gadus mūsu plantāciju ienākumi deva mums tikai iztiku.
665 Bet mums abiem trūka darba roku, un tagad vairāk kā jebkad sapratu, cik nepareizi biju rīkojies, atstādams citam savu zēnu Ksūri. Bet diemžēl nav jābrīnās, ka es, kas nekad nebiju rīkojies saprātīgi, arī šoreiz kļūdījos. Man cits nekas neatlika kā turpināt savu pasākumu.
666 Kad šī krava pienāca, biju pārlieku priecīgs un domāju, ka mana nākotne nodrošināta; kapteinis, mans labais aizgādnieks, bija atvedis man arī strādnieku, nolīgtu uz sešiem gadiem, un par viņu izdevis tās piecas mārciņas, ko kapteiņa atraitne bija viņam sūtījusi kā dāvanu.
667 Bet pārāk liela veiksme dažreiz atnes mums vislielāko nelaimi. Tā notika ar mani. Nākamajā gadā ļoti veiksmīgi apstrādāju savu plantāciju, ieguvu no savas zemes piecdesmit lielus tabakas saiņus, daudz vairāk, nekā biju iemainījis no kaimiņiem par pirmās vajadzības precēm.
668 Kā jau reiz biju aizbēdzis no saviem vecākiem, arī tagad nebiju apmierināts — man vajadzēja atteikties no izredzes kļūt bagātam un veiksmīgam cilvēkam savā jaunajā plantācijā, lai sekotu straujai un nevaldāmai iegribai kļūt bagātam ātrāk, nekā tas bija dabiski iespējams.
669 Varat iedomāties, ka, nodzīvojis gandrīz četrus gadus Brazīlijā un pieņēmies turībā savā plantācijā, biju iemācījies ne vien vietējo valodu, bet ieguvis arī draugus un paziņas starp maniem kaimiņiem plantatoriem un arī starp Salvadoras tirgotājiem, jo šī pilsēta bija mūsu osta.
670 Šajā postā, kad pārdzīvojām visas vētras šausmas, viens no mūsu jūrniekiem nomira no tropu drudža un vienu vīru un zēnu aizskaloja no klāja. Divpadsmitajā dienā, kad vētra mazliet pierima, kapteinis pēc iespējamiem aprēķiniem secināja, ka atrodamies uz 11. ziemeļu platuma grāda un uz 22.
671 Mūsu vienīgais mierinājums bija tas, ka pretēji mūsu gaidām kuģis vēl turējās kopā un kapteinis sacīja, ka vējš sākot pierimt. Lai gan domājām, ka vējš mazliet pierimst, tomēr kuģis tā bija uzsviests smilšu sēkli un ieēdies tik cieši, ka nevarējām cerēt aizkļūt no šī vietas.
672 Bijām briesmīgā stāvoklī un varējām domāt tikai par to, vai būtu iespējams glābt mūsu dzīvību. Mums bija laiva kuģa pakaļējā galā, bet vētra to pirmo iedragāja, triecot pret kuģa stūri, tad to aizskaloja un tā vai nu nogrima, vai tika aiznesta jūrā, tāpēc uz to nevarējām cerēt.
673 Šajā briesmu brīdī mūsu bocmanis sagrāba laivu un ar pārējo palīdzību pārsvieda to pār kuģa bortu, un, iekāpuši tajā, mēs, visi vienpadsmit, novēlēdami sevi dieva žēlastībai, nolaidāmies trakojošajā jūrā. Lai gan vētra bija jūtami pierimusi, tomēr piekrastē viļņu gāzmas bija drausmīgi lielas.
674 Vienīgo cerības ēnu, kā mums šķita, deva šķietami saprātīgā doma, ka mūsu laiva vēl varētu iekļūt kādā līcī vai upes grīvā, vai krasta aizvējā, kur būtu mierīgs ūdens. Tomēr nekas tamlīdzīgs neparādījās, un, jo vairāk tuvojāmies krastam, zeme mums šķita briesmīgāka nekā jūra.
675 Man atlika tikai aizturēt elpu un turēties uz ūdens, ja tas būtu iespējams, peldot saglabāt elpu un pēc iespējas virzīties uz krastu. Visvairāk biju noraizējies par to, vai vilnis, kas uzplūzdams aiznesīs mani vēl tuvāk krastam, atkal neatraus mani atpakaļ, atplūzdams jūrā.
676 Manas krūtis gandrīz vai pārspraga, aizturot elpu, bet pēkšņi manīju, ka paceļos augšup, un, sev par lielu atvieglojumu, sajutu, ka mana galva un rokas iznirst virs ūdens; un, lai gan tādā stāvoklī paguvu noturēties tikai pāris sekundu, tomēr atviegloti ierāvu elpu un guvu jaunus spēkus.
677 Pati pēdējā reize varēja beigties liktenīgi, jo, kad vilnis bija mani nesis kā iepriekš, tas mani izmeta vai, patiesību sakot, trieca pret kādu klinti ar tādu spēku, ka paliku guļam bez samaņas, pilnīgi nespējīgs sev palīdzēt, jo trieciens pa sāniem un krūtīm pavisam aizsita man elpu.
678 Tā kā viļņi, tuvojoties zemei, vairs nebija tik lieli, aizturēju elpu, līdz banga atplūda, tad atkal skrēju un nokļuvu tik tuvu krastam, ka nākamais vilnis, pāršalkdams man pāri, tomēr nespēja vairs mani aprīt un nest atpakaļ, un ar nākamo skrējienu es nokļuvu uz cietzemes.
679 Kad atmodos, bija gaiša diena, laiks skaidrs un vētra norimusi, jūra vairs netrakoja un nebangoja kā vakar. Bet mani visvairāk pārsteidza tas, ka paisums naktī bija nocēlis kuģi no sēkļa un pievirzījis to pavisam tuvu jau pieminētajai klintij, pret kuru mani apdullinādams bija triecis vilnis.
680 Ar šās virves palīdzību es uzrāpos uz klāja kuģa priekšgalā. Noskaidroju, ka kuģim bija sūce un ka tilpnē ir daudz ūdens, bet ķīlis bija tā iegūlies cietajā smilšu vai, pareizāk sakot, zemes sēklī, ka kuģa pakaļgals izslējās pāri sēklim, bet priekšgals nosliecās gandrīz ūdenī.
681 Lielajā kajītē atradu arī pudeli ruma, no kuras iedzēru krietnu malku, jo man pašreiz vajadzēja iestiprināties turpmākajiem darbiem, kas vēl bija jāpaveic. Man bija vajadzīga laiva, lai aizvestu krastā tās daudzās lietas, kas man, kā jau paredzēju, varēja būt noderīgas.
682 Pārbaudīju, ka šis plosts manu smagumu iztur — varēju uz tā pat staigāt, bet nekādu smagu kravu tas nespētu vest, jo baļķi bija pārāk viegli. Tad ķēros atkal pie darba un ar kuģa namdara zāģi sazāģēju rezerves mastu trijās daļās, ar lielām pūlēm un mokām pievienoju šīs daļas savam plostam.
683 Pirmo lādi piepildīju ar pārtiku: maizi, risu, trīs holandiešu siera rituļiem, pieciem lieliem kaltētas kazas gaļas gabaliem (no šīs gajas mēs galvenokārt pārtikām) un nedaudz eiropiešu labības graudiem, ko bijām paņēmuši līdzi kā barību mājputniem uz mūsu kuģa, bet putni jau bija nokauti.
684 Kādu jūdzi mans plosts peldēja visai labi, bet ievēroju, kā viļņi to mazliet atvirza no tās vietas, kur biju izsviests krastā. No tā secināju, ka ūdenī ir kāda straume, un cerēju te atrast kādu līcīti vai upes ieteku, ko varētu izlietot par ostu manam plostam un kravai.
685 Tā kā nepazinu krastu, mana plosta viens gals uzskrēja uz sēkļa, bet otrs gals iegrima, un mana krava gandrīz vai noslīdēja uz šo galu un būtu iekritusi ūdenī. Es ar visiem spēkiem atspiedos ar muguru pret lādēm, mēģinādams tās noturēt, bet nespēju nogrūst plostu no sēkļa.
686 Beidzot ieraudzīju labajā pusē mazu līcīti, kurā ar lielām pūlēm un grūtībām gribēju ievirzīt savu plostu, un beidzot piebraucu tam tik tuvu, ka, atbalstoties ar airiem pret upes dibenu, varēju tajā iebraukt tieši, bet šeit man atkal draudēja briesmas, ka mana krava iekļūs ūdenī.
687 Krasti šeit bija tik stāvi, ka nebija vietas, kur piestāt, jo mana plosta viens gals, atsities krastā, būtu izslējies augstu, bet otrs gals iegrimis zemu ūdenī kā iepriekšējo reizi, un tā mana krava būtu atkal apdraudēta. Man atlika tikai gaidīt, līdz paisums kļūs lielāks.
688 Mans nodoms bija tagad izpētīt apkārtni un izmeklēt piemērotu vietu savai mītnei, kur varētu novietot mantas un nodrošināt tās pret visām varbūtībām. Es vēl nezināju, kur atrodos: vai uz kontinenta vai salas, apdzīvotā vai neapdzīvotā zemē, nezināju arī, vai te mani varētu apdraudēt plēsīgi zvēri.
689 Nošautais putns man šķita vanaga pasugas, jo pēc krāsas un knābja tas līdzinājās vanagam, bet nagi nebija tik lieli. Putna gaļai bija maitas smaka, un tā nekur nederēja. To visu noskaidrojis, atgriezos pie sava plosta un sāku izkraut mantas krastā, un šai nodarbē pavadīju visu atlikušo dienu.
690 Man bija bailes gulēt uz zemes, jo nezināju, vai mani nesaplosīs kāds zvērs, lai gan vēlāk noskaidrojās, ka manas bailes bija veltīgas. Tomēr cik spēdams aizbarikadējos ar kastēm un dēļiem, ko biju izvilcis krastā, un izveidoju sev kaut ko līdzīgu būdai, kur patverties naktī.
691 Sāku tagad pārdomāt, ka uz kuģa vēl varēšu iegūt sev daudz derīgu lietu, sevišķi buras un virves, un vēl citus priekšmetus. Nolēmu, ja negadīsies šķēršļi, aizbraukt otrreiz līdz kuģim. Zināju, ka nākamā vētra to sadragās gabalos, tāpēc nolēmu nedarīt neko citu, kamēr būšu visu atvedis no kuģa.
692 Bet tas man šķita nelietderīgi, un nolēmu doties uz kuģi tāpat kā pirmo reizi — kad iestāsies bēgums. Tā arī darīju, tikai, būdā izģērbies, paturēju mugurā vienīgi rūtainu kreklu, audekla bikses un basās kājās tupeles. Nokļuvu uz kuģa klāja un tur uzbūvēju jaunu plostu.
693 Bet, mācījies no pieredzes, darināju to ērtāku un uzliku tam vieglāku kravu, tomēr atvedu sev dažas visai noderīgas lietas: pirmkārt, namdara noliktavā atradu divus trīs maisus ar naglām — lielām un mazām, prāvu ceļamskrūvi, pāris desmitu cirvju un visnoderīgāko lietu — tecīlu.
694 Paņēmu arī lielgabalnieka mantas: divus trīs dzelzs laužņus, divas mucas ar musketu lodēm, septiņas musketes, vēl vienu medību bisi un nedaudz pulvera, lielu maisu ar skrotīm, un platu svina plāksni. Bet pēdējā bija tik smaga, ka nespēju to pacelt un nolaist pāri bortam.
695 Savā prombūtnē mazliet baidījos, ka manas pārtikas krājumus varbūt būs aprijis kāds plēsoņa, bet atgriezies neredzēju nekādas pazīmes, ka manu būdu kāds būtu apmeklējis. Tikai uz vienas kastes sēdēja neliels zvēriņš, līdzīgs meža kaķim, kas, man tuvojoties, mazliet aizbēga sānis un tad apstājās.
696 Viņš sēdēja ļoti mierīgi un bezbailīgi un skatījās man tieši sejā, it kā vēlētos ar mani iepazīties. Tēmēju uz viņu ar bisi, bet, nesaprazdams šo kustību, zvēriņš neizbijās un pat nepakustējās. Tad pasviedu sausiņa gabalu, kaut gan man pašam sausiņu nebija daudz. Tomēr nometu šo gabaliņu.
697 Taču vairāk neko nedevu, un viņš aizgāja. Atvedis krastā savu otro kravu, gribēju atvērt pulvera mucas un pārnēsāt to saturu sainīšos, jo lielās mucas bija man pārāk smagas, — tomēr vispirms uzcēlu sev mazu telti no burām un stabiem, ko biju šādam nolūkam nocirtis mežā.
698 Šai teltī sanesu visu, kas varētu sabojāties no saules un lietus, un apkārt tai sakrāvu visas tukšās kastes un mucas, lai pasargātos pret pēkšņu uzbrukumu, ja mani apdraudētu cilvēki vai zvēri. To padarījis, nostiprināju telts durvis ar dažiem dēļiem iekšpusē, bet ārpusē noliku tukšu kasti.
699 Tagad man bija vislielākā mantu noliktava, kāda jebkad piederējusi vienam cilvēkam, bet es vēl nebiju apmierināts: kamēr kuģis vēl stāvēja taisni, man šķita, ka jāizņem no tā viss, ko spēju iegūt. Tā katru dienu, kad iestājās bēgums, devos uz kuģa un vienmēr kaut ko atvedu.
700 Sevišķi veiksmīgs bija mans trešais gājiens: atvedu sev līdzi takelāžu, arī smalkās virves un visas auklas, vēl gabalu buru audekla, kas bija domāts buru lāpīšanai, un mucu ar slapjo pulveri. īsi sakot, aizvedu krastā visas buras, bet man bija tās jāsagriež gabalos uņ jāpārvadā pa daļām.
701 Mani ļoti iepriecināja vēl kāds atradums: pēc pieciem vai sešiem šādiem braucieniem, kad jau domāju, ka nevaru vairs cerēt uz kuģa atrast kaut ko sev noderīgu, uzgāju tur lielu mucu ar sausiņiem, trīs platas muciņas ar rumu vai spirtu, kasti ar cukuru un muciņu ar smalkiem miltiem.
702 Nākamajā dienā aizbraucu vēlreiz uz kuģa un tagad, kad biju aizgādājis projām visu, ko vien varēju panest, ķēros pie tauvām. Lielo tauvu sagriezu tādos gabalos, ko spēju panest, — un tā aiznesu krastā divas tauvas un kabeļtauvu, un visas dzelzs daļas, ko vien varēju noplēst.
703 Visu nakti trakoja vētra, un, kad otrā rītā paskatījos, kuģis vairs nebija redzams! Biju mazliet pārsteigts, bet tad mani nomierināja doma, ka, nezaudēdams laiku un netaupīdams spēkus, biju paņēmis no kuģa visu, kas man varēja būt vajadzīgs, un ka tajā palicis maz man noderīgu priekšmetu.
704 Tomēr zināju, ka no vraka vētra varēja krastā izsviest kādas atliekas. Tā tiešām ari notika, bet šīs drupas man nevarēja noderēt. Tagad veltīju visas savas domas jautājumam, kā nodrošināties pret mežoņiem, ja viņi šeit parādītos, vai pret plēsīgiem zvēriem, ja tie mājotu šai salā.
705 Nolēmu izveidot abas un domāju, ka būtu derīgi šo celtniecību manā stāstā attēlot. Drīz pārliecinājos, ka mana tagadējā novietne nebija man īsti piemērota, sevišķi tāpēc, ka tā atradās zemā, purvainā vietā un tuvu jūrai un šķita neveselīga; tuvumā nebija arī dzeramā ūdens.
706 Šai stāvajā sienā bija mazs iedobums — it kā ieeja vai durvis kādā alā, bet nekādas alas un ieejas tur nebija. Uz līdzenās, zaļās pļavas tieši priekšā šim iedobumam nolēmu uzstādīt savu telti. Šī pļava bija apmēram simt jardu plata un divtik gara un pletās pie manām durvīm kā zaļš mauriņš.
707 Šī vieta atradās pakalna ziemeļrietumos, tāpēc tā visu dienu bija aizsargāta pret karsto sauli, līdz tā parādījās dienvidvakaros, t. i., tuvojās rietam. Pirms uzslēju savu telti, iedobuma priekšā uzzīmēju pusloku, apmēram desmit jardu rādiusā no klints un divdesmit jardu diametrā.
708 Starp abām pāļu rindām bija sešu collu plata atstarpe. Tad paņēmu tauvu gabalus, kurus biju sagriezis uz kuģa, un saliku tos kārtām citu uz cita pāļu starpā līdz pašai augšai, bet iekšpusē nostiprināju īsākus mietus, kas atbalstīja garākos, atsliedamies pret tiem divarpus pēdas garumā.
709 Savā pirmajā izgājienā atklāju, ka šai salā mitinājās kazas, par ko biju gaužām priecīgs, bet, man par nelaimi, kazas bija tik biklas, manīgas un ar tik veiklām kājām, ka nebija iespējams tām tuvoties. Tomēr nezaudēju cerību, ka man izdosies kādu no tām nošaut, kas arī drīz vien notika.
710 Pirmo nošāvu kazu, kurai bija klāt kazlēniņš, kas viņu zīda. Man mazuļa bija no sirds žēl. Kad māte pakrita, kazlēns stavēja rāms tai blakus, līdz es pienācu klāt un kazu pacēlu; vēl vairāk — kad uzliku viņu sev uz pleciem un nesu projām, mazulis sekoja man līdz apmetnei.
711 Kad biju izveidojis savu mītni, vajadzēja tajā iekārtot pavardu, kurā aizdedzināt uguni, bija vajadzīga arī malka. Kā es šo uzdevumu veicu, kā paplašināju savu alu, par to plaši pastāstīšu citu reizi, bet tagad gribu mazliet parunāt par sevi, par savām pārdomām, kuru, protams, bija diezgan daudz.
712 Gaužas asaras plūda man pār vaigiem, kad nodevos šām pārdomām, un šad tad neizpratnē vaicāju sev, kāpēc gan likteņvara iedzen tādā postā savus radījumus un dara tos tik bezgala nelaimīgus — pamet bez palīdzības, atstātus, tik dziļā izmisumā, ka tie nemaz nevar tai pateikties par šādu dzīvi.
713 Visu to iesaiņoju, nezinādams, vai šie priekšmeti man kādreiz noderēs. Atradu savā bagāžā arī trīs ļoti labas bībeles, kuras biju saņēmis līdzi no Anglijas kopā ar pasūtītajām precēm, atradu arī dažas portugāļu grāmatas, starp tām trīs katoļu lūgšanu grāmatas un vēl citas grāmatas.
714 Vēlējos tikai, lai tas prastu runāt, bet to suns nespēja. Kā jau teicu, atradu spalvas, tinti un papīru un tos ārkārtīgi taupīju, un, kamēr man bija tinte, kārtīgi visu pierakstīju, bet, kad tā izsīka, vairs rakstīt nevarēju, jo nepratu izgatavot tinti un nevarēju izgudrot, ar ko to aizstāt.
715 Sapratu, ka man vajadzīgas vēl daudzas lietas, kaut arī gandrīz visu biju savācis; bez tintes man vēl trūka lāpstas un kapļa, ar ko rakt un aiznest zemi, trūka šujamadatu, spraužamadatu un diegu. Kas attiecas uz veļu, tad drīz ieradu iztikt bez tās, nejuzdains nekādas neērtības.
716 Dažreiz pagāja divas dienas, līdz nocirtu un atnesu mājās vienu stabu, un trešā diena pagāja, iedzenot to zemē. Šim nolūkam sākumā lietoju smagu koka rungu, bet vēlāk atcerējos dzelzs lauzni, ar kuru aizvietoju rungu, bet ari tad stabu iedzīt zemē bija ilgs un garlaicīgs darbs.
717 Bet jāpiezīmē, ka sākumā visas mantas bija sasviestas nekārtīgā kaudzē, kas pieblīvēja visu manu platību, man pašam nebija telpas, kur pagriezties, tāpēc sāku paplašināt savu alu un rakos dziļāk kalnā, jo tas sastāvēja no viegla smilšakmens, kas viegli padevās manām pūlēm.
718 Bet, kad biju notēsis dažus garus dēļus iepriekš attēlotajā veidā, izgatavoju sev lielus plauktus pusotras pēdas platumā un piestiprināju tos citu virs cita pie alas sienas, un novietoju tur visus instrumentus, naglas un dzelzs priekšmetus, īsi sakot, noliku visu tā, lai varētu viegli atrast.
719 Iedzinu klints sienā vadžus un pakāru uz tiem bises un visu, ko vajadzēja pakārt. Mana ala tagad izskatījās kā pirmās nepieciešamības preču noliktava, un viss bija tā pa rokai nolikts, ka jutu lielu prieku, redzēdams savas mantas, saliktas tādā kārtībā un tik lielā daudzumā.
720 Šo dienu pavadīju, skumdams par briesmīgo stāvokli, kurā esmu iekļuvis, jo man nav ne ēdiena, ne mītnes, ne ieroču, ne patvertnes. Savā izmisumā neredzēdams glābiņu, varu gaidīt tikai nāvi: vai nu mani aprīs plēsīgi zvēri, nogalinās mežoņi, vai arī nomiršu badā barības trūkuma dēļ.
721 Izglābušies mēs varētu no kuģa atliekām uzbūvēt laivu, kurā aizbrauktu līdz kādai apdzīvotai zemei. Visu dienu domāju par to, bet beidzot, redzēdams, ka sākas bēgums, aizgāju pa smiltīm līdz kuģim tik tuvu, cik vien iespēju, tad piepeldēju tam klāt. Šodien līst, lai gan vējš ir pilnīgi norimis.
722 Lija visu nakti un visu dienu, pūta brāzmains vējš, un, kad tas kļuva stiprāks, kuģis salūza gabalos un vairs nebija saredzams. Tikai bēguma laikā varēja vēl pamanīt dažas vraka atliekas. Visu dienu pavadīju, nogādādams izglābtās mantas aizsegtā un drošā vietā, lai lietus tās nesamaitātu.
723 Pievakarē atradu piemērotu vietu klints pakājē un ar pusloku iezīmēju laukumu savai mītnei, kuru nolēmu nostiprināt ar žogu jeb nocietinājumu valni, izveidotu no divām rindām pāļu, kas iekšpusē būs pastiprināti ar tauvām, bet ārpusē ar velēnām. No 26. līdz 30. oktobrim.
724 Iedalīju laiku darbam, medībām, gulēšanai un izklaidēšanās nodarbēm. Katru rītu trīs vai četras stundas klaiņoju pa salu ar bisi; ja nebija lielus, strādāju līdz vienpadsmitiem, tad kaut ko ieēdu, no divpadsmitiem līdz diviem nolikos gulēt (jo tas ir viskarstākais laiks), vakarā strādāju atkal.
725 Meklēdams mežā materiālus, uzgāju to koku (vai tam līdzīgu), ko Brazīlijā mēdz saukt par dzelzs koku, jo tas ir ārkārtīgi ciets. Ar lielām pūlēm, gandrīz sabojādams cirvi, nocirtu no tā gabalu un atnesu mājās — arī ar diezgan lielām grūtībām, jo tas bija neiedomājami smags.
726 Vēlāk izrādījās, ka biju rīkojies pareizi. Pa šo laiku ik dienas gāju savā medību apgaitā, kad nelija lietus, un katrā izgājienā šo to atradu, kas varēja būt man noderīgs. Atklāju kādu meža baložu sugu, kas taisīja ligzdas nevis kokos, bet, gluži kā mājas baloži, mitinājās klinšu spraugās.
727 Tomēr ļoti bieži atradu baložu ligzdas un izņēmu viņu mazuļus, kuru gaļa bija visai garšīga. Tagad, darbodamies savā saimniecībā, redzēju, ka man trūkst daudz nepieciešamu lietu, kuras, manuprāt, nebija iespējams izgatavot, — tā vismaz es domāju sākumā; un tiešām — nevarēju iztaisīt mucu ar stīpām.
728 Man bija pāris vīna muciņu no kuģa, kā jau teicu, bet nekādi nespēju tās izgatavot pats, lai gan nopūlējos vairākas nedēļas. Nekādi nevarēju ielikt mucām dibenu un savienot dēlīšus tik cieši, lai tie nelaistu cauri ūdeni, tāpēc atteicos no šā nodoma. Man bija arī ļoti vajadzīgas sveces.
729 Grūti aprakstīt manu izbrīnu un samulsumu. Līdz šim manu rīcību nekad nevadīja reliģiska pārliecība un visu, ko piedzīvoju, uzskatīju par sagadīšanos vai, kā jokojoties mēdz teikt, par dieva prātu. Es nekad nevaicāju, kādi mērķi ir šai liktenīgajai gribai un kas nosaka visu šās pasaules kārtību.
730 Sirds man pamira otro reizi. Kad trešais grūdiens bija pāri un zemestrīce kādu laiku vairs neatkārtojās, sāku atgūties, un tomēr man nebija drosmes atkal pārkāpt valni, jo baidījos, ka mani apraks dzīvu, tāpēc sēdēju uz zemes, dziļi nomākts un bezcerīgs, nezinādams, ko darīt.
731 Drīz sacēlās vējš. Sākumā lēns, bet pusstundas laikā tas kļuva par briesmīgu viesuli. Jūra saputojās un gāzās pār krastu, briesmīga vētra izrāva kokus ar saknēm. Tā turpinājās gandrīz trīs stundas, tad sāka pierimt, un vēl pēc divām stundām iestājās nāves klusums un sāka stipri līt.
732 Visu šo laiku sēdēju uz zemes — ļoti izbiedēts un izmisis. Pēkšņi man prātā ienāca doma, ka šī vētra un lietus ir zemestrīces sekas — pati zemestrīce beigusies — un ka es varētu pamēģināt atgriezties manā alā. No šīs domas kļuvu drosmīgāks, arī lietus palīdzēja mani pārliecināt.
733 Šis negantais lietus lika man padarīt vēl vienu darbu: izveidoju manā nocietinājuma valnī caurumu, līdzīgu notekai, lai ūdens varētu noplūst, citādi tas būtu applūdinājis manu alu. Kad zināmu laiku nosēdēju alā un redzēju, ka apakšzemes grūdieni vairs neatkārtojas, sāku nomierināties.
734 Nolēmu, ja jau salā atgadās zemestrīces, tad nevaru dzīvot alā, bet jāuzceļ kāda būda atklātā vietā, kurai apkārt varētu izveidot valni, kā to darīju šeit, un tā nodrošināties pret plēsīgiem zvēriem vai cilvēkiem, Bija skaidrs, ka, paliekot šeit, es agri vai vēlu tiktu dzīvs aprakts.
735 Baidīdamies, ka mani neaprok dzīvu, nevarēju vairs mierīgi gulēt, bet bailes gulēt ārpusē, aiz vaļņa, bija gandrīz tikpat lielas. Tomēr, apskatot savu mītni un redzot, cik viss bija glīti sakārtots, cik jauki biju noslēpies un pret briesmām aizsargāts, manī radās liela nepatika pārcelties citur.
736 Turklāt iedomājos, ka tas man prasītu lielu laiku un ka man jāpaliek šeit, kamēr būšu uztaisījis sev jaunu novietni un to nodrošinājis tā, lai varētu turp pārcelties. Ar šādu lēmumu kādu laiku apmierinājos. Apņēmos, ka tūlīt sākšu būvēt sev valni no pāļiem un tauvu starpkārtas utt.
737 Nākamajā rītā sāku apdomāt, kā savu lēmumu izpildīt. Lielākās grūtības sagādāja darba rīki. Man bija trīs lieli cirvji un daudz mazu cirvīšu (jo mēs vedām šos cirvīšus sev līdzi, lai tirgotos ar indiāņiem), bet, cērtot un skaldot cietus, zarainus kokus, tie bija kļuvuši robaini un truli.
738 Šorīt, bēguma laikā skatoties uz krastu, ieraudzīju tur guļam kādu lielu priekšmetu, kas līdzinājās mucai. Piegājis tuvāk, atradu mazu muciņu un divas trīs kuģa vraka atliekas, kuras bija izsviedis krastā orkāns. Paskatījos uz vraku, un man šķita, ka tas guļ ūdenī augstāk nekā parasti.
739 Apskatīju krastā izmesto muciņu un atradu tajā pulveri, bet tas bija samircis un saķepējis akmeņainā masā. Pagaidām aizripināju muciņu augstāk krastā un pats pa smilšaino sēri aizgāju iespējami tuvāk kuģa vrakam. Nonācis pie kuģa, ieraudzīju, ka tas bija dīvaini pārvietojies.
740 Tagad kuģis bija vēl vairāk sadragāts nekā agrāk, un ik dienas jūra un vējš palēnām vien izmeta krastā dažādus priekšmetus. Sis notikums novirzīja manas domas no lēmuma pārvietot savu mītni, un es sāku rosīgi darboties — sevišķi pirmajā dienā, lai iekļūtu kuģa iekšējās telpās.
741 Atkal atgriezos pie vraka, bet bez nodoma strādāt. Tomēr atradu, ka, izzāģējot bimsus, klājs bija salūzis pats no sava smaguma. Vairākās vietās kuģis bija kļuvis pavisam vaļīgs un tilpne bija tā atsegta, ka varēju tajā ieskatīties, bet tā bija gandrīz pilna ar ūdeni un smiltīm.
742 Biju uz kuģa un ar lauzni atbrīvoju sev ceļu vraka tilpnē. Tumsā atradu tur vairākas iestrēgušas mucas, atbrīvoju tās ar lauzni, bet nespēju uzlauzt. Sataustīju tur arī rulli angļu svina plāksnes, ko varēju pakustināt, bet tas bija tik smags, ka nespēju izcelt. No 10. līdz 14.
743 Atkal lūdzu dievu, bet mana galva bija tik tukša, ka neko citu nezināju kā vien atkārtot: Man šķiet, ka divu triju stundu laikā tikai lūdzu dievu, līdz lēkme pārgāja. Tad iemigu un atmodos vēlu naktī. Kad atmodos, jutos daudz spirgtāks, bet tomēr vēl biju vārgs un pārlieku izslāpis.
744 Bet, tā kā manā mītnē nebija ūdens, tad man vajadzēja gulēt līdz rītam. Šai otrajā miegā man bija briesmīgs sapnis. Man šķita, ka sēdu zemē ārpus sava vaļņa, kur sēdēju, kad pēc zemestrīces plosījās vētra, un pēkšņi redzu, ka no liela, melna mākoņa spožā uguns liesmā uzzemes nolaižas cilvēks.
745 Atstāstot šos pagātnes notikumus, jāpiebilst, ka visās šajās nelaimēs, kas man atgadījās, nekad neiedomājos, ka tas ir taisnīgs sods par maniem grēkiem, par manu nekrietno attieksmi pret manu tēvu, par maniem tagadējiem grēkiem, kas bija lieli, un arī par manas samaitātās dzīves vispārējo virzienu.
746 Darbojos kā dzīvnieks, sekodams dabas instinktiem, labākā gadījumā — vienkāršam saprātam, pie tam arī ne pilnīgi. Kad mani izglāba un uz sava kuģa uzņēma portugāļu kapteinis, kas pret mani izturējās tik taisnīgi un godīgi, un arī līdzjūtīgi, manā sirdī nebija nekādas pateicības.
747 Šādas domas mani nomāca slimības otrajā vai trešajā dienā, un šādā satrauktībā, kas radās no drudža un briesmīgiem sirdsapziņas pārmetumiem, man izlauzās daži vārdi, kas līdzinājās lūgsnai. Nevaru sacīt, ka šī lūgsna izteica ilgas vai cerības, drīzāk tā bija baiļu un izmisuma balss.
748 Manas domas bija juceklīgas, manu prātu nomāca pašapsūdzība, baidījos nomirt tik nožēlojamā stāvoklī, un mana galva sāka reibt aiz šīm šausmām. Šādās dvēseles mokās gluži neapzinīgi man izlauzās izsaucieni: Tad no manām acīm sāka plūst asaras, un es labu laiku nespēju parunāt.
749 Mazliet atspirdzis pēc miega un juzdams, ka drudža lēkme pārgājusi, piecēlos. Lai gan mana sapņa radītās bailes un šausmas vēl joprojām bija ļoti lielas, apzinājos, ka drudža lēkme atkārtosies nākamajā dienā un tāpēc jāsagādā sev atspirdzinājums un uzturs slimības laikam.
750 Lai ūdenī iznīktu drudža dīgļi, ielēju lajā celurtdaļpinles ruma un labi samaisīju. Tad sadabūju gabalu kazas gaļas, izcepu to uz oglēm, bet ieēdu pavisani maz. Es pastaigāju, bet jutos ļoti vārgs, bēdīgs un nomākts šai nožēlojamā stāvoklī un baidījos, ka slimība atkārtosies nākamajā dienā.
751 Vaicā, kāpēc tu jau sen neesi iznīcināts. Kāpēc tu nenoslīki Jarmutas reidā, netiki nogalināts kaujā, kad kuģi sagrāba Salehas karotāji, kāpēc tevi neaprija plēsīgie zvēri Āfrikas krastā vai kāpēc tu nenoslīki šeit, kad visa kuģa komanda aizgāja bojā, atskaitot tevi? Tu vaicā, ko tu esot darījis.
752 Atvēru kasti un atradu meklēto, t. i., tabaku, bet, tā kā tur atradās arī manas nedaudzās izglābtās grāmatas, paņēmu vienu no tām bībelēm, kuras jau pieminēju agrāk un kurās līdz šim man nebija bijis ne laika, ne patikas ieskatīties. Tagad paņēmu bībeli kopā ar tabaku un noliku abus uz galda.
753 Sākumā jutos pavisam apdullis, jo tabaka bija zaļa un stipra un es pie tās nebiju pieradis. Tad ieliku tabakas lapas rumā, lai ievelkas, ko pēc divi trīs stundām iedzert pirms iemigšanas. Beidzot dažas lapas sadedzināju pannā uz oglēm un ievilku dūmus degunā tik, cik varēju izturēt.
754 Bet, iekams nogūlos, izdarīju to, ko vēl savā dzīvē nekad nebiju darījis: nometos ceļos un lūdzu dievu, lai viņš izpildītu savu solījumu, proti, ja piesaukšu viņu bēdu dienā, tad viņš mani izglābs. Pabeidzis savu saraustīto un nepilnīgo lūgšanu, iedzēru rumu, kurā biju iemērcis tabaku.
755 Lai nu tas būtu kā būdams, atmodies sajutos ļoti atspirdzis, piecēlos žirgtā un jautrā omā. Jutos stiprāks nekā iepriekšējā dienā, arī mans vēders darbojās labāk, jo sajutu izsalkumu. īsi sakot, nākamajā dienā man nebija nevienas drudža lēkmes un es sāku strauji atlabt.
756 Vakarā atkal iedzēru zāles, kas, manuprāt, tā bija palīdzējušas iepriekšējā dienā proti, tabakas un ruma uzlējumu; vienīgi neiedzēru tik daudz kā pirmo reizi, arī neēdu lapas, neturēju galvu dūmos. Tomēr nākamajā dienā — 1. jūlijā — nejutos tik labi. Mani atkal mazliet kratīja drebuļi.
757 Drudža lēkmes nebija, kaut gan pilnīgi atspirgu tikai pēc dažām nedēļām. Šai laikā daudz domāju par bībeles vārdiem «Es tevi izglābšu», bet, kad sāku domāt, ka šāda izglābšana ir neiespējama, man ienāca prātā, ka, domājot par galveno izglābšanu, es neievēroju jau notikušo izglābšanu.
758 Un sāku sev jautāt: «Vai neesmu brīnišķīgi izglābts no slimības, no visbriesmīgākā stāvokļa, kas mani tā izbiedēja?» Un es to nebiju atzinis, ne par to pateicies. Tas dziļi skāra manu sirdi, un es tūlīt nometos ceļos un pateicos skaļā balsī dievam par manu izglābšanu no slimības.
759 Nogāju gandrīz 4 jūdzes, cik varēju spriest pēc ielejas garuma, ziemeļu virzienā, vērodams kalnu grēdas dienvidu un ziemeļu pusēs. Tā iedams, nokļuvu līdz atklātai augstienei, kas nosliecēs uz rietumiem. Neliels avots, kura svaigais ūdens šalca no pakalna, tecēja pretējā virzienā, t.
760 Iegāju šai apburošajā ielejā, vērodams to ar slēptu prieku, kam piejaucās klāt rūgtas domas par to, ka tas viss piederēja man, ka es biju šās zemes karalis un kungs, ka man uz to ir neapstrīdamas tiesības, un, ja es to varētu pārcelt apdzīvotajā pasaulē, tā man piederētu kā angļu lordam viņa muiža.
761 Tā pavadījis trīs dienas apgaitā, atgriezos mājās (tā man tagad bija jānosauc mana telts un ala), bet gājiena beigās manas vīnogas bija sabojātas: sulīgās, smagās ogas saspieda cita citu un kļuva pavisam nederīgas. Citroni bija labi saglabājušies, bet tos pārnesu tikai nedaudz.
762 Nākamajā dienā, 19. jūlijā, atkal atgriezos šai vietā ar diviem nelieliem maisiem, lai pārnestu mājās savu augļu ražu, bet biju ļoti pārsteigts, kad, nonācis pie vīnogu kaudzes, ieraudzīju, ka smagie, krāšņie ķekari bija samīdīti un izsvaidīti gan šur, gan tur, lielā vairumā apgrauzti un apēsti.
763 Pārliecinājos, ka nebija nozīmes salikt vīnogas kaudzēs un vēlāk nest projām maisos, — tās tiktu vai nu iznīcinātas, vai maisos saspiestas no pašu smaguma. Izvēlējos citu paņēmienu: sakāru tās koku zaros, lai tās saulē kaltētos, bet citronus aiznesu sev līdzi, cik daudz vien jaudāju pacelt.
764 Sāku tās novākt no kokiem, un bija labi, ka to darīju, jo uznākušie lieti tās būtu sabojājuši un es tad zaudētu labāko daļu savas ziemas barības — man bija ap divsimt lielu ķekaru rozīņu. Tiklīdz biju visas tās novācis un aiznesis lielāko daļu uz savu alu, sāka līt. Un no 14.
765 Šai gada laikā mani pārsteidza manas saimes pieaugums. Es biju nobēdājies tāpēc, ka pazuda viens no maniem kaķiem, kas bija vai nu aizbēdzis, vai, kā domāju, nobeidzies, un nekur šo kaķi neatradu, līdz, man par lielu izbrīnu, kaķis atgriezās augusta beigās ar trim kaķēniem.
766 Neēdu un nedzēru neko līdz saules rietam, tad apēdu biskvītu, vīnogu ķekaru un aizgāju gulēt. Līdz šim nebiju svētījis svētdienas, jo sākumā nebiju reliģiski noskaņots, un pēc kāda laika sajuka nedēļas, tāpēc ka nepievilku vairs svētdienām garāku svītru un nezināju, kāds dienām bija nosaukums.
767 Vēlāk biju ļoti apmierināts, ka tā izdarīju, jo neviens grauds no iesētā neuzdīga, tāpēc ka sekoja sausie mēneši un lietus neveldzēja zemi pēc sējas — tai nebija valguma, kas sekmētu augšanu. Tikai tad, kad atkal uznāca lietus periods, sēkla uzdīga, it kā būtu to nupat iekaisījis zemē.
768 Bet, tā kā graudu un rīsa man bija palicis maz un es nedrīkstēju visu izsēt, tad mans ieguvums bija ļoti niecīgs — visa raža sastādīja pusi peka 1 no katras šķirnes. Bet ar šo pieredzi biju kļuvis meistars un zināju labi, kad bija īstais sējas laiks un ka gadā ir divi sējas un divi ražas laiki.
769 Nolēmu izveidot šādu dzīvžogu puslokā ap valni savā pirmajā mītnē un to izdarīju. Iespraudu mietiņus dubultrindās apmēram astoņu jardu attālumā no vaļņa, tie tūlīt sāka augt un deva labu aizsegu manai mītnei, un vēlāk noderēja arī aizstāvībai, kā to savā tālākā stāstījumā savlaicīgi attēlošu.
770 Lietus periodi dažreiz bija īsāki, dažreiz garāki, kā nu gadījās vējiem pūst, bet tādi bija mani vispārējie novērojumi. Kad iegaumēju, cik neveselīgi bija lietū iziet laukā, papūlējos apgādāties jau iepriekš ar pārtiku, lai man nebūtu jāiet laukā, un lietus mēnešos pēc iespējas sēdēju mājās.
771 Tā novērodams viņu darba paņēmienus un dažreiz piepalīdzēdams, es pilnīgi apguvu viņu māku, un man tagad bija vajadzīgs tikai materiāls. Tad man ienāca prātā, ka to koku zari, no kuriem izcirtu žoga mietus, varētu būt tikpat sīksti kā vītoli un kārkli Anglijā, un nolēmu tos izmēģināt.
772 Otrais vajadzīgais priekšmets bija pīpe, bet nekādi nespēju to izgatavot, tomēr beidzot izgudroju, kā darināt pīpi. Visa vasara jeb sausais gadalaiks man pagāja, iestādot otru rindu dzīvžoga pāļu un sagatavojot klūgas, bet tad kāds cits uzdevums paņēma man neiedomājami daudz laika.
773 Ar lielām pūlēm noķēru jaunu papagaili, apdullinādams to ar nūjas sitienu; kad putns atžirga, aiznesu to mājās, bet tikai pēc vairākiem gadiem iemācīju viņu runāt, tomēr viņš sāka mani draudzīgi saukt vārdā. Sakarā ar to vēlāk atstāstīšu kādu niecīgu, bet jautru atgadījumu.
774 Ieraudzīju krūmos zaķus (vismaz es tā domāju) un lapsas, bet tie atšķīrās no man pazīstamajām sugām, un es neiedrošinājos šos dzīvniekus ēst, lai gan vairākus nogalināju. Bet man ēdamā netrūka, turklāt gaļa, ko ēdu, bija visai laba, sevišķi kazu, baložu un bruņurupuču gaļa.
775 Ja vēl uzkodām bija rozīnes, tad Ledenholas tirgus nebūtu varējis sagādāt lielākus gardumus manam galdam nekā tos, kas man jau bija. Savā neapskaužamajā stāvoklī man tomēr bija iemesls būt pateicīgam, jo man netrūka barības: ēdienu man bija papilnam, turklāt vēl smalki gardumi.
776 Šeit bija arī bezgala daudz putnu, gan redzētu, gan neredzētu, un daudziem bija ļoti garšīga gaļa, tomēr es nezināju viņu vārdus. Pazinu tikai pingvīnus. Būtu varējis šaut putnus pēc sirds patikas, bet ļoti taupīju pulveri un skrotis un tāpēc nolēmu nošaut tikai kazu, no kuras tad varētu pārtikt.
777 Nogāju lielu gabalu pa jūras krastu austrumu virzienā, manuprāt, kādas divpadsmit jūdzes, tad iedūru krastā lielu stabu kā ceļa zīmi, nolēmu atgriezties mājās un nākamo reizi doties savā salā uz otru pusi no manas mītnes, t. i., uz austrumiem, un iet tik ilgi, kamēr nonākšu līdz savam stabam.
778 Nācu atpakaļ pa citu ceļu, domādams, ka varu visu salu labi pārskatīt un ka nevarēšu nomaldīties no savas pirmās mītnes, bet kļūdījos pēc divām vai trim jūdzēm un nokļuvu ļoti plašā ielejā, kuru ietvēra pakalni, tā apauguši mežiem, ka nevienā virzienā vairs nevarēju saskatīt savu ceļu.
779 Man iegribējās kazlēnu aizvest mājās, jo bieži biju vēlējies, lai man būtu pāris kazlēnu, no kuriem varētu izaudzināt pieradinātas kazas, kas man noderētu pārtikai, kad pulveris un lādiņi būs iztērēti. Apliku kazlēnam ap kaklu saiti un piesēju to atšķetinātā virvē, kas man vienmēr bija klāt.
780 Tā bija visādā ziņā tik ērta, ka nolēmu nekad vairs neaiziet tālu no tās, kamēr vien liktenis man būs lēmis palikt šajā salā. Veselu nedēļu atpūtos un spirdzinājos pēc sava garā ceļojuma. Visu šo laiku darināju būrīti papagailim Pollam, kas jau bija kļuvis par mājputnu un pie manis ļoti pieradis.
781 Pabarojis kazlēnu, atkal piesēju viņu saitē, lai aizvestu, bet izsalkums bija viņu padarījis tik rāmu, ka tas pat nebija jāpiesien — dzīvnieks sekoja man kā suns, un, tā kā vienmēr kazlēnu baroju, tas kļuva tik mīlīgs un pakļāvīgs, ka no šā laika nekad vairs nevēlējās mani pamest.
782 Tas prasīja lielāko dalu dienas, turklāt jāievēro, ka pusdienā, kad saule stāvēja zenītā, svelme bija tik briesmīga, ka nevarēju iziet laukā. Apmēram četras stundas varēju strādāt mājās un dažreiz mainīju savas medību un darba stundas — strādāju rītos, medīju pēcpusdienā.
783 Šo koku es cirtu trīs dienas, divās dienās apkapāju tam zarus un apdarināju koku par baļķi. Ar neaprakstāmu kalšanu un ciršanu nošķēlu kokam abus sānus, līdz tas kļuva tik viegls, ka to varēju kustināt, tad baļķi pagriezu un nogludināju tam vienu pusi tik līdzenu kā dēli — no viena gala līdz otram.
784 Tad, apgriezis otru pusi, nogludināju to, līdz mans dēlis bija 3 collu biezs un abās pusēs gluds. Katrs var saprast, kāds bija mans roku darbs, bet pūliņi un pacietība paveica visu un vēl daudz ko citu. Es to piezīmēju tikai tāpēc, lai parādītu, kāpēc izšķiedu tik daudz laika nelielam darbam.
785 Nogaršojuši asnu saldmi, tie dienu un nakti uzbruka tikko izdīgušajiem asniem un nograuza tos gandrīz līdz pašai zemei, tā ka tie nepaguva izaugt stiebros. Neredzēju citu glābiņu kā vien uztaisīt ap asniem dzīvžogu, ko ar uzcītīgu darbu ari paveicu, — un man tas bija jāuzceļ ļoti steidzīgi.
786 Nekavējoties izšāvu, jo bise bija man vienmēr līdzi, un tūlīt pacēlās vēl viens putnu mākonis, kurus nemaz nebiju pamanījis, no pašas labības. Tas mani dziļi satrauca, jo paredzēju, ka dažās dienās tie aprīs visas manas cerības, ka nomiršu badā un nekad nevarēšu sev izaudzēt labību un rīsus.
787 Par to ļoti priecājos un decembra beigās, kad otrreiz novācu ražu šai gadā, nopļāvu savu labību. Man diemžēl nebija ne izkapts, ne sirpja, lai to nopļautu, bet es kā nu prazdams izgatavoju vienu izkapti no īsajiem zobeniem, ko biju paņēmis līdzi uz kuģa ar citiem ieročiem.
788 Gribēdams iegūt daudz graudu krājumā, lai man būtu vienmēr milti, nolēmu visu šo ražu saglabāt kā sēklu nākamajam periodam. Nolēmu veltīt visas savas zināšanas un darba stundas, lai veiktu lielo uzdevumu — apgādātu sevi ar labību un maizi. Patiesi var sacīt, ka tagad es strādāju maizei.
789 Es, dzīvodams tik tuvu dabai, sajutu to katru dienu ar rūgtu vilšanos, un man to atgādināja katra stunda, kopš dabūju pirmo sauju graudu, kas, kā jau teicu, uzdīga negaidot un man par pārsteigumu. Vispirms — man nebija arkla, ar ko uzart zemi, ne lāpstas, ne kapļa, ar ko to uzrakt.
790 Es ātri iemācīju viņam izrunāt viņa paša vārdu, un beidzot viņš to izrunāja diezgan skaļi «Poli» — tas bija pirmais vārds, ko dzirdēju nevis no savas mutes, bet no citas būtnes uz šās salas. Tomēr tas nebija darbs, bet tikai papildu izklaidēšanās, jo, kā jau teicu, man bija cita nodarbe šai laikā.
791 Lasītājs justu man līdzi vai smietos par mani, ja es atstāstītu tos dažādos paņēmienus, kā izmēģinājos sasliet māla masu, cik daudz dīvainu, ķēmigu lietu es izgatavoju, cik daudzas no tām iebruka uz iekšu, cik daudzas vēlās uz āru, jo māls nebija pietiekami stingrs, lai noturētu pats savu smagumu.
792 Tomēr, kad saule šos divus traukus bija izkaltējusi cietus, es tos saudzīgi pacēlu un ieliku divos klūgu grozos, kurus šādam nolūkam biju darinājis, lai māla trauki nesaplīstu. Un, tā kā starp podu un groza malu vēl atlika mazliet telpas, piepildīju to ar rīsa un miežu salmiem.
793 Ja šie abi podi stāvēs sausi, tā domāju, tad uzglabāšu tur graudus un varbūt arī miltus, kad saberzīšu graudus. Lai gan man neizdevās lielie podi, mazākus traukus izgatavoju jau ar labākām sekmēm, piemēram, mazus, apaļus podus, plakanus šķīvjus, krūzītes ar osām un bļodiņas, un vēl citas lietiņas.
794 Tad es pamazām samazināju uguni, līdz podi zaudēja sarkano krāsu, un vēroju tos visu nakti, lai uguns nenoplok pārāk ātri. Otrā rītā man bija trīs ļoti labas (es nesacīšu skaistas) bļodas un vēl divi māla podi, stingri apdedzināti. Daži no traukiem bija skaisti glazēti ar izkusušajām smiltīm.
795 Vairākas dienas meklēju lielu akmeni, ko es varētu izdobt un izveidot par miezeri, bet nevarēju tādu atrast. Man bija tikai klints siena, bet no tās nevarēju neko ne atlauzt, ne izkalt. Šai salā klintis arī nebija pietiekami cie tas, bet veidotas no drupana smilšakmeņa.
796 To visu sagatavoju un noliku, līdz ienāksies mana nākamā raža, kad varēšu samalt jeb patiesībā — sasmalcināt graudus, lai izceptu maizi. Man vajadzēja pagatavot sietu, caur ko izsijāt miltus, atdalot tos no klijām un sēnalām, jo bez šīs atsijāšanas maizi cept nebija iespējams.
797 Tie bija divi pēdas diametrā un ap deviņas collas dziļi, tos es apdedzināju ugunī kā pārējos un noliku sānis. Un, kad gribēju cept, iekūru lielu uguni savā pavardā, kuru biju izveidojis no pašdarinātiem četrstūrainiem ķieģeļiem, lai gan tos īsti par četrstūrainiem saukt nevarēja.
798 Labību nopļāvu attiecīgajā gadalaikā, atnesu to mājās cik labi varēdams, saliku ar visām vārpām lielajos grozos, līdz bija laiks izberzt graudus, jo man nebija piedarba, kur tos izkult, ne arī vajadzīgo rīku kulšanai. Tagad, kad mani labības krājumi pieauga, gribēju paplašināt savus šķūņus.
799 Tagad sāku labību lietot jau neierobežoti, jo man maizes lielu laiku nebija bijis. Apņēmos arī pārbaudīt, cik daudz labības man vajadzētu vienam gadam, un sēt to tikai vienreiz gadā. Noskaidroju, ka četrdesmit bušeļu miežu un rīsa bija par daudz, lai es tos izlietotu vienā gadā.
800 Viļņu un vēju spēks to bija apsviedis ar dibenu uz augšu pie krastmalas grantaino smilšu augstās kraujas, un apkārt tai nebija ūdens — kā sākumā. Ja man būtu palīgi, kas to salabotu un ievilktu ūdenī, laiva spētu vēl labi noderēt un es pat varētu viegli tajā aizbraukt līdz Brazīlijai.
801 Nežēloju pūļu šai neauglīgajā darbā un kādas trīs vai četras nedēļas tā strādāju; beidzot, redzēdams, ka ar savu mazo spēku nevaru laivu apgriezt, sāku atrakt smiltis, lai tai zustu pamats un tā iekristu bedrē, atbalstīdams to ar koka mietiem, kas kritienam piešķirtu pareizu virzienu.
802 Man šķita, ka es varēšu to vieglāk paveikt nekā nēģeri vai indiāņi, bet neapdomāju, ka man ir viens ļoti nopietns šķērslis, proti, man nebija palīgu, kas ar savām rokām spētu pagatavoto kanu laivu ievilkt ūdenī, — tas man sagādāja lielākas grūtības nekā attiecīgo rīku trūkums.
803 Izraudzījies sev lielu koku mežā, es varēju to ar lielām pūlēm nocirst, aptēst ar saviem darba rīkiem, izveidot laivas ārējo apveidu, izcirst vai izdedzināt dobu iekšpusi — un tā pagatavot laivu, bet pēc tam man tā būtu jāatstāj tanī pašā vietā, jo nebūtu spējīgs to ievilkt ūdenī.
804 Es priecājos par savu ieceri, nepārbaudīdams, vai varēšu to īstenot. Nevar sacīt, ka doma par laivas ielaišanu ūdenī man nemaz nebūtu ienākusi prātā, bet es tai neļāvu vaļu, muļķīgi atbildēdams pats sev: Tā bija visai aplama metode, bet mana iztēle bija iedegusies, un es strādāju.
805 Nocirtu ciedru, un es šaubos, vai Zālamanam bija tik dižens koks, kad viņš cēla savu templi Jeruzalemē. Tas bija piecas pēdas desmit collas diametrā stumbra apakšdaļā netālu no saknēm un četras pēdas vienpadsmit collas diametrā divdesmit divu pēdu augstumā, tad stumbrs kļuva tievāks un sazarojās.
806 Es nepielietoju uguni, rīkojos tikai ar koka veseri un kaltu. Ar šādu milzu darbu izveidoju ļoti skaistu kanu laivu, kurā bija vietas divdesmit sešiem vīriem un kura tātad pietiekami liela, lai uzņemtu mani ar visu manu kravu. Kad biju šo darbu veicis, izjutu neizsakāmu prieku.
807 Mana laiva bija daudz lielāka nekā tās no viena koka darinātās kanu laivas vai pirogas, ko biju savā mūžā redzējis. Bet kāds darbs tai bija veltīts! Ja es šo laivu spētu ielaist ūdeni, neapšaubāmi būtu devies visneprātlgākajā un visneveiksmīgākajā ceļojumā, kādu jebkad kāds pasācis pasaulē.
808 Nolēmu to nolīdzināt un izrakt slīpu nogāzi. Sāku jau rakt un paveicu darbu ar milzu spēka patēriņu (bet kurš gan taupītu spēkus, lai atgūtu brīvi?). Tomēr, kad šis šķērslis bija novērsts, ar to nekas nebija panākts — nevarēju pakustināt kanu laivu, tāpat kā pirms tam kuģa laivu.
809 Biju par to dziļi noskumis un tagad pārāk vēlu sapratu, cik neprātīgi ir iesākt darbu, iekams neaprēķinām pūles un pareizi nenovērtējam mūsu pašu spēku, vai varēs iesākto veikt. Tā strādādams, atzīmēju ceturto gadadienu, ko pavadīju šajā salā, un pavadīju to atkal lūgsnās un dziļā mierā.
810 Pasaule man šķita tāda, ar kuru man nevarēja būt nekādu darīšanu, tā manī neizraisīja ne gaidas, ne ilgas, — īsi sakot, man tajā nebija ko meklēt, un biju no tās šķīries uz visiem laikiem. Skatījos uz to it kā no viņpasaules — kā uz vietu, kur esmu dzīvojis, bet no kurienes esmu aizgājis.
811 Man nebija ko iekārot, jo man bija viss, ko tagad spēju baudīt. Es biju visas šīs salas kungs, ja vēlējos, varēju saukties par tās karali vai ķeizaru, jo man te nebija sāncenšu. Man nebija ar ko sacensties, neviens neapstrīdēja manas valdnieka tiesības, jo tās piederēja man vienam.
812 Man bija tik daudz baļķu, ka es būtu varējis uzbūvēt veselu floti, vīnogu tik daudz, ka būtu varējis darināt vīnu un izgatavot rozīnes, un ar to piekraut šo floti, ja es to uzbūvētu. Bet man pietika, ja izgatavoju tikai sev noderīgo. Man uztura netrūka, un es pilnīgi apmierināju savas vajadzības.
813 Ja es sev sagādātu vairāk gaļas, nekā spēju apēst, tad to apēstu suņi vai tārpi, ja iesētu vairāk graudu, nekā varu apēst, tie sabojātos. Koki, kurus biju nocirtis, gulēja trunēdami pie zemes, es tos varēju izlietot tikai kā malku, kas bija vajadzīga, lai pagatavotu ēdienu.
814 Viskārākais sagrābējs un skopulis pasaulē būtu izārstēts no alkatības grēka, ja atrastos manā vietā, jo man piederēja daudz vairāk, nekā spēju te izlietot. Manī nebija nekādu vēlmju, varbūt vienīgi vēlējos lietas, kuru man nebija, un tās arī bija nieciņi, lai gan tie varēja man būt ļoti noderīgi.
815 Bieži domāju pie sevis, ka atdotu sauju monētu par pīpēm vai par rokas dzirnavām, ar ko samalt graudus. Kur nu! Es to visu būtu atdevis par turnepšu un burkānu sēklu no Anglijas sešu pensu vērtībā, par sauju zirņu un pupu, un tintes pudeli. Tagad tā man nekur nederēja, nedeva nekādu labumu.
816 Nauda gulēja atvilktnē un apsūbēja alas mitrumā, kad pienāca lietus periodi. Un, ja manas atvilktnes būtu pilnas dimantiem, nekas nemainītos — tiem nebija nekādas vērtības, jo es tos nevarēju izlietot. Dzīve tagad man šķita daudz vieglāka nekā sākumā — kā garam, tā miesai.
817 Es to saku, lai atgādinātu tiem neapmierinātajiem ļaudīm, kas nevar mierīgi baudīt, ko liktenis dod, tāpēc ka tie redz un iekāro visu, ko tas viņiem nav devis. Mūsu neapmierinātība, domājot par to, kā mums nava, manuprāt, rodas tikai tāpēc, ka neesam pateicīgi par to, kas mums ir.
818 Dzīvoju uz salas jau tik ilgi, ka daudzas mantas, kuras iznesu krastā, bija nolietojušās, sabojātas un iztērētas. Tinte bija jau izsīkusi, bet vēl tās mazliet bija atlicis — šo pārpalikumu atšķaidīju ar ūdeni tik ilgi, līdz tā kļuva pavisam bāla un uz papīra gandrīz vairs nebija saskatāma.
819 Ja es būtu māņticīgs un uzskatītu dažas dienas par laimīgām, dažas par nelaimīgām, šī sagadīšanās piesaistītu manu ziņkāri. Pirmkārt, ievēroju, ka tajā pašā datumā, kad aizbēgu no sava tēva un draugiem uz Hallu, lai izbrauktu jūrā, es vēlāk tiku sagūstīts Salehā un kļuvu vergs.
820 Tajā pašā datumā, kad paliku dzīvs pēc kuģa bojā ejas Jarmutas reidā, pēc gada es aizbēgu laivā no Salehas un savā dzimšanas dienā — 30. septembrī tiku brīnumaini izglābts pēc divdesmit sešiem gadiem, kad mani jūra izsvieda šai krastā, — mana ļaunā dzīve un mana vientuļā dzīve iesākās vienā datumā.
821 Starp drēbēm atradu arī dažus biezus jūrnieku mēteļus, bet tie bija pārāk silti valkāšanai. Laiks bija gan tik neganti karsts, ka drēbes nemaz nebija vajadzīgas, tomēr nespēju staigāt gluži kails un pat nevarēju iedomāties, ka es to varētu darīt, kaut gan biju uz salas pilnīgi viens.
822 Tāpat nekad neizgāju karstumā bez cepures — saule, svelmaini spīdēdama man tieši uz neapsegtās galvas, radīja neciešamas galvassāpes, bet, ja uzliku cepuri, sāpes tūlīt pārgāja. Sāku pārdomāt, kā savest kārtībā tās pāris skrandas, kas man bija atlikušas un ko saucu par drēbēm.
823 Vēlāk pašuvu sev arī visai bēdīgas bikses. Kā jau pieminēju, saglabāju visu manis nogalināto dzīvnieku (protams, četrkājaino) ādas, biju tās izstiepis uz nūjām un nolicis saulē, dažas bija tik sakaltušas un cietas, ka nederēja vairs nekam, bet citas šķita vēl lietojamas.
824 Vispirms pagatavoju sev lielu ādas kapuci pret lietu ar mīksto vilnu uz ārpusi, lai lietus labāk notecētu. Kapuce izdevās tik labi, ka vēlāk pagatavoju veselu uzvalku no ādām, t. i., žaketi un bikses līdz ceļgaliem, uzvalku darināju vaļīgu, lai tas mani aizsargātu no saules un vēsinātu.
825 Ja biju vājš namdaris, tad vēl vājāks drēbnieks. Tomēr uzvalks man labi noderēja, un, kad biju izgājis lietus laikā, cepure un žakete ar vilnu uz āru mani pilnīgi pasargāja no mitruma. Pēc tam daudz pūļu pielietoju, lai izgatavotu saulessargu, jo man tiešām tāds bija ļoti vajadzīgs.
826 Katru gadu iesēju miežus un risu, sažāvēju sev rozīnes, ik dienas izgāju medībās ar bisi. Bez visa tā man bija vēl mans darbs: darināju sev kanu laivu. Kad tā bija gatava, izraku līdz tai gandrīz pusjūdzes garu kanālu — sešas pēdas platu un četras pēdas dziļu — un ievirzīju laivu līcī.
827 Nākamo reizi es patiesi gandrīz nespēju atrast laivai piemērotu koku, atradu to pusjūdzi no ūdens, tomēr darināju laivu, saviem spēkiem atbilstošu, un, gandrīz divus gadus strādādams, nekad nenožēloju savus pūliņus cerībā, ka beidzot man būs laiva, ar kuru varēšu doties jūrā.
828 Laivas dibenā izgrebu garu, seklu iedobi manai bisei, kuru nosedzu ar virināmu vāku, lai tā nekļūtu mitra. Kuģa pakaļgalā nostiprināju savu saulessargu pāri galvai, lai tas kā nojume pasargātu mani no saules svelmes. Tā es šad tad izbraucu mazliet jūrā, bet nekad pārāk neattālinājos no mazā līcīša.
829 Kad ieraudzīju šīs klintis, sākumā gribēju atteikties no sava pasākuma un griezties atpakaļ, jo nezināju, cik tālu man būs jāiebrauc atklātajā jūrā, un šaubījos, vai vispār tikšu atpakaļ. Tāpēc izmetu enkuru, jo, iekams devos ceļā, darināju sev enkuru no salauzta žākara, ko atradu uz kuģa.
830 Tā nostiprinājis laivu, paņēmu savu bisi un izbridu krastā. Tur uzkāpu augstā kalnā un no turienes pilnīgi pārskatīju klintis un sēkli, un nolēmu izmēģināt laimi. Pārskatot jūru no kalna, ievēroju spēcīgu un ātru straumi, kas traucās uz austrumiem, tuvu pienākdama sēklim.
831 Un patiesi, ja es nebūtu uzkāpis šai kalnā, tad, manuprāt, tā arī notiktu, jo šī straume bija saskatāma salas otrajā pusē, tikai attālāk, un pie krasta mutuļoja spēcīgs ūdens virpulis. Ja būtu izkļuvis no pirmās straumes, tūlīt mani būtu satvēris šis pretstraumes virpulis.
832 Es neredzēju arī nekādu iespēju izkļūt no šīs straumes, man bija jāiet bojā, nevis noslīkstot jūrā, jo tā bija mierīga, bet no bada. Tiesa, krastā es atradu bruņurupuci tik lielu, ka tikai ar pūlēm spēju to pacelt un ievelt laivā, man bija arī liela krūka, pilna dzeramā ūdens.
833 Bet laiks bija skaidrs, un tāpēc izslēju mastu — uzvilku buras un virzīju laivu uz ziemeļiem, lai izkļūtu no straumes. Tieši, kad biju izslējis mastu un uzvilcis buru un laiva sāka traukties projām no salas, ieraudzīju, ka ūdens kļuvis dzidrs, un varēja secināt, ka straumē būs kādas izmaiņas.
834 Tie, kas zina, ko nozīmē tapt apžēlotam, stāvot zem karātavām, vai tikt izglābtam no laupītājiem, kad jau nazis pielikts pie rīkles, vai kas bijuši līdzīgās nelaimēs, var noprast, cik liels bija mans pārsteigums un prieks un cik labprāt ievirzīju savn laivu šīs straumes vērpatā.
835 Atrados rāmā ūdenī starp divām spēcīgām straumēm — vienu salas dienvidos, kas mani bija aiznesusi, un otru salas ziemeļos, apmēram trīs jūdžu attālumā, kas plūda pretējā virzienā, — un, tā kā vēl pūta vējš, braucu tieši uz salu, lai gan vairs ne tik strauji kā iepriekš.
836 Tas bija ļoti spēcīgs, bet, plūzdams uz ziemeļiem, nesakrita ar manas laivas kursu, kas virzījās uz vakariem. Tā kā vējš bija diezgan spirgts, es šķērsoju šo straumi, novirzīdamies uz vakariem, un apmēram pēc stundas biju jau jūdzes atstatumā no salas, un rāmā ūdenī piestāju krastā.
837 Atspirdzinājies ar ēdamo, kas man bija laivā, iestūrēju laivu mazā līcītī, ko ieraudzīju koku paēnā, un, nolicies krastā, pēc grūtā ceļojuma noguris, tūlīt iemigu. Tagad lauzīju galvu, kā atgriezties mājā, braucot ar laivu. Biju pārāk daudz piedzīvojis, lai izvēlētos ceļu, pa kuru biju atbraucis.
838 Šeit likās piemērota osta manai laivai, un es ievietoju to it kā mazā dokā, kas šķita tieši tai darināts. Novietojis un piesējis laivu, izgāju krastā, lai apskatītos, kur atrodos. Drīz noskaidroju, ka esmu diezgan tuvu tai vietai, kur biju nonācis, iedams pa šo krastu kājām.
839 Pievakarē nokļuvu līdz savai vecajai vasaras mītnei, kur visu atradu tādā kārtībā, kādā biju atstājis. Kā jau teicu, savu lauku māju turēju vienmēr labā kārtībā. Pārkāpu pār žogu un nogūlos koku paēnā, lai atpūti nātu savus locekļus, jo biju ļoti noguris, un drīz vien iemigu.
840 Tomēr balss atkārtoja: Es sāku patiesi atmosties un pirmajā brīdi briesmīgi izbijos. Pielēcu kājās, bezgala pārsteigts, bet, kad pacēlu acis, ieraudzīju uz žoga sēžam savu papagaili Pollu un tūlīt sapratu, ka viņš bija mani saucis, jo tieši tādā žēlabainā balsī mēdzu ar viņu runāt.
841 Laipnajs putns tūliņ nolaidās uz mana īkšķa, kā to mēdza darīt, un sauca atkal: Likās, ka viņš pārlieku priecājas, mani ieraudzījis, un tā es viņu aiznesu sev līdzi uz mājām. Man ilgāku laiku vairs negribējās izbraukt jūrā, bija arī sakrājušies visādi darbi vairākām dienām.
842 Mēdzu arī apsēsties un pārdomāt briesmas, kurās biju nokļuvis. Gribēju tomēr laivu nogādāt salas šinī pusē, bet nezināju, kā to izdarīt. Par salas austrumu krastu, kuru biju apbraucis, nebija ko domāt. Mana sirds nodrebēja un manas asinis sastinga, kad iedomājos, ka man būtu tur jābrauc otrreiz.
843 Tādā gadījumā draudēja briesmas, ka mani sagrābtu un vai nu satriektu pret salas krastu, vai atkal aiznestu projām kā pirmo reizi. Visu apsvēris, samierinājos ar to, ka man nav laivas, lai gan biju to darinājis vairākus mēnešus, un vēl vairāki mēneši pagāja, līdz iedabūju to jūrā.
844 Manas domas kļuva ļoti saskanīgas, es biju pakļāvies likteņa varai un dzīvoju patiesi laimīgi, tikai man trūka cilvēku sabiedrības. Šai laikā apguvu dažādus amatus, kādus prasīja manas vajadzības, — manuprāt, no manis būtu iznācis labs namdaris, ievērojot, cik maz man šeit bija amata riku.
845 Ieguvu arī lielu māku podnieka amatā un sāku darināt traukus ar podnieku ripu, un tas bija daudz vieglāk un labāk, jo tagad tos veidoju apaļus un izskatīgus, nevis tik neglītus, ka nepatika pat tos uzlūkot. Bet, manuprāt, nekad nebiju tik lepns un priecīgs kā tad, kad iemācījos darināt pīpi.
846 Uz kuģa jau bija pīpes, bet es tās nepaņēmu, domādams, ka uz salas nebūs tabakas. Un vēlāk, kad kuģi pārmeklēju, nevarēju vairs tās atrast. Arī grozu pinēja darbs man veicās labāk, un izgatavoju sev daudz vajadzīgo grozu, kas gan nebija glīti, bet tajos ērti varēja novietot un nest dažādas lietas.
847 Tāpat bruņurupučus: varēju tos uzšķērst, izņemt olas, pāris gabalu gaļas, ar ko man pietika, bet pārējo atstāt. Lielos, dziļos grozos glabāju graudus, kurus vienmēr izberzēju no vārpām, kad tās sakalta. Ievēroju, ka mani pulvera krājumi tagad strauji samazinājās, un nekādi tos nevarēju papildināt.
848 Sāku nopietni apsvērt, ko darīt, kad man vairs nebūs pulvera. Kā tad lai nomedīju kazas? Kā jau teicu, trešajā gadā pieradināju šeit mazu kaziņu, cerēju, ka notveršu arī āzīti, bet tas man neizdevās. Kaziņa kļuva veca kaza, un, tā kā nespēju viņu nogalināt, tad tā nobeidzās aiz vecuma.
849 Beidzot nolēmu pamēģināt ar lamatu bedrēm: izraku vairākas dziļas bedres tādās vietās, kur kazas ganījās, — apsedzu šīs bedres ar paštaisītiem pinumiem, uzbēru virsū zemi un vairākas reizes noliku uz tiem miežu un rīsu vārpas. Vēlāk ievēroju, ka kazas bija apēdušas graudus, jo redzēju viņu pēdas.
850 Ar veco āzi nezināju, ko iesākt, jo viņš bija tik negants, ka neiedrošinājos nokāpt bedrē, lai sagūstītu viņu dzīvu, kā es to vēlējos: būtu varējis viņu nogalināt, bet tāds nebija mans nodoms. Tāpēc izlaidu viņu no bedres, un viņš aizskrēja tik izbijies, it kā būtu gluži jucis.
851 Diezgan ilgi nespēju dzīvniekus pieradināt pie barības, bet, pasviedis dažas zaļas vārpas, iekārdināju tos un mazpamazām pieradināju. Nolēmu izaudzināt sev veselu pieradinātu kazu ganāmpulku, jo tā bija vienīgā iespēja, kā iegūt kazu gaļu, kad nu mans pulveris un skrotis izsīkušas.
852 Tad iedomājos, ka pieradinātās kazas jāatšķir no savvaļā izaugušajām, jo citādi — izaugušas tās visas aizskrietu mežā. Vienīgā iespēja bija turēt kazas aplokā, ko iežogotu pāļu vai dzīvžogu sēta, pa kuru neviena nevarētu izlauzties, ne arī savvaļā dzīvojošās pie tām ielauzties.
853 Tas bija liels uzdevums divām rokām, taču šāds darbs bija nepieciešams, tāpēc man vispirms bija jāuzmeklē piemērots zemes gabals, kur tām būtu zāle, ko ēst, ūdens, ko dzert, un paēna pret sauli. Drīz šādu vietu atradu, tā bija līdzena, atklāta pļava jeb savanna, kā to sauc rietumu kolonijās.
854 Tas bija kaut cik saprātīgs darbs, un es to veicu raženi. Apmēram trīs mēneši pagāja, līdz iežogoju šo zemes gabalu. Kolīdz to paveicu, piesēju kazlēnus labākajā vietā, lai tie ganītos pēc iespējas manā tuvumā un pie manis pierastu. Bieži aiznesu tiem miežu vārpas vai sauju rīsa un ēdināju no rokas.
855 Tikai Pollam, kā jau manam mīlulim, bija atļauts ar mani sarunāties. Pie manas labās rokas sēdēja suns, kas tagad bija kļuvis ļoti vecs un zaudējis savas prāta spējas, bet mani abi kaķi sēdēja katrs savā galda pusē, gaidīdami kādu kumosu no manas rokas kā sevišķu labvēlības zīmi.
856 Sī vēlme manī pieauga ar katru dienu, un beidzot nolēmu turp aiziet kājām līdztekus krastam. Tā arī darīju, bet, ja kāds anglis būtu mani sastapis, tas izbītos un reizē arī sāktu skaļi smieties. Arī es pats bieži smaidīju, iedomādamies, ka ceļoju pa Jorkšīru šādā apģērbā.
857 No tās man kreisajā padusē nokarājās divi kazādas maisiņi — vienā bija sabērts pulveris, otrā skrotis. Uz muguras nesu grozu un uz pleca bisi, pāri galvai man izslējās liels, neveikls un neglīts saulessargs no kazas ādas, bet tas — pēc bises — bija viena no man visvairāk vajadzīgām lietām.
858 Agrāk es savai bārdai ļāvu augt gandrīz ceturtdaļjarda garai, bet, tā kā man tagad bija šķēres un bārdas naži pietiekamā daudzumā, nogriezu to diezgan īsu un uz virslūpas ataudzēju garas muhamedāņa ūsas, kādas biju redzējis dažiem turkiem Salehā, — mauri tādas nevalkāja.
859 Taču to visu pieminu garām ejot, jo nebija neviena, kas vērotu manu ārieni, tāpēc par to nav vērts runāt. Šādā izskatā devos savā ceļojumā, kas ilga piecas vai sešas dienas. Sākumā gāju pa jūras krastu tieši uz to vietu, kur biju pirmoreiz noenkurojis laivu, lai uzkāptu kalnā.
860 Bet, kad sāku domāt, kā to izdarīt, atmiņas par pārdzīvotajām briesmām radīja manī tādas šausmas, ka nespēju par to domāt. Gluži otrādi, pieņēmu citu lēmumu, kas gan prasīja lielākas pūles, bet bija mazāk bīstams, — apņēmos uzbūvēt sev citu kanu laivu, lai viena būtu salas šai pusē, otra viņā pusē.
861 Vislielākajā un vissausākajā (kurai bija izejas durvis viņpus iežogojuma tai vietā, kur mans valnis savienojās ar klinti) biju novietojis lielus māla podus, par kuriem jau tiku minējis, un četrpadsmit piecpadsmit lielus grozus, kuros varēja sabērt piecus sešus bušeļus labības.
862 Tur uzglabāju savu pārtiku, sevišķi labibu — daļēji vārpās, daļēji graudos, ko biju izberzis no vārpām ar rokām. Šai laikā garie pāļi jeb mieti, no kuriem darināts valnis, bija izauguši par lieliem kokiem un tik kupli sazarojuši, ka caur tiem nekādu mītni nevarēja saskatīt.
863 Un, ja man rastos vajadzība audzēt vairāk labības, visapkārt bija tikpat laba zeme. Mana otrā mītne bija laukos — arī tur man bija diezgan laba plantācija, Savu lapeni, kā to dēvēju, turēju labā kārtībā — dzīvžogu apcirpu vienādā augstumā, kāpnes vienmēr stāvēja iekšpusē.
864 Pašā dārza vidū stāvēja mana telts — gabals buru audekla, piestiprināts pie četriem mietiem, un to nekad nevajadzēja ne labot, ne atjaunot. Teltī biju izveidojis sev guļvietu no nošauto kazu ādām un cita mīksta materiāla. Tur izklāju no kuģa paņemto segu un jūrnieku mēteli, ar ko apsegties.
865 Ar milzīgām pūlēm biju tos iežogojis. Man bija lielas bažas, ka kazas varētu izlauzties, tāpēc nemitīgi nostiprināju žogu ar jauniem mietiem un pāļiem, līdz tajā nebija vairs nevienas spraugas un tas vairāk līdzinājās pāļu žogam nekā dzīvžogam, caur to nevarēju pat izbāzt roku.
866 Viss tas liecina, ka nebiju laisks un nežēloju spēkus, ja man šķita, ka ar kādu darbu varētu sev sagādāt lielākas ērtības. Sapratu, ka, audzējot mājlopus, tie man dos neizsīkstošus gaļas, piena, sviesta un siera krājumus, kamēr vien dzīvošu šai salā, — pat vēl četrdesmit gadu.
867 Ausījos, apskatījos visapkārt, bet neko ne dzirdēju, ne redzēju. Uzkāpu pakalnā, lai labāk izlūkotu apkārtni, atkal aizgāju krastmalā, staigāju šurp un turp, bet redzēju tikai šo vienu pēdas nospiedumu smiltīs. Piegāju tam vēlreiz klāt, lai pārliecinātos, vai nav citu pēdu un vai neesmu maldījies.
868 Arī otrajā rītā to nevarēju atcerēties, jo neviens izbiedēts zaķis, neviena lapsa nav tā iebēguši savās alās, kā es savās šausmās iebēgu šai patvertnē. Naktī negulēju — jo attālāks šķita manu baiļu objekts, jo lielākas tās kļuva, kas gan bija pilnīgā pretrunā ar parastajām baiļu izpausmēm.
869 Kur gan bija laiva, kurā atbrauca cilvēki? Un kur bija citu kāju pēdas? Un kā gan cilvēks šeit varēja nokļūt? Bet bija smieklīgi domāt, ka sātans būtu ieradies cilvēka izskatā salā, lai atstātu savas kājas nospiedumu, jo viņš nevarēja būt pārliecināts, ka es to ieraudzīšu.
870 Tad man atkal uzmācās drausmīgas domas, ka viņi atraduši manu laivu un sapratuši, ka uz salas ir cilvēki. Tādā gadījumā viņi atgriezīsies lielākā skaitā un mani aprīs, un, ja neatradīs mani, tad varbūt atradīs manus aplokus, iznīcinās manu labību, aizdzīs manas kazas un es nomiršu badā.
871 Šis pārmetums man šķita tik dibināts, ka nolēmu turpmāk iesēt tik daudz graudu, lai man pietiktu diviem vai trim gadiem, — lai es neietu bojā maizes trūkuma dēļ. Cik dīvaini liktenis veido cilvēka dzīvi! Kādi slepeni, daudzveidīgi spēki ietekmē mūsu jūtas, kā tās mainās, apstākļiem mainoties.
872 Manas vienīgās bēdas taču bija apziņa, ka esmu izslēgts no cilvēku sabiedrības, ka esmu viens, bezgalīgā okeāna ietverts, atšķirts no cilvēku dzimuma un nolemts vientuļai dzīvei. Es biju tas, ko dievs neuzskatīja par cienīgu pieskaitīt dzīvajiem, ko negribēja atstāt starp pārējiem viņa radījumiem.
873 Šādās pārdomās un bailēs man vienu dienu ienāca prātā, ka varbūt viss ir tikai iedoma, ka šis nospiedums smiltīs varēja būt palicis no manas kājas, kad nācu atpakaļ, apraudzījis savu laivu. Tas mani mazliet nomierināja, un es sāku sev iestāstīt, ka viss ir maldi, ka tā ir bijusi mana kāja.
874 Tagad atkal atguvu drosmi un izgāju laukā, jo nebiju izkustējies no savas pils trīs dienas un naktis un man sāka pietrūkt uztura, jo mājās bija tikai daži miežu plāceņi un ūdens. Arī kazas bija jāizslauc, ko parasti darīju vakaros, un nabaga dzīvnieki neizslaukti mocījās.
875 Iedrošinādams sevi ar domu, ka tas bijis manis paša pēdas nospiedums un ka esmu izbijies it kā no paša ēnas, aizgāju līdz savai vasaras mītnei, lai izslauktu kazas. Bet cik bailīgi es gāju, cik bieži atskatījos, gatavs nomest grozu un skriet, ko kājas nes, lai glābtu savu dzīvību.
876 Atkal mani sagrāba vislielākās bailes, es drebēju kā drudzī un aizgāju mājās, pārliecinājies, ka šeit krastā bija izkāpuši vairāki cilvēki vai kāds atsevišķs cilvēks un ka varbūt sala ir apdzīvota. Tādā gadījumā man varēja negaidīti uzbrukt, un es nezināju, kā pret to nodrošināties.
877 Kādus smieklīgus lēmumus gan cilvēki pieņem baiļu apsēstībā! Bailes tiem liedz izlietot līdzekļus, ko dod prāts, lai tiem palīdzētu. Vispirms iedomājos, ka jānoārda iežogojumi, jāaizdzen mani mājlopi mežos, lai ienaidnieks tos neieraudzītu un neatgrieztos vairākkārt salā pēc tāda laupījuma.
878 Bailes no briesmām ir desmittūkstoš reižu briesmīgākas nekā briesmas pašas, kad tās redzam ar savām acīm. Un baiļu nasta ir daudz smagāka nekā ļaunums, no kura baidāmies. Visļaunākais šajā satraukumā bija tas, ka neatradu nekādu mierinājumu paļāvībā augstākajam, uz ko tā biju cerējis.
879 Ja būtu to darījis, es daudz vieglāk būtu panesis šo jauno pārbaudījumu un izturējies drosmīgāk. Šis domu jūklis man neļāva gulēt visu nakti, bet uz rīta pusi iemigu un, tā kā mans gars bija ļoti noguris, tad gulēju dziļā miegā un atmodies jutos daudz labāk nekā visās šajās dienās.
880 Šie koki jau bija ļoti biezi saauguši, tagad vajadzēja tikai iedzīt vēl starpā pāļus, lai koki kļūtu spēcīgāki un platāki, un mans valnis būtu drīz gatavs. Tagad man bija dubultvalnis. Ārējo noblīvēju ar malkas gabaliem, vecām virvēm un visu, kas man pagadījās pie rokas, lai tas būtu stiprs.
881 Un, pat ja kāds būtu šeit ielauzies, tas atrastos vēl ārpus cietokšņa vaļņa. Tā biju visu izdarījis, ko vien cilvēka prāts var izdomāt, lai sevi aizsargātu, un, kā lasītājs turpmāk redzēs, šai aizsardzībai bija sava nozīme, lai gan šai laikā paredzēju tikai to, ko man iedvesa manas bailes.
882 Ilgi pārdomājis, nācu pie atziņas, ka bija divi veidi kazas saglabāt: jāatrod piemērota vieta, kur izrakt pazemes alu, kurā tās iedzīt katru nakti, vai arī jāizveido daži nelieli aploki, kas atrastos tālu viens no otra ļoti slepenās vietās, kur katrā turēt apmēram pusduci jaunu kazu.
883 Nekavēdamies nošķīru no pārējām kazām desmit jaunas kazas un divus āžus un pārvedu tos uz jauno aploku. To izdarījis, turpināju žoga nostiprināšanu. Visu šo darbu darīju aiz bailēm, ko mani izraisīja redzētais cilvēka kājas nospiedums, jo līdz šim vēl nebiju manījis kādu cilvēku tuvojamies salai.
884 Man ar skumjām jāpiebilst, ka satraukums joti ietekmēja arī manas reliģiskās jūtas, jo bailes un šausmas, iedomājoties, ka nokļūšu mežoņu un cilvēkēdāju rokās, tā nomāca manu garu, ka tikai retos mirkļos varēju piesaukt savu radītāju un arī tad bez pienācīga miera un padevības.
885 Laiva šķita tik tālu, ka nevarēju to īsti saskatīt, lai gan raudzījos tik uzmanīgi, ka acis sāka sāpēt. Nevarēju pasacīt, vai tā ir laiva, bet, iedams lejā pa pakalnu, vairs to neredzēju, tāpēc arī vairs neskatījos, tikai nolēmu, ka vairs nestaigāšu bez tālskata kabatā.
886 Kad nonācu no pakalna krastmalā, kas atradās, kā jau teicu, salas dienvidrietumu galā, biju bezgala pārsteigts un satriekts. Nespēju izteikt, kādas šausmas mani sagrāba, kad ieraudzīju visu krastu nosētu ar cilvēku galvaskausiem, roku un kāju kauliem un vēl citiem cilvēku kauliem.
887 Ievēroju, ka vienā vietā bija dedzis ugunskurs un zeme bija izrakta un nolīdzināta aplī it kā arēnā, — tur briesmīgie mežoņi bija sēdējuši savās necilvēciskajās dzīrēs, aprīdami līdzcilvēku miesas. Biju tā pārsteigts no šā skata, ka pat aizmirsu, kādas briesmas man pašam draudēja šajā krastā.
888 Uztrinu arī vienu no lielajiem dunčiem, ko arī biju paņēmis no kuģa, un pagatavoju siksnu, kur to piekārt. Tagad tiešām mans izskats bija biedējošs, kad izgāju laukā, ja iedomāsities manam agrāk aprakstītam tērpam pievienotas divas pistoles un lielu dūci, kas karājās man pie sāniem bez maksts.
889 Tagadējā stāvoklī man gandrīz nekā netrūka, un, manuprāt, pārdzīvotās izbailes no negantajiem mežoņiem, rūpes par savu dzīvību, bija mazliet notrulinājušas manu tieksmi pēc ērtībām, tāpēc atmetu labo nodomu, ko kādreiz biju tā lolojis, proti, pamēģināt no miežiem izgatavot iesalu un darināt alu.
890 Bet, pirmkārt, man bija žēl pulvera, kura krājumi bija vairs tikai viena muca, un es arī nevarēju būt pārliecināts, ka tas izsprāgs tieši tad, kad visi mežoņi būs sapulcējušies ap ugunskuru, un tad tas tikai apsvilinātu tiem ausis un izbiedētu, bet ne tādā mērā, lai tie atstātu šo vietu.
891 Tāpēc atmetu šo nodomu. Tad nolēmu, ka noslēpšos kādā piemērotā vietā ar visām trim pielādētām bisēm un, kad viņu asiņainās izpriecas būs sākušās, izšaušu uz tiem, jo tad droši ar katru šāvienu varētu nogalināt divus vai trīs cilvēkēdājus, pēc tam uzbrukšu viņiem ar trim pistolēm un īso zobenu.
892 Vienā kokā bija liels dobums, kurā varēju pilnīgi paslēpties. Tur es varētu sēdēt un vērot mežoņu asinsdarbus, un netraucēti tēmēt uz viņu galvām, kad tie būs tik cieši kopā, ka ikviens šāviens trāpītu vai arī es varētu ar pirmo šāvienu ievainot trīs vai četrus negantniekīīs.
893 No šīs vietas nolēmu izdarīt uzbrukumu, tāpēc sakārtoju savas divas musketes un medību bisi. Abas musketes pielādēju ar divām lielām lodēm un piecām mazākām lodēm — pistoles ložu lielumā, bisi pielādēju ar krietnu sauju lielāko skrošu. Arī pistoles pielādēju katru ar četrām lodēm.
894 Bet, kad biju tā divus vai trīs mēnešus nemitīgi stāvējis sardzē, sāku nogurt no šā smagā pienākuma, jo katru reizi atgriezos, nekā neieraudzījis. Jo visu šo laiku ne krasta tuvumā, ne visā okeānā, cik tālu mans skatiens, ar tālskatu apbruņots, sniedzās, nekas neparādījās.
895 Šķita, ka augstākā likteņlēmēja vara bija tā izlēmusi, ka viņus vadīja tikai viņu pretīgās un ļaunās kaislības, un tā tie bija atstāti varbūt daudzus gadsimtus savos drausmīgos paradumos, lai darītu briesmu darbus, uz kuriem viņus mudināja velnišķīgā daba, jebkuras dievišķības pamesta.
896 Es zināju, ka straumju dēļ mežoņi nekādā gadījumā neiedrošināsies šeit piestāt. Savu laivu atvedu ar visiem piederumiem, ar mastu un buru, ko pats biju darinājis, un kaut ko līdzīgu enkuram, bet ko patiešām nevarēja nosaukt ne par enkuru, ne žākaru, — taču labāku es nepratu darināt.
897 Manuprāt, lasītājs nebrīnīsies, ja atzīšos, ka šīs bailes, šie pastāvīgie briesmu draudi, kuros dzīvoju, un mana nemitīgā satrauktība neļāva man vairs neko izgudrot un izveidot, lai sagādātu sev nākotnē vēl lielākas ērtības. Man bija vairāk jādomā par savu drošību nekā par ēdieniem.
898 Ieeja alā atradās milzīgas klints pakājē, kur es nejauši cirtu lielus zarus, lai iegūtu koka ogles. Bet, pirms turpinu savu stāstu, paskaidrošu, kāpēc man šādas ogles bija vajadzīgas. Kā jau teicu, baidījos savā mītnē kurt uguni, bet tomēr nevarēju dzīvot, necepdams maizi, nevārīdams gaļu utt.
899 Tomēr pēc dažiem mirkļiem atguvos un dusmīgi nosaucu sevi par nelgu, jo cilvēks, kas viens nodzīvojis šai alā divdesmit gadus, nedrīkstēja baidīties no velna. Šai alā nevarēja būt nekā briesmīgāka par mani pašu. Saņēmis visu savu drosmi, satvēru degošu pagali un iedrāžos alā atpakaļ.
900 Atkāpos pārsteigts, un man sāka plūst auksti sviedri, un, ja man galvā būtu bijusi cepure, tad tā nokristu, jo mani mati šausmās saslējās stāvus. Tomēr saņēmies cik spēdams un uzmundrinājis sevi ar domām, ka dievs ar savu spēku var mani visur aizsargāt, atkal devos uz priekšu.
901 Pamanīju tālāk kādu spraugu, bet tā atradās tik zemu, ka tajā varēja ielīst tikai četrrāpus. Nezinādams, kurp tā ved, negribēju bez sveces tajā ieiet un nolēmu atnākt otrā dienā ar svecēm un šķiltavām, ko biju izveidojis no musketes aizslēga, un bļodu ar degošām oglēm. Tā arī izdarīju.
902 Tā bija īpatni skaista grota vai ala, lai gan pilnīgi tumša, grīda bija sausa un līdzena, uz tās gan bija sabirusi sīka grants, tā ka nebija redzami nekādi pretīgi vai indīgi rāpuļi, sienas un griesti nebija mitri, vienīgās grūtības sagādāja ieeja. Tomēr šī bija droša vieta — patvērums, ko meklēju.
903 Izrādījās, ka ūdens bija pulveri visapkārt skāris tikai divu triju collu dziļumā. Šis mitrais pulveris bija karstumā sacietējis un ietvēra pārējo iekšējo pulveri kā čaula kodolu — atradu apmēram sešdesmit mārciņas ļoti laba pulvera mucas iekšienē. Tas man bija patīkams pārsteigums.
904 Visu pulveri sanesu alā, atstādams savā pilī tikai divas trīs mārciņas katram gadījumam. Pārnesu alā arī visu svinu, no kura gatavoju lodes. Es sev šķitu līdzīgs senatnes milžiem, par kuriem stāstīja, ka tie dzīvojuši alās un klinšu spraugās, kur neviens tiem nevarēja piekļūt.
905 Pat ja pieci simti mežoņu mani meklētu, tie nespētu mani atrast un, ja atrastu, neuzdrošinātos man uzbrukt šai alā! Vecais, mirstošais āzis, ko atradu alas iekšienē, nobeidzās nākamajā dienā, un man vieglāk bija izrakt turpat bedri, iesviest viņu tajā un apbērt ar zemi nekā izvilkt viņu laukā.
906 Dzīvoju uz šīs salas jau divdesmit trīs gadus un biju pie šīs vietas un dzīves veida tā pieradis, ka būtu labprāt samierinājies ar domu, ka pavadīšu te visu mūžu, līdz nolikšos un nomiršu alā kā vecais āzis, ja vien mani nebiedētu doma, ka salā ieradīsies mežoņi un man uzbruks.
907 Izgudroju sev dažādas mazas izpriecas un laika kavēkļus, un tāpēc manas dienas aizritēja jautrāk nekā agrāk. Kā jau teicu, biju iemācījis papagaili Pollu runāt, viņš to darīja tik mīļi, runāja tik skaidri un brīvi, ka bija prieks viņā klausīties. Manuprāt, neviens putns nav tik skaidri runājis.
908 Cik ilgi viņš dzīvoja pēc tam, nezinu, lai gan dzirdēju Brazīlijā, ka papagaiļi dzīvojot simt gadus. Mans suns bija mīļš un uzticams biedrs sešpadsmit gadus ilgi un nobeidzās aiz vecuma. Mani kaķi, kā jau teicu, tā savairojušies, ka sākumā bija daži jānošauj, lai tie neaprītu visu manu ēdienu.
909 Mazie kociņi, ko biju iedēstījis aiz savas pils vaļņa, tagad bija izauguši par kuplu birzi, un mani putni dzīvoja šais zemajos kokos un tur vairojās, kas man bija ļoti pa prātam, un es jau būtu varējis samierināties ar savu dzīvi, ja vien mani nemocītu bailes no mežoņiem.
910 Izgājis vienu rītu ļoti agri, pat pirms ausmas, biju pārsteigts, ieraudzīdams krastā uguns blāzmu apmēram divu jūdžu attālumā nevis, kā parasts, tai salas pusē, kur parasti izkāpa mežoņi, bet, man par lielām šausmām, tai pusē, kur dzīvoju es. Mani šis skats drausmi pārsteidza.
911 Apstājos savā birzī, jo neiedrošinājos iet tālāk, lai mani nesatiktu mežoņi, bet nedrīkstēju arī mierīgi stāvēt šeit, jo baidījos, ka viņi, klaiņodami pa salu, ieraudzīs manas druvas, jau daļēji nopļautas, vai arī ievēros vēl citus manis paveik tos darbus un tūlīt secinās, ka šeit dzīvo cilvēki.
912 Sādā stāvoklī pavadīju divas stundas, tad kļuvu nepacietīgs, jo man nebija izlūku, kas varētu ziņot par notikumiem ārpusē. Pasēdējis vēl ilgāk, nespēju izturēt neziņu, tāpēc uzslēju savas kāpnes pret kalna nogāzi, kur bija gluds izcilnis, uzcēlu tās augšā un tā uzkāpu kalna virsotnē.
913 Šis novērojums mani tā nomierināja, ka varēju turpināt savu ražas novākšanu. Kā domāju, tā arī nofika: tiklīdz rietumu pusē iesākās paisums, viņi visi iesēdās laivās un airēdami aizbrauca. Jau stundu pirms aizbraukšanas mežoņi dejoja — skaidri varēju saskatīt viņu kustības un žestus tālskatī.
914 Viņi bija gluži kaili, bet nevarēju noteikt, vai tie ir vīrieši vai sievietes. Tiklīdz viņi aizbrauca, uzmetu plecos abas savas bises, aiz jostas aizbāzu divas savas pistoles, lielo zobenu bez maksts un cik spēdams ātri steidzos uz pakalnu, kur pirmo reizi biju ieraudzījis mežoņu pēdas.
915 No tā varu secināt, ka ļaunumu gaidīt ir grūtāk nekā to tieši piedzīvot, it sevišķi, ja šīm gaidām un bailēm nav paredzams gals, un daudzas stundas, kuras varēju labāk izlietot, gudroju, kā viņiem uzbrukt nākamo reizi, kad tos ieraudzīšu, sevišķi, ja viņi sadalīsies — kā šoreiz — divās grupās.
916 Es arī neaptvēru, ka, nogalinot vienu mežoņu baru, teiksim, desmit vai divpadsmit cilvēku, man būtu nākamajā dienā vai pēc nedēļas vai mēneša jānogalina cits bars un tad vēl cits, un tā līdz bezgalībai, līdz es beidzot kļūtu tāds pats slepkava kā šie cilvēkēdāji un varbūt pat ļaunāks.
917 Tagad biju laimīgs, ka man mežā ganījās pieradinātu kazu bars, jo neiedrošinājos izšaut — vismazāk tai salas pusē, kur mežoņi parasti izkāpa malā. Pat ja viņi šoreiz izbītos un aizbrauktu, nākamo reizi tie atkal ierastos — varbūt jau pēc dažām dienām — divisimt vai trīssimt kanu laivās.
918 So piecpadsmit vai sešpadsmit mēnešu. laikā mans satraukums bija milzīgs: es gulēju nemierīgi, redzēju baigus sapņus un bieži uztrūkos. Dienā mani nomāca rūpes, naktīs es bieži sapņoju, ka nogalinu mežoņus un atrodu sev attaisnojošus iemeslus. Bet pagaidām lai tas paliek.
919 Pēc skaņas sapratu, ka šāviens atskan tai jūras jomā, kur straume reiz ierāva manu laivu. Tūlīt sapratu, ka grimstošs kuģis raida šo briesmu signālu un ka turpat tuvumā atrodas otrs kuģis, kam tas lūdz palīdzību. Aptvēru šai brīdī, ka nespēju tiem palīdzēt, bet ka varbūt viņi iespētu palīdzēt man.
920 Bet tas apstāklis, ka viņi šāva no lielgabala — sevišķi pēc tam, kad ieraudzīja manu ugunskuru, — izraisīja manī visādas domas: var būt, ka, ieraudzījuši uguni, viņi sēdās laivā un mēģināja nokļūt krastā, bet, tā kā viļņi bija ļoti lieli, tad iespējams, ka visi noslīka.
921 Tāds droši vien bija arī šā kuģa ļaužu liktenis; nevarēju iedomāties, ka no viņiem kāds būtu izglābies, nebūtu arī bijis saprātīgi vēlēties vai cerēt, ka tie visi nebūtu noslīkuši, ja vien tos nebija pievācis kāds kuģis, kas tiem sekoja. Tomēr neredzēju neko, kas to liecinātu.
922 Nevaru atrast vārdus, lai izteiktu, kādas savādas ilgas un kvēlas alkas sajutu savā dvēselē, kad ieraudzīju kuģi. Pār manām lupām izlauzās vārdi: Nekad savā vientuļajā dzīvē nebiju jutis tik nopietnas, spēcīgas ilgas pēc cilvēku sabiedrības, tik dziļas skumjas par savu vienatnību.
923 Cilvēku tieksmēs ir dažādi slepeni spēki, kas iedarbināti, domājot par kādu redzamu objektu, varbūt arī neredzamu, vien apziņā iztēles izraisītu, tik spēcīgi saviļņo dvēseli, izraisa tik nepārvaramas, vētrainas ilgas pēc iekārotā objekta, ka tā trūkums kļūst neizturams.
924 Tāda bija mana dedzīgā vēlme, lai vismaz viens cilvēks būtu izglābts. Šķiet, atkārtoju tūkstoškārt bez stājas: Un manas ilgas bija tik nevaldāmas, ka runājot rokas sažņaudzās un pirksti iespiedās tik dziļi plaukstās, ka ikviens mīksts priekšmets, ko es būtu rokās turējis, tiktu neviļus saspiests.
925 Lai zinātņu vīri izskaidro šo parādību un tās cēloņus, es varu tikai attēlot faktus, kas mani pašu pārsteidza, lai gan nezināju, kā tas viss izraisījās. Droši vien to radīja manas kvēlās ilgas un mana iztēle, kad iedomājos, cik laimīgs būtu atkal sarunāties ar maniem līdzcilvēkiem kristiešiem.
926 Jūra tagad bija norimusi, un es ļoti vēlējos aizbraukt ar laivu līdz vrakam, jo neapšaubāmi atrastu tur kaut ko sev noderīgu. Taču daudz vairāk mani vilināja iespēja, ka kuģī varētu būt vēl kāds cilvēks, kuru es spētu izglābt un ar to sagādāt vislielāko prieku savai dzīvei.
927 Otrajā reizē paņēmu lielu maisu ar rīsiem, saulessargu, vēl vienu prāvu podu ar svaigu ūdeni un pusduci mazu miežmaizes kukulīšu, pudeli kazas piena un sieru. Visu to ar lielām pūlēm, sviedrus liedams, ienesu savā laivā. Pielūdzis dievu, lai tas labi vada manu braucienu, devos ceļā.
928 Paskatījos uz ātrajām straumēm, kas pastāvīgi plūda abās pusēs salai zināmā atstatumā un bija manī atstājušas tik briesmīgas atmiņas, un sirds man saduga, jo paredzēju, ka, ierauts vienā no šīm straumēm, tikšu aiznests tālu jūrā un nekad vairs nesasniegšu un neredzēšu savu salu.
929 Tur redzēju, ka bēguma straume ļoti tuvojas salas dienvidu galam, bet paisuma straume ziemeļu galam un man vajadzēja tikai atgriežoties virzīties gar salas ziemeļu krastu, lai tad viss būtu kārtībā. Šo novērojumu iedrošināts, nolēmu otrajā rītā izbraukt ar pirmo paisumu.
930 Atpūties naktī savā kanu laivā zem lielā jūrnieku mēteļa, es izbraucu. Vispirms devos jūrā tieši uz ziemeļiem, līdz sāku sajust straumi, kas plūda uz austrumiem un nesa mani lielā ātrumā un tomēr ne tik strauji kā toreiz straume dienvidu pusē, neļaudama man vairs pārvaldīt laivu.
931 Uzņēmu viņu laivā un redzēju, ka viņš aiz bada un slāpēm ir gandrīz vai pusbeigts. Iedevu viņam gabalu maizes, un viņš to norija kā izsalcis vilks, kas divas nedēļas badojies sniegā. Tad padevu nabaga dzīvniekam svaigu ūdeni, un, ja būtu atļāvis tam lakt, cik viņš gribēja, suns būtu pārsprādzis.
932 Atskaitot suni, uz kuģa vairs nebija nevienas dzīvas būtnes, ne ari tādas mantas, ko nebūtu sabojājis ūdens. Bija dažas mucas ar dzērieniem — brendiju vai vīnu, to nezināju, — kas bija noliktas tilpnē. Mucas varēju saskatīt, jo ūdens bija iztecējis, bet tās bija pārāk lielas, lai es tās izceltu.
933 Kajītē bija vairākas musketes, bet tās man nebija vajadzīgas, un es paņēmu tikai pulvera ragu ar četrām mārciņām pulvera. Paņēmu arī ogļu lāpstu un krāsns knaibles, kuras man bija pārlieku vajadzīgas, vēl divus mazus metāla katliņus, kapara katliņu, kur vārīt šokolādi, un restes gaļas cepšanai.
934 Naktī pārgulēju laivā un rīta pusē nolēmu savus ieguvumus paslēpt jaunajā alā, nevis aiznest uz pili. Paēdis un atspirdzinājies izcēlu kravu krastā un apskatīju, ko esmu ieguvis. Šķidrums muciņā bija rums, bet ne tik labs, kāds mums bija Brazīlijā, īsi sakot, diezgan negaršīgs.
935 Atradu arī divus podus ļoti laba, salda ievārījuma, tik stingri aizvākotus, ka ūdens tajos nebija iekļuvis, un vēl divus podus, kuru saturu bija sabojājis ūdens. Atradu arī dažus jaunus kreklus, kas man bija ļoti noderīgi, pusotra duča baltu linu nēzdogu un krāsainus kakla lakatus.
936 Par nēzdogiem ļoti priecājos, jo ar tiem karstajās dienās varēju sev noslaucīt seju. Lādes dibenā atradu trīs prāvus maisiņus, pilnus ar naudu, apmēram tūkstoš vienu simtu piastru un, vienā papīrā ietītus, sešus zelta dublonus un dažus nelielus zelta stienīšus, kas varbūt kopā svēra mārciņu.
937 Vispār no šā brauciena ieguvu visai maz noderīgu lietu, jo naudu jau nevarēju izlietot, tā šķita tik nevērtīga kā dubļi zem manām kājām, un es to visu būtu atdevis par četriem pāriem angļu kurpju un zeķu, kas man bija ļoti vajadzīgas, jo nebiju tās vilcis kājās jau daudzus gadus.
938 Es gan tagad ieguvu divus pārus kurpju, kuras novilku noslīkušajiem jūrniekiem vrakā, arī vēl divus pārus atradu lādē, bet tās nebija mūsu angļu kurpes — ne tik ērtas, ne izturīgas — un vairāk līdzinājās lakādas vakara kurpēm. Šā jūrnieka lādē atradu piecdesmit reālu, bet ne zelta.
939 Ja man izdotos nokļūt Anglijā, nauda varēja droši glabāties manā alā, līdz es atbraukšu tai pakaļ. Kad visu biju pārvedis un noglabājis krastā, atgriezos pie laivas un aizīros gar krastu līdz vecajai ostai, kur to novietoju krastā, un tad atgriezos savā vecajā mītnē, kur viss bija neaizskarts.
940 Ja liktenis, kas man bija tik labvēlīgs Brazīlijā, kur kļuvu plantators, mani būtu svētījis ar pieticīgākām vēlmēm un es būtu bijis apmierināts ar pakāpenisku labklājības pieaugumu, tad tur šai laika posmā, ko nodzīvoju uz salas, būtu kļuvis par vienu no ievērojamākajiem Brazīlijas plantatoriem.
941 Lai sagādātu lielāku prieku lasītājam, stāstot par savas dzīves pēdējo posmu salā, gribu pieminēt, kādus neprātīgus bēgšanas plānus es sākumā izgudroju un kā mēģināju tos īstenot. Pēc pēdējā brauciena uz vraka apmetos savā pilī, noslēpis kā parasti savu fregati drošā vietā, un dzīvoju kā agrāk.
942 Reiz naktī marta lietus periodā — divdesmit ceturtajā gadā, kopš pirmo reizi spēru kāju uz šīs vientulības salas, gulēju savā tīklā nomodā gluži vesels, nejuzdams nekādas sāpes, lieliskā garastāvoklī, pilnīgā gara un miesas labsajūtā, bet nekādi nevarēju aizvērt acis un iemigt.
943 Atmiņās salīdzināju savus pirmos — laimīgos gadus šeit ar tām bailēm, satraukumu un raizēm, kurās dzīvoju, kopš ieraudzīju kājas nospiedumu smiltīs. Es sapratu, ka mežoņi arī tad bija daudzkārt ieradušies salā un varbūt pat vairāki simti reizē, bet es to nezināju, un man nebija jābaidās.
944 Es biju mierīgs, lai gan briesmas bija tās pašas, bet, tās nezinādams, dzīvoju tā, it kā man nekas nedraudētu. Tas deva manām domām daudzus derīgus secinājumus, starp citiem, arī šādu: cik labi, ka augstākā vara, vadot cilvēci, nospraudusi tik šauras robežas tās zināšanām un uztverei.
945 To sapratis, kādu laiku nodevos apcerei par šo nelaimīgo mežoņu raksturu un par to, kā tas pasaulē varēja notikt, ka visu lietu gudrais radītājs piešķīris dažiem saviem radījumiem tik lielu necilvēcību — pat kaut ko briesmīgāku nekā zvērību, jo tie aprija sev līdzīgas būtnes.
946 Nē, es nejautāju sev, vai ir maz iespējams nokļūt līdz kontinenta krastam, viņu nepamanītam, un, ja arī nenokļūtu viņu rokās, kur es dabūtu uzturu, un kurp es dotos? Neviens no šiem jautājumiem neienāca man galvā, es tikai domāju par to, kā varētu laivā aizsniegt cietzemi.
947 Tie izkāpa malā un veda sev līdzi kādu citu mežoni, kuru bija apņēmušies nogalināt, lai apēstu. Pēkšņi šis nāvei nolemtais mežonis ar vienu lēcienu izrāvās no viņu rokām un aizskrēja lielā ātrumā. Sapnī redzēju, ka viņš ieskrēja kuplajā birzī, kas auga pie mana cietokšņa, lai tur paslēptos.
948 Redzēdams, ka viņš ir viens un ka pārējie viņam šeit nedzenas pakaļ, es parādījos viņam, uzsmaidīju un centos viņu iedrošināt. Mežonis nokrita uz ceļiem un lūdza manu palīdzību, es viņam parādīju savas kāpnes, viņš pa tām uzkāpa, tad ievedu viņu savā alā un viņš kļuva mans kalps.
949 Biju ļoti vīlies, kad atlidos, ka visu to biju redzējis tikai sapnī, un es iegrimu dziļā grūtsirdībā. Tomēr šis sapnis lika man secināt, ka mana vienīgā iespēja izglābties bija iegūt sev biedros kādu mežoni, varbūt vienu no gūstekņiem, kurus mēdza šeit nogalināt un apēst.
950 Tomēr to bija grūti īstenot, jo bija jāuzbrūk veselam baram cilvēkēdāju un tie jānogalina. Šāds izmisīgs pasākums varēja neizdoties, un tas man šķita arī nepiejaujams, jo mana sirds drebēja, domājot par to, ka man būs jāizlej tik daudz asiņu, kaut arī manas atbrīvošanas labā.
951 Mēģināju izdomāt, kā to paveikt, bet nekādi nespēju šo jautājumu atrisināt. Tāpēc nolēmu uzmanīt mežoņus, kad viņi izsēdīsies krastā, un rīkoties tā, kā to prasīs apstākļi. Pēc šāda lēmuma sāku novērot krastu, gāju turp tik bieži, ka jutos gluži nognris, jo veltīgi gaidīju pusotra gada.
952 Apmērām pusotra gada biju lolojis šīs domas, un tās man jau šķita neiespējamas, tāpēc ka neradās izdevība manu plānu īstenot. Bet kādu rītu pārsteigts ieraudzīju, ka ne mazāk kā piecas kanu laivas piestājušās manā krastā, taču tās bija tukšas un mežoņi kaut kur aizgājuši.
953 Kā viņi to darīja un ko tieši vārīja, nevarēju saskatīt, bet viņi visi ar mežonīgām kustībām un lēcieniem dejoja apkārt ugunij. Kamēr ta skatījos, ieraudzīju tālskatī, ka mežoņi izvelk no laivām divus nelaimīgus gūstekņus, kas tur bija gulējuši sasieti, un veda tos nogalināt.
954 Tagad gaidīju, ka mana sapņa pirmā daļa izpildīsies un bēglis meklēs patvērumu manā birzī. Neticēju, ka izpildīsies arī mana sapņa otrā puse, proti, ka pārējie mežoņi viņam nesekos un neatradīs viņu šeit. Tomēr paliku savā vietā, un mana drosme pieauga, kad redzēju, ka viņam seko tikai trīs vīri.
955 Vēl vairāk nomierinājos, kad redzēju, ka bēglis skrej daudz ātrāk nekā vajātāji un attālums starp viņiem pieaug, un, ja viņš spētu skriet vēl pusstundu, vajātāji viņu vairs nepanāktu. Starp mežoņiem un manu pili bija līcis, kuru bieži esmu pieminējis sava stāsta pirmajā daļā.
956 Šai līcī kādreiz iebraucu ar plostiem un izcēlu malā savas kravas. Es skaidri redzēju, ka bēglim šis līcis jāpārpeld — vai arī viņu notvers. Viņš arī tūlīt ielēca ūdenī, lai gan bija paisums, un ar trīsdesmit vēzieniem pārpeldēja līci, izlēca krastā un skrēja ar lielu spēku un ātrumu.
957 Kad trīs vajātāji nonāca pie līča, redzēju, ka divi no tiem prata peldēt, bet trešais neprata un, stāvēdams otrā malā, skatījās nopakaļ abiem pārējiem, bet tālāk negāja un drīz pagriezies soļoja lēni atpakaļ, tā sevi paglābdams. Vēroju, ka abi peldētāji tomēr pārpeld līci divreiz lēnāk nekā bēglis.
958 Tā kā izvēlējos īsāko ceļu, tad, noskrējis lejā, atrados vidū starp vajātājiem un vajāto, skaļi uzsaukdams bēglim, kas atskatījās un sākumā izbijās no manis ne mazāk kā 110 viņiem, bet es viņam māju ar roku, lai viņš atgriežas, un tai pašā laikā lēni devos pretim viņa vajātājiem.
959 Nabaga mežonis, kas bēga, bija apstājies, bet, lai gan redzēja abus savus ienaidniekus pakrītam beigtus, tomēr bija tā izbiedēts no manas bises šāviena trokšņa un uguns, ka stāvēja kā sastindzis un nespēja iet ne uz priekšu, ne atpakaļ, un likās, ka viņš vislabprātāk būtu bēdzis nekā tuvojies.
960 Es atkal uzsaucu viņam un ar zīmēm rādīju, lai viņš nāk tuvāk, ko viņš tūlīt saprata un mazliet panāca uz manu pusi, tad apstājās, atkal pagāja dažus soļus, atkal apstājās. Tad es ievēroju, ka viņš stāvēja drebēdams, it kā būtu sagūstīts un it kā viņu tūlīt gaidītu nāve — kā abus viņa ienaidniekus.
961 Atkal aicināju viņu pie sevis un visādi centos viņu iedrošināt. Viņš nāca tuvāk un tuvāk, ik pēc desmit vai divpadsmit soļiem nometās ceļos, it kā pateikdamies par to, ka esmu glābis viņa dzīvību. Es uzsmaidīju, laipni raudzīdamies viņā, un māju ar roku, lai viņš nāk vēl tuvāk.
962 Beidzot viņš pienāca man pavisam tuvu klāt, tad atkal nometās ceļos, noskūpstīja zemi un piekļāva tai galvu, tad satvēra manu kāju un uzlika to sev uz galvas. Acīm redzot, viņš zvērēja, ka būs mans vergs uz mūžu. Es piecēlu viņu un visādi centos viņam parādīt, ka nav no manis jābaidās.
963 To padarījis, mans mežonis tuvojās man, smiedamies uzvaras priekā, un atdeva man zobenu ar visādiem žestiem, kurus nesapratu, nolikdams to līdz ar nogalinātā mežoņa galvu manā priekšā uz zemes. Bet visvairāk viņš bija pārsteigts par to, ka biju nogalinājis otro indiāni tik lielā attālumā.
964 Es to atļāvu, un viņš aizskrēja pie nošautā. Kādu brīdi viņš stāvēja, izbrīnā raudzīdamies uz mironi, grozīdams viņu uz vieniem un otriem sāniem, aplūkoja lodes radīto brūci, kas bija tieši krūtīs un kur bija caurums bez asinīm, jo sašautais, acīm redzot, bija nomiris no iekšējā asins izplūduma.
965 Viņš vienu nogalināto mežoni ievilka bedrē un apklāja to ar smiltīm un pēc tam apraka arī otro — abus viņš apbedīja ceturtdaļstundā. Tad aicināju viņu atkal sev līdzi un aizvedu nevis uz savu cietoksni, bet uz attālāko alu un neļāvu manam sapnim piepildīties — mežonis nemeklēja patvērumu manā birzī.
966 Alā iedevu viņam maizi, sauju rozīņu un padzirdināju ar ūdeni, kas viņam pēc skrējiena bija pārlieku vajadzīgs. Kad viņš bija atspirdzinājies, ar zīmēm aicināju viņu nogulties uz rīsu salmiem, kas bija apklāti ar segu. Tur es pats bieži mēdzu gulēt. Nabadziņš nogūlās un tūlīt aizmiga.
967 Viņam bija ļoti laipna seja, bez kādas mežonības vai niknuma izteiksmes, vīrišķīga — ar eiropieša maigumu un labsirdību, sevišķi kad viņš smaidīja. Viņam bija gari un melni mati, kas nebija sprogaini kā vilna, joti augsta un plata piere, ļoti dzīvas un skaidri mirdzošas acis.
968 Beidzot viņš savu seju cieši piespieda zemei tuvu pie manām kājām un uzlika manu kāju sev uz galvas, kā to jau bija darījis, pēc tam visādi centās man izrādīt savu padevību, palīdzību un gatavību man kalpot visu savu mūžu. Es daudz ko sapratu un rādīju viņam, ka esmu ar viņu ļoti apmierināts.
969 Vispirms viņam paskaidroju, ka viņa vārds būs P i e k t d i e n i s, jo šai dienā izglābu viņa dzīvību, — nosaucu viņu tā šīs dienas piemiņai. Tad liku viņam izrunāt vārdu «kungs» un liku saprast, ka tas ir mans vārds, iemācīju arī izrunāt «jā» un «nē» un saprast šo vārdu nozīmi.
970 Iedevu viņam arī plāceni, lai viņš darītu tāpat. Viņš to darīja un ar zīmēm rādīja, ka šāds ēdiens viņam ļoti garšo. Pavadīju ar viņu kopā visu nakti, bet, tiklīdz uzausa diena, rādīju viņam ar zīmēm man sekot un liku saprast, ka došu viņam apģērbu, par ko viņš ļoti priecājās, jo bija gluži kails.
971 Uzvedu viņu kalna virsotnē, lai pārliecinātos, vai viņa ienaidnieki aizbraukuši. Izvilcis tālskati, lūkojos uz to vietu, kur viņi vakar bija bijuši, bet šodien tur vairs nebija neviena, arī kanu laivas nozudušas. Skaidrs, ka mežoņi aizbraukuši, atstādami savus abus biedrus šeit, tos pat nemeklēdami.
972 Es pats paņēmu divas bises, un abi soļojām uz to vietu, kur bija dzīrojuši mežoņi, jo gribēju tagad iegūt par viņiem sīkākas ziņas. Kad nonācu krastā, asinis sastinga dzīslās un sirds pagura no briesmīgās ainas. Tiešām tā man šķita briesmīga, bet Piektdienis bija gluži vienaldzīgs.
973 Es liku viņam saprast, ka nogalināšu viņu, ja viņš man neklausīs. Kad viņš visu bija izdarījis, atgriezāmies mūsu pilī un tur apģērbu savu Piektdieni. Vispirms iedevu viņam audekla bikses, kuras atradu nabaga lielgabalnieka lādē kuģa vrakā. Mazliet pielabojot, tās viņam labi derēja.
974 Tiesa viņš sākumā drēbēs jutās ļoti neērti — sevišķi grūti viņam bija apģērbt bikses, bet piedurknes spieda viņam plecus un berza paduses. Vajadzēja tās pāršūt, jo viņš žēlojās, ka kamzoļa piedurknes darot viņam sāpes, bet vēlāk viņš pie apģērba pierada un jutās tajā ļoti labi.
975 Nākamajā dienā sāku domāt, kur viņu novietot, lai viņam būtu labi un arī es justos ērti. Uzstādīju mazu telti starp mana cietokšņa diviem vaļņiem — iekšējo un ārējo. Sai vietā atradās izeja no mana pagraba, izveidoju tur īstas dēļu durvis koka ietvarā, kas atvērās uz iekšpusi.
976 Naktī tās noslēdzu un kāpnes ievilku pie sevis, tā Piektdienis nevarēja iekļūt pie manis pār iekšējo valni un, ja arī būtu to mēģinājis, saceltu tādu troksni, ka mani atmodinātu. Biju pie pirmā vaļņa izveidojis nojumi no garām maikstīm, kas sedza manu telti un balstījās pret kalna nogāzi.
977 Ari visus ieročus es nakts laikā ienesu šaipus vaļņa. Bet visa šī piesardzība bija nevajadzīga, jo nevienam cilvēkam nav bijis tik uzticams, mīlas pilns un patiess kalps, kāds bija man Piektdienis, — bez dusmām, īgnuma un viltības, vienmēr pakalpīgs un laipns viņš mīlēja mani kā bērns savu tēvu.
978 Viņš nebija pamanījis, ka es tēmēju uz kazlēnu un to nošauju, bet atrāva vaļā savu kamzoli, lai pārbaudītu, vai viņš nav ievainots. Cik nopratu, Piektdienis domāja, ka gribu viņu nogalināt, jo viņš nokrita pie manām kājām un, apskaudams manus ceļus, kaut ko ilgi un nesaprotami runāja savā valodā.
979 Man izdevās drīz vien viņu pārliecināt, ka nedarīšu viņam neko ļaunu: satvēru viņa roku, smējos, parādīju nogalināto kazlēnu, rādīju ar zīmēm, lai viņš to man atnes, ko Piektdienis arī izdarīja. Kamēr viņš brīnījās un pētīja, kā dzīvnieks ir nogalināts, es atkal pielādēju savu bisi.
980 Gaļu izcepu, pakārdams to auklā virs ugunskura, kā to daudzus biju redzējis darām Anglijā. Vispirms ugunskuram abās pusēs zemē iedūru divas maikstis, tām šķērsām pāri uzliku trešo maiksti un pie šīs krusteniskās maiksts piesēju gaļas gabalu, un to grozīju, līdz tas izcepās.
981 Es viņam ļāvu noskatīties, kā iejaucu mīklu un izcepu maizi. īsā laikā Piektdienis visu šo darbu spēja veikt manā vietā. Tā kā man tagad bija jābaro divas mutes, tad vajadzēja paplašināt tīrumus un sēt vairāk graudu nekā līdz šim. Izvēlējos palielu zemes gabalu un sāku lo iežogot.
982 Piektdienis iemācījās diezgan labi runāt angliski un zināja visu to priekšmetu nosaukumus, kurus viņam pateicu, un arī visu to vietu nosaukumus, kurp viņu sūtīju, — viņš ļoti labprāt ar mani sarunājās. Tā varēju atkal nodarbināt savu mēli, kas patiesi ilgi bija atradusies bezdarbībā — bez valodas.
983 Biju viņam tik labi iemācījis angļu valodu, ka viņš spēja man atbildēt gandrīz uz visiem jautājumiem. Reiz vaicāju viņam, vai viņa cilts ir kādreiz uzvarējusi kaujā. Viņš pasmaidīja un atbildēja: Viņš ar to gribēja sacīt: — Mēs vienmēr esam kaujās labākie. Tad starp mums norisa šāda saruna: Kungs.
984 Kungs. Kā tad apkāva? Ja tava cilts viņus apkāva, kā tad tevi sagūstīja? Piektdienis. Viņi daudz vairāk kā mans cilts tai vietā, kur biju es. Viņi saķēra viens, divi, trīs un mani. Mans cilts sakāva viņus citā vietā, kur es nebiju. Mans cilts sagrāba viens, divi, trīs, daudz tūkstošus.
985 Arī citās vietās. Kungs. Vai arī tu biji šeit ar viņiem? Piektdienis. Jā, mans bija tur (norāda uz salas ziemeļrietumiem, kur, acīm redzot, sapulcējās viņa oilts). Sapratu, ka mans kalps Piektdienis bija agrāk kopā ar citiem mežoņiem ieradies salas tālākajā krastā un piedalījies cilvēkēdāju dzīrēs.
986 Viņš neprata pasacīt vārdu «divdesmit» angļu valodā, bet nolika divdesmit akmeņus rinda un lūdza tos saskaitīt. Es atstāstīju šo sarunu, jo tai sekoja citas. Vaicāju viņam, cik tālu atrodas mūsu sala no cietzemes un vai kanu laivas bieži neiet bojā, pārpeldot šo attālumu.
987 Sākumā domāju, ka Piektdienis runā par paisumu un bēgumu, kas maina straumi, bet vēlāk sapratu, ka to radīja varenās upes Orinoko uzplūdi un atplūdi, jo zināju, ka mana sala atradās iepretim šīs upes grīvai un zeme, kuru saskatīju ziemeļrietumos, bija lielā sala Trinidada upes grīvas ziemeļrietumos.
988 Jautāju Piektdienim, vai man būtu kāda iespēja nokļūt no šis salas līdz baltajiem cilvēkiem. Viņš atbildēja: Nesaprotu, ko viņš ar to gribēja sacīt, un lūdzu viņu paskaidrot, ko nozīmē «divās kanu laivās». Beidzot ar lielām grūtībām sapratu, ka viņš domā lielu kuģi, divu kanu laivu apjomā.
989 Kopš šī laika sāku atkal cerēt, ka agrāk vai vēlāk izdosies izrauties no šīs vietas un ka mans nabaga mežonis man palīdzēs. Šai ilgajā laikā, kuru Piektdienis pavadīja ar mani, kad viņš sāka ar mani sarunāties un mani saprast, es nepalaidu garām izdevību dot viņa dvēselei ticības pamatus.
990 Tad tuvojos jautājumam no citas puses un vaicāju, kas radījis jūru, zemi, pa kuru viņš staigā, kalnus un mežus. Viņš atbildēja: Viņš neko nevarēja pastāstīt par šo lielo būtni — vienīgi to, ka tas esot ļoti vecs. Jautāju, kāpēc tad visi viņu nepielūdz, ja viņš radījis visu.
991 Izrādījās, ka nebija viegli izskaidrot Piektdienim velna raksturu, daudz labāk viņš saprata dievu. Pati daba atbalstīja manus pierādījumus, ka jābūt lielajam pirmcēlonim, visu valdītajai varai, slepenam, vadošam viszinātājam spēkam, un ka pienākas godināt to, kas mūs un visus cilvēkus radījis.
992 Bet viņš nekādi nevarēja aptvert ļauno garu, ne viņa izcelšanos, ne būtību, ne raksturu, un vismazāk viņš spēja izprast sātana tieksmi darīt ļaunu un vilināt mūs rīkoties tāpat. Nabaga mežonis mani reiz tā samulsināja ar dabisku, vientiesīgu jautājumu, ka pat nezināju, ko viņam atbildēt.
993 Kad viņam stāstīju, ka velns ir dieva ienaidnieks cilvēku sirdīs un ar visu savu ļaunumu un veiklo viltību cenšas izputināt visvarenā labos nodomus un izpostīt Kristus valstību šai pasaulē, Piektdienis sacīja: Piektdienis turpināja: Es biju dīvaini pārsteigts par šo jautājumu.
994 Sākumā es nezināju, ko atbildēt, tāpēc izlikos, ka neesmu viņa jautājumu dzirdējis, un lūdzu to atkārtot. Bet viņš pārāk nopietni vēlējās dzirdēt atbildi un nebija aizmirsis savu jautājumu, tāpēc to atkārtoja savā lauzītajā valodā kā pirmoreiz. Tagad biju mazliet atģidies un teicu.
995 Šie vārdi Piektdieni neapmierināja, un viņš atkal man jautāja, atkārtojot manus vārdus: Kādu brīdi Piektdienis kļuva domīgs, tad sacīja ļoti aizkustināts: Tā viņš mani bezgala samulsināja un reizē pārliecināja, ka vienkāršas dabas dotas atziņas var novest līdz dieva izpratnei.
996 Novirzīju mūsu sarunu uz citiem jautājumiem, steigšus piecēlos, it kā man būtu jāaiziet, tad aizsūtīju viņu pēc kādas lietas, kas atradās attālāk no manas mītnes, un pats dedzīgi lūdzu dievu, lai viņš palīdzētu man atgriezt šo nabaga mežoni, stāvēdams klāt ar savu garu.
997 Tādā pateicīgā noskaņā aizritēja viss mans laiks, stundām ilgi sarunājos ar Piektdieni, un trīs gadus mēs kopā nodzīvojām pilnīgā un nevainojamā laimē, ja vien pilnīga laime ir iespējama zem saules. Vienmēr lasīdams svētos rakstus, cik labi spēdams iztulkoju arī Piektdienim visa lasītā nozīmi.
998 Bet visādi strīdi un nesaskaņas, un ienaids, kas bija radušies pasaulē reliģijas jautājumos, dažādas doktrīnas, baznīcu pārvaldes plāni mums šķita pilnīgi nenozīmīgi, un, manuprāt, arī pasaulei tie nebija vajadzīgi. Mums bija īstais vadonis uz debesīm, proti, dieva vārds.
999 Kad ar Piektdieni iepazinos tuvāk un viņš varēja saprast visu, ko viņam teicu, un arī pats veikli runāja lauzītā angļu valodā, es viņam pastāstīju savu dzīves stāstu un to, kā nokļuvu uz šīs salas, cik ilgi un kā šeit dzīvoju, atklāju viņam pulvera un ložu noslēpumu, iemācīju viņu šaut.
1000 Pastāstīju viņam arī par mūsu kuģa bojā eju un parādīju to vietu, kur bija gulējis kuģa vraks, kas tagad bija sašķīdis gabalos un aizskalots jūrā, parādīju viņam arī laivu, kurā mēs glābāmies un kuru nebiju varējis pakustināt ar visu savu spēku, bet tā bija gandrīz pavisam sabrukusi.
1001 Viņš paskaidroja, ka laivu krastā atdzinis nelabs laiks. Man šķita, ka kāds eiropiešu kuģis bija gājis bojā viņu piekrastē un ka laivu viļņi bija izsvieduši krastā. Taču biju tik apstulbis, ka nemaz neiedomājos, vai laivā nevarēja būt cilvēki no kuģa vraka, es tikai apvaicājos par laivas izskatu.
1002 Viņš uz pirkstiem saskaitīja septiņpadsmit. Jautāju, kas ar tiem. noticis, un viņš atbildēja: Manī radās nojauta, ka tie varētu būt vīri no kuģa, kas gāja bojā netālu no manas salas. Kad kuģis uzskrēja klintij un viņi redzēja, ka draud nāve, tie paglābās savā laivā un tajā nokļuva pie mežoņiem.
1003 Mežoņi atļaujot tiem dzīvot savrup un piegādājot uzturu. Vaicāju, kā tas varēja notikt, ka mežoņi viņus nenogalināja un neapēda. Viņš atbildēja: Es sapratu, ka bija noslēgts miers, tad Piektdienis piebilda: Tas nozimē, ka mežoņi apēd tikai tos cilvēkus, kas ar viņiem karo un kaujās saņemti gūstā.
1004 Vaicāju viņam, kas noticis. Redzēju, ka viņa sejā izpaužas ārkārtīgs prieks, viņa acis dzirkstīja un sejā parādījās neparasta ilgu izteiksme, it kā viņš vēlētos atkal būt savā zemē. Šis novērojums mani padarīja domīgu, un es vairs nebiju tik drošs par savu jauko draugu Piektdieni kā agrāk.
1005 Kamēr turpinājās mana greizsirdība, jūs varat saprast, ka es viņu katru dienu pārbaudīju, vai viņš neizrādīs kādu no tām jaunajām domām, kas, manuprāt, bija viņā pamodušās. Tomēr visi viņa vārdi bija tik patiesi un nevainīgi, ka neatradu viņā neko, kas varētu attaisnot manas aizdomas.
1006 Par spīti visām manām šaubām, viņš beidzot atkal ieguva manu nedalītu draudzību un pat nepamanīja, ka es par viņu šaubījos. Tāpēc nevarēju viņā saskatīt nekādu viltību. Kādu dienu atkal uzrāpāmies tai pašā kalnā, bet laiks bija apmācies, un mēs nevarējām saskatīt kontinentu.
1007 Viņš pasmaidīja un atbildēja, ka nevarot tik tālu aizpeldēt. Teicu, ka darināšu viņam kanu laivu. Viņš atbildēja, ka aizbraukšot tikai tad, ja es braukšot viņam līdzi. Viņš gribēja sacīt, ka pastāstīs viņiem, kā nogalināju viņa ienaidniekus un izglābu viņa dzīvību, un tā liks viņiem mani iemīlēt.
1008 Tā pēc dažām dienām es atkal atsāku šo sarunu un teicu Piektdienim, ka iedošu viņam laivu, kurā viņš varēs aizbraukt pie savas cilts, un aizvedu viņu pie savas pirmās laivas salas otrajā pusē. Izvilcis to no ūdens (es šo laivu vienmēr turēju iegremdētu ūdeni), parādīju viņam to.
1009 Abi iesēdāmies laivā. Izrādījās, ka Piektdienis prot ar to apbrīnojami labi rīkoties un spēja airēt gandrīz tikpat ātri kā es. Kad bijām iesēdušies laivā, jautāju viņam: Izdzirdējis šo jautājumu, viņš kjuva bēdīgs, laikam domādams, ka šī laiva ir pārāk maza tādam braucienam.
1010 Jautāju, kas viņam noticis. Viņš atjautāja: Atbildēju, ka neesmu nemaz uz viņu dusmīgs. īsi sakot, viņš nevēlējās aizbraukt pie savējiem bez manis. Viņš man ātri atbildēja: Es iesaucos: Un viņš atkal izskatījās samulsis, pieskrējis pie viena no saviem cirvjiem, paķēra to steidzīgi un iedeva man.
1011 Viņš atbildēja: Viņš strauji atbildēja: Viņš runāja nopietni, un es redzēju viņa acīs asaras: īsi sakot, sapratu, ka viņš man ir ļoti pieķēries un apņēmies mani neatstāt, un tāpēc viņam teicu, ko arī vēlāk atkārtoju, ka nekad neraidīšu viņu no sevis prom, ja viņš vēlas palikt pie manis.
1012 Tāpēc nekavēdamies sāku strādāt kopā ar Piektdieni — vispirms meklējām piemērotu milzīgu koku, ko varētu nocirst, lai izgatavotu lielu kanu laivu, un tad doties ceļā. Salā auga tik daudz koku, ka būtu varējis uzbūvēt veselu flotiliju, ne vien kanu laivas, bet īstus, lielus kuģus.
1013 Iemācīju Piektdieni ar mūsu cirvjiem aptēst šo laivu no ārpuses, un tā ieguva īstas laivas apveidu. Bet tikai divu nedēļu laikā mēs collu pēc collas uz lieliem bomjiem to piebīdījām pie ūdens. Bet, kad to nolaidām ūdenī, redzējām, ka tajā būtu viegli varējuši novietoties divdesmit vīru.
1014 Proti — gribēju laivai darināt buru un mastu, apgādāt to ar enkuru un tauvu. Mastu iegūt bija ļoti viegli: izmeklēju taisnu, jaunu ciedru, kas auga netālu, — ciedru vispār salā bija ļoti daudz. Pavēlēju Piektdienim to nocirst, attīrīt un aptēst, bet bura man bija jādarina pašam.
1015 Gandrīz divus mēnešus veicu šos pēdējos darbus, tas ir, pierīkoju laivai mastu un buras, bet izdarīju visu teicami: pagatavoju vēl nelielu štagu, tai pievienoju buru un priekšburu, kas palīdzēja mums pagriezt laivu pa vējam. Bet galvenais — piestiprināju stūri laivas pakaļgalā.
1016 Sakās manas gūstniecības divdesmit septītais gads, lai gan trīs pēdējie gadi būtu jāsvītro no šī skaita, jo Piektdienis manu dzīvi bija padarījis gluži citādu. Gada dienu, kad ierados šai salā, atzīmēju ar pateicību — kā agrāk. Mani radās liela cerība, ka varēšu drīz izkļūt brīvībā.
1017 Biju nešaubīgi pārliecināts, ka ši atbrīvošanās tuvojas un ka man vairs otru gadu šai salā nebūs jādzīvo. Tomēr saimniekoju tālāk: raku, dēstīju, iežogoju savus laukus, savācu un kaltēju vīnogas, darīju visu tā kā agrāk. Tuvojās lietus periods, ko parasti pavadīju mājās.
1018 Lai aizsargātu laivu pret lietu, apsedzām to ar bieziem zariem, kas to apklāja kā jumts. Tā gribējām sagaidīt novembri un decembri, kad biju nolēmis sākt savu ceļojumu. Kad iestājās sausais periods, ar jauko laiku atgriezās arī manas domas par braucienu. Katru dienu gatavojos cejojumam.
1019 Biju nolēmis pēc nedēļas vai divām atvērt doku un izlaist laivu jūrā. Kādu rītu, kad biju šādā veidā nodarbināts, pasaucu Piektdieni un aizsūtīju viņu uz krastu, lai viņš tur pameklētu kādu bruņurupuci, ko parasti noķērām vienreiz nedēļā un izlietojām gan viņa gaļu, gan olas.
1020 Pie sāniem piekāru sev lielo zobenu un iedevu Piektdienim viņa cirvi. Kad biju tā sagatavojies, paņēmu tālskati un uzkāpu pakalnā, lai izpētītu apkārtni. Ieskatījies tālskati, tūlīt ieraudzīju mežoņus — viņu skaits bija divdesmit viens, trīs gūstekņus un trīs kanu laivas.
1021 Pavēlēju viņam cieši turēties aiz manis, nekustēties, nešaut un nedarīt neko, iekams es to nepavēlu, aizliedzu viņam arī runāt. Labajā rokā turēju kompasu, jo bija jāmet jūdzi liels likums, lai apietu līci un tuvotos krastam pa mežu, un varētu šaut uz mežoņiem, viņu nepamanīts.
1022 Viņi taču bija nevainīgi, un viņu mežonīgās parašas bija viņu pašu nelaimīgais mantojums, tas bija lāsts, ka viņi līdz ar citām ciltīm šajā pasaules daļā dzīvoja tādā muļķībā, tādos mežonīgos netikumos, bet es taču nebiju aicināts būt par viņu soģi un augstākās taisnības sūtītu bendi.
1023 Visu to pārdomājot, nolēmu, ka tikai paslēpšos un tuvumā novērošu mežoņu necilvēciskās dzīrās un rīkošos tā, kā dievs man norādīs, bet, ja nekas mani neaicinās, tad neiejaukšos mežoņu dzīrās. Šādā apņēmībā iegāju mežā, Piektdienis sekoja cieši aiz manis — klusi un piesardzīgi.
1024 Piecdesmit jardus tālāk auga vēl viens koks, līdz kuram varēju nokļūt nepamanīts, jo viss apvidus bija apaudzis bieziem krūmiem, tad es atrastos pusšāviena attālumā no mežoņiem. Savaldīdams dusmas, kas manī trakoja, atkāpos divdesmit soļus, iegāju krūmos un pa tiem nokļuvu līdz nākamajam kokam.
1025 Tas auga pakalnā, un no turienes varēju visu skaidri pārskatīt astoņdesmit jardu atstatumā. Vairs ne mirkli nevarēju kavēties, jo deviņpadsmit mežoņu sēdēja, cieši saspiedušies, zemē, divi pārējie bija aizsūtīti nogalināt nabaga kristieti un atnest viņu gabalos sagraizītu pie ugunskura.
1026 Noliku vienu musketi un bisi zemē, to pašu darīja arī Piektdienis. Ar otru musketi tēmēju uz mežoņiem un pavēlēju viņam darīt tāpat. Vaicāju, vai viņš ir gatavs. Piektdienis tēmēja labāk nekā es: viņš nogalināja divus mežoņus un ievainoja trīs, es nogalināju vienu un ievainoju divus.
1027 Mežoņi briesmīgi izbijās. Visi ložu neskartie pielēca kājās, bet nezināja, kurp skriet, kur skatīties, jo nesaprata, no kurienes uzbruka nāve. Piektdienis mani cieši vēroja, lai redzētu, ko es darīšu. Pēc pirmā šāviena nosviedu musketi, paķēru medību bisi, Piektdienis darīja tāpat.
1028 Šoreiz šāvām no medību bisēm, kas bija pielādētas ar sīkām pistoles lodēm, rupjām skrotīm, tāpēc nošāvām tikai divus, bet tik daudzi bija ievainoti, ka tie skraidīja kliegdami un spiegdami — kā ārprātā, visi asiņaini, daudzi patiešām nopietni ievainoti, un vēl trīs pakrita, lai gan nebija nošauti.
1029 Tiklīdz manīju, ka mežoņi mani ieraudzījuši, es skaļi kliedzu un liku arī Piektdienim kliegt, un, skriedams, cik ātri vien spēju, — un tas nebija viegli, jo man bija smags apbruņojums, — tūlīt piesteidzos nabaga gūsteknim, kas, kā jau teicu, gulēja krastā starp ugunskuru un jūru.
1030 Viņš tūlīt mani saprata, paskrēja četrdesmit jardu uz priekšu, izšāva un, manuprāt, nogalināja viņus visus, jo tie sakrita kaudzē savā laivā. Bet divi no tiem atkal strauji piecēlās. Taču Piektdienis nogalināja divus no viņiem un ievainoja trešo tik smagi, ka tas nokrita laivas dibenā kā miris.
1031 Viņš uzbruka saviem slepkavām kā vētra un acumirklī divus sakapāja gabalos. Patiesību sakot, viss notiekošais mežoņus tā pārsteidza un viņi bija tā izbiedēti no mūsu šāvieniem, ka pakrita pārsteigumā un bailēs un viņiem nepietika vairs spēka aizbēgt, ne arī pretoties mūsu lodēm.
1032 Pasaucu Piektdieni un pavēlēju viņam aizskriet līdz kokam, no kura šāvām pirmoreiz, un paņemt bises, kas tur gulēja izšautas. Viņš to veica ļoti ātri, tad iedevu viņam savu musketi un pats nosēdos, lai pielādētu pārējos ieročus, pieteikdams, ka viņi var nākt pie manis, ja ieroči vajadzīgi.
1033 Tūlīt pārgriezu savītās niedres, ar kurām viņš bija sasiets, gribēju palīdzēt viņam piecelties, bet viņš nespēja ne stāvēt, ne runāt, tikai žēlabaini vaidēja, jo viņam vēl joprojām šķita, ka viņu atbrīvo, lai nogalinātu. Kad Piektdienis iekāpa laivā, liku viņam pateikt gūsteknim, ka tas atbrīvots.
1034 Tā bija mūsu laime, jo pēc pāris stundām sacēlās briesmīgs vējš, kad viņi varēja būt nobraukuši tikai ceturto daļu sava ceļa, un joprojām plosījās visu nakti no ziemeļrietumiem, tātad bija tiem pretvējš, un nebija ticams, ka mežoņu laiva būtu varējusi sasniegt viņu zemes krastu.
1035 Piektdienis bija tā nodarbināts ar savu tēvu, ka man sirds neatļāva viņu ne mirkli atraut projām. Tikai tad, kad man šķita, ka viņš varētu uz īsu brīdi no tēva atrauties, pasaucu viņu. Viņš atskrēja lēkādams un smiedamies un bezgala laimīgs. Jautāju viņam, vai viņš iedevis tēvam maizi.
1036 Vienā acumirklī viņš pazuda no manām acīm, lai gan saucu un aicināju viņu atpakaļ, tas nepalīdzēja — prom viņš bija. Pēc ceturtdaļstundas redzēju Piektdieni atgriežamies, tikai lēnākā gaitā, un, viņam tuvojoties, redzēju, ka viņa soļi nav vairs tik spriegi, jo viņš kaut ko turēja rokā.
1037 Arī es biju izslāpis un iedzēru malku ūdens. Šis ūdens atdeva dzīvības spēkus viņa tēvam vairāk nekā rums, ar ko biju viņu padzirdinājis, jo viņš bija gandrīz vai paģībis aiz slāpēm. Kad tēvs bija padzēries, jautāju Piektdienim, vai ūdens vēl palicis pāri. Viņš atbildēja, ka esot.
1038 Liku to iedot nabaga spānietim, kas bija tikpat izslāpis kā Piektdieņa tēvs, un liku aiznest tam arī maizi, jo spānietis arī bija vēl ļoti vārgs un atpūtās zaļā zālē koka paēnā. Arī viņa locekļi vēl bija stīvi un satūkuši no asajām saitēm, ar kurām mežoņi viņu bija sasējuši.
1039 Kad, pēdējo reizi pagriezis galvu, Piektdienis tēvu vairs neredzēja, viņš pielēca kājās un, ne vārda nesacījis, aizskrēja pie viņa tādā ātrumā, ka, likās, viņa kājas nepieskaras zemei, bet ieraudzīja, ka tēvs nolicies garšļaukus atpūtināt locekļus, un tūlīt atgriezās pie manis.
1040 Izgatavoju steigā kaut ko līdzīgu nestuvēm, uz tām noguldījām abus un kopā ar Piektdieni nesām uz mūsu mītni. Bet, kad aiznesām viņus līdz ārējam valnim, apstājāmies vēl lielākā neziņā nekā iepriekš, jo nekādi nevarējām abus pārnest pāri valnim un es negribēju šo nocietinājumu nojaukt.
1041 Teltī iekārtojām divas guļvietas no labiem rīsu salmiem, apklājām tās ar segām, uz kurām nogulties, un katrā gultā nolikām vēl otru segu, ar kuru apsegties. Tagad mana sala bija apdzīvota un es biju ieguvis sev daudz pavalstnieku. Vairākkārt līksmi iedomājos, ka patiesi līdzinos karalim.
1042 Katram manam pavalstniekam bija sava ticība: Piektdienis bija protestants, viņa tēvs bija pagāns un cilvēkēdājs, spānietis bija katolis. Tomēr es dāvāju sirdsapziņas brīvību savās domīnijās. Tiklīdz biju noguldījis abus vārgos izglābtos gūstekņus un devis tiem patvērumu, sāku domāt par viņu pārtiku.
1043 Vispirms pavēlēju Piektdienim atlasīt no mana ganāmpulka gadu vecu kazlēnu un to nogalināt. Tad atšķēlu tam gurnu, sagriezu smalkos gabalos un liku tos Piektdienim vārīt un sautēt. Patiesi ēdiens izdevās lielisks — gaļa un vira. To sagatavojām laukā, jo iekšpusē nededzināju uguni.
1044 Nākamajā dienā pavēlēju viņam aizbraukt un apbedīt mežoņu līķus, kas gulēja saulē un tagad jau droši vien smakoja. Pavēlēju viņam arī aprakt mežoņu dzīru drausmīgās atliekas, kuru bija diezgan daudz. Es pats to nespēju izdarīt, nē — man būtu bijis pretīgi skatīties, ja tās gadītos man cejā.
1045 Vecajam mežonim bija taisnībā, jo, kā vēlāk uzzināju, mežoņi nekad vairs neatgriezās šai salā, tik ļoti viņus iebiedēja četru izbēgušo stāsti (šķiet, viņi tomēr bija izglābušies, braukdami pa jūru), jo viņi ticēja, ka ikvienu, kas aizbrauks uz šo apburto salu, iznīcinās dievu uguns.
1046 Bet, kad kanu laivas vairs neparādījās, šīs baiļpilnās gaidas norima un es atkal atgriezos pie savām agrākajām domām — par ceļojumu uz kontinentu. Turklāt Piektdieņa tēvs man apsolīja, ka pilnīgi varu paļauties uz to, ka viņa cilts mani labi uzņemšot, ja es tur aizbraukšot.
1047 Taču, kad nopietni aprunājos ar spānieti, es sāku šaubīties, jo uzzināju, ka mežoņi tiešām devuši patvērumu vēl sešpadsmit spāniešiem un portugāļiem, kad tie no grimstoša kuģa paglābās laivā, un tie dzīvojot tur mierīgi, bet ciešot lielu trūkumu un bieži pat badojoties.
1048 Viņš atvedīšot man viņu parakstīto līgumu. Spānietis piebilda, ka viņš pirmais zvērēšot man, ka neatstās mani visu savu mūžu, ja es pats viņu neatbrīvošot. Viņš nostātos manā pusē un cīnītos līdz pēdējai asins lāsei, ja viņa tautieši man izrādītu kaut vismazāko neuzticību.
1049 Lai gan šis daudzums bija pietiekams man pašam, bet tas bija jau nepietiekams manai saimei, kas bija pieaugusi līdz četriem cilvēkiem, un man bija jāsaimnieko ļoti taupīgi. Vēl trūcīgāki mani graudu krājumi būtu bijuši viņa tautiešiem — sešpadsmit cilvēkiem, ja tie ierastos manā salā.
1050 Tad visi četri sākām rakt, cik mums to atļāva mūsu koka lāpstas. Un, lūk, mēneša laikā, kuram sekoja sējas laiks, bijām uzrakuši un apstrādājuši tik daudz zemes, ka varējām iesēt divdesmit divus bušeļus miežu un sešpadsmit krūkas rīsu, — tā bija visa sēkla, ko varējām atlicināt.
1051 Tai pašā laikā nemitīgi papildināju savu mazo ganāmpulku un pieradināju iespējami daudz kazu. Šādā nolūkā sūtīju Piektdieni un spānieti mežā vienu dienu, bet pats ar Piektdieni gāju otru dienu — un tā noķērām divdesmit jaunus kazlēnus, kurus uzaudzējām kopā ar pārējām kazām.
1052 To visu vajadzēja uzrakstīt un dot viņiem parakstīt. Kā viņi to izdarītu, ja tiem nebija ne spalvas, ne tintes, tas bija jautājums, uz kuru nepūlējāmies atbildēt. Saņēmuši šos norādījumus, spānietis un Piektdieņa vecais tēvs aizbrauca vienā no kanu laivām, kurās tie tika atvesti kā gūstekņi.
1053 Viņi aizbrauca ar labu ceļa vēju pilnā mēnesī, pēc mana aprēķina, oktobrī. Dienu pareizo rēķinu biju jau pazaudējis un nekādi nevarēju to atjaunot. Nebiju arī īsti pārliecināts, ka pareizi skaitu gadus, lai gan vēlāk, kad pārbaudīju savu rēķinu, redzēju, ka gadus esmu skaitījis pareizi.
1054 Tikko biju uzkāpis pakalna virsotnē, ieraudzīju kuģi. Tas stāvēja, noenkurojies ap sešas jūdzes no manas mītnes salas dienvidaustrumos, bet no krasta to šķīra tikai četrarpus jūdzes. Tas bija, acīm redzot, angļu kuģis un laiva — angļu barkass. Neprotu izteikt, kāds samulsums pārņēma manu dvēseli.
1055 Neaprakstāms prieks bija redzēt kuģi, kura komanda bija angļu jūrnieki, tātad mani draugi. Taču mani bija kādas slepenas šaubas — pats nezinu, no kurienes tās radās. Vispirms man šķita dīvaini, ko gan angļu kuģis meklē šajā vietā, kas atradās tik tālu no angļu kuģu tirdzniecības ceļiem.
1056 Ja nu kuģa ļaudis tiešām bija angļi, tad viņiem nebija nekas labs padomā, un labāk man bija turpināt savu vientuļo dzīvi nekā nokļūt zagļu un slepkavu rokās. Lai neviens cilvēks nenicina slepenos brīdinājumus un briesmu nojautas, kas kādreiz pamostas viņā un pat neliekas esam īstenas.
1057 No sirds vēlējos, kaut mans spānietis un vecais mežonis būtu šeit, kas šo nelieti būtu nobeiguši, vai arī es pats būtu piezadzies nepamanīts viņiem šāviena attālumā, tad būtu varējis izšaut uz ļaundariem, jo neredzēju, ka viņiem klāt šaujamie ieroči. Bet drīz manas domas ņēma citu virzienu.
1058 Novēroju, ka nekaunīgie jūrnieki, kas tik nekrietni izturējās pret trijiem vīriem, izklīda pa salu, it kā lai apskatītu apkārtni. Ievēroju arī, ka trim gūstekņiem arī bija dota brīvība iet, kurp viņi grib, bet tie visi apsēdās uz zemes ļoti domīgi un, acīm redzot, dziļā izmisumā.
1059 Šie ļaudis piestāja krastā paisuma laikā, un, kamēr viņi bezrūpīgi klaiņoja apkārt, apskatīdami salu, paisums bija pagājis un ūdens jau atplūdis, pamezdams viņu laivu sēklī. Viņi bija šai laivā atstājuši divus vīrus, kuri, kā vēlāk izrādījās, bija mazliet par daudz iedzēruši brendiju un aizmiguši.
1060 Zināju, ka laiva nokļūs ūdenī tikai pēc desmit stundām un tad jau būs tumšs. Tad man rastos iespēja piekļūt svešajiem tuvāk, novērot viņus un noklausīties viņu sarunās. Starplaikā sāku gatavoties kaujai, bet ar lielāku piesardzību, jo zināju, ka tagad sastapšos ar bīstamāku ienaidnieku nekā agrāk.
1061 Viņš atbildēja, ka nevarot, tik lielā attālumā viņus saskatīt, bet paklausīšot visām manām pavēlēm. Visi trīs labprāt man sekoja, un mēs iegājām mežā, kas mūs noslēpa ļaundaru acīm. Kapteinis apzvērēja ar visiem ticības zvērestiem, ka viņš paklausīšot šīm saprātīgajām prasībām.
1062 Viņam jāpateicoties man par savu dzīvību, un viņš to visu mūžu visiem apliecināšot. Viņš visādi apliecināja man savu pateicību, bet vēlējās, lai vadonis būtu es. Atbildēju, ka, manuprāt, mums jārīkojas noteikti. Vislabākā metode būtu piezagties dumpiniekiem miegā un tūlīt izšaut.
1063 Tomēr, redzēdams, ka kapteinis joprojām nevēlas izliet asinis, teicu, lai viņš ar saviem biedriem rīkojas tā, kā uzskata par vajadzīgu. Tā sarunājoties, dzirdējām, ka daži jūrnieki bija atmodušies, un drīz redzējām, ka divi pieceļas. Jautāju, vai tie ir dumpinieku vadoņi.
1064 Redzēdams viņus nākam, jūrnieks kaut ko uzsauca pārējiem, bet bija jau par vēlu — tai pašā brīdī abi izšāva. Kapteinis savu šāviņu gudri pietaupīja. Abi bija šāvuši labi — viens vīrs bija kritis, otrs smagi ievainots, bet ne miris. Viņš pielēca kājās un sauca pēc palīdzības.
1065 Kad jūrnieki redzēja, ka draud briesmas un pretošanās veltīga, viņi lūdza žēlastību. Kapteinis atbildēja, ka saudzēšot viņu dzīvību, ja viņi nožēlošot savu nodevību un zvērēšot būt viņam uzticīgi, palīdzēšot atgūt kuģi un aizvest to atpakaļ uz Jamaiku, no kurienes viņi brauca.
1066 So iemeslu dēļ mēs nevarot šādam baram uzbrukt, būdami tik nelielā skaitā. Kādu brīdi pārdomāju dzirdēto un atzinu, ka viņa vārdi ir ļoti saprātīgi, tāpēc vajadzēja kaut ko steidzīgi izdomāt, lai ievilinātu uz klāja palikušos jūrniekus slazdā un neatļautu tiem izkāpt krastā, kur tie mūs iznīcinātu.
1067 Kuģis stāvēja apmēram sešas jūdzes no krasta un tāpēc varējām vīrus laivā labi saskatīt, pat viņu sejas. Jūras straume bija viņu laivu aiznesusi mazliet uz austrumiem no vietas, kur tagad stāvēja pirmā laiva, un tie airēja gar krastu, lai piestātos tanī pašā vietā, kur sākumā tā bija piestājusies.
1068 Kapteinis ļoti baiļojās, ka viņi būs daudz spēcīgāki par mums. Es pasmaidīju un teicu viņam, ka cilvēki mūsu stāvoklī vairs nav bailēm pieietami. Ikviens iedomājamais stāvoklis būtu tomēr labāks par to, kurā mēs atrodamies, tāpēc jebkuras sekas — nāve vai dzīvība — varēja mums būt tikai atbrīve.
1069 Divus no tiem, par kuriem kapteinis nebija visai pārliecināts, aizsūtīju ar Piektdieni un vienu no atbrīvotajiem vīriem uz savu alu. Tā bija tik attālā vietā, ka tur neviens nevarētu viņus ne sadzirdēt, ne atrast, arī viņi paši nespētu atrast ceļu mežā, ja nejauši atbrīvotos.
1070 Viņi domāja, ka Piektdienis stāv sardzē pie alas ieejas. Citiem gūstekņiem klājās labāk — divus gan atstājām sasietus, jo kapteinis viņiem gluži nevarēja uzticēties, bet pārējos divus pieņēmu savā dienestā, kad kapteinis viņus ieteica, un tie svinīgi apsolījās dzīvot un mirt līdz ar mums.
1071 Kādu brīdi padomājuši, viņi sāka saukt no visa spēka, lai viņu biedri to sadzirdētu, bet veltīgi. Tad jūrnieki sastājās ciešā aplī un izšāva nelielu zalvi un atbalss noskanēja tālu mežos, bet arī tas nelīdzēja, jo gūstekņi alā to nesadzirdēja, mūsu gūstekņi gan dzirdēja, bet nedrīkstēja atbildēt.
1072 Tāpēc viņi atkal iegrūda laivu ūdenī un visi sakāpa iekšā. Kapteinis briesmīgi samulsa, jo saprata, ka tie atkal atgriezīsies uz kuģa un aizbrauks, uzskatīdami savus biedrus par bojā gājušiem. Tā viņš pazaudētu savu kuģi, kuru cerēja kopā ar mums atgūt. Bet drīz vien viņu izbiedēja vēl kas cits.
1073 Jūrnieki vēl nebija necik tālu pabraukuši, kad ieraudzījām, ka tie atkal tuvojas krastam. Šoreiz viņi bija nolēmuši izturēties citādi: atstāt trīs vīrus laivā, kamēr pārējie izkāps malā un meklēs salā savus biedrus. Tas mums sagādāja lielu vilšanos, jo tagad nezinājām, ko darīt.
1074 Septiņi vīri izkāpa krastā, tie trīs laivā atīrās tālāk un izmeta enkuru, lai viņus gaidītu, tāpēc mums nebija iespējams pārsteigt tos laivā. Krastā izkāpušie, cieši kopā turēdamies, sāka kāpt mazajā pakalnā, zem kura atradās mana mītne. Mēs viņus redzējām skaidri, lai gan viņi mūs nemanīja.
1075 Tad viņi padotos un mēs viņus pieveiktu bez asins izliešanas. Man šis priekšlikums patika, bet tad mums vajadzēja nokļūt viņiem tik tuvu, ka varētu uzbrukt, iekams viņi pielādētu savas bises. Bet tas nenotika, un mēs ilgu laiku gulējām klusi, nezinādami, ko tālāk darīt.
1076 Viņiem, šķiet, bija tik lielas bailes no briesmām, kas draudēja salā, ka tie nolēma atgriezties uz kuģa, atstāt savus pazudušos biedrus un turpināt ceļojumu kuģī. Tiklīdz ieraudzīju viņus ejam krasta virzienā, sapratu to, kas notika: tie atteikušies no meklēšanas un iet atpakaļ.
1077 Pavēlēju Piektdienim un kapteiņa palīgam steigties pie mazā līča rietumos — apmēram tajā vietā, kur izkāpa mežoņi, kad izglābu Piektdieni, — un, nonākot pie neliela pakalna ap pusjūdzi attālumā, saukt tik skaļi, cik vien iespējams, kamēr svešie jūrnieki viņus sadzirdēs.
1078 To tikai es vēlējos. Kamēr Piektdienis un kapteiņa palīgs izpildīja manas pavēles, es ar pārējiem nepamanīti pārkjuvām pāri līcim un pārsteidzām abus vīrus, no kuriem viens gulēja krastā un otrs sēdēja laivā. Matrozis, kas gulēja krastā, bija jau gandrīz aizsnaudies, bet grasījās pielēkt kājās.
1079 Šai laikā Piektdienis un kapteiņa palīgs tik veikli izpildīja savu uzdevumu, ka ievilināja dumpiniekus saukdami un aurodami no pakalna pakalnā, no meža mežā, līdz viņus pavisam nokausēja un atstāja tādā vietā, no kuras viņi varēja nokļūt līdz laivai, tikai tumsai iestājoties.
1080 Abi bija visai noguruši, kad atgriezās pie mums. Mums tagad bija jāgaida dumpinieki un jāuzbruk tiem tumsā. Tikai pēc vairākām stundām, kopš Piektdienis bija atnācis, viņi atgriezās pie savas laivas. Mēs jau iztālēm dzirdējām priekšējos nākam un saucam tos, kas gāja aizmugurē.
1081 Viņi atkal sāka saukt abus biedrus, atkārtodami vairākkārt viņu vārdus, bet atbildes nebija. Blāvajā tumsā varējām saskatīt, kā tie skraidīja, izmisumā rokas lauzīdami, dažbrīd atsēdās laivā, it kā lai atpūstos, tad atkal izkāpa krastā un staigāja šurp un turp — un tā neskaitāmas reizes.
1082 Sajuzdams, ka galvenais nelietis tagad būs viņa varā, kapteinis ar pūlēm savaldījās, lai neuzbruktu tūlīt, bet atļāva bocmanim tuvoties, līdz varēs skaidri saskatīt, jo līdz šim dzirdēja tikai nelieša balsi. Kad visi trīs pienāca vēl tuvāk, kapteinis un Piektdienis abi pielēca kājās un izšāva.
1083 Robinsons turpināja: Tad pats kapteinis skaļi iesaucās: Tie bija meli, jo Vils Atkinss bija pirmais, kas uzbruka kapteinim, kad izcēlās dumpis, apgājās ar viņu rupji — sasēja viņam rokas un visādi viņu lamāja. Kapteinis atbildēja, lai viņš padodas bez noteikumiem un lūdz gubernatora žēlastību.
1084 Aizsūtīju Robinsonu un vēl divus vīrus, un tie viņus visus sasēja, tad mana lielā piecdesmit vīru armija, kas patiesībā — kopā ar šiem trim — bija tikai astoņi vīri, ielenca viņus un sagrāba laivu. Tikai es pats un Piektdienis nerādījāmies gūstekņiem aiz valstiskiem apsvērumiem.
1085 Vispirms salabojām laivu, lai atgūtu kuģi. Kapteinis, kas tagad varēja pēc sirds patikas runāt ar dumpiniekiem, attēloja viņu zemsirdīgo izturēšanos pret viņu un tālākos ļaunos nodomus, kas varēja viņus beigās novest tikai nelaimē un izmisumā, un varbūt pat pie karātavām.
1086 Kad es viņu saucu no attāluma, viens no jūrniekiem teica kapteinim: Kapteinis atbildēja: Tas visus ļoti satrieca, jo viņi domāja, ka gubernators ir kaut kur tuvumā ar piecdesmit karavīriem. Kad kapteinis atnāca pie manis, pastāstīju viņam savu plānu, kā iegūt kuģi, un tas viņam šķita brīnišķīgs.
1087 Bet, lai mūsu nodoms sevišķi smalki un labi izdotos, teicu kapteinim, ka mums jāsadala gūstekņi — Atkinss un vēl divi lielākie ļaundari sasieti jāaizved uz alu, kur jau atradās pārējie gūstekņi. So uzdevumu uzticējām Piekldienim un diviem kapteiņa biedriem, ar kuriem viņš tika izsēdināts krastā.
1088 Ikviens var saprast, cik labprāt šādu priekšlikumu pieņēma cilvēki viņu stāvoklī. Viņi nokrita kapteiņa priekšā ceļos un apsolījās būt viņam uzticīgi līdz pēdējai asins lāsei pateicībā par savu dzīvību, sekot viņam līdz pasaules galam un visu mūžu uzskatīt par savu tēvu.
1089 Pats viņš ar savu palīgu un pieci pārējie iesēdās otrā laivā. Abas laivas piebrauca pie kuģa ļoti izdevīgā laikā — ap pusnakti. Tiklīdz viņi piestājās, kapteinis lika Robinsonam saukt no laivas, ka viņi atveduši ļaudis un laivu, bet ka ilgi tos meklējuši, un stāstīt vēl dažādas blēņas.
1090 Tikmēr laiva piestājās pie kuģa, kapteinis un viņa palīgs pirmie uzskrēja uz klāja un ar musketu laidēm notrieca otro kapteiņa palīgu un kuģa namdari, pārējie viņiem uzticīgi palīdzēja. Viņi sagūstīja visus vīrus, kas atradās uz klāja, un tad aizvēra lūkas, lai pārējie kuģa ļaudis nevarētu izkļūt.
1091 Tā kā bija paisums, tad kapteinis ar laivu bija atbraucis tieši līdz tai vietai, kur pirmoreiz piestājos ar saviem plostiem, — tieši pie manām durvīm. Es gandrīz zaudēju samaņu, jo tagad redzēju, ka mans glābiņš ir tuvu, visi šķēršļi novērsti un viss tagad viegli paveicams.
1092 Arī kapteinis bija no prieka tikpat satraukts kā es, bet viņam tas nebija tik negaidīti kā man. Viņš teica man daudz laipnu un maigu vārdu, lai es varētu saņemties un atgūt līdzsvaru, bet laimes vētra manās krūtīs bija tik liela, ka samulsināja man prātu un beidzot izlauzās asarās.
1093 Ja viņš tos ņemtu sev līdzi, tad tikai važās saslēgtus kā ļaundarus, kas jānodod liesai pirmajā angļu kolonijā, kur kuģis piestās. Redzēju, ka kapteinis bija ļoti norūpējies, Tad sacīju, ja viņš vēlas, es varētu panākt, ka abi šie jūrnieki paši lūgs, lai viņš tos atstāj uz šīs salas.
1094 Apsolīju viņiem atstāt dažas bises un munīciju un dot norādījumus, kā viņi varētu šeit diezgan labi dzīvot. Pēc tam sāku gatavoties aizbraukšanai, teicu kapteinim, ka visu nakti kravāšos, bet lai viņš dodas uz kuģa un tur visu sakārto, un otrajā dienā atsūta man pakaļ laivu.
1095 Pavēlēju viņam nogalināto dumpinieku kapteini pakārt pie rājas, lai to redz salā palikušie. Kad kapteinis aizbrauca, liku ataicināt šos vīrus un nopietni ar viņiem sarunājos. Teicu, ka, manuprāt, viņi pareizi izvēlējušies, jo, aizbraucot līdzi kapteinim, viņi Anglijā tiktu pakārti.
1096 Kad iestājās paisums, kapteinis sūtīja laivu aizvest salā palikušajiem apsolītās mantas un tām pievienoja pēc mana lūguma vēl viņu pašu lādes un drēbes, ko viņi ar lielu pateicību pieņēma. Es arī viņus uzmundrināju, teikdams, ka, satiekot ceļā kādu kuģi, neaizmirsīšu to atsūtīt pie viņiem.
1097 Atvadījies no salas, paņēmu līdzi uz kuģa atmiņai savu lielo cepuri, darinātu no kazas ādas, saulessargu un vienu no maniem papagaiļiem. Neaizmiršu arī paņemt līdzi naudu, ko esmu savā stāstā agrāk pieminējis un kas tik ilgi bija gulējusi nelietota, ka bija gluži apsūbējusi un sarūsējusi.
1098 Kuģa kapteinis, kuru tik laimīgi izglābu līdz ar kuģi un kravu, pastāstīja tik labi kuģa īpašniekam, kā biju izglābis kuģa ļaužu dzīvību un pašu kuģi, ka viņš un vēl citi ieinteresētie tirgotāji ataicināja mani pie sevis, izteica glaimojošu pateicību un uzdāvināja 200 mārciņu sterliņu.
1099 Iebraucis Lisabonā, noskaidroju sev par lielu prieku, ka mans vecais draugs, tā kuģa kapteinis, kas mani uzņēma pie Āfrikas krastiem, ir dzīvs. Viņš tagad bija kļuvis ļoti vecs un vairs nebrauca jūrā, uzticējis kuģi savam dēlam, kas arī vairs nebija jauns, bet joprojām tirgojās ar Brazīliju.
1100 Vecais vīrs atbildēja, ka deviņus gadus neesot bijis Brazīlijā, bet, kad pēdējo reizi tur bijis, mans partneris bijis dzīvs, taču cilvēki, kam biju uzticējis pārzināt savu plantāciju, abi esot miruši. Tomēr viņš domājot, ka es varot visu uzzināt par savu plantāciju un tās uzlaboto saimniecību.
1101 Viņš esot pārliecināts, ka tie ne vien palīdzēšot man atgūt manu īpašumu, bet arī paši izmaksāšot man diezgan lielu naudas summu, kas iegūta, kamēr viņu tēvi bija mani pilnvarotie un plantācija vēl nebija sadalīta, kas, cik viņš atminoties, noticis pirms divdesmit gadiem.
1102 Viņš gan esot reģistrējis manu testamentu un pieteicis savas prasības. Ja viņš būtu varējis pierādīt, ka esmu miris vai dzīvs, tad viņš skaitītos mans pilnvarotais un būtu varējis pārņemt ingenio (kā tur sauc cukura rūpnīcu) vai arī pavēlējis to darīt savam dēlam, kas tagad dzīvojot Brazīlijā.
1103 Pēc dažām dienām mans vecais draugs uzrādīja man norēķinus par plantācijas ienākumiem pirmajos sešos gados, kurus bija parakstījuši mans partneris un tirgotāji pilnvarotie, un ienākumi bija uzrādīti precēs: tabakas saiņi, cukura kastes, rums, melase, ko dod cukura ražošana.
1104 Vecais virs parādīja man, ka viņš ir man parādā četri simti septiņdesmit moidoru, bez tam sešdesmit kastes cukura, piecpadsmit dubultsaiņus tabakas, kas gāja bojā līdz ar viņa kuģi. Sis kuģis nogrimis, braukdams uz Lisabonu, pēc vienpadsmit gadiem, kopš biju atstājis Brazīliju.
1105 To teicis, viņš izvilka vecu maku un atdeva man simt sešdesmit portugāļu zelta moidoru, parādīja man dokumentus, ka viņam pieder kuģis, kurā viņa dēls brauca uz Brazīliju: viņam viena ceturtdaļa un dēlam otra ceturtdaļa. Šos dokumentus viņš gribēja atstāt man kā ķīlu par savu atlikušo parādu.
1106 Mani pārāk dziļi aizkustināja vecā vīra godīgums un laipnība, lai es šos dokumentus varētu pieņemt. Atcerējos visu, ko viņš manā labā bija darījis, kā izglābis mani jūrā, cik augstsirdīgi pret mani izturējies un cik īstens draugs viņš man bija tagad, un ar pūlēm apvaldīju asaras.
1107 Ja man naudas vajadzēs, tad esmu pārliecināts, ka viņš, kā jau godīgs cilvēks, man to izmaksās, bet, ja nevajadzēs un es atgūšu savu plantāciju, tad neprasīšu no viņa vairs ne penija. Pēc tam vecais vīrs gribēja mani pamācīt, kādā veidā pieprasāmas tiesības uz plantāciju.
1108 Zinādams, ka Taho upē pie Lisabonas stāv kuģi, kas gatavojas braukt uz Brazīliju, viņš ieteica ierakstīt manu vārdu oficiālajā grāmatā un pats ar savu parakstu un zvērestu apliecināja, ka esmu dzīvs un tā pati persona, kas kādreiz nopirkusi šo zemi un izveidojusi uz tās plantāciju.
1109 Treškārt, Sv. Augustīna klostera priekšnieka atskaite, kurš bija saņēmis ienākumus par četrpadsmit gadiem, — viņš vairs nevarēja atdot naudu, kas bija iztērēta slimnīcai, bet godīgi paskaidroja, ka viņam vēl palikuši neizdoti astoņsimt septiņdesmit divi moidori, kurus viņš atzīstot par manu īpašumu.
1110 Viņš paskaidroja, ka esot tik daudz reižu noskaitījis Ave Maria, lai pateiktos svētajai jaunavai par to, ka esmu dzīvs, un ielūdza mani kvēliem vārdiem aizbraukt uz Brazīliju un pārņemt savas plantācijas vadību, bet pagaidām lai es dodot viņam norādījumus, kā rīkoties, ja pats tur neaizbraukšot.
1111 Kā dāvanu viņš man bija atsūtījis septiņas labas leopardu ādas, ko viņam kāds kuģis atvedis no Āfrikas, un šim kuģim brauciens bija bijis veiksmīgāks nekā tam, kurā braucu es. Viņš atsūtīja man arī piecas kastes ar lieliskiem saldumiem un simt gabalu neizkalta zelta, mazliet mazākus kā moidori.
1112 Tagad varēju patiesi sacīt, ka Ijaba mūža gals bija labāks nekā sākums. Neiespēju aprakstīt, kā sita mana sirds, kad ieraudzīju visu savu bagātību. Visi Brazīlijas kuģi brauc flotēs — tie paši kuģi, kas atveda man vēstules, atveda ari preces, tās jau bija izkrautas ostā.
1113 Es nobālēju, un man kļuva nelabi, un, ja vecais vīrs man steidzīgi neatnestu sirds līdzekli, man šķiet, ka no pēkšņā prieka es būtu nomiris uz vietas. Vairākas stundas biju gluži slims, līdz atsauca ārstu un, uzzinājis manas slimības īstos iemeslus, viņš lika man nolaist asinis.
1114 Tā es atmaksāju savam vecajam draugam. Tagad man bija jāpārdomā, ko darīt tālāk, kā rīkoties ar muižu, ko liktenis bija licis manās rokās. Patiesi — man tagad bija daudz vairāk rūpju nekā manā mierīgajā dzīvē uz salas, kad vēlējos tikai to, kas man bija, un kad man bija tikai pats nepieciešamākais.
1115 Man nebija vairs alas, kur noslēpt naudu, vai kādas vietas, kur tā varētu glabāties bez atslēgas, līdz sāktu rūsēt un apsūbēt, jo neviens tai nepieskartos. Gluži otrādi, nezināju, kur to nolikt, kam to uzticēt. Mans vecais draugs kapteinis bija godīgs, un tikai uz viņu varēju pajauties.
1116 Manas intereses Brazīlijā aicināja mani turp, bet nesapratu, kā lai dodos projām, iekams neesmu nokārtojis savas darīšanas un atstājis savu kapitālu drošās rokās. Sākumā domāju par savu seno draugu — atraitni, kuras godīgumu pazinu, bet viņa bija jau gados un nabaga, un varbūt viņai bija parādi.
1117 Vispirms palūdzu kādu Lisabonas tirgotāju aizrakstīt savam aģentam Londonā, kuram ne vien jāizsniedz viņai čeks par simt mārciņām, bet pašam viņa jāsameklē un jānodod tieši šī nauda no manis un jāaprunājas ar viņu, mierinot, ka vienmēr viņai palīdzēšu, kamēr būšu dzīvs.
1118 Lai gan biju pieradis pie jūras, tomēr sajutu dīvainu nepatiku šoreiz braukt uz Angliju pa jūru, un, lai gan nespēju to izskaidrot, šī nepatika tā pieauga, ka, vienreiz jau aizsūtījis savu bagāžu uz kuģa, pārdomāju un paņēmu to atpakaļ. Tā rīkojos ne vienu, bet divas trīs reizes.
1119 Es nolīgu kādu angļu jūrnieku, lai tas ceļotu man līdzi kā kalpotājs, kaut gan mani pavadīja arī Piektdienis, bet tam Eiropas dzīve bija pārāk sveša, lai viņš varētu izpildīt mana kalpotāja vietu ceļojumā. Tādā sastāvā atstājām Lisabonu — bijām ar visu apgādāts, labi apbruņots jātnieku pulks.
1120 Šķita nepatīkami un dīvaini, ka pirms desmit dienām, kad izjājam no Vecās Kastīlijas, laiks bija ne tikai silts, bet pat ļoti karsts, turpretim tagad no Pireneju kalniem pūta skaudrs, neganti auksts vējš, kas bija neizturams, stindzināja mums roku un kāju pirkstus, draudēdams tos apsaldēt.
1121 Mēs palikām Pamplonā divdesmit dienas, tad (redzot, ka ziema tuvojas un laiks neuzlabosies, jo tā bija visbargākā ziema Eiropā, kādu cilvēki atceras piedzīvojuši) es ieteicu, ka mums visiem vajadzētu doties uz Fontarābiju un no turienes ar kuģi aizbraukt uz Bordo, kas būtu īss ceļojums.
1122 Mēs pasaucām šo pavadoni, kas apņēmās aizvest mūs pa šo pašu ceļu, sniega neapdraudētus, ja vien esam pietiekami apbruņoti, lai aizsargātos pret plēsīgiem zvēriem, jo dziļajos sniegos bieži kalnu pakājēs parādoties vilki, kas izkāmējuši meklējot barību, kad zemi apsedzis sniegs.
1123 Patiesi biju pārsteigts, kad viņš gāja, nevis uz priekšu, bet devās divdesmit jūdžu atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru ieradāmies no Madrides, kad, pārgājuši divas upes un iegriezušies līdzenumā, atkal atradāmies siltā klimatā, kur daba bija patīkama un sniega neredzējām.
1124 Apmēram divas stundas, pirms iestājās tumsa, kad pavadonis bija tālu priekšā — tikko saredzams, no aizas blakus biezam mežam izlēca trīs briesmīgi vilki un aiz viņiem — lācis. Divi vilki uzbruka pavadonim, un, ja būtu atradies vēl tālāk no mums, zvēri viņu aprītu, iekams mēs piesteigtos palīgā.
1125 Man blakus jāja Piektdienis, pavēlēju viņam jāt un pārliecināties, kas notiek. Ieraudzījis apdraudēto vīru, Piektdienis tikpat skaļi iesaucās: — Kungs, kungs! — tomēr drošsirdīgi pieauļoja klāt nabaga pavadonim un ar savu pistoli iešāva lodi pierē vilkam, kas viņu apdraudēja.
1126 Tā bija pavadoņa laime, ka viņam piesteidzās palīgā tieši mans Piektdienis, jo viņš bija pieradis pie vilkiem savā dzimtenē, no tiem nebaidījās, bet, piejājis tuvu klāt, zvēru nošāva, kamēr ikviens cits no mums, izšāvis no lielāka attāluma, varbūt netrāpītu vilkam vai sašautu pašu pavadoni.
1127 Bet pat drosmīgāks cilvēks nekā es būtu izbijies, un arī mēs visi satrūkāmies, kad pēc Piektdieņa pistoles šāviena izdzirdējām drausmīgas vilku gaudas, kas, atbalsojoties kalnos, radīja tādu iespaidu, it kā vilku tur būtu bezgala daudz, un varbūt viņu arī bija daudz vairāk nekā uzbrucēju.
1128 Piejājuši pie koka, ieraudzījām Piektdieni stāvam kāda liela zara tievajā galā, un lācis bija jau aizgājis līdz zara vidum. Piektdienis vairs nelēkāja un nekustināja zaru, un lācis, it kā sapratis sacīto, mazliet pagāja uz priekšu, tad Piektdienis atkal sāka lēkāt, un lācis atkal apstājās.
1129 Bet Piektdienis mūsu neziņu drīz izgaisināja. Redzēdams, ka lācis tik cieši turas pie zara un nenāk tālāk, Piektdienis izsaucās: Viņš aizsojoja līdz zara tievajam galam, kas saliecās zem viņa smaguma, lēnām nolaidās no tā un nolēca zemē, tad aizskrēja līdz savai bisei, pacēla to un apstājās.
1130 Notikums mūs ļoti izklaidēja, kaut gan atradāmies visai mežonīgā vietā un mūsu pavadonis bija smagi ievainots. Nezinājām, ko darīt. Vilku gaudošana vēl skanēja man ausīs, un patiesi, atskaitot zvēru rēcienus, ko kādreiz dzirdēju Āfrikas naktīs, nekad neesmu dzirdējis neko šausmīgāku.
1131 Šie apstākļi un nakts tuvošanās lika mums doties tālāk, citādi mēs būtu paklausījuši Piektdieņa lūgumam un noplēsuši milzīgajam lācim ādu, kas tiešām bija vērta, lai to saglabātu. Bet mums vēl bija jānojāj deviņas jūdzes, un pavadonis mūs steidzināja, tāpēc atstājām lāci un turpinājām ceļu.
1132 Mūsu pavadonis teica, ka mums vēl jātiekot cauri kādai bīstamai vietai, kur noteikti satiksim vilkus, ja tie vēl klaiņo šajā novadā. Tā bija maza pļava, kuru no visām pusēm ietvēra meži, un mums bija jājāj pa garu, šauru taku, lai no meža izkļūtu līdz sādžai, kur varēsim pārnakšņot.
1133 Pusstundu pirms saules rieta iekļuvām mežā un īsi pēc saules rieta izjājām līdzenumā. Pirmajā mežā neko nesastapām, tikai mazajā pļavā meža vidū, apmēram simt asu garā, ieraudzījām piecus lielus vilkus citu pēc cita lielā ātrumā pārskrejam lakai, it kā tie dzītos pakaļ kādam laupījumam.
1134 Turējām ieročus gatavībā un modri vērojām apkārtni, bet vilkus vairs neredzējām, līdz pēc pusotrām jūdzēm no meža izjājām līdzenumā. Tur tiešām mums bija iemesls būt modriem, jo pirmais, ko ieraudzījām, bija vilku saplosīts zirgs, un kādi divpadsmit zvēru vēl plēsās ap tā kauliem.
1135 Tie, kas šaus pirmie, lai pielādē otrreiz bises, bet stāv gatavībā ar pistolēm. Šādā veidā varējām izšaut sešas zalves, sadalījušies divos pulkos. Katrs bijām apbruņoti ar bisi un divām pistolēm. Bet tas izrādījās nevajadzīgi, jo pēc pirmās zalves vilki apstājās, trokšņa un uguns izbiedēti.
1136 Redzēju, ka vilki apstājās, bet vēl neatkāpās. Tad atcerējos pēc nostāstiem, ka vismežonīgākie zvēri baidās cilvēka balss, un pavēlēju mums visiem reizē kliegt, cik vien skaļi varējām, un tiešām stāsti izrādījās patiesi — pēc mūsu kliedziena vilki apgriezās un sāka atkāpties.
1137 Bet bijām ļoti pārsteigti, kad tur, kur sākās meža stiga, ieraudzījām nepārskatāmu vilku baru. Pēkšņi uz kādas citas meža takas dzirdējām šāviena troksni un, paskatījušies turp, ieraudzījām vēja ātrumā auļojošu apseglotu zirgu ar plīvojošām pavadām, kam pakaļ dzinās septiņpadsmit vilki.
1138 Zirgs gan bija tiem tālu priekšā, bet šaubījāmies, vai tas spēs šādu ātrumu izturēt, un mums šķita, ka vilki beidzot viņu panāks. Un, domājams, tā arī notika. Aizgājuši līdz takai, no kuras izauļoja zirgs, ieraudzījām briesmīgu ainu: kādu citu beigtu zirgu un divus vilku saplosītus cilvēku līķus.
1139 Viens no šiem cilvēkiem laikam bija šāvis, jo viņam blakus gulēja tikko izšauta bise, bet viņa galva un ķermeņa augšējā daļa jau bija apēsta. Šī aina iedvesa mums šausmas, un nezinājām, kurp tālāk doties, bet vilki drīz mums lika izšķirties, ko darīt, jo ielenca mūs, cerēdami uz jaunu laupījumu.
1140 Mums par laimi, mazliet sānis takai gulēja daži milzīgi koki, nocirsti pagājušajā vasarā un te atstāti, lai vēlāk tos varētu aizvest. Aizvedu savu mazo pulku pie šiem kokiem, nokāpām no zirgiem un sastājāmies aiz viena garā koka kā aiz brustvera trīsstūrī, ieslēgdami zirgus vidū.
1141 Es negribēju pārsteidzīgi iztērēt šāviņus un tāpēc pasaucu savu otro kalpotāju — nevis Piektdieni, jo tas jau darbojās citur; viņš neiedomājami veikli atkal pielādēja manu un savu bisi. Tātad iedevu otrajam kalpotājam pulvera ragu un pavēlēju viņam izbērt pulveri visgarām koka stumbram.
1142 Viņš to izdarīja un tikko paspēja atlēkt atpakaļ, jo vilki jau atkal mums uzbruka pāri nobērtai pulvera taciņai. Tad, izšķildams dzirkstis no kramenīcas, pulveri aizdedzināju. Vilki uz stumbra apdega, bet seši vai septiņi nogāzās vai nolēca mūsu pusē, izbijušies no stiprās uguns.
1143 Mēs tos tūlīt nobeidzām, bet pārējie bija tā pārbijušies no liesmām, kas nakts tumsā izskatījās sevišķi drausmas, ka atrāvās mazliet atpakaļ. Tad pavēlēju izšaut pistoļu pēdējo zalvi, pēc tam visiem skaļi kliegt. Tad vilki pagriezās un aizbēga, uz zemes vārtījās tikai divdesmit ievainotie plēsoņas.
1144 Kad kaujaslauks bija notīrīts, mēs devāmies atkal uz priekšu, jo mums vēl bija jānojāj kādas trīs jūdzes. Ceļā vairākkārt dzirdējām plēsoņas kaucam un rejam mežos, un dažreiz mums šķita, ka saskatījām arī viņus pašus, bet sniegs žilbināja acis, un nebijām gluži pārliecināti, vai redzam pareizi.
1145 Nākamajā rītā mūsu pavadonis jutās tik slikti un viņa locekļi tā satūka no vilku kodumiem, ka viņš nespēja ceļu turpināt un mums bija jāpieņem cits pavadonis. Ar jauno pavadoni nokļuvām līdz Tulūzai, kur laiks bija silts, apkārtne skaista un auglīga, nebija vairs ne sniega, ne vilku.
1146 Par mūsu ceļojumu cauri Francijai neko sevišķu nevaru pastāstīt, jo citi ceļotāji to jau pastāstījuši labāk, nekā spētu es. No Tulūzas aizbraucu uz Parīzi, tur neuzkavēdamies, nokļuvu līdz Kalē un laimīgi izkāpu krastā Duvrā 14. janvārī, veicis savu ceļojumu bargā, aukstā ziemā.
1147 Tagad biju nonācis pie savu ceļojumu mērķa un drīz varēju pārvaldīt visu savu bagātību, jo manis atvestos vērtspapīrus man apmaksāja skaidrā naudā. Mans galvenais palīgs un padomdevējs bija labā, vecā atraitne, kas pateicībā par atsūtīto naudu nežēloja ne pūļu, ne rūpju manis labā.
1148 Lasītāji varētu domāt, ka, sasniedzis tādu labklājību, es vairs nevēlēšos doties dažādās iespējamās briesmās, un tā tas tiešām būtu bijis, ja apstākļi man palīdzētu, bet es biju pieradis pie klaiņotāja dzīves, man nebija ne ģimenes, ne daudz radu. Lai gan biju bagāts, arī paziņu man nebija daudz.
1149 Arī es pats zināmā mērā labāk iekārtoju savu dzīvi Anglijā, galvenais — apprecējos diezgan laimīgi un visai izdevīgi, un šai laulībā man piedzima trīs bērni — divi dēli un viena meita. Visas laimīgās ģimenes ir līdzīgas cita citai, katra nelaimīgā ģimene ir nelaimīga savā veidā.
1150 Un, atceroties šo brīdi, Stepanam Arkadjičam, kā tas bieži notiek, mocošs likās nevis pats notikums, bet gan atbilde, kādu viņš bija devis uz šiem sievas vārdiem. Ar viņu šai mirklī notika tas, kas notiek ar cilvēkiem, kad tos negaidot pieķer kādā pārāk apkaunojošā nedarbā.
1151 Viņš nedomāja sākt tagad nožēlot, ka, būdams trīsdesmit četrus gadus vecs, glīts un iemīlīgs cilvēks, nav vairs iemīlējies savā sievā, piecu dzīvu un divu mirušu bērnu mātē, tikai gadu jaunākā par viņu. Viņš nožēloja tikai to, ka nav pratis pietiekami labi slēpt no sievas savu sakaru.
1152 Viņa bija apmierināta, laimīga ar saviem bērniem, es viņu netraucēju nevienā lietā, ļāvu noņemties ar bērniem, ar saimniecību, kā vien viņai patika. Tiesa, nav labi, ka viņa bija audzinātāja mūsu mājā. Tas nav labi! Ir kaut kas triviāls, banāls, ja lakstojas ar paša bērnu audzinātāju.
1153 Viena bija ļoti nepatīkama — no tirgoņa, kas gribēja pirkt mežu sievas muižā. Šis mežs bija neatliekami jāpārdod, bet tagad, lidz salabšanai ar sievu, par pārdošanu nevarēja būt ne runas. Visnetīkamākais tomēr bija tas, ka gaidarnajā salabšanā ar sievu tagad jaucās klāt naudas intereses.
1154 Pabeidzis lasīt vēstules, Stepans Arkadjičs piebīdīja sev tuvāk no iestādes atsūtītos papīrus, ātri pāršķirstīja divas lietas, ar lielu zīmuli izdarīja dažas atzīmes un, pastūmis nost papīrus, ķērās pie kafijas; dzerdams kafiju, viņš atlocīja vēl nenožuvušo rīta laikrakstu un sāka to lasīt.
1155 Ja arī bija iemesls, kādēļ viņš ieskatīja par labāku liberālo virzienu, nevis konservatīvo, kaut gan arī pie tā turējās daudzi no viņa aprindām, tad tas nenotika vis tālab, ka viņš atzītu liberālo virzienu par prātīgāku, bet gan tādēļ, ka tas bija vairāk piemērots viņa dzīves veidam.
1156 Stepans Arkadjičs apzinājās, ka zēnu mīl mazāk, un vienmēr pret visiem saviem bērniem centās izturēties vienādi; taču zēns šo cenšanos juta un neatbildēja ar smaidu tēva saltajam smaidam. Stepans Arkadjičs nopūtās. «Tātad atkal visu nakti nav varējusi iemigt,» viņš nodomāja.
1157 Un iekšējā balss sacīja, ka nevajag iet, ka nekas cits kā meli te nevar būt, ka izlabot un salāpīt viņu attiecības nav iespējams, tāpēc ka nav iespējams padarīt sievu atkal pievilcīgu un iemīlamu, tāpat kā nav iespējams viņu, Stepanu Arkadjiču, padarīt par veci, kas dzīvotu bez mīlas.
1158 Viņa nolaida acis un klausījās, gaidot, ko viņš teiks, it kā lūgdama vīru, lai tas viņu pārliecina, ka nekas nav noticis. Viņa gribēja iet projām, bet sagrīļojās un satvēra krēsla atzveltni, lai atbalstītos. Stepana Arkadjiča seja kļuva platāka, lūpas pietūka, acis pieplūda asarām.
1159 Viņa apsēdās. Viņš dzirdēja tās smago un skaņo elpu, un viņam bija neizsakāmi žēl sievas. Viņa vairākkārt gribēja sākt runāt, bet nespēja. Viņš gaidīja. Viņa tam pateica «tu», un viņš ar pateicību uzlūkoja sievu un sakustējās, lai satvertu tās roku, bet viņa ar riebumu atvairījās.
1160 Tai brīdī otrā istabā, laikam pakritis, iebrēcās bērns; Darja Aleksandrovna ieklausījās, un viņas vaigs pēkšņi atmaiga. Redzams, bija jāpaiet dažām sekundēm, kamēr viņa attapās, it kā tā neapjēgtu, kur atrodas un kas tai jādara, tad viņa, aši piecēlusies, devās uz durvīm.
1161 Sekretārs jautri un ar cieņu, tāpat kā visi Stepanam Arkadjičam padotajā iestādē, pienāca ar papīriem un sacīja tai familiāri liberālajā tonī, kādu bija ieaudzinājis Stepans Arkadjičs: Pulkstenis vēl nebija divi, kad iestādes sēžu zāles lielās, stiklotās durvis pēkšņi atvērās un kāds pa tām ienāca.
1162 Kad lieta bija izlasīta, Stepans Arkadjičs piecēlās, izstaipījās un, sekodams liberālajam laika garam, turpat sēžu zālē jau izņēma papirosu, un devās uz savu kabinetu. Divi viņa biedri, šās iestādes vecais pīlārs Nikitins un kambarjunkurs Griņevičs, izgāja no zāles ar viņu kopā.
1163 Levins nebija apkaunojošais «tu», bet Oblonskis ar savu taktu nojauta, ka Levins domā, it kā viņš negrib padoto priekšā izrādīt savu tuvību ar to, un tāpēc pasteidzās aizvadīt viņu uz kabinetu. Levins bija gandrīz vienos gados ar Oblonski un uz «tu» ne jau tikai šampanieša dēļ.
1164 Un tomēr, kā tas bieži gadās ar ļaudīm, kas izvēlējušies dažādus darba laukus, ikviens no viņiem ar prātu gan attaisnoja otra darbību, bet sirds dziļumos to nicināja. Katram no viņiem likās, ka vienīgi viņa dzīve ir īstā dzīve, bet tā, kādu dzīvo otrs, — tikai māns un rēgs.
1165 Levins sabozās, vēsi paspieda roku un tūdaļ pagriezās pret Oblonski. Lai gan viņš juta lielu cienību pret visai Krievzemei pazīstamo autoru un savu pusbrāli no mātes puses, tomēr nevarēja ciest, ja pie viņa vērsās nevis kā pie Konstantina Levina, bet kā pie slavenā Kozniševa brāļa.
1166 Stepans Arkadjičs tikko manāmi pasmaidīja. Levins pēkšņi nosarka un nevis tā, kā sarkst pieauguši cilvēki, — mazliet, paši to nemanot; viņš nosarka tā, kā sarkst zēni, — juzdami, ka viņi ir smieklīgi savā kautrībā un tāpēc sarkst un kaunas vēl jo vairāk, gandrīz līdz asarām.
1167 Sekretārs samulsis aizgāja. Levins, šīs sarunas laikā pilnīgi atguvies no sava bikluma, stāvēja, abām rokām atbalstījies pret krēslu, un viņa vaigā bija zobgalīga uzmanība. Un, tikai būdams jau durvīs, Levins attapās, ka aizmirsis atsveicināties no Oblonska biedriem, un izgāja no kabineta.
1168 Levinu un Sčerbacku dzimtas bija senas Maskavas muižnieku dzimtas, un starp tām allaž pastāvēja tuvas un draudzīgas attiecības. Šīs saites vēl vairāk nostiprinājās Levina studiju gados. Viņi abi ar jauno kņazu Ščerbacki, Dollijas un Kitijas brāli, kopā gatavojās un kopā iestājās universitātē.
1169 Bet arī Natalija, tikko sāka parādīties sabiedrībā, apprecējās ar diplomātu Ļvovu. Kitija bija vēl bērns, kad Levins pabeidza universitāti. Jaunais Ščerbackis, iestājies flotē, noslīka Baltijas jūrā, un, lai gan Levins draudzējās ar Oblonski, viņa sakari ar Ščerbackiem kļuva daudz vājāki.
1170 Profesors tolaik izcīnīja karstu polemiku ar materiālistiem, bet Sergejs Kozniševs ar interesi bija sekojis šai polemikai un, izlasot profesora pēdējo rakstu, izteicis viņam vēstulē savus iebildumus; viņš pārmetis profesoram pārāk lielu piekāpšanos materiālistu priekšā.
1171 Sergejs Ivanovičs saņēma brāli ar savu parasto un pret visiem vienādo vēlīgi salto smaidu un, iepazīstinājis ar profesoru, turpināja sarunu. Mazais, dzeltenais cilvēciņš acenēs, ar šauru pieri, uz mirkli atrāvās no sarunas, lai sasveicinātos, un tūdaļ to tufpināja, neveltīdams Levinam uzmanību.
1172 Levins tālāk vairs neklausījās un gaidīja, kamēr profesors aizbrauks. Kad profesors aizbrauca, Sergejs Ivanovičs griezās pie brāļa: Levins zināja, ka saimniecība maz interesē vecāko brāli un ka, tikai viņam iztapdams, tas apvaicājas, tāpēc pastāstīja vienīgi par kviešu pārdevumu un par naudu.
1173 Un, jo vairāk viņš pūlējās sevi nomierināt, jo vairāk tam aizrāvās elpa. Kāds paziņa viņu sastapa un viņam uzsauca, bet Levins pat neatskārta, kas tas bija. Viņš nonāca pie kalniem, kur žvadzēja nolaižamu un uzvelkamu kamaniņu ķēdes, rībēja kamaniņas, slīdēdamas lejup, un skanēja jautras balsis.
1174 Ka viņa ir še, to Levins zināja no tā prieka un bailēm, kas pārņēma viņa sirdi. Kitija stāvēja slidotavas otrā galā un runājās ar kādu dāmu. Liktos, nekā sevišķa nebija ne viņas apģērbā, ne viņas pozā; bet Levinam pazīt Kitiju šai pūlī bija tikpat viegli kā ieraudzīt rozes ziedu nātrēs.
1175 Viss bija viņas apstarots. Viņa bija smaids, kas apmirdzēja visu apkārtējo. «Vai tiešām es varu doties turp uz ledus un iet viņai klāt?» viņš domāja. Vieta, kur stāvēja Kitija, viņam šķita neaizsniedzams svētums, un bija mirklis, kad viņš tikko neaizgāja projām: tik bail viņam kļuva.
1176 Te bija gan slidošanas meistari, kas lepojās ar savu mākslu, gan arī tādi, kas mācījās, krēslu stumdami, ar nedrošām un neveiklām kustībām, gan zēni, gan vecāki cilvēki, kas slidoja higiēniskos nolūkos; Levinam viņi visi likās laimes izredzēti, jo viņi visi bija tur, viņas tuvumā.
1177 Bet vienmēr negaidīti un arvien no jauna pārsteidza viņas acu izteiksme, lēnprātīga, rāma un taisnīga, un it īpaši viņas smaids, kas Levinu allaž aiznesa burvības valstībā, kur viņš jutās tik atmaidzis un aizgrābts, kādu atcerējās sevi tikai retās agras bērnības dienās.
1178 Levins piecēlās kājās, novilka mēteli un, ieskrējies pa grumbuļaino ledu pie mājiņas, izskrēja uz gludā ledus, un aizslidoja bez piepūles, itin kā ar savu gribu vien paātrinot vai palēninot skrējienu un grozot virzienu. Viņš tuvojās Kitijai bikli, bet viņas smaids to atkal nomierināja.
1179 Viņš to noteikti bija aizmirsis, bet viņa jau gadus desmit smējās par šo joku, jo tas viņai patika. Kad Levins atkal aizslidoja pie Kitijas, viņas seja vairs nebija cieta, acis lūkojās tikpat taisnīgi un laipni kā allaž, bet Levinam šķita, ka viņas laipnībai piemita īpašs, apzināti rāms tonis.
1180 Un viņam kļuva skumji. Parunājusies par savu veco audzinātāju, par tās savādībām, viņa vaicāja Levinam par viņa dzīvi. Vai nu Kitija nebija saklausījusi viņa vārdus, vai arī negribēja tos dzirdēt, bet viņa it kā paklupa, divreiz atspērās ar kājiņu un steidzīgi aizslidoja projām no Levina.
1181 Levins uzgāja kāpņu laukumiņā, ieskrējās no augšas cik varēdams un laidās lejā, ar rokām ieturēdams līdzsvaru neparastajā stāvoklī. Uz pēdējā pakāpiena viņš aizķērās, bet, tikko pieskāries ledum ar roku, izdarīja spēcīgu kustību, noturējās un smiedamies aizslidoja tālāk.
1182 Ieraudzījis aizejošo Kitiju un māti, kas to sagaidīja uz kāpnēm, Levins, sasārtis no straujas kustības, apstājās un nogrima domās. Viņš nodeva slidas un pie izejas no dārza panāca māti un meitu. Šī atturība sarūgtināja Kitiju, un viņa nespēja apvaldīt savu vēlēšanos izlīdzināt mātes vēsumu.
1183 Kitija pagrieza galvu un ar smaidu sacīja: Tai brīdī Stepans Arkadjičs ar piešķiebtu platmali, ar starojošu seju un acīm kā priecīgs uzvarētājs ienāca dārzā. Bet, pienācis tuvāk sievasmātei, viņš ar sērīgu un vainīgu seju sāka atbildēt uz tās jautājumiem par Dollijas veselību.
1184 Kad Levins kopā ar Oblonski iegāja viesnīcā, viņš nevarēja nepamanīt savādo izteiksmi, it kā atturīgu mirdzumu Stepana Arkadjiča sejā un visā viņa stāvā. Oblonskis novilka mēteli un ar cilindru uz vienas auss iegāja ēdamtelpā, pa ceļam izrīkodams viņam aplipušos tatārus frakās un ar salvetēm.
1185 Levins ēda arī austeres, kaut gan baltmaize ar sieru tam garšoja labāk. Bet viņš ar tīksmi vēroja Oblonski. Pat tatārs, izvilcis korķi un ielējis dzirkstošo vīnu izliektajās plāna stikla glāzēs, ar manāmu labpatikas smaidu uzlūkoja Stepanu Arkadjiču, kārtodams savu balto kaklasaiti.
1186 Bet Levins nevarēja būt jautrs, jo viņš jutās nomākts. Ar to, kas bija viņa dvēselē, viņš jutās baigi un neveikli šai traktierī starp kabinetiem, kur pusdienoja ar dāmām, šai steigā un kņadā; visa šī vide ar bronzu, spoguļiem, gāzes apgaismojumu un tatāriem — viss viņu aizvainoja.
1187 Viņš baidījās aptraipīt to, ar ko pārpilna bija viņa dvēsele. Stepans Arkadjičs jautri smaidīja. Levins nopūtās. Viņš atcerējās brāli Nikolaju, sāpīgi sajuta sirdsapziņas pārmetumus un sadrūma, bet Oblonskis novirzīja sarunu uz tādu tematu, kas tūlīt saistīja viņa uzmanību.
1188 Tomēr Levins nespēja nosēdēt uz vietas. Viņš pāris reižu nosoļoja turp atpakaļ pa istabiņu, kas bija šaura kā būrītis, pamirkšķināja acis, lai nebūtu manāmas viņa asaras, un tikai tad atkal apsēdās pie galda. Levins izdzēra savu glāzi, un viņi abi brīdi klusēja. Levins sadrūmis klusēja.
1189 Levins atmetās krēsla atzveltnē, viņa seja bija bāla. Tagad viņš no visas sirds nožēloja, ka sācis šo sarunu ar Stepanu Arkadjiču. Viņa sevišķās jūtas aptraipīja šī saruna par kāda tur Pēterburgas virsnieka konkurenci, šie Stepana Arkadjiča ieteikumi un padomi. Stepans Arkadjičs pasmaidīja.
1190 Levins pasmīnēja. Stepans Arkadjičs iesmējās. Sai mirklī Levins atcerējās savus grēkojumus un iekšējo cīnu, ko bija izcīnījis. Un gluži negaidot piebilda: Bet tā tas nenotiek. Visa dzīves daudzveidība, viss jaukums un skaistums sastāv no gaismas un ēnām. Levins nopūtās un neko neatbildēja.
1191 Un pēkšņi nebildinājis aizbrauca. «Labi, ka viņš tik nepievilcīgs, citādi Kitija būtu vēl iemīlējusies viņā,» māte domāja. Vronskis atbilda visām mātes prasībām. Ļoti bagāts, gudrs, dižciltīgs, ar izredzēm uz spožu militāra galminieka karjeru un apburošs cilvēks. Neko labāku nevarēja vēlēties.
1192 Ballēs Vronskis atklāti veltīja uzmanību Kitijai, dejoja ar viņu, brauca ciemos, tātad nevarēja būt šaubu par viņa nolūku nopietnību. Un tomēr māte visu ziemu pavadīja lielā nemierā un satraukumā. Kņaziene pati bija izgājusi pie vīra priekš trīsdesmit gadiem, krustmātes izprecināta.
1193 Līgavainis, par kuru jau iepriekš viss bija zināms, atbrauca, apskatīja līgavu, un arī viņš tika apskatīts; krustmāte preciniece abpusēji noskaidroja un paziņoja radušos iespaidu; iespaids bija labs; tad noteiktā dienā viņš izteica un viņas vecāki pieņēma gaidīto precību piedāvājumu.
1194 Viņa redzēja, ka Kitijas vecuma meitenes dibināja kaut kādas biedrības, apmeklēja nez kādus kursus, brīvi izturējās pret vīriešiem, braukāja vienas pa ielām, daudzas netaisīja kniksi un, galvenais, — visas bija stingri pārliecinātas, ka vīra izvēle neesot vis vecāku, bet gan viņu pašu darīšana.
1195 Viņa redzēja, ka meita jau iemīlējusies Vronskī, bet mierināja sevi ar pārliecību, ka viņš ir godīgs cilvēks un tā nedarīs. Un tomēr viņa zināja, ka šajos laikos izplatītā brīvā izturēšanās ļauj viegli sagrozīt meitenei galvu un ka vīrieši vispār neuzskata to par lielu grēku.
1196 Viņa baidījās, ka meita aiz pārliekas godprātības varētu atteikt Vronskim, jo kādu laiku, kā mātei šķita, tā nebija vienaldzīga pret Levinu, un vispār māte baidījās, ka Levina atbraukšana varētu sarežģīt un aizkavēt notikuma norisi, kas bija tik tuva galīgam atrisinājumam.
1197 Viņa juta, ka šim vakaram, kad tie abi pirmoreiz te sastapsies, jābūt izšķirīgam viņas liktenī. Savu acu priekšā viņa nemitējās tos iztēloties gan katru atsevišķi, gan abus kopā. Domājot par pagātni, viņa ar patiku un maigumu kavējās atmiņās par savām attiecībām ar Levinu.
1198 Un tikai tagad viņa pirmoreiz ieraudzīja visu notikumu arī no otras, pavisam citas puses. Tikai tagad viņa saprata, ka jautājums neskar tikai viņu vien, — ar kuru viņa būs laimīga un kuru viņa mīl, — bet ka šai brīdī viņai būs jāaizvaino cilvēks, kas tai mīļš. Un jāaizvaino ļoti nežēlīgi.
1199 Viņa pati nezināja, ko runā, ko saka viņas lūpas, un nenovērsa no viņa lūdzošu un glāstošu skatienu. Viņš to uzlūkoja; viņa nosarka un apklusa. Viņa arvien zemāk un zemāk lieca galvu, pati nesamanot, ko atbildēs uz to, kas tuvojas. Viņa smagi elsoja, neskatīdamās Levinā.
1200 Viņa nekādi nebija gaidījusi, ka Levina atzīšanās mīlestībā viņu tik spēcīgi ietekmēs. Bet tas ilga tikai vienu mirkli. Viņa atcerējās Vronski. Viņa pacēla uz Levinu savas gaišās, patiesās acis, ieraudzīja tā izmisušo seju un steigā izdvesa: Viņš palocījās un gribēja doties projām.
1201 Viņas sejā atspoguļojās Šausmas, kad tā ieraudzīja viņus vienatnē un redzēja to samulsušās sejas. Levins palocījās viņai un nekā neteica. Kitija klusēja, nepaceldama acu. «Paldies dievam, atteikusi,» māte nodomāja, un viņas vaigā atplauka parastais smaids, ar kādu tā ceturtdienās sagaidīja viesus.
1202 Tā bija kalsna, dzeltena sieviete melnām, spīdošām acīm, slimīga un nervoza. Viņa mīlēja Kitiju, un šī mīlestība kā allaž precētu sievu mīlestība uz jaunām meitenēm izpaudās tādējādi, ka viņa vēlējās Kitiju izprecināt saskaņā ar savu laimes ideālu, tāpēc vēlējās, lai viņa apprecētos ar Vronski.
1203 Grāfienes Nordstones un Levina starpā bija nodibinājusies tā sabiedrībā nereti sastopamā attieksme, kad divi cilvēki, ārēji palikdami itin kā draudzīgi savās attiecībās, nicina viens otru tik ļoti, ka pat nespēj vairs nopietni viens ar otru sarunāties un pat nespēj arī viens otru aizvainot.
1204 Un no šā viena viņas acu mirdzošā skatiena Levins saprata, ka viņa mīl šo cilvēku, saprata tikpat skaidri kā tad, ja viņa to būtu pateikusi vārdiem. Bet, kas viņš par cilvēku? Tagad — vai nu tas bija labi, vai slikti — Levins nevarēja nepalikt; viņam bija jāzina, kāds ir tas cilvēks, ko viņa mīl.
1205 Tas viņam tūlīt dūrās acīs. Vronskis bija neliela auguma plecīgs tumšmatis ar labsirdīgu un skaistu, ļoti mierīgu un stingru seju. Viņa sejā un augumā, no īsi apgrieztajiem, melnajiem matiem un tikko skūtā zoda līdz platajam nule šūdinātajam mundierim, viss bija vienkāršs un smalks.
1206 Draudzīgi lūkodamies Levinam acīs, viņš sniedza tam roku. Vronskis paskatījās uz Levinu un grāfieni Nordstoni un pasmaidīja. Viņš tērzēja, griezdamies pie Kitijas un Levina, pavērsdams savu mierīgo un draudzīgo skatienu gan uz vienu, gan uz otru, — runāja, kā likās, to, kas gadījās uz mēles.
1207 Saruna nerima ne mirkli, un vecajai kņazienei, kurai tematu apsīkšanas gadījumiem allaž bija rezervē divi smagie lielgabali: klasiskā un reālā izglītība un vispārējā karaklausība, šoreiz nebija vajadzības laist tos darbā, bet grāfienei Nordstonei negadījās izdevība pakaitināt Levinu.
1208 Acīm redzot juzdams, ka saruna kļūst pārāk nopietna viesistabas noskaņai, Vronskis neiebilda, bet, gribēdams mainīt sarunas tematu, jautri pasmaidīja un pagriezās pret dāmām. Visi gaidīja, lai Levins beigtu, un viņš to juta. Levins pavēra muti, lai kaut ko sacītu, nosarka un neko nepateica.
1209 Bet gultā viņa ilgi nevarēja aizmigt. Kāds tēls to nemitīgi vajāja. Tā bija Levina seja ar savilktām uzacīm un drūmi sērīgu labsirdīgo acu skatienu zem tām, kad viņš stāvēja, klausīdamies tēvā un uzlūkodams Kitiju un Vronski. Un Kitijai kļuva viņa tik žēl, ka asaras saskrēja acīs.
1210 Un, pārmetuši viens otram krustu un saskūpstījušies, bet juzdami, ka palikuši katrs pie savām domām, laulātie draugi šķīrās. Kņaziene sākumā bija cieši pārliecināta, ka šai vakarā Kitijas liktenis ir izšķirts un ka nevar būt šaubu par Vronska nolūkiem, bet vīra vārdi viņu samulsināja.
1211 Jo mazāk viņš spētu ticēt, ka tam meitene jāprec. Precēšanās viņam nekad nelikās reāla iespējamība. Viņam ne vien nepatika ģimenes dzīve, bet ģimenē, it īpaši vīrā, saskaņā ar vispārējo vecpuišu pasaules ieskatu, pie kura tas turējās, viņš iedomājās kaut ko svešu, naidīgu, bet visvairāk — smieklīgu.
1212 Tomēr, kaut arī Vronskis pat nenojauta, par ko runāja viņas vecāki, viņš tovakar, aizejot no Ščerbackiem, sajuta, ka slepena garīga tuvība starp viņu un Kitiju šai vakarā ir tik loti nobriedusi, ka kaut kas jādara. Bet, kas būtu darāms un ko pienāktos darīt, to viņš nevarēja iedomāties.
1213 Brašs konduktors, vēl vilcienam kustoties, nosvilpa, tad nolēca, un tūlīt aiz viņa pa vienam sāka kāpt laukā nepacietīgākie pasažieri: gvardes virsnieks, turēdamies taisni un bargi palūkodamies visapkārt; ņiprs tirgonītis ar somu, jautri smaidīdams; zemnieks ar maisu pār plecu.
1214 Viņa apzinīgi nodzēsa skatiena spožumu, bet tas pretēji viņas gribai mirdzēja tikko manāmajā smaidā. Vronskis iegāja vagonā. Viņa māte, izkaltusi vecenīte ar melnām acīm un matu rullīšiem uz vaigiem, piemiegtu skatienu raudzījās dēlā, un viņas plānās lūpas savilkās vieglā smaidā.
1215 Vronskis lūkojās Kareņinā, nenovērsdams acis, un, pats nezinādams, kāpēc, smaidīja. Bet tad atcerējās, ka viņu gaida māte, un devās atpakaļ vagonā. Kareņina vēlreiz ienāca vagonā, lai atvadītos no grāfienes. Kareņina stāvēja nekustēdamās, turējās ļoti taisni, un viņas acis smaidīja.
1216 Apteksne paņēma somiņu un sunīti, pārvaldnieks un nesējs pārējos saiņus. Vronskis paņēma māti zem rokas; bet tai brīdī, kad viņi kāpa ārā no vagona, pēkšņi garām paskrēja daži cilvēki izbaiļu pārvērstām sejām. Paskrēja arī stacijas priekšnieks ar savu neparastās krāsas cepuri.
1217 Sargs, būdams vai nu piedzēries, vai arī pārāk satinies, glābdams ausis no lielā sala, nebija dzirdējis, ka vilcienu pastumj atpakaļ, un sabraukts. Visu to dāmas uzzināja no pārvaldnieka jau pirms Vronska un Oblonska atgriešanās. Oblonskis un Vronskis abi bija redzējuši sakropļoto līķi.
1218 Viņi izgāja kopā. Vronskis ar māti pa priekšu. Kareņina ar brāli gāja nopakaļus. Pie izejas Vronski panāca stacijas priekšnieks, kas viņu bija meklējis. Un viņi abi ar māsu apstājās, gaidot viņas apteksni. Kad viņi iznāca no stacijas, Vronsku kariete jau bija aizbraukusi.
1219 Kareņina iekāpa karietē, un Stepans Arkadjičs ar izbrīnu ieskatījās, ka viņai trīc lūpas un viņa ar pūlēm valda asaras. Un Stepans Arkadjičs sāka stāstīt. Kad piebrauca pie mājām, Stepans Arkadjičs palīdzēja māsai izkāpt, nopūtās, paspieda viņai roku un devās uz savu darba vietu.
1220 Aiz viņas spožo acu biezajām skropstām pēkšņi pamirdzēja asaras. Viņa pārsēdās svainei tuvāk un paņēma tās roku savā mazajā, enerģiskajā rokā. Dollija nevairījās, bet viņas sejā joprojām valdīja vēsa izteiksme. Viņa sacīja: Un, tiklīdz viņa to izsacīja, sejas izteiksme tai pēkšņi atmaiga.
1221 Anna pacēla pie lūpām Dollijas kalsno, izdēdējušo roku, noskūpstīja to un teica: Dollija vaicājot paskatījās viņā. Annas sejā bija redzama neliekuļota līdzjūtība un mīlestība. Dollija domīgi lūkojās svainei garām, klausīdamās viņas vārdos. Un raudas pārtrauca viņas vārdus.
1222 Annai nebija nekāda padoma, bet viņas sirds tieši atsaucās uz katru svaines vārdu, uz katru tās sejas izteiksmi. Visu to dienu Anna pavadīja mājās, pie Oblonskiem, un neviena nepieņēma, kaut gan daži viņas paziņas, paguvuši uzzināt par tās atbraukšanu, ieradās apciemot jau tai pašā dienā.
1223 Augu rītu Anna pavadīja ar Dolliju un bērniem. Viņa tikai nosūtīja brālim zīmīti, lai tas katrā ziņā pusdieno mājās. «Brauc mājās, dievs ir žēlīgs,» viņa rakstīja. Oblonskis pusdienoja mājās; saruna bija kopīga, un sieva, viņu uzrunājot, sauca par «tu», ko pēdējās dienās nebija darījusi.
1224 Kitija juta, ka Anna ir ļoti vienkārša un neko neslēpj, bet ka viņā ir vēl kāda cita, Kitijai neaizsniedzama augstāku, sarežģītu un daiļu interešu pasaule. Pēc pusdienām, kad Dollija devās savā istabā, Anna strauji piecēlās un piegāja pie brāļa, kas pašlaik aizkūpināja cigāru.
1225 Viņš saprata, nometa cigāru un pazuda aiz durvīm. Un Griša atkal pabāza galvu viņai zem rokas, piespiedās ar vaigu pie viņas tērpa un viss staroja priekā un lepnumā. Un Kitija manīja, ka Anna zina, kādu atbildi tā saņems. Annai piemita spēja nosarkt. Viņa nosarka un teica: Kitija smaidot klusēja.
1226 Bet viņa nestāstīja par šiem divsimt rubļiem. Nezin kāpēc viņai netikās to atcerēties. Viņa juta, ka šajā notikumā bija kaut kas tāds, kas saistījās ar viņu, un tāds, kas nedrīkstēja būt. Kad pasniedza tēju pieaugušiem, Dollija iznāca no savas istabas. Stepans Arkadjičs neiznāca.
1227 Kad Anna atgriezās ar albumu, viņš jau bija projām, un Stepans Arkadjičs stāstīja, ka tas iegriezies uzzināt par mielastu, ko viņi rīt rīkojot kādai iebraukušai slavenībai. Kitija nosarka. Viņa domāja, ka vienīgā ir sapratusi, kāpēc Vronskis te atbraucis un kāpēc nav nācis iekšā.
1228 Kitija juta, ka šī ir viena no viņas laimīgajām dienām. Tērps nekur nebija neērts, mežģines visur labi piegula, rozetes nebija saburzītas un norautas; iesārtās kurpītes ar augstiem, izliektiem papēžiem nespieda, bet mudināja kājiņu. Biezās gaišo matu pīnes gluži kā savējās turējās uz mazās galviņas.
1229 Medaljona melnā samta saite jo maigi apņēma kaklu. Šī saite bija tik jauka, ka mājās, spogulī lūkojoties uz savu kaklu, Kitija juta saiti runājam. Par visu pārējo vēl varēja šaubīties, bet saite bija brīnišķīga. Kitija pasmaidīja arī še, ballē, paskatījusies spogulī uz melno saiti.
1230 Viņa nebija ne jauna iesācēja, kurai ballē visas sejas saplūst vienā burvīgā ainā; viņa nebija arī no tām meitenēm, kas tik daudz vazātas uz ballēm, ka visas sejas tām jau līdz apnikumam pazīstamas; viņa atradās šo divu pakāpju vidū — bija satraukta, tomēr valdīja pār sevi tiktāl, ka spēja novērot.
1231 Manāmas bija tikai īsās un nepaklausīgās cirtaino matu sprogas, kas viņai allaž raisījās pie deniņiem un pakauša un ļoti viņu greznoja. Ap vingro, slaidi veidoto kaklu vijās pērļu virkne. Kitija redzēja Annu ik dienas, bija iemīlējusies viņā un iedomājusies, ka tā katrā ziņā būs mēļā tērpā.
1232 Bet tagad, redzot to melnā, viņa sajuta, ka nav izpratusi, cik tā jauka. Tagad viņa to ieraudzīja jaunā un gluži negaidītā gaismā. Tagad viņa saprata, ka Anna nevarēja būt mēļā, ka viņas daiļums bija tāds, kas allaž izcēlās pāri tērpam, ka viņas ietērps nekad nevarēja kļūt redzams.
1233 Kitija klausījās viņā, tīksmi raudzīdamās uz valsējošo Annu. Viņa gaidīja, ka Vronskis aicinās uz valsi, bet tas neaicināja, un viņa izbrīnā to uzlūkoja Viņš nosarka un steigšus aicināja valsēt, bet, tikko bija apskāvis viņas slaido vidukli un spēra pirmo soli, muziķa pēkšņi apklusa.
1234 Kitija ielūkojās viņa sejā, kas bija tai tik ļoti ļoti tuvu, un vēlāk ilgi, pat pēc vairākiem gadiem, atceroties šo mīlas pilno skatienu, ar kādu tā viņā lūkojās un uz kuru viņš tai neatbildēja, Kitijas sirdi allaž sažņaudza sāpīgs kauns. Vronskis nodejoja ar Kitiju vairākus apļus.
1235 Ar sirds trīsām viņa gaidīja mazurku. Viņai šķita, ka mazurkas laikā visam jāizšķiras. Viņu neuztrauca tas, ka jau kadriļas laikā viņš nelūdza to uz mazurku. Viņa bija pārliecināta, ka mazurku dejos ar viņu, tāpat kā iepriekšējās baliēs, un pieciem atsacīja, piebilzdama, ka ir jau uzlūgta.
1236 Bet, dejojot kadriļu ar kādu no garlaicīgajiem jaunekļiem, kuram nevarēja atteikt, viņai nejauši iznāca atrasties visāvis ar Vronski un Annu. Viņai nebija gadījies sastapties ar Annu kopš paša balles sākuma, un nu viņa pēkšņi ieraudzīja to atkal gluži citādā un negaidītā gaismā.
1237 Viņa redzēja, ka Anna ir apreibusi no tai veltītās sajūsmas. Kitija pazina šīs jūtas, zināja to pazīmes un redzēja tās Annā — redzēja trīcam liesmaino mirdzumu tai acīs, redzēja laimes un saviļņojuma smaidu neviļus rotājamies tai uz lūpām, vingro grāciju, drosmi un vieglumu kustībās.
1238 Nebija pat cerības, ka kāds to lūgtu — tieši tāpēc, ka tai bija pārāk lieli panākumi sabiedrībā, un nevienam pat prātā nevarēja nākt doma, ka viņa līdz šim laikam vēl nav uzlūgta. Vajadzētu sacīt mātei, ka viņa jūtas nevesela, un braukt mājās, bet viņai nebija spēka to izdarīt.
1239 Kitija ielavījās mazās viesistabas kaktā un atlaidās sēdeklī. Gaisīgais tērps kā mākonis pacēlās ap viņas trauslo stāvu; viena kailā, kalsnā, maigā meitenes roka, bezspēkā nolaista, ieslīga rožaino svārku krokās; otrā viņa turēja vēdekli un ātrām, īsām kustībām vēsināja savu sakarsušo seju.
1240 Neviens, izņemot viņu pašu, nesaprata tās stāvokli, neviens nezināja, ka vakar viņa atsacījusi cilvēkam, kuru tā varbūt mīlēja, un atsacījusi tādēļ, ka ticēja citam. Grāfiene Nordstone sameklēja Korsunski, ar kuru tai vajadzēja dejot mazurku, un lika viņam uzlūgt Kitiju.
1241 Vronskis ar Ansiu sēdēja viņai gandrīz pretī. Viņa ar savām tālredzīgajām acīm redzēja tos iztālēm, redzēja arī tuvumā, kad viņu pāri dejā satikās, un, jo vairāk viņa tos vēroja, jo vairāk pārliecinājās, ka viņas nelaime ir notikusi. Viņa redzēja, ka tie šai ļaužu pilnajā zālē jūtas esam divatnē.
1242 Kad Vronskis viņu ieraudzīja, sadūries mazurkā, viņš pirmajā mirklī Kitiju nepazina — tik ļoti viņa bija pārvērtusies. Mazurkas vidū, atkārtojot sarežģītu gājienu, ko Korsunskis nupat bija izdomājis, Anna iznāca loka vidū, paņēma divus kavalierus un aicināja pie sevis vēl vienu dāmu un Kitiju.
1243 Vēlāk atcerējās notikurnu ar blēdi, kuram brālis bija paspēlējis naudu uz kārtīm un izdevis vekseli, bet pats vēlāk iesūdzējis blēdi tiesā par krāpšanu. (Tā bija tā nauda, ko samaksāja Sergejs Ivaničs.) Tad vēl atcerējās, kā brālis bija pavadījis nakti policijas iecirknī par trakošanu dzērumā.
1244 Levins atcerējās, ka tad, kad Nikolajs vēl atradās savā dievticības, gavēņu, mūku un dievkalpojumu godināšanas periodā, kad brālis reliģijā meklēja palīdzību, lai savaldītu savu kaislo dabu, neviens ne tikai neatbalstīja Nikolaju, bet visi, arī Konstantins Levins, smējās par viņu.
1245 Levins juta, ka brālim Nikolajam sirdī, pašos sirds dziļumos, ar visu viņa dzīves nejēdzību nebija mazāk taisnības kā tiem ļaudīm, kas viņu nicināja. Viņš nebija vainīgs, ka piedzimis ar savu nevaldāmo raksturu un dīvaini ierobežoto prātu. Bet vienmēr viņš vēlējās būt labs.
1246 Kad viņš iegāja pa durvīm, nepazīstamā balss teica: Konstantins Levins ieskatījās pa durvīm un ieraudzīja, ka runā jauns cilvēks vamzī, ar milzīgu izspūrušu matu kodaļu, bet uz dīvāna sēž jauna, mūsaina sieviete vilnas ģērbā bez piedurkņu atlokiem un apkaklītes. Brālis nebija redzams.
1247 Konstantīnam sāpīgi sažņaudzās sirds, iedomājot, kādu svešu ļaužu vidū dzīvo viņa brālis. Neviens nedzirdēja viņu ienākam, un, novilkdams galošas, Konstantins ieklausījās, ko runāja kungs vamzī. Tas stāstīja par kādu uzņēmumu. Sieviete piecēlās, iznāca priekštelpā un ieraudzīja Konstantīnu.
1248 Brālis bija vēl vājāks nekā pirms trim gadiem, kad Konstantins Levins pēdējo reizi to tika redzējis. Viņš bija ģērbies īsos svārkos. Gan rokas, gan platie kauli šķita vēl milzīgāki. Mati kļuvuši retāki, tās pašas taisnās ūsas nokārās pār lūpām, tās pašas acis dīvaini un naivi lūkojās ienācējā.
1249 Brālis izskatījās pavisam citāds, nekā Konstantins viņu bija iedomājies. Domādams par viņu, Konstantins Levins bija piemirsis pašu smagāko un Jaunāko tā raksturā, kas satiksmi ar viņu darīja tik grūtu; un tagad, ieraugot tā seju, it īpaši šo konvulsīvo galvas grozīšanu, viņš visu to atcerējās.
1250 Un pēc sava paraduma viņš pārlaida skatienu visiem, kas atradās istabā. Pamanījis, ka sieviete, kas stāvēja durvīs, grasās iet, viņš tai uzsauca: «Pagaidi, es teicu!» Un ar Konstantinam tik pazīstamo runas neprasmi un nesakarību viņš sāka stāstīt brālim par Kricki, atkal visus aplūkodams.
1251 Stāstīja, kā Krickis padzias no universitātes, tāpēc ka dibinājis palīdzības biedrību trūcīgiem studentiem un rīkojis svētdienas Skolas, kā vēlāk iestājies par skolotāju tautskolā, bet arī no turienes padzīts un kā vēlāk par kaut ko tiesāts. Un viņa skatiens atkal jautājot visus pārlūkoja.
1252 Konstantins gandrīz nemaz neklausījās. Viņš lūkojās brāļa slimīgajā, diloņa novājinātajā sejā, un viņam arvien vairāk un vairāk kļuva tā žēl, un viņš nevarēja piespiest sevi klausīties brāļa stāstā par arteli. Viņš saprata, ka šis artelis ir tikai glābšanās enkurs, lai nenoslīktu pašnicināšanā.
1253 Nikolajs Levins turpināja runāt. virspeļņu tiem atņem kapitālisti. Un sabiedrība ir tā iekārtota — jo vairāk strādā, jo vairāk iedzīvosies tirgotāji un zemes īpašnieki, bet strādātāji paši vienmēr paliks darba lopu stāvoklī. Un šī kārtība ir jāmaina, — viņš nobeidza, jautājot lūkodamies brālī.
1254 Konstantins Levins nopūtās, aplūkodams tai brīdī istabu, kas bija drūma un netīra. Šī nopūta, liekas, vēl vairāk sakaitināja Nikolaju. Tai brīdī atgriezās Marja Nikolajevna. Nikolajs Levins dusmīgi uz to paskatījās. Viņa aši piegāja tam klāt un kaut ko pačukstēja. Visi apklusa.
1255 Konstantins ar Mašas palīdzību pierunāja viņu nekur nebraukt un galīgi piedzērušos noguldīja gultā. Maša solījās trūcības gadījumā rakstīt Konstantinam un pierunāt Nikolaju Levinu braukt dzīvot pie brāļa. Rītā Konstantins Levins izbrauca no Maskavas un pievakarē jau bija mājās.
1256 Viņš sajuta sevi tādu, kāds viņš bija, un citāds negribēja būt. Viņš tikai vēlējās tagad kļūt vēl labāks, nekā bijis agrāk. Pirmkārt, viņš nolēma, ka, sākot ar šo dienu, vairs necerēs uz pārmērīgu laimi, kādu domāja gūt apprecoties, un tāpēc vairāk cienīs to, kas viņam ir.
1257 Un visu to viņam šķita tik viegli paveikt, ka visu ceļu viņš pavadīja visjaukākajos nākotnes sapņos. Možās cerībās uz jaunu, labāku dzīvi viņš devītajā vakara stundā piebrauca pie savas mājas. Agafja Mihailovna, vecā aukle, kas viņa mājā pildīja saimniecības vadītājas pienākumus, vēl negulēja.
1258 Kuzma, Agafjas Mihailovnas pamodināts, miegains, basām kājām izskrēja uz lieveņa. Izdrāzās arī putnu kuce Laska, gandrīz nogāzdama Kuzmu no kājām, kaukdama trinās Levinam gar ceļgaliem, slējās pakaļkājās, gribēdama, bet neiedrošinādamās uzmesties ar priekšķepām tam uz krūtīm.
1259 Aiz durvīm iečīkstējās soļi. Viņš steidzīgi nolika bumbas. Ienāca muižas pārvaldnieks un sacīja, ka viss, paldies dievam, esot labā kārtībā, bet tad paziņoja, ka griķi jaunajā kaltē sagruzduši. Šī ziņa Levinu nokaitināja. Jaunā kalte bija daļēji paša Levina izgudrota un celta.
1260 Vērtīgo govslopu kūts atradās turpat aiz dzīvojamās mājas. Šķērsojis pagalmu, apejot kupenas zem ceriņu krūmiem, viņš nonāca pie kūts. Kad atvērās piesalušās durvis, izplūda silti un smacīgi kūtsmēslu garaiņi, govis, izbrīnījušās par neparasto luktura gaismu, sakustējās uz svaigajiem salmiem.
1261 Tā bija pasaule, kurā dzīvojuši un miruši viņa vecāki, tēvs un māte. Te viņi bija dzīvojuši to dzīvi, kāda Levinam likās pašas pilnības ideāls un kādu tas sapņoja atkal dzīvot kopā ar savu sievu, ar savu ģimeni. Savu māti Levins loti maz spēja atcerēties. Tās tēls bija viņa svētākā atmiņa.
1262 Un viņš arvien sevī iedomājās, ka viņa nākamajai sievai jābūt tā daiļā, svētā sievietes ideāla atkārtojumam, kādu viņš atmiņā iztēlojās māti. Mīlestību pret sievieti viņš ne tikai nespēja iedomāties bez laulības, bet vispirms viņš iztēlojās ģimeni un tikai tad sievieti, kas viņam šo ģimeni dos.
1263 Viņš lasīja grāmatu, domāja par to, ko lasīja, apstādamies, lai paklausītos Agafjā Mihailovnā, kas nemitīgi pļāpāja; un reizē visādas saimniecības un nākamās ģimenes dzīves ainas tēlojās tam iedomā. Viņš juta, ka dvēseles dzīlēs tam kaut kas iegulās, nolīdzinājās un nokārtojās.
1264 Viņš klausījās Agafjas Mihailovnas sūrošanos, ka Prohors esot aizmirsis dievu: par to naudu, ko Levins tam dāvinājis zirga iegādei, tas plītējot bez atmodas, sievu esot piekāvis līdz nāvei; Levins klausījās, lasīja grāmatu un mēģināja izsekot visam savu domu gājienam, ko lasītais bija ierosinājis.
1265 Vecā Laska, vēl līdz galam neizbaudījusi prieku par saimnieka atbraukšanu, bija izskrējusi pagalmā pariet un tagad atgriezās, luncinādama asti un ienesdama sev līdzi saltā gaisa smaržu, piegāja viņam klāt, pabāza galvu tam zem rokas un žēli smilkstēja, prasot, lai viņu paglauda.
1266 Viņš kuci paglaudīja, un tā turpat pie viņa kājām saritinājās kamolā, uzlikdama galvu uz izlaistās pakaļējās ķepas. Un par zīmi, ka tagad viss ir labi un pienācīgā kārtībā, viņa mazliet pavēra muti, pačāpstināja, ērtāk sakārtoja valganās lūpas virs vecajiem zobiem un aprima svētlaimīgā mierā.
1267 Viņa rakstīja zīmītes Maskavas paziņām, pierakstīja savus maksājamos rēķinus un kravāja somas. Dollijai vispār šķita, ka Anna nav labā omā, atrodas tajā rūpju noskaņā, ko Dollija pati labi pazina un kas nekad neuznāk bez iemesla, bet gandrīz vienmēr slēpj neapmierinātību ar sevi.
1268 Anna apvainojās. Bet tai pašā mirklī, kad izteica šos vārdus, viņa sajuta, ka tie nav patiesi; viņa ne tikai šaubījās par sevi: jau iedomājot vien Vronski, viņa izjuta saviļņojumu un brauca projām agrāk, nekā bija gribējusi, tikai tāpēc, lai vairs nesatiktos ar viņu. Viņa nosarka un apklusa.
1269 Dollija ar pūlēm novaldīja smaidu. Viņa mīlēja Annu, bet tomēr bija patīkami redzēt, ka arī tai ir vājības. Viņa uzmanīgi noslaucīja seju lakatiņā un sāka ģērbties. Jau pirms pašas aizbraukšanas nosebojies ieradās Stepans Arkadjičs ar sārtu, jautru seju un vīna un cigāru smaržu.
1270 Annuška jau snauda, turēdama klēpī sarkano somiņu, aptvērusi to platām rokām pirkstainos cimdos, no kuriem viens bija caurs. Anna Arkadjevna lasīja un saprata, bet viņai nepatika lasīt, nepatika sekot citu cilvēku dzīves notēlojumam. Viņai pašai tik ļoti gribējās dzīvot.
1271 Nekas apkaunojošs nebija noticis. Viņa pārcilāja atmiņā visus Maskavas notikumus. Atcere par tiem bija laba un tīkama. Viņa atcerējās balli, atcerējās Vronski un tā iemīlējušos, padevīgo seju, pārbaudīja visu savu izturēšanos pret viņu: nebija nekā, par ko būtu jākaunas.
1272 Viņa pārvilka ar papīrnazīti pār loga stiklu, tad piekļāva nazīša gludo un vēso virsmu pie vaiga un tikko noturējās, lai sbaņi neiesmietos aiz prieka, kas to pēkšņi bez kāda iemesla pārņēma. Viņa juta, ka nervi tai saspringti kā stīgas un savelkas arvien ciešāk un ciešāk uz kādām neredzamām vītnēm.
1273 Viņa piecēlās, lai atjēgtos, atsedza pledu un nometa siltā tērpa pelerīni. Uz mirkli viņa atguvās un apjēdza, ka ienākušais kalsnais vīrs garā nankina mētelī ar iztrūkušu pogu ir kurinātājs, ka tas skatās uz termometru, ka viņam līdzi pa durvīm iebrāzies vējš un sniegs; tad atkal viss sajuka.
1274 Šis vīrs ar apžmaugto vidukli sāka kaut ko grauzt pie sienas, vecenīte izstiepa kājas visa vagona garumā un piepildīja telpu ar melnu mākoni; tad kaut kas sāka briesmīgi čīkstēt un klaudzēt, it kā kādu plēstu pušu; tad sarkana uguns apžilbināja acis, pēc tam visu aizsedza siena.
1275 Satuntuļota un sniega apputināta cilvēka balss kaut ko izkliedza viņai pie auss. Viņa piecēlās un attapās; saprata, ka vilciens ir apstājies stacijā un ka kliedzējs bijis konduktors. Viņa lūdza Annušku pasniegt noņemto pelerīni un lakatu, aplika tos un devās uz durvīm. Un viņa atvēra durvis.
1276 Viņa atvēra durvis un izgāja. Vējš, it kā viņu vien gaidījis, priecīgi iesvilpās un gribēja to satvert un aiznest, bet viņa pieķērās ar roku pie saltā tverekļa un, tērpu pieturēdama, nokāpa uz perona, un pagāja blakus vagonam. Uz kāpnēm vējš pūta spēcīgāk, bet uz perona aiz vagoniem bija aizvējš.
1277 Tomēr ļaudis skraidīja, jautri sarunādamies, čīkstinādami perona dēļu klāju un nemitīgi virinādami platās durvis. Pielīkusi cilvēka ēna paslīdēja viņai gar kājām, un bija dzirdami āmura klaudzieni pret dzelzi. «Sūti telegramu!» atskanēja dusmīga balss no pretējās puses, kur bija tumsa un vētra.
1278 Garām pagāja divi nepazīstami kungi ar papirosu uguntiņu mutē. Viņa vēlreiz nopūtās, lai pievilktu pilnas krūtis gaisa, un jau izņēma roku no uzroča, lai satvertu rokturi un iekāptu vagonā, kad vēl kāds cilvēks karavīra mētelī nostājās viņai tieši blakus un aizsedza šaudīgo laternas gaismu.
1279 Vairākkārt šais pēdējās dienās un vēl nupat viņa sev bija teikusi, ka Vronskis tai ir tikai viens no tiem mūžam vienādajiem un visur sastopamajiem jaunekļiem, kādu ir simti, un ka viņa nekad neļaus sev pat domāt par viņu; bet tagad, pirmajā sastapšanās mirklī, viņu pārņēma priecīga lepnuma izjūta.
1280 Puteņa baigums Annai tagad šķita vēl skaistāks. Viņš bija pateicis tieši to, kā ilgojās viņas dvēsele, bet no kā viņa baidījās ar savu saprātu. Viņa neko neatbildēja, un viņš redzēja tās sejā cīņu. Viņš runāja ar cieņu un godbijību, bet tik stingri un neatlaidīgi, ka viņa ilgi nespēja neko atbildēt.
1281 Ieraudzījis Annu, tas nāca pretī, savilcis lūpas parastajā zobgalīgajā smaidā un tieši raudzīdamies viņā savām lielajām, nogurušajām acīm. Kāda nepatīkama sajūta sažņaudza viņai sirdi, kad viņa sastapa tā ciešo un gurdeno skatienu, it kā būtu cerējusi ieraudzīt vīru citādu.
1282 Visvairāk Annu pārsteidza tas, ka, sastopot vīru, viņa izjuta neapmierinātību pati ar sevi. Tā bija sena, pazīstama sajūta, līdzīga izlikšanās sajūtai, kādu tā izjuta savās attiecībās pret vīru; taču agrāk viņa šo sajūtu nemanīja, bet tagad skaidri un sāpīgi to apzinājās.
1283 Vronskis visu to nakti pat nemēģināja iemigt. Viņš sēdēja savā atzveltnē, gan raudzīdamies taisni sev priekšā, gan aplūkodams ienācējus un izgājējus, un, ja arī agrāk viņš pārsteidza un uztrauca nepazīstamus ļaudis ar savu nesatricināmo mieru, tad šoreiz likās vēl lepnāks un noslēgtāks.
1284 Vronskis nekā un neviena neredzēja. Viņš jutās kā valdnieks — ne jau tādēļ, ka domājās atstājis iespaidu uz Annu, — viņš vēl nebija par to pārliecināts, — bet gan tādēļ, ka Annas iespaids uz viņu pašu deva tam laimi un lepnumu. Viņš nezināja un pat nedomāja, kas no visa tā iznāks.
1285 Bet viņa bija arvien tāda pati, un viņas izskats to arvien tāpat vēl iespaidoja, fiziski rosinot, uztraucot un piepildot dvēseli ar saviļņojumu un laimi. Viņš lika vācietim sulainim, kas tam pieskrēja klāt no otrās klases, paņemt mantas un braukt, bet pats devās pie viņas.
1286 Viņa uzlūkoja vīru, vēlēdamās zināt, vai viņš pazīst Vronski. Aleksejs Aleksandrovičs skatījās uz Vronski ar nepatiku, izklaidīgi mēģinādams atcerēties, kas tas varētu būt. Vronska miers un pašpaļāvība te kā izkapts pret akmeni atdūrās pret Alekseja Aleksandroviča salto pašpaļāvību.
1287 Grāfiene Lidija Ivanovna bija viņas vīra draugs un centrs vienā no tiem Pēterburgas sabiedrības pulciņiem, ar kuru Anna vīra dēļ visciešāk bija saistīta. Un viņš ilgi spieda tai roku un ar savādu smaidu palīdzēja iekāpt karietē. Pirmais, ko Anna sastapa, ieejot namā, bija dēls.
1288 Kaut gan audzinātāja rājās, viņš izšāvās pretī uz kāpnēm un ar nevaldāmu sajūsmu kliedza: «Māmiņ, māmiņ!» Pieskrējis mātei klāt, viņš pakārās tai kaklā. Arī dēls, tāpat kā vīrs, radīja Annā it kā vilšanās sajūtu. Viņa bija iztēlojusies to labāku, nekā tas īstenībā bija.
1289 Bet grāfiene Lidija Ivanovna, interesēdamās par visu, gar ko tai nebija nekādas daļas, bija radusi nekad neklausīties, kad tai stāstīja to, kas viņu interesēja; viņa pārtrauca Annu: Pravdins bija pazīstams panslavists un dzīvoja ārzemēs. Grāfiene Lidija Ivanovna izklāstīja viņa vēstules saturu.
1290 Aleksejs Aleksandrovičs bija ministrijā. Palikusi viena, Anna izmantoja priekšpusdienu, lai pasēdētu pie dēla, kamēr tas ēda pusdienas (viņš pusdienoja atsevišķi), un lai sakārtotu savas lietas, izlasītu zīmītes un vēstules, kas bija sakrājušās uz galda, un atbildētu uz tām.
1291 Uz pusdienām (pie Kareņiniem allaž pusdienoja divi trīs ciemiņi) atbrauca Alekseja Aleksandroviča vecīgā māsīca, departamenta direktors ar sievu un kāds jauns cilvēks, ieteikts dienestam Alekseja Aleksandroviča vadītajā resorā. Anna iznāca viesistabā, lai pakavētu tiem laiku.
1292 Tieši pulksten piecos — Pētera I laika bronzas pulkstenis vēl nepaguva noskandināt piekto sitienu — ienāca Aleksejs Aleksandrovičs baltā kravatē un frakā ar divām zvaigznēm, jo tūlīt pēc pusdienām viņam bija jābrauc. Ikkatra dzīves minūte Aleksejam Aleksandrovičam bija aizņemta un iedalīta.
1293 Viņš ienāca zālē, sasveicinājās ar visiem un tūlīt apsēdās, uzsmaidīdams sievai. Pie pusdienu galda viņš parunājās ar sievu par Maskavas lietām, ar zobgalīgu smīnu iztaujāja par Stepanu Arkadjiču, bet galvenokārt risinājās vispārēja saruna par Pēterburgas sabiedriskajām un dienesta lietām.
1294 Pēc pusdienām viņš pusstundu pavadīja ar viesiem, tad atkal smaidīdams paspieda sievai roku, izgāja — un aizbrauca uz padomi. Anna šoreiz neaizbrauca ne pie kņazienes Betsijas Tverskas, kas bija uzzinājusi par viņas atgriešanos un aicināja vakarā ciemos, ne uz teātri, kur Annai šovakar bija loža.
1295 Šuvēja atbrauca izskaidroties un apgalvoja, ka tā būšot iabāk, un Anna tik ļoti iekaisa, ka vēlāk pašai bija kauns, to atceroties. Lai galīgi nomierinātos, viņa devās uz bērnistabu un augu vakaru pavadīja kopā ar dēlu, pati to apguldīja, pārmeta tam krustu un apsedza ar segu.
1296 Viņai kļuva tik viegli un rāmi ap sirdi, viņa tik skaidri redzēja, ka viss, kas vilcienā tai šķita ļoti nozīmīgs, ir bijis tikai viens no parastajiem un niecīgajiem augstākās sabiedrības sadzīves gadījumiem un ka viņai nav par ko kaunēties ne sevis, ne kāda cita priekšā.
1297 Tā bija vecmodīgu un smieklīgu cilvēku šķira. Bet bija vēl otra — īstu cilvēku šķira, pie kuras viņi visi piederēja un kurā galvenokārt bija jābūt elegantam, skaistam, augstsirdīgam, drosmīgam, jautram, nesarkstot jāļaujas ikvienai kaislībai un par visu pārējo jāpasmejas.
1298 Kafija tā arī neuzvārījās, bet apšļāca visus un izkūsāja pāri malām un panāca tieši to, kas bija vajadzīgs: deva iemeslu kņadai un smiekliem un aplēja dārgo paklāju un baroneses tērpu. Piecēlās arī Kamerovskis, bet Vronskis, negaidīdams viņa aiziešanu, sniedza tam roku un devās uz mazgājamo istabu.
1299 Arī ar Berkoševu vakar esot salamājies, un tas teicies šorīt atsūtīt sekundantus, bet nekas jau, protams, neiznākšot. Bet vispār klājoties lieliski un ārkārtīgi jautri. Un, neļaudams biedram iedziļināties sava stāvokļa sīkumos, Petrickis sāka stāstīt tam visus interesantākos jaunumus.
1300 Uzzinājis visus jaunumus, Vronskis ar sulaiņa palīdzību apģērbās mundierī un aizbrauca ziņot priekšniecībai par ierašanos. Pēc tam viņš bija nodomājis aizbraukt pie brāja, pie Betsijas un izdarīt vēl dažus apciemojumus, lai sāktu apmeklēt to sabiedrību, kur varētu sastapt Kareņinu.
1301 Viņa bija slima, un, pavasarim tuvojoties, tās veselība pasliktinājās vēl vairāk. Mājas ārsts tai deva zivju eļļu, vēlāk dzeizi, tad ellas akmeni, bet, tā kā nelīdzēja ne viens, ne otrs, ne trešs un tā kā viņš ieteica pavasarī braukt uz ārzemēm, tad tika pieaicināts kāds slavens ārsts.
1302 Ārsts tai pašā laikā tikko valdīja nicināšanas izpausmi pret šo veco kundziņu un ar grūtībām nolaidās līdz viņa sajēgas zemajam līmenim. Viņš saprata, ka ar veci nav ko runāt, ka īstā galva šai namā ir māte. Lūk, viņas priekšā tas bija nodomājis izkaisīt savas zinību pērles.
1303 Viņa jutās vainīga Kitijas priekšā. Kņaziene nopūtusies izgāja. Kad viņi palika vieni, mājas ārsts bikli sāka izklāstīt savas domas, sacīdams, ka esot tuberkulozes procesa sākums, bet... un tā tālāk. Slavenais ārsts klausījās viņā un tā runas vidū paskatījās savā masīvajā zelta pulkstenī.
1304 Kad ienāca ārsts, viņa nosarka vēl vairāk, un acis tai pielija asarām. Visa viņas slimība un tās ārstēšana Kitijai likās ļoti muļķīga un pat smieklīga lieta! Šī ārstēšana tai šķita tikpat smieklīga kā sadauzītas vāzes lausku līmēšana. Viņas sirds bija sadauzīta gabalos.
1305 Un viņi domā to dziedināt ar pilieniem un pulverīšiem? Bet nedrīkstēja aizvainot māti, jo sevišķi tādēļ, ka māte sevi turēja par vainīgu. Ar smaidu viņš apsēdās tai iepretim, klausījās pulsu un atkal uzstādīja dažādus garlaicīgus jautājumus. Viņa tam atbildēja, tad pēkšņi noskaitās un piecēlās.
1306 Un ārsts kņazienei kā izcili gudrai sievietei zinātniski izskaidroja kņazes slimību un nobeidza ar pamācību, kā dzerami tie ūdeņi, kas bija nevajadzīgi. Pēc jautājuma, vai derētu braukt uz ārzemēm, ārsts nogremdējās dziļās pārdomās, it kā tam būtu jāatrisina grūta problēma.
1307 Tā zināja, ka šodien jānotiek konsilijam, un, lai gan nesen bija uzcēlusies no gultas pēc dzemdībām (ziemas beigās tai piedzima meitiņa), lai gan viņai bija daudz savu bēdu un rūpju, tā pameta zīdāmu bērnu un saslimušu meiteni un atbrauca uzzināt Kitijas likteni, kam šodien bija jāizšķiras.
1308 Viņai pūlējās izstāstīt to, ko teicis ārsts, bet izrādījās, ka ārsts gan bija ilgi un ļoti tekoši runājis, bet nekādi nebija iespējams atstāstīt, ko tas teicis. Interesanti bija vienīgi tas, ka nolemts doties uz ārzemēm. Dollija neviļus nopūtās. Māsa, viņas labākais draugs, aizceļo.
1309 Tā pacēla galvu, ar varu pasmaidīja un lūkojās tēvā. Tai allaž šķita, ka tēvs labāk par citiem ģimenes locekļiem viņu saprot, kaut gan viņš maz ar meitu runājās. Būdama jaunākā, viņa bija tēva mīlule, un tai šķita, ka šī mīlestība piešķir tēvam spēju dziļāk ielūkoties viņas dvēselē.
1310 Kņazs diezgan ilgi klausījās kņazienes pārmetumus un klusēja, bet viņa vaigs arvien vairāk un vairāk sadrūma. Kņazam, kā likās, bija vēl daudz kas sakāms, bet, tiklīdz kņaziene izdzirda šo vīra balss noskaņu, viņa kā allaž tādos nopietnos gadījumos tūdaļ padevās un nožēloja grēkus.
1311 Iegājusi mazajā Kitijas kabinetā, jaukā, rožainā istabiņā, greznotā vieux saxe lellītēm, tikpat jauniņā, rožainā un priecīgā, kāda vēl pirms pāris mēnešiem bija arī pati Kitija, Dollija atcerējās, ar kādu prieku un mīlestību viņas abas kopā posušas un iekārtojušas šo istabiņu pagājušajā gadā.
1312 Dollija savukārt saprata visu, ko bija gribējusi noskaidrot; viņa pārliecinājās, ka tās minējumi bijuši pareizi, ka Kitijas bēdu, nelabojamo bēdu cēlonis ir tieši tas, ka Levins viņu bildinājis, bet viņa tam atteikusi un Vronskis viņu piemānījis un ka tā ir gatava mīlēt Levinu un ienīst Vronski.
1313 Kitija panāca savu un dzīvoja pie māsas visu laiku, kamēr tās ģimenē plosījās šarlaks, kas patiešām uznāca. Viņa kopa slimos bērnus. Abas māsas laimīgi izglāba visus sešus bērnus, bet Kitijas veselība neuzlabojās, un ap lielā gavēņa laiku Ščerbacki aizceļoja uz ārzemēm.
1314 Bet šajā lielajā lokā bija savi iedalījumi. Annai Arkadjevnai bija draugi un ciešas saites trijos dažādos lokos. Viens bija viņas vīra oficiālais dienesta loks; tajā ietilpa viņa darbabiedri un padotie, kas sabiedriskā plāksnē bija savstarpēji visdīvainākā kārtā nošķiroti un reizē vienoti.
1315 Kāds gudrs vīrs, pats šā pulciņa dalībnieks, dēvēja to par «Pēterburgas sabiedrības sirdsapziņu». Aleksejs Aleksandrovičs loti augstu vērtēja šo pulciņu, un Anna, kas tik labi prata ar visiem sadzīvot, jau savas Pēterburgas dzīves pirmajos gados atrada sev draugus arī šais aprindās.
1316 Tur viņa vienmēr sastapa Vronski un, to satiekot, izbaudīja satraucošu prieku. Visbiežāk viņa sastapa Vronski pie Betsijas, kas bija dzimusi Vronska, bija tam māsīca. Vronskis ieradās visur, kur vien cerēja sastapt Annu, un, kad vien varēja, runāja tai par savu mīlestību.
1317 Slavenā dziedātāja uzstājās otru reizi, un viss sabiedrības zieds bija teātrī. Ieraudzījis no sava pirmās rindas krēsla māsīcu, Vronskis, negaidot starpbrīdi, devās pie viņas ložā. Vronskis jautājoši uzlūkoja Betsiju. Tā pamāja ar galvu. Viņš smaidā izteica viņai pateicību un apsēdās blakus.
1318 Tad viņai sākuši dzīties pakaļ virsnieki, viņa sabijusies, no bailēm sagurusi vēl vairāk un uzskrējusi pa kāpnēm dzīvoklī. Pats Vendens, kas tikko atgriezies no savas iestādes, izdzirdis zvanu un svešas balsis, izgājis, ieraudzījis piedzērušos virsniekus ar vēstuli un izgrūdis tos ārā.
1319 Pulka komandieris un Vronskis abi saprata, ka Vronska vārds un flīģeladjutanta venzelis var ļoti palīdzēt titulārpadomnieka dusmu mīkstināšanā. Un, tiešām, šie abi līdzekļi izrādījās diezgan iedarbīgi, bet izlīguma rezultāts, kā jau Vronskis stāstīja, pagaidām vēl bija apšaubāms.
1320 Ikvienam bija kas sakāms nelaimīgās Maltiščevas nonievāšanai un apsmiešanai, un tērzēšana sāka jautri sprakstēt kā iekurējies ugunskurs. Kņazienes Betsijas vīrs, labsirdīgs resnis, kaislīgs gravīru krājējs, uzzinājis, ka sievai viesi, pirms došanās uz klubu ienāca viesistabā.
1321 Nedzirdami pa mīksto paklāju viņš piegāja pie kņazienes Mjagkajas. Kņazienes Mjagkajas runu radītais efekts allaž bija vienāds, un šā efekta cēlonis slēpās tai apstāklī, ka viņa izsacīja vienkāršas lietas, kam bija kāda jēga, kaut arī ne vienmēr tas gadījās īstā vietā un reizē, tāpat kā nupat.
1322 Kņaziene Mjagkaja nevarēja saprast, kāpēc tie tā iedarbojas, bet zināja, ka iedarbojas, un šo apstākli izmantoja. Tā kā kņazienes Mjagkajas stāsta laikā visi klausījās viņā un saruna sūtņa sievas pulciņā pārtrūka, namamāte nolēma sasaistīt visus viesus vienkop un vērsās pie sūtņa sievas.
1323 Viņš nosauca franču aktrisi un gribēja par viņu kaut ko stāstīt, bet sūtņa sieva ar komiskām šausmām to pārtrauca: Aiz ieejas durvīm atskanēja soļi, un kņaziene Betsija, zinādama, ka nāk Kareņina, paskatījās uz Vronski. Viņš lūkojās uz durvīm, un viņa sejā bija dīvaina, neredzēta izteiksme.
1324 Turēdamās kā vienmēr ļoti stalti, viņa ar savu ātro, noteikto un vieglo soli, kas tik krasi atšķīrās no citu augstākās sabiedrības sieviešu gaitas, nemainīdama skatiena virzienu, veica to mazo gabaliņu, kas viņu šķīra no namamātes, paspieda tai roku, pasmaidīja un ar šo smaidu atskatījās uz Vronski.
1325 Vronskis zemu palocījās un pievirzīja tai krēslu. Viņa atbildēja tikai ar galvas mājienu, nosarka un sarauca pieri. Bet tūdaļ jau, ātri mādama sveicinājumus paziņām un spiezdama sniegtās rokas, viņa griezās pie namamātes. Atbraucējas pārtrauktā saruna atkal sāka plīvot kā dziestošas lampas liesma.
1326 Aleksejs Aleksandrovičs palocījās pret visiem un aizgāja. Vecais, resnais tatārs, Kareņinas kučieris, spīdīgā ādas mētelī, piebraucis pie lieveņa, ar pūlēm valdīja pārsalušo kreiso pelēci, kas slējās pakaļkājās. Sulainis stāvēja, atvēris karietes durtiņas. Šveicars stāvēja, pieturēdams ārdurvis.
1327 Aleksejs Aleksandrovičs nesaskatīja tur nekā sevišķa un nepieklājīga, ka viņa sieva sēdēja ar Vronski pie atsevišķa galda un dedzīgi par kaut ko sarunājās, bet viņš manīja, ka citiem viesistabā tas bija licies kaut kas sevišķs un nepiedienīgs, tāpēc arī viņam tas šķita nepiedienīgs.
1328 Cauri viņas istabai viņš gāja līdz guļamistabas durvīm, tad griezās atpakaļ. Katrā savas pastaigas gājienā un visbiežāk uz gaišās ēdamistabas parketa viņš apstājās un sacīja sev: «Jā, tas ir jāizšķir un jāizbeidz, jāizsaka mans ieskats par to un mans lēmums.» Un viņš griezās atpakaļ.
1329 Un tālāk jautāja sev, — kas tad noticis? Un atbildēja: nekas, un atcerējās arī to, ka greizsirdība ir tādas jūtas, kas pazemo sievu, bet viesistabā atkal nāca pie pārliecības, ka kaut kas ir noticis. Viņa domas, tāpat kā augums, veica noslēgtu apli, nesastopot nekā jauna.
1330 Šī kustība, nelāga ieradums — sakrampēt plaukstas un knaukšķināt pirkstu locītavas, — arvien viņu nomierināja un ievadīja noteiktībā, kas tagad tam bija tik nepieciešama. No lieveņa bija dzirdams piebraukušas karietes troksnis. Aleksejs Aleksandrovičs apstājās zāles vidū.
1331 Viņas seja staroja gaišā spožumā, bet šis spožums nebija jautrs — tas atgādināja drausmīgu ugunsgrēka spožumu tumšā naktī. Ieraudzījusi vīru, Anna pacēla galvu un pasmaidīja it kā pamozdamās. Anna teica pirmo, kas pagadījās uz mēles, un, klausīdamās sevī, pati brīnījās par savām melošanas spējām.
1332 Viņa juta sevi ietērptu nesatriecamās melu bruņās. Viņa juta, ka kāds neredzams spēks viņai palīdz un atbalsta viņu. Viņa lūkojās tik vienkārši, tik jautri, ka tas, kas nepazītu viņu tā, kā pazina vīrs, — tas nevarētu manīt nekā nedabiska ne viņas vārdu saturā, ne balsī.
1333 Viņš runāja un skatījās viņas smejošajās acīs, kas tagad tam šķita tik baigas savā noslēgtībā, un runādams juta, cik viņa vārdi veltīgi un lieki. Aleksejs Aleksandrovičs nodrebēja un salieca rokas, lai tās noknaukšķinātu. Aleksejs Aleksandrovičs brīdi klusēja un paberzēja ar roku pieri un acis.
1334 Aleksejs Aleksandrovičs nopūtās un, neteicis vairāk ne vārda, devās uz guļamistabu. Kad viņa iegāja guļamistabā, tas jau bija gultā. Viņa lūpas bija cieši sakniebtas, un acis nelūkojās uz sievu. Anna apgulās savā gultā un ik mirkli gaidīja, ka tas vēlreiz atsāks ar viņu runāt.
1335 Viņa reizē gan baidījās no tā, ka viņš sāktu runāt, un reizē arī vēlējās to. Bet viņš klusēja. Viņa ilgi nekustēdamās gaidīja un jau aizmirsa viņu. Viņa domāja par otru, viņa redzēja to un juta, ka, domājot par viņu, sirds tai pielīst ar satraukumu un noziedzīgu prieku.
1336 Pirmajā brīdī Aleksejs Aleksandrovičs pats it kā sabijās no saviem svilpieniem un mitējās, bet pēc diviem elpas vilcieniem svilpšana atskanēja no jauna rāmā vienmērībā. Kopš tā vakara Aleksejam Aleksandrovičam un viņa sievai sākās jauna dzīve. Nekas sevišķs nebija noticis.
1337 Anna kā allaž izbrauca sabiedrībā, sevišķi bieži viņa apmeklēja kņazieni Betsiju un visur satikās ar Vronski. Aleksejs Aleksandrovičs to redzēja, bet neko nevarēja darīt. Visiem viņa mēģinājumiem izskaidroties tā stādīja pretim nepārvaramu itin kā jautras nesapratnes sienu.
1338 Arēji viss bija tāpat kā agrāk, bet iekšēji viņu attieksmes pilnīgi pārvērtās. Aleksejs Aleksandrovičs, būdams tik varens vīrs valsts lietās, te jutās bezspēcīgs. Kā kaujams vērsis, padevīgi noliecis galvu, viņš gaidīja pieta triecienu, jo juta, ka cirvis pacelts pār viņu.
1339 Taču, jo skaļāk viņš runāja, jo zemāk viņa lieca savu citkārt tik lepno, jautro, bet tagad tik apkaunoto galvu un pati visa saguma un slīdēja nost no dīvāna, uz kura sēdēja, lai kristu uz grīdas, pie viņa kājām; un viņa būtu nokritusi uz paklāja, ja viņš nebūtu Annu saturējis.
1340 Viņa jutās tik ļoti noziegusies un vainīga, ka tai atliek tikai zemoties un lūgt piedošanu, bet neviena cita, izņemot viņu, tai dzīvē tagad nebija, tāpēc arī uz viņu tā vērsa savu lūgumu piedot. Raudzīdamās uz viņu, tā fiziski juta savu pazemojumu un nespēja neko citu izsacīt.
1341 Kauns par savu garīgo kailumu Annu nomāca, un tā iespaids pielipa arī viņam. Tomēr, par spīti visām šausmām, ko izjuta slepkava, skatot savu upuri, nogalināto ķermeni vajadzēja griezt gabalos un apslēpt, vajadzēja izmantot to, ko slepkava ar šo nogalināšanu bija ieguvis.
1342 Viņa turēja tā roku un nekustējās. Jā, šie skūpsti — tas, kas iegūts par šo kaunu. Jā, un arī šī roka, kas vienmēr piederēs man, — tā ir mana līdzvainīgā roka. Viņa pacēla šo roku un noskūpstīja. Viņš nometās ceļos un gribēja ieskatīties tai sejā, bet tā slēpa savu seju no viņa un nekā nerunāja.
1343 Viņa sev teica: «Nē, tagad es nespēju par to domāt; vēlāk, kad es kļūšu mierīgāka.» Bet šis domu miers nekad neiestājās, katru reizi, kad viņa sāka domāt par to, ko izdarījusi un kas ar viņu notiks, un kas tai būtu jādara, viņu pārņēma šausmas, un viņa dzina projām no sevis šīs domas.
1344 Un arī Aleksejs Vronskis tur bija klāt, un arī viņš bija tai vīrs. Un viņa, brīnīdamās, ka agrāk tas viņai licies neiespējami, smiedamās tiem skaidroja, ka tā ir daudz vienkāršāk un ka tagad tie abi ir apmierināti un laimīgi. Bet šis sapnis viņu nomocīja kā murgs, un viņa šausmās modās.
1345 Viņš nevarēja nomierināties, tāpēc ka tik ilgi bija sapņojis par ģimenes dzīvi, ka jutās tik Joti tai nobriedis, un tomēr nebija precējies, bet atradās no precēšanās tālāk nekā jebkad. Viņš pats it sāpīgi izjuta, tāpat izjuta visi viņa apkārtējie ļaudis, ka nav labi viņa gados cilvēkam būt vienam.
1346 Bet tagad precēšanās tam bija kļuvusi tālāka nekā jebkad agrāk. Vieta bija aizņemta, un, ja viņš domās tagad šai vietā iztēlojās kādu citu pazīstamu meiteni, tad juta, ka tas ir pilnīgi neiespējams. Bez tam, atceroties noraidījumu un savu toreizējo izturēšanos, viņu mocīja kauns.
1347 Šādas vātis nekad neaizdzīst. Un līdzās šāda veida atcerēm tagad nostājās arī noraidījums un tas nožēlojamais stāvoklis, kādā viņš citu acīs bija nokļuvis tai vakarā. Tomēr laiks un darbs darīja savu. Smagās atceres arvien vairāk un vairāk aizēnoja nemanāmie, bet ievērojamie lauku dzīves notikumi.
1348 Ar nepacietību viņš gaidīja ziņu, ka tā jau apprecējusies vai arī tuvākajās dienās iziet pie vīra, cerēdams, ka šāda vēsts, gluži kā slima zoba izraušana, viņu izdziedinās pavisam. Pavasaris ilgi negribēja iesilt. Pēdējās gavēņa nedēļās vēl bija skaidrs sala laiks. Lieldienas pienāca sniegā.
1349 Bet izrādījās, ka laidarā, kas nebija lietots kopš rudens, visas redeles salauztas. Viņš aizsūtīja pēc galdnieka, kam šodien saskaņā ar norīkojumu vajadzēja strādāt pie kūlēja labošanas. Bet izrādījās, ka galdnieks lāpīja ecēšas, kurām vajadzēja būt salabotām jau priekš vastlāvja.
1350 Viņš noskaitās tāpēc, ka šī nevīžība saimniecībā mūžīgi atkārtojās, lai gan viņš tik daudzus gadus cīnījās pret to visiem spēkiem. Viņš noskaidroja, ka redeles, kas ziemā nebija vajadzīgas, aiznestas uz darba zirgu kūti un tur salauztas, jo bija viegli darinātas — kā jau teļu barojamās.
1351 Levins sūtīja pēc pārvaldnieka, bet tūdaļ arī pats devās to meklēt. Pārvaldnieks, starodams tāpat, kā staroja viss šai dienā, puskažociņā ar jērādas apkakli nāca no piedarba, pirkstos salmiņu lauzīdams. Ka āboliņu sēj tikai uz sešām, ne uz visām divdesmit desetīnām, tas vēl vairāk kaitināja.
1352 Bet nekad Levins to nespeja panākt. Levins ļoti labi zināja: šis «ka nesāk kveldēt» nozīmēja, ka angļu sēklas auzas jau sabojātas, — atkal nav izdarīts tas, ko viņš pavēlējis. Levins dusmīgi atmeta ar roku, aizgāja uz klētīm apskatīt auzas un atgriezās pie zirgu kūts. Auzas vēl nebija bojājušās.
1353 Kamēr segloja zirgu, Levins atkal paaicināja pārvaldnieku, kas grozījās turpat tuvumā, un sāka runāt ar viņu par nākamajiem pavasara darbiem un saimnieciskajiem plāniem, gribēdams ar pārvaldnieku salabt. Mēslu vešana jāsāk agrāk, lai līdz agrīnā siena pļaujai ar visu to būtu galā.
1354 Siena pļauju neizdot pusgrauda pļāvējiem, bet visu sienu novākt ar algotiem strādniekiem. Pārvaldnieks klausījās uzmanīgi un, redzams, pūlējās piekrist saimnieka nodomiem; tomēr viņam sejā bija Levinam tik pazīstamais bezcerīgais un bēdīgais vaibsts, kas viņu allaž kaitināja.
1355 Un visiem bija vienāda attieksme pret viņa nodomiem, un tāpēc tagad viņš vairs nedusmojās, bet tikai bija sarūgtināts un jutās vēl vairāk satraukts cīņai ar šo it kā stihisko spēku, kuru viņš citādi neprata nosaukt kā par «ko dievs dos» un kurš vienmēr stājās viņam ceļā.
1356 Levins apklusa. Atkal viņam pretī tika nostādīts šis spēks. Viņš zināja, lai kā viņi pūlējās, nekad nevarēja salīgt vairāk par trīsdesmit septiņi, trīsdesmit astoņi, četrdesmit strādnieku par īstu algu; četrdesmit salīga, bet vairāk ne. Un tomēr viņš nespēja necīnīties.
1357 Vienmērīgi šūpodamies labā aidinieka riksī, ieelpodams silto gaisu, kam vēl piemita sniega svaigums, jājot cauri mežam pa šur tur vēl nenokusušo, izburbušo sniegu ar izplūdušām pēdām, Levins priecājās par katru savu koku ar atdzīvojušos sūnu uz mizas un piebriedušiem pumpuriem.
1358 Sēklu vezums nebija nobraukts uz ežas, bet uz lauka, un ziemas kviešu zelmenis bija riteņu sagraizīts un zirgu izdangāts. Abi strādnieki sēdēja uz ežas, domājams, pīpēdami kopīgu pīpi. Zeme, ar ko sēkla bija sajaukta, gulēja ratos neirdināta, sacietējusi un gabalos sasalusi.
1359 Vasilijs nebija vainīgs, ka tam iebēruši nepārsijātu zemi. Bet Levins tomēr saīga. Vasilijs parādīja ar kāju iešņāpto zīmi, un Levins kā mācēdams sāka sēt ar zemi sajaukto sēklu. Paiet bija grūti, kā pa purvu, un Levins, apsējis vienu birzi, nosvīda un apstājies atdeva sētuvi.
1360 Zirgs stiga līdz potītēm, un katra kāja tam šmūkšķēja, izraujot no atkusušās zemes. Bet pa uzarto lauku nepavisam nebija iespējams jāt; tur vien negrima, kur vēl bija ledus, bet atkusušās vagās kāja zirgam stiga pāri potītēm. Arums bija teicams; pēc pāris dienām varēs ecēt un sēt.
1361 Viss bija skaisti, viss iepriecināja. Atpakaļ Levins jāja pāri strautam, cerēdams, ka ūdens būs krities. Un tiešām, viņš tika pāri un izcēla divas pīles. «Jābūt jau arī slokām,» Levinam ienāca prātā, un tieši pie pagrieziena uz māju viņš sastapa mežsargu, kas viņa domas par slokām apstiprināja.
1362 Bet viņš sakaunējās par šo sajūtu un tūdaļ it kā pavēra savus dvēseles skāvienus, ar mīļu prieku gaidīdams un no visas sirds tagad vēlēdamies, lai tas būtu brālis. Viņš paskubināja zirgu, pajāja garām akācijai un ieraudzīja dzelzceļa stacijas važoņa trijjūgu un kažokā ģērbtu kungu.
1363 Stepans Arkadjičs pastāstīja daudz interesantu jaunu ziņu, bet sevišķi interesanta Levinam bija ziņa, ka brālis Sergejs Ivanovičs esot nodomājis pavadīt šo vasaru pie viņa laukos. Neviena vārda Stepans Arkadjičs neminēja par Kitiju un vispār par Ščerbackiem, tikai nodeva sveicienus no sievas.
1364 Tai brīdī Agafja Mihailovna ienesa ievārījumu. Levins paskatījās logā, kur bija redzama aiz meža kailajām galotnēm rietošā saule. Stepans Arkadjičs, nonācis lejā, pats rūpīgi noņēma audekla pārvalku lakotajam bises futrālim, atvēra to un sāka likt kopā savu dārgo jaunās sistēmas bisi.
1365 Stepans Arkadjičs iesmējās. «Galīgi un noteikti» — tie bija tirgoņa iemīļotie vārdi. Jā, viņš apbrīnojami jocīgi runā. Saprati, uz kurieni saimnieks taisās! — viņš piebilda, pabužinādams ar roku Lasku, kas iesmilkstēdamās lēkāja ap Levinu un laizīja tam gan roku, gan zābakus, gan bisi.
1366 Vecā, sirmā Laska, kas tekāja viņam pa pēdām, uzmanīgi notupās pretī un saslēja ausis. Saule grima aiz lielā meža; rieta blāzmas apspīdēti, skaidri iezīmējās apsājā izkaisītie bērziņi ar saviem nokarenajiem zariem un piebriedušajiem pumpuriem, kas kuru katru brīdi taisījās pārsprāgt.
1367 No biezā meža, kur vēl gulēja sniegs, maziem līkloču strautiņiem tikko dzirdami tecēja ūdens. Sīkie putniņi čivināja un paretam pārlaidās no koka uz koku. īsajos starpbrīžos, kad iestājās pilnīgs klusums, bija sadzirdama pērno lapu čabēšana, jo, zemei atkūstot un zālei augot, tās kustējās.
1368 Putni biezoknī čivināja arvien skaļāk un rosīgāk. Netālu iebrēcās ūpis, un Laska sadrebējusi uzmanīgi paspēra dažus soļus, pielieca galvu sānis un vērīgi klausījās Aiz upītes iekūkojās dzeguze. Divas reizes viņa nokūkoja savu parasto kūkojienu, bet tad iegārdzās, sāka steigties un sajuka.
1369 Slokas vilka lieliski. Stepans Arkadjičs nošāva vēl divas, un arī Levins — divas, no tām vienu neatrada. Sāka jau tumst. Skaidrā, sudrabainā Venera zemu rietumos jau spīdēja savā maigajā spožumā aiz bērziņiem, un augstu austrumos jau mirgoja savām sarkanām ugunīm drūmais Arkturs.
1370 Levins jutās tik nosvērts un mierīgs, ka nekāda atbilde, viņš domāja, nespētu to satraukt. Bet nekādi viņš nebija gaidījis to, ko pateica Stepans Arkadjičs. Tai brīdī, kad viņi tā runājās, Laska uzmanīgi ausījās, lūkodamās gan augšup debesīs, gan ar pārmetumu uz viņiem abiem.
1371 Sloka lidoja augstu, pēkšņi tā vienā rāvienā sakļāva spārnus un nokrita biezoknī, pieliecot tievos zarus. Atgriežoties mājās, Levins iztaujāja visus sīkumus par Kitijas slimību un Ščerbacku nodomiem, un, lai gan viņam pašam būtu kauns atzīties, Levinam bija patīkams tas, ko viņš uzzināja.
1372 Bet, kad Stepans Arkadjičs sāka runāt par slimības cēloņiem un minēja Vronska vārdu, Levins viņu pārtrauca. Stepans Arkadjičs tikko jūtami pasmaidīja, manījis Levina vaibstos tik pazīstamo spējo pārmaiņu: viņa seja pēkšņi kļuva tikpat drūma, cik tā bija jautra nupat, pirms maza brīža.
1373 Levins, nolicis tobrīd skapī bisi, pašlaik jau gāja uz durvīm, bet izdzirda tirgoņa sacīto un apstājās. Rjabiņins piecēlās un klusēdams paskatījās Levinā no apakšas uz augšu. Rjabiņinam pēkšņi smaids nozuda no sejas. Viņa vaibstos iegulās plēsonīga un cieta vanaga izteiksme.
1374 Pēc stundas tirgonis, rūpīgi aizdarījis uzsvārci, aizāķējis svārkus, ar nolīgumu kabatā iesēdās savos stingri apkaltajos ratos un brauca mājās. Stepans Arkadjičs kāpa augšā ar izspiedušos kabatu, kur bija sabāztas naudas zīmes, saņemtas no tirgoņa par trīs mēnešiem uz priekšu.
1375 Meža lieta bija nodarīta, nauda kabatā, slokas vilka lieliski, un Stepans Arkadjičs bija visomulīgākajā noskaņā, tāpēc viņam jo sevišķi gribējās izkliedēt drūmo garastāvokli, kas bija uznācis Levinam. Viņam gribējās pabeigt dienu pie vakariņām tikpat patīkami, kā tā bija sākta.
1376 Levins patiešām bija nelādzīgā omā, un, lai kā viņš vēlējās būt laipns un uzmanīgs pret savu mīļo viesi, tomēr nespēja sevi pārvarēt. Viņu pamazām sāka reibināt ziņa, ka Kitija nav apprecējusies. Kitija nav apprecējusies un ir slima, slima aiz mīlas pret cilvēku, kas to noniecinājis.
1377 Vairums jauno sieviešu, kuras Annu apskauda un kurām sen bija apnicis, ka viņu dēvē par taisnīgu, priecājās, ka ir noticis tā, kā viņas paredzējušas, un gaidīja tikai sabiedriskās domas pagrieziena apstiprinājumu, lai gāztos Annai virsū ar visu savas nicināšanas smagumu.
1378 Viņai nepatika arī tas, ka, spriežot pēc visa, ko viņa par šo sakaru dzirdējusi, tas nebija viens no tiem spožajiem un graciozajiem augstākās sabiedrības romāniem, kādus viņa būtu atzinusi, bet gan kaut kāda gluži traka verteriska kaisle, kā viņai stāstīja, kas varēja pavedināt dēlu uz muļķībām.
1379 Un šogad bija izziņotas virsniekiem jāšanas sacīkstes ar šķēršļiem Vronskis pieteicās šais sacīkstēs, nopirka tīrasiņu angļu ķēvi un, par spīti savai mīlestībai, bija kaislīgi, kaut arī atturīgi aizrāvies ar gaidāmajām sacīkstēm. Šīs divas kaislības viena otru netraucēja.
1380 Gluži otrādi, viņam bija nepieciešama šāda nodarbība un no mīlestības neatkarīga aizrautība, jo te viņš atsvaidzinājās un atpūtās no pārāk uzbudinošiem iespaidiem. Krasnoje Selo sacīkšu dienā Vronskis agrāk nekā parasti ieradās pulka restorāna kopējā zālē apēst bifšteku.
1381 Bet trīs dienas viņš to nav redzējis, un no ārzemēm ir atgriezies viņas vīrs, tāpēc viņš nezina, vai satikšanās šodien būs iespējama, un nezina arī, kā to varētu noskaidrot. Pēdējo reizi viņš bija ticies ar Annu māsīcas Betsijas vasarnīcā. Kareņinu vasarnīcu viņš apmeklēja, cik vien iespējams, reti.
1382 No biljarda istabas, kas bija blakus, skanēja bumbu sitienu troksnis, sarunas un smiekli. Pa ārdurvīm ienāca divi virsnieki: viens jauniņš, ar vārgu, smalku seju, nesen ieradies pulkā no Pāžu korpusa; otrs tukls, vecs virsnieks, ar rokas sprādzi ap dilbu un ar mazām, aiztūkušām ačtelēm.
1383 Tuklais virsnieks paņēma vīnu karti un pagriezās pret jauniņo. Tuklais virsnieks paklausīgi piecēlās, un viņi abi devās uz durvīm. Tai brīdī istabā ienāca augumā garais un staltais rotmistrs Jašvins, nicīgi pamāja aizejošiem virsniekiem, paraudams galvu uz augšu, un devās pie Vronska.
1384 Un Jašvins bija vienīgais no visiem ļaudīm, ar kuru Vronskis būtu labprāt runājis par savu mīlestību. Viņš juta, ka vienīgi Jašvins, kaut arī tas, šķiet, nicināja jebkādas jūtas, — vienīgi viņš, tā Vronskim likās, spētu saprast to spēcīgo kaisli, kas pašreiz piepildīja visu viņa dzīvi.
1385 Vronskis nebija runājis ar viņu par savu mīlestību, bet nojauta, ka tas visu zina, visu pienācīgi saprot, un viņam bija patīkami vērot to no drauga acīm. Un viņi sāka sarunāties par šodienas sacīkšu izredzēm, jo tikai par sacīkstēm Vronskis pašlaik spēja domāt. Un viņi abi aizgāja.
1386 Vronskis apstājās. Petrickis iegāja aiz šķērssienas un atgulās savā gultā. Vronskis paņēma vēstuli un brāļa zīmīti. Tas bija tas pats, ko viņš jau bija gaidījis, — vēstule no mātes ar pārmetumiem, ka viņš nav braucis pie tās, un brāļa zīmīte, kurā sacīts, ka esot jāparunājas.
1387 Priekšnamā viņš satika divus virsniekus: viens bija viņu, otrs — cita pulka. Vronska dzīvoklis allaž bija kā iebraucamā vieta visiem virsniekiem. dzijis, sauca; viņa priekšā stāvēja denščiks ar degvīnu un skābētu gurķi uz paplātes. — Jašvins te man liek dzert, lai atsvaidzinātos.
1388 Vronskis patiešām bez laika sāka kļūt plikpaurains. Viņš jautri iesmējās, rādīdams savus vienādos zobus, uzlika cepuri uz plikā paura, izgāja ārā un iesēdās karietē. Pagaidu staļļi — dēļu barakas — bija uzcelti turpat pie hipodroma, un vakar tur vajadzēja būt atvestam Vronska zirgam.
1389 Šais pēdējās dienās viņš pats nebija braucis uz izjādi, bet uzticējis to trenerim un tagad nepavisam nezināja, kādā stā voklī atvests un ir viņa zirgs. Tikko viņš izkāpa no ratiem, viņa zirgu puisis (grums), tā dēvētais zēns, jau pa gabalu pazinis viņa karieti, tūlīt pasauca treneri.
1390 Kalsens anglis garos zābakos un īsā žaketē, ar vienu vienīgu spalvu kušķīti zem zoda, izpletis elkoņus, līgodamies naca pretim neveiklā žokeja gaitā. Viņi iegāja aizžogojumā barakas priekšā. Dežurants tīrā vamzī, labi ģērbies, brašs zēns ar slotu rokā, sagaidīja ienācējus un gāja tiem līdzi.
1391 Bet šai ķēvei augstākajā mērā piemita kāda īpašība, kas lika aizmirst visus viņas trūkumus; šī īpašība bija tirasiniba, tā tīrasinība, kas izpaužas, kā mēdz sacīt angļi. Asi iezīmētie muskuļi zem dzīslu tīkla, kas audās cauri plānajai, elastīgajai ādai, gludai kā atlass, šķita tikpat cieti kā kauls.
1392 Tikko Vronskis pie viņas ienāca, tā dziļi ievilka gaisu, skatījās uz ienācējiem pār muguru, tik ļoti šķielēdama ar savu izvalbīto aci, ka baltums pielija ar asinīm, purināja uzpurni un elastīgi mīņājās no vienas kājas uz otru. Bet, jo tuvāk viņš nāca, jo vairāk tā uztraucās.
1393 Viņa skanīgi ievilka saspringtajās nāsīs gaisu un tūlīt to izpūta, sadrebēja, piekļāva Vronskim savu smailo ausi un pastiepa spēcīgo, melno lūpu, it kā gribēdama satvert viņa piedurkni. Bet atcerējās uzpurni, sapurināja to un atkal sāka mīņāties uz savām smalkajām kājām.
1394 Tāpēc, ka viņi saskata te kaut ko tādu, kas tiem nav saprotams. Ja tas būtu sabiedrībā parastais banālais sakars, viņi atstātu mani mierā. Viņi jūt, ka te ir kas cits, ka tā nav rotaļa, ka šī sieviete man dārgāka par dzīvību. Un tas, lūk, viņiem nav saprotams un tāpēc kaitina viņus.
1395 Tā bija dīvaina pretīguma sajūta pret kaut ko: vai nu pret Alekseju Aleksandroviču, vai pašam pret sevi, vai pret visu pasauli, — to viņš nespēja lāgā izprast. Bet allaž viņš gaiņāja projām no sevis šo dīvaino sajūtu. Arī tagad sapurinājies viņš turpināja savu domu pavedienu.
1396 Viņš vairs nedomāja par to, ka šī lietusgāze sabojās hipodromu, bet gan priecājās tagad tāpēc, ka šā lietus dēļ droši sastaps Annu mājās un turklāt vienu, jo viņš zināja, ka Aleksejs Aleksandrovičs, kas nesen atgriezies no ārzemju kūrorta, vēl nav pārcēlies no Pēterburgas uz vasarnīcu.
1397 Un, pārliecinājies, ka viņa viena, un vēlēdamies viņu pārsteigt, jo viņš nebija solījies šodien nākt un arī viņa droši vien nedomāja, ka viņš varētu atbraukt pirms sacīkstēm, Vronskis, pieturēdams zobenu un uzmanīgi soļodams pa celiņa smiltīm, devās gar puķu dobēm uz terasi, kas veda no nama dārzā.
1398 Noliekusi savu melnsprogaino galvu, viņa spieda pieri pie vēsās, uz margām noliktās lejkannas, pieturēdama to ar abām savām daiļajām rokām, uz kurām mirdzēja viņam tik pazīstamie gredzeni. Viss viņas auguma, galvas, kakla un roku skaistums Vronski ikreiz kā negaidīts no jauna pārsteidza.
1399 Viņš apstājās un ar sajūsmu uzlūkoja Annu. Bet, tiklīdz viņš gribēja spert soli, lai ietu tai klāt, viņa jau sajuta tā tuvošanos, atbīdīja lejkannu un pavērsa pret viņu savu kvēlojošo seju. Un, kaut gan viņa centās būt mierīga, viņai trīcēja lūpas. Viņa runāja patiesību.
1400 Tieši šai brīdī, kad viņš to pārsteidza, viņa domāja, lūk, ko: kāpēc citām — piemēram, Betsijai (viņa zināja par Betsijas slepeno sakaru ar Tuškeviču) — tas viss norisa tik viegli, bet viņai tik mocoši? Šodien dažu apsvērumu dēļ šī doma viņu sevišķi mocīja. Viņa ievaicājās Vronskim par sacīkstēm.
1401 Viņas skatienā iekvēlojās Vronskim pazīstamā uguns, ar ātru kustību viņa pacēla savas daiļās, gredzenotās rokas, saņēma viņa galvu, ilgā skatienā viņu uzlūkoja, tad tuvināja viņam savu seju ar pavērtām, smaidošām lūpām, strauji noskūpstīja viņu uz mutes un uz abām acīm un atgrūda.
1402 Vronskis paskatījās pulkstenī un steidzīgi aizbrauca. Kad Vronskis Kareņinu verandā skatījās pulkstenī, viņš bija tik uztraukts un domās nogrimis, ka redzēja gan rādītājus uz ciparnīcas, bet neapjēdza, cik tie rāda. Viņš izgāja uz šosejas un, uzmanīgi laipodams pa dubļiem, devās uz saviem ratiem.
1403 Viņa dzīvoklī neviena vairs nebija: visi aizbraukuši uz sacīkstēm, un sulainis viņu gaidīja pie vārtiem. Kamēr viņš pārģērbās, sulainis pastāstīja, ka esot sācies jau otrs jājiens, ka daudzi kungi esot nākuši apvaicāties par viņu un ka divi lāgi jau skrējis šurp zēns no staļļiem.
1404 Liekas, bija sācies otrais jājiens, jo, ieiedams barakā, viņš dzirdēja zvanu. Tuvodamies staļļiem, viņš sastapa rudo Mahotina Gladiatoru, kuru, apsegtu ar zirga segu oranžā un zilā krāsā, tā ka ausis tam šķita milzīgas un ar zilu apmali rotātas, pašlaik veda uz hipodromu.
1405 Viņš piebrauca pie tribīnēm visizdevīgākā brīdī, neviens nepievērsa viņam uzmanību. Nupat tuvojās noslēgumam divverstu jājiens, un visu skatieni bija vērsti uz kavalērgardu, kas jāja pirmais, un uz leibhuzāru, kas nāca aiz viņa; tuvodamies finiša stabam, tie abi pēdējiem spēkiem dzina savus zirgus.
1406 Savējo un svešu ļaužu pūlis viņu ielenca. Vronskis ar nolūku vairījās no tā izlasītā augstākās sabiedrības pūļa, kas sarunādamies apvaldīti un brīvi kustējās gar tribīnēm. Viņš uzzināja, ka tur esot gan Kareņina, gan Betsija, gan viņa brāļasieva, bet negāja turp tīšu prātu, lai neizklaidētos.
1407 Aleksandrs Vronskis, būdams slavens ar savu izlaidīgo dzīvi, it īpaši ar dzeršanu, tomēr bija pilnā mērā galma cilvēks. Tagad, runādams ar brāli par ļoti nepatīkamu lietu un zinādams, ka daudzas acis var būt vērstas uz viņiem, viņš smaidīja, it kā jokodamies tērzētu ar brāli par kādiem niekiem.
1408 Aleksejs Vronskis sarauca pieri un nobālēja, viņa spēcīgais apakšžoklis drebēja, kas tam ļoti reti gadījās. Būdams ļoti labsirdīgs cilvēks, viņš reti dusmojās, bet, ja jau sadusmojās un ja tam drebēja apakšžoklis, viņš kļuva bīstams, un Aleksandrs Vronskis to zināja. Viņš jautri pasmaidīja.
1409 Zirgu puiši veda projām sviedrainos, nomocītos zirgus, kas jau bija piedalījušies sacīkstēs, un cits pēc cita uz laukuma parādījās jauni, nākamā skrējiena, spēka pilni, lielāko tiesu angļu zirgi, kas ar savām skausta sedzenēm un ierautajiem vēderiem līdzinājās dīvainiem milzu putniem.
1410 Vronskis vēl nebija paguvis aplūkot seglus, par kuriem gribēja dot kādu norādījumu, kad jājiena dalībniekus jau aicināja pie tribīnes, lai izlozētu numurus un dotos uz startu. Ar nopietnām, stingrām sejām, daudzi nobāluši, septiņpadsmit virsnieki sapulcējās pie tribīnes un izlozēja numurus.
1411 Fru Fru arvien vēl drebēja kā drudzī. Viņas ugunīgā acs pašķielēja uz pienākušo Vronski. Vronskis pabāza pirkstu zem seglu jostas. Zirgs pašķielēja vēl vairāk, atņirdza zobus un pieglauda ausis. Anglis savaibstīja lūpas, gribēdams pasmaidīt par to, ka pārbauda viņa seglojumu.
1412 Divi jau jāja uz priekšu, uz starta vietu. Gaļcins, viens no bīstamiem sāncenšiem un Vronska draugs, lēkāja ap savu bēro ērzeli, kas neļāva sēsties seglos. Maza auguma leibhuzārs šaurās jātnieka biksēs, gribēdams atdarināt angļus, aizauļoja, uzmetis kūkumu kā saniknots kaķis.
1413 Viņi zināja, ka tam no visa kā bija bailes, viņš baidījās jāt arī ar kaujas zirgu; bet šoreiz viņš bija nolēmis piedalīties sacīkstēs tieši tādēļ, ka tas bija baigi, tādēļ, ka cilvēki te lauza kaklu, ka pie katra šķēršļa stāvēja ārsts, lazaretes rati ar uzšūtu krustu un žēlsirdīgā māsa.
1414 Zirgs nepaguva ne sakustēties, kad Vronskis ar vingru un spēcīgu kustību ielika kāju rievainajā tērauda kāpslī un viegli, droši uzmeta savu muskuļaino augumu čīkstošajos ādas seglos. Ielicis arī labo kāju kāpslī, viņš ar ierastu kustību izlīdzināja pirkstos pavadas staras, un Kords atlaida rokas.
1415 Viņi jau tuvojās aizdambētajai upītei, dodamies uz starta vietu. Daudzi sacīkšu dalībnieki jau bija priekšā, citi aiz muguras, kad Vronskis pēkšņi sadzirda aiz sevis pa dubļiem auļojoša zirga pakavu šļakstus, un viņam garām aizjāja Mahotins uz sava baltkājainā lutauša Gladiatora.
1416 Fru Fru uzmeta kreiso kāju, gribēdama pāriet auļos, izdarīja divus lēcienus un, dusmodamās uz savilkto pavadu, uzņēma lēkājošu riksi, kratīdama jātnieku. Arī Kords sarauca pieri un gandrīz skriešus skrēja blakus Vronskim. Jājienā pavisam piedalījās septiņpadsmit virsnieki.
1417 Pēkšņi pēc gaidu klusuma no visām malām atskanēja: «Palaida! Auļo!» Un pūlīši un vientuļi gājēji sāka skriet no vienas vietas uz otru, lai labāk redzētu. Jau pirmajā minūtē blīvais jātnieku pulciņš izstiepās un bija redzams, kā tie pa divi, pa trīs un cits aiz cita tuvojas upei.
1418 Gladiators pacēlās un bez mazākā klaudziena, novēcinājis asti, pazuda Vronskim no acīm. Tai pašā mirklī Vronska acu priekšā, viņa paša priekšā pazibēja dēlu siena. Bez mazākās pārmaiņas kustībā zirgs viņu pacēla gaisā; dēļu siena nozuda, un tikai kaut kas noklaudzēja aiz muguras.
1419 Sakaitināta par to, ka Gladiators tai iet pa priekšu, Fru Fru bija pārāk tālu no barjeras pacēlusies lēcienam un skārusi dēli ar pakaļējo pakavu. Bet viņas gaita nemainījās, un Vronskis, kam sejā ietriecās dubļu pika, saprata, ka viņš atkal atrodas tādā pašā atstatumā no Gladiatora.
1420 Bet Mahotins neatlaidās no virves, un, tiklīdz Vronskim iešāvās prātā doma, ka var aiziet garām arī pa ārējo malu, Fru Fru jau mainīja soli un sāka apiet tieši tādā veidā. No sviedriem satumsušais Fru Fru plecs bija blakus Gladiatora krustiem. Dažus lēcienus viņi gāja blakus.
1421 Vronskis bija Mahotinam garām, bet juta to nākam cieši aiz sevis un nemitīgi turpat aiz muguras dzirdēja vienmērīgos Gladiatora auļus un aprauto, vēl gluži svaigo elpu. Nākamie divi šķēršļi, grāvis un barjera, tika veikti viegli, bet Vronskis Gladiatora sēkšanu un auļus jau sadzirdēja tuvāk.
1422 Viņš pamudināja zirgu un ar prieku juta, ka tas viegli palielina ātrumu, un Gladiatora pakavu žvaksti atkal bija dzirdami agrākajā atstatumā. Vronskis veda skrējienu — tas bija tas, ko viņš bija vēlējies panākt un ko viņam ieteica arī Kords, un tagad Vronskis bija pārliecināts par sekmēm.
1423 Gribējās atskatīties, bet viņš nedrīkstēja to darīt un centās sevi nomierināt un nemudināt zirgu, lai aiztaupītu tajā tikpat spēku, cik vēl bija Gladiatoram. Bija atlicis vēl viens un visgrūtākais šķērslis: ja to viņš veiks citiem pa priekšu, tad pie mērķa nonāks pirmais.
1424 Viņš tuvojās īru banketei. Abi ar Fru Fru viņi jau iztālēm ieraudzīja šo banketi, un viņiem abiem reizē, jātniekam un zirgam, uz mirkli uznāca šaubas. No ausu kustības viņš noprata zirga nedrošumu un pacēla pātagu, bet tūdaļ sajuta, ka viņa šaubas bijušas bez pamata: zirgs zināja, kas darāms.
1425 Sev par nelaimi, viņš juta, ka ir sveiks un vesels. Zirgam bija lauzta mugura, un tika nolemts to nošaut. Vronskis nebija spējīgs atbildēt uz jautājumiem, nespēja ne ar vienu runāt. Viņš pagriezās un, nepacēlis nokritušo cepuri, gāja projām no hipodroma, pats nezinādams, uz kurieni.
1426 Bet atmiņas par šīm sacīkstēm ilgu laiku palika viņa dvēselē kā vissmagākais un vismocošākais pārdzīvojums viņa mūžā. Ārēji Alekseja Aleksandroviča attiecības ar sievu palika tādas pašas kā agrāk. Vienīgā starpība bija tā, ka viņš bija vēl vairāk aizņemts un nevaļīgāks nekā agrāk.
1427 Aleksejs Aleksandrovičs negribēja neko domāt par savas sievas uzvedību un jūtām, un patiešām — viņš neko par to arī nedomāja. Alekseja Aleksandroviča pastāvīgā vasarnīca bija Pēterhofā, un parasti vasaru turpat kaimiņos un draudzīgā satiksmē ar Annu pavadīja arī grāfiene Lidija Ivanovna.
1428 Aleksejs Aleksandrovičs neļāva sev par to domāt un arī nedomāja, taču reizē ar to viņš savas sirds dziļumos, pats sev nekad to nesacīdams, neredzēdams tam ne tikai nekādus pierādījumus, bet arī iemeslu aizdomām, tomēr nešaubīgi zināja, ka viņš ir pievilts vīrs, un tādēļ bija dziļi nelaimīgs.
1429 Sacīkšu diena Aleksejam Aleksandrovičam bija ļoti nevaļīga diena, bet, jau no rīta sastādījis sev dienas iedalījumu, viņš nolēma, ka tūdaļ pēc agrām pusdienām aizbrauks uz vasarnīcu pie sievas un no turienes dosies uz sacīkstēm, kur būs viss galms un kur arī viņam jābūt klāt.
1430 Bez tam šai dienā viņam saskaņā ar ieviesto kārtību vajadzēja iedot sievai uz piecpadsmito datumu naudu kārtējiem izdevumiem. Paradis valdīt pār savām domām un apsvēris visu vajadzīgo par sievu, viņš neļāva savām domām par viņu vērsties tālāk. Šis rīts Aleksejam Aleksandrovičam bija ļoti aizņemts.
1431 Iepriekšējā dienā grāfiene Lidija Ivanovna bija tam atsūtījusi slavena Ķīnas apceļotāja brošūru; ceļotājs pašreiz atradās Pēterburgā, un brošūrai pievienotajā vēstulē grāfiene lūdza pieņemt šo ceļotāju, kas visādu apsvērumu dēļ esot ļoti interesants un noderīgs cilvēks.
1432 Tūlīt pēc ārsta, kas bija aizņēmis tik daudz laika, ieradās slavenais ceļotājs, un Aleksejs Aleksandrovičs, izmantodams nule brošūrā lasīto un arī savas agrākās zināšanas par šo jautājumu, pārsteidza ceļotāju ar savām dziļajām zināšanām šai nozarē un ar savu plašo izglītota cilvēka vērienu.
1433 Dzirdot Betsijas vārdu, Aleksejs Aleksandrovičs saviebās. Viņa runāja ļoti vienkārši un dabiski, bet pārāk daudz un pārāk ātri. Viņa pati to sajuta, jp vairāk tāpēc, ka no ziņkārā skatiena, ar kādu Mihails Vasiļjevičs uz viņu nolūkojās, tā manīja, ka viņš to it kā novēro.
1434 Viņa apsēdās vīram blakus. Viņa izvaicāja vīru par viņa veselību un darbu, centās pierunāt viņu atpūsties un pārcelties dzīvot te pie viņas. Visu to viņa runāja jautri, ātri un ar savādu spožumu acīs, bet Aleksejs Aleksandrovičs tagad nepievērsa viņas tonim ne mazākās vērības.
1435 Viņš dzirdēja tikai tās vārdus un uztvēra tos vienīgi tiešajā nozīmē. Un viņš tai atbildēja vienkārši, lai gan zobgalīgi. Visā šajā sarunā nebija nekā sevišķa, bet vēlāk Anna nekad nevarēja bez sāpīgām kauna jūtām atcerēties šo īso ainu. Ienāca Serjoža, audzinātājas vadīts.
1436 Un viņš sniedza izbiedētajam Serjožam roku. Serjoža jau agrāk pret tēvu izturējās ļoti bikli, bet tagad, kad Aleksejs Aleksandrovičs viņu sāka saukāt par jauno cilvēku un kad zēnam galvā iesēdās neuzminama mīkla — kas ir Vronskis? Draugs vai ienaidnieks? — viņš sāka vairīties no tēva.
1437 Viņa redzēja to nākam arvien tuvāk tribīnei, gan laipni atbildot uz padevīgiem sveicinājumiem, gan draudzīgi un izklaidīgi sasveicinoties ar sev līdzīgiem, gan centīgi gaidot uztvert šās pasaules vareno skatienus un pacelt savu lielo katliņveida platmali, kas tam spieda ausu galus.
1438 Pašlaik bija skrējienu starplaiks un sarunu nekas netraucēja. Ģenerāladjutants neatzina skriešanās sacīkstes. Aleksejs Aleksandrovičs pret to iebilda un sacīkstes aizstāvēja. Anna klausījās viņa sīkajā, vienmuļajā balsī, neizlaizdama nevienu vārdu, un ik vārds tai šķita neīsts un sāpīgi dūrās ausīs.
1439 Kā sadauzījies bērns lēkādams darbina savus muskuļus, lai noslāpētu sāpes, tā arī Aleksejam Aleksandrovičam bija nepieciešama prāta darbība, lai apslāpētu domas par sievu, kuras viņas un Vronska klātbūtnē, nemitīgi dzirdot daudzinām tā vārdu, neatlaidīgi saistīja viņa uzmanību.
1440 Bet tai brīdī jātniekus palaida no starta, un visas sarunas izbeidzās. Arī Aleksejs Aleksandrovičs apklusa, un visi piecēlās un raudzījās uz upi. Aleksejs Aleksandrovičs par sacīkšu iznākumu neinteresējās, tāpēc arī nelūkojās uz jātniekiem, bet izklaidīgi pārlaida savas nogurušās acis skatītājiem.
1441 Viņa skatiens apstājās pie Annas. Viņas seja bija bāla un nopietna. Jādomā, viņa neredzēja neviena cita un nekā, izņemot vienu. Viņas roka krampjaini žņaudza vēdekli, un viņa neelpoja. Aleksejs Aleksandrovičs paskatījās uz viņu un steidzīgi novērsās, aplūkodams citas sejas.
1442 Tagad viņš arvien biežāk un biežāk un ar ciešāku neatlaidību sāka lūkoties tās sejā. Anna, aizrautīgi raugoties uz auļojošo Vronski, sajuta no sāniem uz sevi vērsto vīra salto acu skatienu. Viņa uz mirkli atskatījās, jautājot to uzlūkoja un, mazliet saraukusi uzacis, atkal novērsās.
1443 Viņa sāka raustīties kā notverts putns: gan gribēja celties un kaut kur iet, gan griezās pie Betsijas. Bet Betsija viņu nedzirdēja. Pārliekusies lejup, viņa sarunājās ar kādu pienākušu ģenerāli. Aleksejs Aleksandrovičs piegāja Annai klāt un pieklājīgi sniedza tai elkoni.
1444 Anna izliecās uz priekšu ieklausīdamās. Bet brālis viņu nedzirdēja. Viņa atkal dzīrās iet projām. Anna ar riebumu no viņa atvairījās un, nepaskatījusies tam sejā, atteica: Tagad viņa redzēja, ka no Vronska kritiena vietas pāri laukumam uz tribīni skrien virsnieks. Betsija tam māja ar lakatiņu.
1445 Aleksejs Aleksandrovičs redzēja, ka tā raud un nespēj noturēt ne vien asaras, bet arī elsas, kas cilāja viņas krūtis. Aleksejs Aleksandrovičs aizsedza viņu ar savu augumu, dodams tai laiku saņemties. Anna izbijusies atskatījās, padevīgi piecēlās un ielika savu roku vīra elkonī.
1446 Viņš saskatīja tikai ārējās pazīmes. Viņš redzēja, ka tā izturas nepieklājīgi, un uzskatīja par savu pienākumu viņai to pateikt. Bet viņam bija ļoti grūti nepasacīt vairāk, pateikt tikai to vien. Viņš pavēra muti, lai teiktu viņai, ka tā nepieklājīgi uzvedusies, bet negribot izsacīja gluži ko citu.
1447 Kad Aleksejs Aleksandrovičs beidza, viņa tikai māksloti pasmīnēja un neko neatbildēja, tāpēc ka nedzirdēja, ko viņš tai saka. Aleksejs Aleksandrovičs sākumā runāja drosmīgi, bet, kad pats skaidri apjēdza, ko viņš runā, tad bailes, kas bija pārņēmušas Annu, pielipa arī viņam.
1448 Viņa neinteresējās par tiem, kurus pazina, juzdama, ka nekā jauna no tiem nesagaidīs. Viņas galvenais prieks te, kūrortā, tagad bija novērojumi un minējumi par tiem, kurus tā nepazina. Pēc sava rakstura Kitija cilvēkos vienmēr iedomājās visu to skaistāko un it īpaši tajos, kurus vēl nepazina.
1449 Bet, kā domāja kņaziene, viņa ne tik daudz slimības dēļ, cik aiz lepnības nebija pazīstama ne ar vienu no krieviem Krievu meitene kopa madam Štālu, bet, kā Kitija novēroja, sagājās arī ar visiem smagi slimajiem, kādu kūrortā bija daudz, un visdabiskākā kārtā tiem palīdzēja.
1450 Nerunājot jau par to, ka Kitijai patika vērot šīs meitenes attiecības pret Štāla kundzi un pret citām viņai pazīstamām personām, Kitija, kā tas bieži gadās, sajuta neizskaidrojamas simpātijās pret šo mlle Vareņku un no sastaptiem skatieniem nojauta, ka arī viņa tai patīk.
1451 Ja sāktu pētīt viņas izskatu, tad, kaut arī tai bija slimīga sejas krāsa, viņa bija drīzāk skaista nekā neglīta. Arī augums viņai būtu labi veidots, ja nebijis pārāk kalsns, un galva bija pārāk nesamērīga ar viņas vidēja lieluma stāvu; bet vīriešiem tā nevarēja likties pievilcīga.
1452 Kitija zināja, ka kņaziene ir apvainojusies, tāpēc ka Štāla kundze it kā vairījās ar viņu iepazīties. Kitija neuzstāja. Viņi griezās, lai ietu atpakaļ, kad pēkšņi izdzirda ne tikai vairs skaļu runāšanu, bet kliegšanu Levins apstājies kliedza, un arī ārsts bija uzbudināts.
1453 Nākamajā dienā Kitija, vērojot savu nepazīstamo draudzeni, pamanīja, ka mlle Vareņkai gan ar Levinu, gan ar viņa sievieti jau nodibinājušās tādas pašas attiecības kā ar viņas pārējiem proteges. Viņa gāja tiem klāt, sarunājās, pakalpoja sievietei kā tulks, jo tā neprata runāt nevienā svešvalodā.
1454 Izraudzījusi brīdi, kad Kitija aiziet uz avotu, bet Vareņka viena apstājas pie maiznīcas, kņaziene piegāja viņai klāt. Vareņka nosarka. Tas tika pateikts tik vienkārši, patiesā un atklātā sejas izteiksme bija tik piemīlīga, ka kņaziene saprata, kāpēc viņas Kitija šo Vareņku tik ļoti iemīlējusi.
1455 Kitija nosarka aiz prieka un ilgi klusēdama spieda sava jaunā drauga roku, kas neatbildēja viņas spiedienam, bet nekustīgi gulēja viņas rokā. Roka neatbildēja spiedienam, bet mlle Vareņkas seja atplauka klusā un priecīgā, lai gan arī mazliet skumīgā smaidā, kas atsedza lielus, bet skaistus zobus.
1456 Sīkākās ziņas, ko kņaziene ievāca par Vareņkas pagātni un attiecībām ar madam Štālu, bija šādas. Madam Štāla, par kuru daži stāstīja, ka tā esot nobendējusi savu vīru, bet citi teica, ka vīrs ar savu netikumīgo uzvedību esot sabendējis viņu, arvien bijusi slimīga un jūsmīga sieviete.
1457 Vēlāk madam Štāla uzzinājusi, ka Vareņka nav viņas meita, bet turpinājusi to audzināt, jo vairāk tāpēc, ka drīz pēc tam Vareņka palikusi bez vecākiem un tuviniekiem. Madam Štāla jau vairāk nekā desmit gadus bez pārtraukuma dzīvojot ārzemēs, dienvidos, un nekad neceļoties no gultas.
1458 Vareņka likās esam gluži vienaldzīga, ieraugot te svešus cilvēkus, un tūlīt gāja pie klavierēm. Viņa neprata pati spēlēt pavadījumu, bet lieliski dziedāja pēc notīm. Kitija, kas labi spēlēja klavieres, viņu pavadīja. Marja Jevgeņjevna un tās meita viņai pateicās un uzslavēja viņu.
1459 Kņaziene lūdza Vareņku dziedāt vēl, un Vareņka nodziedāja otru gabalu tikpat nosvērti, skaidri un labi, taisni stāvēdama pie klavierēm un sizdama uz tām takti ar savu kalsno, brūno roku. Burtnīcā nākamā bija itāliešu dziesma. Kitija nospēlēja prelūdiju un atskatījās uz Vareņku.
1460 Kitija satrūkās un it kā vaicājot ielūkojās Vareņkai Kad viņa beidza dziedāt, visi atkal tencināja, tad devās dzert tēju. Kitija ar Vareņku izgāja dārziņā, kas bija turpat pie mājas. ir atmiņas un kādreiz bija smagas. Es mīlēju kādu cilvēku un šo dziesmu dziedāju viņam.
1461 Viņa iegāja dzīvoklī, savāca notis, atvadījās no visiem un dzīrās iet projām. Kitija redzēja, ka Vareņka ar pūlēm valda smaidu, dzirdēdama, ka viņu vajagot pavadīt. Kitija iepazinās arī ar Štāla kundzi, un šī pazīšanās kopā ar Vareņkas draudzību viņu ne tikai ļoti ietekmēja, bet arī mierināja bēdās.
1462 Viņa novēroja, ka, izvaicādama Kitiju par viņas tuviniekiem, madam Štāla nicinoši pasmīnēja, kas taču nesaskanēja ar kristīgu mīlestību. Viņa novēroja arī, ka toreiz, kad viņa sastapa pie tās katoļu mācītāju, madam Štāla cītīgi centās turēt savu seju abažūra ēnā un kaut kā sevišķi smaidīja.
1463 Sākumā kņaziene manīja tikai to, ka Kitija atrodas ļoti stiprā savu engouement iespaidā, kā viņa tās dēvēja, attiecinot to uz Štāla kundzi, bet visvairāk uz Vareņku. Viņa redzēja, ka Kitija atdarina Vareņku ne tikai tās darbībā, bet neviļus atdarina arī viņas gaitu, runas veidu, acu mirkšķināšanu.
1464 Kitija, redzams, lepojās ar to, ka pilda šai ģimenē žēlsirdīgās māsas pienākumus. Tas viss būtu labi, un kņazienei pret to nebija iebildumu, jo vairāk tādēļ, ka Petrova sieva bija gluži kārtīga sieviete un ka princese, ievērojusi Kitijas darbību, viņu uzslavēja, nosaukdama par mierinātāju eņģeli.
1465 Kāda gan var būt pārmērība, sekojot mācībai, kas liek pagriezt otru vaigu, ja tev pa vienu iesit, un atdot kreklu, ja tev novelk svārkus? Bet kņazienei šī pārmērība nepatika, un vēl vairāk viņai nepatika tas, ka Kitija, kā viņa nojauta, negrib tai atklāt visu savu sirdi.
1466 Viņa tos slēpa nevis tāpēc, ka necienītu vai nemīlētu savu māti, bet gan tikai tāpēc, ka tā bija viņas māte. Jebkuram svešiniekam viņa tos spētu atklāt vieglāk nekā savai mātei. Tai pašā dienā ieradās uz pusdienām Vareņka un paziņoja, ka Anna Pavlovna esot pārlikusi un rit nebraukšot kalnos.
1467 Viņa nezināja, kāds cēlonis šai Annas Pavlovnas pārmaiņai pret viņu, bet nojauta šo cēloni. Viņa nojauta to, ko nevarēja sacīt mātei un ko nesacīja arī pati sev. Tā bija viena no tādām lietām, kuras cilvēks zina, bet kurās nedrīkst pat sev pašam atzīties: tik baigi un apkaunojoši ir maldīties.
1468 Viņa atcerējās tā biklo un jūsmīgo skatienu, ar kādu tas viņu uzlūkoja, un dīvaino līdzcietības un neveiklības sajūtu, bet vēlāk arī savas labdarības apziņu, ko tādos brīžos pati izjuta Cik tas viss bija labi! Bet tas viss tā bija sākumā. Turpretim tagad, kopš dažām dienām, viss pēkšņi izjuka.
1469 Jau uz dziedniecības kursa beigām kņazs Ščerbackis, aizbraucis pēc Karlsbades vēl uz Bādeni un Kisingenu pie saviem Krievijas paziņām, lai smeltos krievu garu, kā viņš pats sacīja, atgriezās pie savējiem. Kņaza un kņazienes ieskati par dzīvi ārzemēs bija pilnīgi pretēji.
1470 Viņš gandrīz jutās kā ļaudīs izgājis neapģērbts cilvēks. Kitija nosauca viņam to pazīstamo un svešo vārdus, ko viņi sastapa. Pie pašas ieejas dārzā viņi satika aklo mme Berthe ar pavadoni, un kņazs nopriecājās par jūsmīgo izteiksmi vecās francūzietes sejā, kad tā izdzirda Kitijas balsi.
1471 Galerijā viņi sastapa arī pašu Vareņku. Tā steidzīgi nāca viņiem pretī, nesdama elegantu, sarkanu somiņu. Vareņka vienkārši un dabiski, kā viņa darīja visu, iztaisīja kaut ko vidēju starp palocīšanos un piesēdienu un tūdaļ sāka runāt ar kņazu brīvi un nepiespiesti, kā viņa sarunājās ar visiem.
1472 Šis kungs pacēla savu salmeni virs plāniem, cirtainiem matiem, atsegdams augstu, no platmales spiediena slimīgi piesarkušu pieri. Petrovs piecēlās, atbalstīdamies uz nūjas, un bikli palūkojās uz kņazu. Gleznotājs palocījās un pasmaidīja, atsegdams baltus, savādi spīdošus zobus.
1473 Viņš sagrīļojās, to sacīdams, un atkārtoja šo kustību, lai rādītu, ka viņš to darījis tīši. Anna Pavlovna pienāca klāt. Kņazs pacēla cepuri un kopā ar meitu gāja projām. Tā bija Stāla kundze. Viņai aiz muguras stāvēja drūms un spēcīgs kalps, vācietis, kas viņu vizināja.
1474 Un Kitija tūlīt pamanīja viņa acīs to izsmiekla guntiņu, kas viņu pirmīt samulsināja. Viņš piegāja madam Stālai klāt un sāka ārkārtīgi laipni un pieklājīgi runāt tik smalkā franču valodā, kādā tagad vairs tikai retie runāja. mazliet aizvainots, ka neatrodas Štāla kundzes paziņu skaitā.
1475 Atgriezies kopā ar Kitiju no veselības avotiem un uzaicinājis pie sevis uz kafiju gan pulkvedi, gan Marju Jevgeņjevnu, gan Vareņku, kņazs lika iznest galdu un krēslus dārziņā zem kastaņkoka un tur klāt brokastis. Tiklab saimnieks, kā ari kalpotāji kņaza priecīgās noskaņas iespaidā kļuva jautrāki.
1476 Viņa nespēja atrisināt jautājumu, kas bija radies tāpēc, ka tēvs tik zobgalīgi izteicās par viņas draugiem un to dzīvi, ko viņa tik ļoti bija iemīļojusi. Šim jautājumam pievienojās arī pārmaiņas viņas attiecībās ar Petroviem, kas šodien izpaudās tik skaidri un nepatīkami.
1477 Visiem bija jautri, bet Kitija nespēja būt jautra, un tas viņu vēl vairāk sāpināja. Viņa jutās tā kā dažkārt bērnībā, kad par sodu bija ieslēgta savā istabā un klausījās māsu jautros smieklus. Saņēmusies viņa atvadījās un gāja iekšā mājā, lai paņemtu cepuri. Kitija devās viņai līdzi.
1478 Kitija, vēl vairāk sadrūmusi, klusēja, un Vareņka turpināja runāt, pūlēdamās mīkstināt iespaidu un nomierināt viņu, redzēdama, ka tuvojas izvirdums, tikai nebija zināms — kāds: asaru vai vārdu. Vareņkai gribējās pasmaidīt, vērojot sava drauga bērnišķīgo sašutumu, bet viņa baidījās Kitiju apvainot.
1479 Viņas Maskavas bēdas bija kļuvušas par atmiņām. Sergejs Ivanovičs Kozniševs gribēja atpūsties pēc garīga darba un nebrauca, kā parasti, uz ārzemēm, bet devās maija beigās uz laukiem pie brāļa. Viņš bija pārliecināts, ka labākā dzīve ir laukos. Tagad viņš ieradās pie brāļa, lai baudītu šo dzīvi.
1480 Konstantins Levins bija ļoti priecīgs, jo vairāk tādēļ, ka brāli Nikolaju viņš šovasar vairs negaidīja. Tomēr, lai gan viņš Sergeju Ivanoviču cienīja un mīlēja, Konstantinam Levinam brāļa klātbūtne laukos bija neērta. Viņam bija neērti un pat nepatīkami redzēt brāļa attieksmi pret sādžu.
1481 Konstantinam Levinam lauki un sādža bija viņa dzīves vieta, tātad prieku, ciešanu un pūliņu vieta; Sergejam Ivanovičam lauki, no vienas puses, bija atpūta pēc darba, no otras, — veselīga pretinde pret samaitātību, pretinde, ko viņš lietoja ar patiku, apzinādamies tās derīgumu.
1482 Konstantinam Levinam lauku dzīve bija laba tāpēc, ka tā pavēra plašumu neapšaubāmi derīgam darbam; Sergejam Ivanovičam lauku dzīve šķita sevišķi laba tai ziņā, ka tur var un vajag neko nedarīt. Turklāt Konstantinu nepatīkami aizskāra Sergeja Ivanoviča attieksme pret tautu — pret vienkāršiem ļaudīm.
1483 Sergejs Ivanovičs mēdza sacīt, ka viņš mīlot un pazīstot tautu, un ar zemniekiem bieži sarunājās, ko viņš labi prata, bez izlikšanās un ķēmošanās, un no katras tādas sarunas viņš secināja vispārējus slēdzienus par labu tautai un par pierādījumu tam, ka viņš tautu pazīst.
1484 Viņš vienmēr novēroja un iepazina dažādus cilvēkus un tai skaitā arī zemnieku cilvēkus, kurus turēja par labiem un interesantiem ļaudīm un arvien atrada tajos jaunas īpašības, mainīja savus līdzšinējos ieskatus par viņiem un pamatoja jaunus. Sergejs Ivanovičs gluži otrādi.
1485 Jo vairāk viņš brāli iepazina, jo vairāk ievēroja, ka tiklab Sergejs Ivanovičs, kā arī daudzi citi vispārības labuma darboņi nav vis ar sirdi nonākuši pie šās vispārības labuma mīlestības, bet gan ar prātu izlēmuši, ka ir labi ar to nodarboties, un tikai tāpēc pie tā ķērušies.
1486 Jūnija pirmajās dienās gadījās, ka auklei un saimniecības vadītājai Agafjai Mihailovnai, nonesot pagrabā trauciņu ar pašas tikko iesālītām sēnēm, paslīdēja kāja, viņa pakrita un sagrūda roku delnas locītavā. Atbrauca jauns, pļāpīgs, tikko studijas beidzis zemstes ārsts.
1487 Pēc tam kad ārsts aizbrauca, Sergejs Ivanovičs izteica vēlēšanos doties ar makšķeri uz upi. Viņam patika makšķerēt zivis, un viņš it kā lepojās ar to, ka viņam patīk šāda niekošanās. Konstantinam Levinam bija jāsteidzas pie arējiem un uz pļavu, un viņš piedāvājās aizvest brāli līdz upei kabrioletā.
1488 Bija tas laiks, kad lauku darbos iestājas īsa atelpa pirms ražas novākšanas, kas ik gadus atkārtojas un ik gadus prasa visus ļaužu spēkus. Raža bija lieliska, un pieturējās skaidras, karstas vasaras dienas ar īsām, rasas bagātām naktīm. Lai nokļūtu līdz pļavām, brāļiem bija jābrauc cauri mežam.
1489 Sergejs Ivanovičs visnotaļ priecājās par lapotnes zaļumā slīgstošā meža skaistumu, norādīdams brālim gan uz veco, ēnas pusē tumšo, pusplaukušiem ziediem apbērto liepu, izraibinātu dzeltenām pielapēm, gan uz jaunajiem, smaragda zaļumā mirdzošajiem koku šā gada dzinumiem.
1490 Viņš piebalsoja brālim, bet neviļus sāka domāt par ko citu. Kad viņi izbrauca cauri mežam, visu viņa uzmanību saistīja papuves lauks uzkalnā, vietām dzeltējošas zāles klāts, vietām izmīdīts un rūtīm izraibināts, citur gubām piegāzts, bet vietumis jau arī aparts. Pa lauku virknē brauca mēslu vedēji.
1491 Levins saskaitīja vezumus un jutās apmierināts, jo bija redzams, ka viss paredzētais tiks izvests, un, ieraugot pļavas, viņa domas sāka nodarbināt siena pļauja. Siena laiks viņu arvien kaut kā īpaši un dziļi aizkustināja. Piebraucis pie pļavmalas, Levins apturēja zirgu.
1492 Zāles biezumā vēl bija rīta rasas mitrums, un Sergejs Ivanovičs, negribēdams samērcēt kājas, palūdza, lai viņu aizved kabrioletā pāri pļavai līdz zināmajam kārklu ceram, pie kura kodās asari. Lai arī Konstantinam Levinam bija ļoti žēl nosliedēt zāli, viņš iegrieza zirgu pļavā.
1493 Levins redzēja, ka saruna ar ārstu brāli ierosinājusi un tas grib parunāties. Levinam turpretim gribējās ātrāk nokļūt mājās, lai dotu rīkojumu saziņot uz rītdienu pļāvējus un ar to izkliedētu šaubas par pļaujas sākšanu, kas saistīja visas viņa domas. Viņš maz iedziļinājās brāļa runā.
1494 Konstantins Levins jutās morāliski piespiests pie sienas, tāpēc iekaisa un negribot izsacīja, kāds ir galvenais cēlonis viņa vienaldzībai pret vispārības lietu. Šis negaidītais ieskats Sergeju Ivanoviču uz mirkli pārsteidza, bet viņš tūdaļ iecerēja jaunu uzbrukuma plānu.
1495 Un ceļus izlabot nav iespējams, bet tiltus, tiklīdz uzceļ, tūlīt nozog. Arguments iznāca daudz vienkāršāks, nekā Konstantins Levins bija gaidījis. Konstantins Levins jau aizrāvās, sāka tēlot priekšsēdētāju un plānprātiņu Aļošku; viņam šķita, ka tas viss piederas pie lietas.
1496 Konstantins Levins runāja tā, it kā būtu parautas vaļā viņa vārdu slūžas. Sergejs Ivanovičs pasmaidīja. Sergejs Ivanovičs tikai paraustīja plecus, izsacīdams ar šo kustību izbrīnu par šiem nez no kurienes viņu strīdā iepītiem bērziņiem, lai gan tūlīt arī saprata, ko viņa brālis ar to gribējis sacīt.
1497 Tomēr Konstantinam Levinam gribējās attaisnoties par tam piemītošo trūkumu, kādu tas pats sevī apzinājās, — par vienaldzību pret vispārības labumu, un viņš turpināja: Sergejs Ivanovičs vēlreiz pasmaidīja. «Arī viņam, skat, ir tur kaut kāda sava filozofija, kas kalpo viņa tieksmēm,» viņš nodomāja.
1498 Un Sergejs Ivanovičs pārnesa jautājumu filozofiski vēsturiskā plāksnē, Konstantinam Levinam nepieejamā, un pierādīja, cik netaisns viņa uzskats. Konstantins klusēja. Viņš juta, ka ir sakauts no visām pusēm, bet reizē juta arī to, ka viņa brālis nav sapratis, ko viņš tam gribēja sacīt.
1499 Jo tuvāk viņš jāja, jo labāk saskatāmi kļuva zemnieki, kas gāja garā virknē cits aiz cita un dažādi vēzēja izkaptis; daži bija kaftānos, daži vienos kreklos. Viņš saskaitīja četrdesmit divus pļāvējus. Tie lēni kustējās pa nelīdzeno pļavas lēzenumu, senu dīķa dibenu. Dažus savējos Levins pazina.
1500 Tur bija arī Tits, Levina skolotājs pļaušanā, mazs, kalsens vīrelis. Nepieliekdamies tas gāja pats pirmais un it kā rotaļādamies ar izkapti grieza savu plato vālu. Levins nokāpa no zirga, piesēja to ceļmalā un sastapās ar Titu, kas jau bija izcēlis no krūma otru izkapti un sniedza to Levinam.
1501 Savus vālus beigušie pļāvēji nosvīduši un jautri cits aiz cita iznāca uz ceļa un pasmiedami sasveicinājās ar kungu. Viņi visi skatījās uz to, bet neviens nekā nesacīja, kamēr uz ceļa iznāca gara auguma vecs vīrs ar sakrunkotu un bezbārdainu seju, aitādas vamzī; tas Levinu uzrunāja.
1502 Bet tai pašā brīdī Tits jau apstājās pats, pieliecās, paņēma zāles vīkšķi, noslaucīja izkapti un sāka to asināt. Levins atliecās taisni, uzelpoja un atskatījās atpakaļ. Vīrs, kas nāca aiz viņa, arī, kā redzams, bija noguris, jo tūlīt, pat neaizpļāvis līdz Levinam, apstājās un sāka asināt izkapti.
1503 Otrā gājienā notika tas pats. Tits vēzēja soli pa solim neapstādamies un nepagurdams. Levins viņam sekoja, cenzdamies nepalikt iepakaļ, un viņam kļuva arvien grūtāk un grūtāk: nāca mirklis, kad viņš juta, ka viņam nav vairs spēka, bet tai pašā brīdī Tits apstājās un sāka strīķēt.
1504 Izkapts asināšanas brīdī viņš pacēla acis pret debesīm. Bija uznācis zems, smags mākonis, un lija brangs lietus. Daži zemnieki devās pie drēbēm un uzģērba kaftānus; citi, gluži tāpat kā Levins, tikai priecīgi izstaipīja plecus zem tīkamā atsvaidzinājuma. Gāja vālu pēc vāla.
1505 Darba gaitā viņam uznāca tādi brīži, kad viņš aizmirsa, ko dara, viņam kļuva viegli, un tādos brīžos vāls iznāca gandrīz tikpat līdzens un labs kā Titam. Bet, tiklīdz viņš atcerējās, ko dara, un sāka censties darīt vēl labāk, tūdaļ sajuta, cik darbs smags, un vāls iznāca slikts.
1506 Levins atdeva izkapti Titam un kopā ar zemniekiem, kas gāja pie kaftāniem pēc maizes, devās pār garo, lietus aprasināto pļāvumu pēc zirga. Tikai tagad viņš saprata, ka nav uzminējis, kāds būs laiks, un lietus mērcē viņa sienu. Levins atsēja zirgu un jāja mājās dzert kafiju.
1507 Levinam aiz muguras nāca jaunais Miška. Viņa tīkamā, jauneklīgā seja ar svaigas zāles grīstīti ap matiem bija darbīgi saspringta piepūlē, bet, tiklīdz uz viņu paskatījās, viņš smaidīja. Viņš, kā redzams, drīzāk bija gatavs mirt nekā atzīties, ka tam grūti. Levins gāja starp viņiem.
1508 Aumaļām plūstošie sviedri deva atvēsinājumu, bet saule, kas dedzināja muguru, galvu un līdz elkonim atrotīto roku, iedvesa stiprumu un neatlaidību darbā; un arvien biežāk un biežāk uznāca tie bezapziņas brīži, kad varēja nedomāt par to, ko dari. Izkapts pļāva pati no sevis.
1509 Gan Levinam, gan jaunajam puisim, kas nāca aiz viņa, šī kustību maiņa radīja grūtības. Viņi abi, iemanījušies vienādu, sasprindzinātu kustību, bija nonākuši darba azartā un nespēja vienā un tai pašā laikā mainīt kustību un vērot visu to, kas bija tiem acu priekšā. Levins nemanīja, kā aizrit laiks.
1510 Sākot jaunu vālu, vecais vīrs vērsa Levina uzmanību uz meitenītēm un puišeļiem, kas tikko saredzami nāca no visām pusēm pa lielo zāli un pa ceļu uz pļāvēju pusi, smagi stiepdami roķelēs maizes sainīšus un ar lupatām aizbāztas kvasa krūzes. Nopļāva vēl divus vālus, un vecais apstājās.
1511 Levins apsēdās pie zemniekiem; viņam negribējās doties projām. Jau sen neviens vairs nekautrējās no kunga klātbūtnes. Zemnieki gatavojās pusdienot. Daži mazgājās, jaunākie puiši peldējās upē, citi iekārtoja vietu atpūtai, raisīja vaļā ēdamā kulītes un ņēma laukā aizbāžņus kvasa krūzēm.
1512 Vecais jau sen bija augšā un sēdēja, kapinādams jauno puišu izkaptis. Levins palūkojās apkārt un nepazina vairs šo vietu, tik ļoti viss bija pārvērties. Milzīgs pļavas klajš bija nopļauts un, vakara saules ieslīpi apspīdēts, mirdzēja īpašā jaunā spožumā ar saviem jau smaržojošiem siena vāliem.
1513 Atjēdzies Levins sāka prātot, cik jau nopļauts un cik vēl šodien varēs paveikt. Četrdesmit divi cilvēki bija padarījuši ārkārtīgi daudz. Nopļauta visa lielā pļava, kuru klaušu laikos ar trīsdesmit izkaptīm pļāva divas dienas. Nepļauti palikuši tikai stūri ar īsajiem vāliem.
1514 Viņš nejuta nekāda noguruma; viņam tikai gribējās strādāt vēl ātrāk un ātrāk un padarīt, cik vien iespējams, vairāk. Launaga laikā, kad visi atkal apsēdās un pīpmaņi sapīpēja, vecais paziņoja puišiem: «Ja nopļaus Mašas rozu, būs šņabis.» Gan vecie, gan jaunie pļāva kā sacenzdamies.
1515 Atlikušā stūra strēle tika nogāzta piecās minūtēs. Pēdējie pļāvēji vēl beidza savus vālus, kad priekšējie jau ķēra kaftānus plecos un soļoja pāri ceļam uz Mašas rozu. Saule jau sēdās aiz koku galotnēm, kad viņi, strīķu makstīm klaudzot, iegāja Mašas rozas ieplakā meža vidū.
1516 Saule nogrima aiz meža. Jau bija uzkritusi rasa, un pļāvējiem tikai no uzkalna bija saredzama saule, bet ieplakā, no kuras jau cēlās migla, un arī meža pusē nācās pļaut svaigā, rasotā ēnā. Darbs kūsāja. Ar sulīgu skaņu grieztā un reibīgi smaržojošā zāle gulās augstos vālos.
1517 Pļāvēji, īsajos vālos no visām pusēm saspiesti, mudināja cits citu ar jautriem saucieniem, klaudzēja strīķu makstis, skanēja izkaptis, nejauši sasitoties, žvirkstēja strīķi gar asmeņiem. Levins pļāva arvien vēl tāpat — priekšā viņam bija vecais vīrs, bet nopakaļus nāca jaunais puisis.
1518 Vecais, uzģērbis savu aitādas kažociņu, bija arvien vēl tikpat jautrs, zobgalīgs un brīvs kustībās. Mežmalā zem izkapts cirtiena sulīgajā zālē allaž gadījās piebriedušas bērzlapes. Bet vecais, ieraugot sēni, ikreiz pieliecās, pacēla to un iebāza azotē. «Vēl viens ciemkukulis vecenei,» viņš piebilda.
1519 Pēc piecām minūtēm brāļi satikās ēdamistabā. Lai gan Levinam šķita, ka viņam negribas ēst, un viņš apsēdās pie galda tikai tādēļ, lai neapvainotu Kuzmu, taču, kad viņš sāka ēst, pusdienas tam likās ārkārtīgi garšīgas. Sergejs Ivanovičs smaidīdams viņā nolūkojās. Vēstule bija no Oblonska.
1520 Levins klausījās brālī un galīgi nekā nesaprata un arī negribēja saprast. Viņš tikai baidījās, ka brālis viņam neuzdod tādu jautājumu, no kura tas varēs noprast, ka viņš nekā nav dzirdējis. Arī Sergejs Ivanovičs pasmaidīja. Un viņš noklabināja ar papēžiem kā ar klabikli, skriedams lejā pa kāpnēm.
1521 Atgriezies Maskavā, viņš lepni paziņoja sievai, ka viss esot sagatavots, ka māja būšot kā konfekte un ka viņš ļoti ieteicot braukt. Sievas aizbraukšana uz laukiem Stepanam Arkadjičam bija ļoti patīkama no visiem viedokļiem: gan bērniem veselīgāk, gan mazāk izdevumu, gan pašam brīvāk.
1522 Viņa bija dzīvojusi laukos bērnībā, un atmiņā bija palicis iespaids, ka laukos rodams glābiņš no visām pilsētas dzīves nepatikšanām, ka lauku dzīve gan nav skaista (ar to Dollija viegli varēja samierināties), toties lēta un ērta: visa kā diezgan, viss lēts, visu var dabūt un bērniem tur ir labi.
1523 Ļaužu virējas nebija; no deviņām govīm, pēc lopu kopējas stāstījuma, dažas bija grūsnas, citas pirmpienes, citas pārāk vecas, bet pārējās cietiem cičiem; sviesta un piena pat bērniem nepietika. Olu nebija. Vistas nevarēja dabūt; cepa un vārīja vecus, zilganus, dzīslainus gaiļus.
1524 Nevarēja vizināties, jo viens zirgs pastāvīgi klupa un raustīja aizjūgu. Nebija kur peldēties — viss upes krasts lopu izmīdīts un klajš uz ceļa pusi; pat pastaigāties nevarēja iziet, jo lopi caur salauzto sētu nāca dārzā, un bija viens briesmīgs bullis, kas bauroja un tālab droši vien arī badījās.
1525 Pārvaldnieks, bijušais vahtmistrs, kuru Stepans Arkadjičs bija iemīļojis un paņēmis un iecēlis amatā no šveicariem viņa skaistā un cienīgā izskata dēļ, nemaz nejuta līdzi Darjai Aleksandrovnai viņas nelaimēs un sacīja tikai: «Nekādi nav iespējams, ļaudis tik nejauki,» — un nekur nepalīdzēja.
1526 Bet Oblonsku namā, tāpat kā visos ģimeņu namos, bija kāda nemanāma, bet ļoti svarīga un ļoti noderīga persona — Matrjona Fiļimonovna. Tā mierināja kundzi, apgalvodama, ka viss nokārtosies (tas bija viņas izteiciens, un Matvejs to bija aizguvis no viņas), un pati bez steigas un uztraukuma darbojās.
1527 Šie prieki bija tik sīciņi un nemanāmi kā zelta graudiņi smiltīs, un ļaunos mirkļos viņa redzēja tikai bēdas, tikai smiltis; bet bija arī labi brīži, kad viņa redzēja vienīgi prieku, vienīgi zeltu. Tagad lauku vientulībā, viņa arvien biežāk un biežāk sāka apzināties šos priekus.
1528 Bieži, lūkodamās uz saviem bērniem, viņa visvisādi pūlējās, lai pārliecinātu sevi, ka maldās, ka, būdama māte, nav objektīva pret viņiem, tomēr nespēja nesacīt sev, ka viņai ir brīnišķīgi bērni, visi seši, dažādos veidos, tomēr tādi, kādi reti gadās, — un bija laimīga ar viņiem un lepojās ar viņiem.
1529 Darja Aleksandrovna jau kopš vairākām dienām prātoja, kā visus bērnus apģērbt. Tika šūdināti, pārtaisīti un mazgāti svārciņi, tika izlaistas iešuves un apšuves, piešūtas podziņas un sagatavotas lentas. Daudz galvas sāpju Darjai Aleksandrovnai sagādāja Taņas tērps, kuru apņēmās šūt angliete.
1530 Kļūda tika izlabota, bet ar anglieti iznāca gluži vai ķilda. No rīta tomēr viss nokārtojās, un ap pulksten deviņiem, līdz kādam laikam mācītājs bija lūgts novilcināt dievkalpojuma sākumu, uzpostie un priekā starojošie bērni stāvēja lieveņa priekšā pie ekipāžas, gaidot māti.
1531 Ekipāžā klūpošā Meļņa vietā pēc Matrjonas Filimonovnas protekcijas iejūdza pārvaldnieka Brūni, un Darja Aleksandrovna, aizkavējusies rūpēs par savu tualeti, iznāca baltā muslīna tērpā, lai sēstos ratos. Darja Aleksandrovna kārtoja matus un ģērbās ar rūpēm un satraukumu.
1532 Bet tagad viņa atkal ģērbās ar prieku un satraukumu. Tagad viņa vairs neģērbās pati sev, savam skaistumam, bet gan tāpēc, lai viņa, būdama šo brīnišķīgo būtņu māte, nebojātu kopējo iespaidu. Un, palūkojusies pēdējo reizi spogulī, bija apmierināta ar sevi. Viņa bija glīta.
1533 Ne jau tik glīta, cik glīta kādreiz vēlējās būt ballē, bet diezgan glīta tam mērķim, kāds tagad stāvēja viņas priekšā. Baznīcā nebija neviena cita kā tikai zemnieki, muižas kalpi un viņu sievas. Bet Darja Aleksandrovna redzēja — vai arī tai šķita, ka redz, — sajūsmu par viņas bērniem un viņu pašu.
1534 Taņa stāvēja kā liels cilvēks un uzraudzīja mazos. Bet mazākā, Lilija, bija aizkustinoša savā naivajā izbrīnā par visu, un grūti bija nepasmaidīt, kad, apēdusi dievmaizīti, viņa sacīja: «Please, some more.» Atgriežoties mājās, bērni juta, ka norisinājies kas svinīgs, un bija ļoti rātni.
1535 Tas jau bija pārāk skumji, un Darja Aleksandrovna nolēma aprunāties ar anglieti, lai Grišam piedotu, un devās pie tās. Un tad, iedama cauri zālei, Darja Aleksandrovna ieraudzīja skatu, kas piepildīja viņas sirdi ar tādu prieku, ka asaras saskrēja acīs, un viņa pati apžēloja noziedznieku.
1536 Turpinādams raudāt par netaisnipiespriesto sodu, tas ēda atnesto pīrāgu un elsodams bilda: «Ēd arī pati, ēdīsim abi... abi kopā.» Taņu sākumā bija saviļņojis žēlums pār Grišu, vēlāk savas labdarīgās rīcības apziņa, un arī viņai bija asaras acīs, bet viņa neatsacīdamās ēda savu tiesu.
1537 Jaunos tērpus noģērba, meitenēm lika uzvilkt blūzītes, bet zēniem vecos kamzolīšus, lika iejūgt līnijratus — atkal pārvaldniekam par sarūgtinājumu Brūni vidū, — lai brauktu sēņot un uz peldētavu. Bērnistabā sacēlās sajūsmas spiedzienu vētra un neaprima līdz pat braukšanai uz peldētavu.
1538 Darjai Aleksandrovnai negribējās šķirties no sievām, tik ļoti viņai patika ar tām sarunāties, tik vienādas bija viņu intereses. Bet visvairāk Darjai Aleksandrovnai patika tas, ka viņa skaidri redzēja — visas šīs sievietes priecājas pa to, cik viņai daudz bērnu un cik jauki tie visi.
1539 Lai kādi trūkumi bija Levinam, bet no izlikšanās tam nebija ne vēsts, tāpēc bērni veltīja viņam tādu pašu draudzību, kādu tie redzēja mātes sejā. Pēc viņa aicinājuma divi vecākie tūdaļ nolēca no ratiem un skrēja viņam līdzi tikpat vienkārši, kā tie būtu skrējuši līdzi auklei, mis Guļai vai mātei.
1540 Arī Lilija sāka lūgties, lai to laižot pie krusttēva, un māte sniedza to viņam; Levins uzsēdināja bērnu sev plecā un sāka skriet. Un, lūkodamās uz viņa veiklajām, spēcīgajām, uzmanīgi rūpīgajām un pārāk saspringtajām kustībām, māte nomierinājās un priecīgi un labvēlīgi smaidīja, skatīdamās viņā.
1541 Pēc pusdienām Darja Aleksandrovna, sēžot divatā ar viņu uz balkona, sāka runāt par Kitiju. Un Levins, lai tikai novirzītu sarunu, izklāstīja Darjai Aleksandrovnai veselu piensaimniecības teoriju, kuras saturs bija tāds, ka govs esot tikai mašīna barības pārstrādāšanai pienā, un tā tālāk.
1542 Tai šķita, ka līdzīgas prātošanas var saimniekošanu tikai traucēt. Tai šķita, ka viss ir daudz vienkāršāk: ka vajag tikai, kā skaidroja Matrjona Fiļimonovna, dot Raibaļai un Baltvēderei vairāk barības un dziras un nejaut pavāram stiept projām virtuves samazgas veļas mazgātājas govij.
1543 Tas bija skaidrs. Bet prātošana par miltu un zāles barību bija neskaidra un apšaubāma. Tomēr galvenais bija tas, ka viņai gribējās parunāties par Kitiju. Viņa to pārtrauca: Jūtas, kas likās mirušas, atdzīvojās arvien vairāk un vairāk, cēlās augšup un pārņēma Levina sirdi.
1544 Viņa teica: «Nē, tas nevar notikt.» rinas Aleksandrovnas, bet, kur vien varēšu, centīšos pasargāt viņu no savas netīkamās klātbūtnes. Meitenīte gribēja atbildēt, bet bija aizmirsusi, kā sauc lāpstiņu franciski; māte tai pateica un vēlāk tāpat franciski pastāstīja, kur lāpstiņa meklējama.
1545 Darja Aleksandrovna, izdzirdusi kliedzienus bērnu istabā, ieskrēja tur un atrada abus šausmīgā izskatā. Taņa bija ieķērusies Grišam matos, bet tas ar dusmās izķēmotu seju dauzīja māsu ar dūrēm, kur pagadījās. Kaut kas pārtrūka Darjas Aleksandrovnas sirdī, kad viņa to ieraudzīja.
1546 Runīgais cienīga izskata sirmgalvis Parmeničs Levinu priecīgi saņēma, izrādīja tam visu savu saimniecību, sīki jo sīki izstāstīja par savām bitēm un par šā gada spietošanu, bet uz Levina vaicājumiem par siena pļauju atbildēja negribot un nenoteikti. Tas vēl vairāk apstiprināja Levina aizdomas.
1547 Kaut gan sādžas vecākais centās iegalvot, ka siens esot bijis čaugans un kaudzēs būšot sasēdies, un dievojās, ka sadalīšana bijusi taisnīga kā dieva pirksts, Levins tomēr palika pie sava, ka siens sadalīts bez viņa pavēles un tāpēc viņš nevarot pieņemt šo sienu par piecdesmit vezumiem kaudzē.
1548 Viņa acu priekšā — upes līcī aiz purviņa, — skalām balsīm jautri čalojot, kustējās raiba sievu rinda, un no izārdītā siena virs gaišzaļā atāla ātri veidojās pelēki un līkumoti vāli. Sievu rindai sekoja vīri ar dakšām, no vāliem izauga platas, augstas, vēderainas siena gubas.
1549 Levins sāka vērīgāk lūkoties Vaņkā Parmenovā un viņa sievā. Tepat netālu tie krāva vezumu. Ivans Parmenovs stāvēja augšā, saņemdams, izlīdzinādams un piemīdāms milzīgos siena klēpjus, kurus sākumā ar rokām, bet vēlāk ar dakšām veikli deva augšā viņa jaunā skaistule sieva.
1550 Uzdevusi pēdējo klēpi ar grābekli, sieva nopurināja aiz kakla aizbirušos gružus, sakārtoja uz baltās, neiedegušās pieres noslīdējušo sarkano lakatu un palīda zem ratiem sasiet vezumu. Ivans tai stāstīja, kā aizmest cilpu aiz āķa, un par kaut ko viņas sacītu skali iesmējās.
1551 Viņu abu sejas izteiksmē bija redzama spēcīga, jauna, nesen modusies mīlestība. Vezums bija nosiets. Ivans nolēca zemē un paņēma krietno, labi baroto zirgu pie pavadas. Sieva uzmeta vezumā grābekli un sparīgiem soļiem, rokas vēzēdama, devās pie citām sievām, kas bija sanākušas pulkā.
1552 Levins, ļaužu nemanīts, joprojām gulēja siena gubiņā un lūkojās, klausījās un pārdomāja. Ļaudis, kas bija palikuši pļavā pārnakšņot, gandrīz nemaz negulēja šai īsajā vasaras naktī. Sākumā bija dzirdami skaņi smiekli un kopīgas jautras sarunas pie vakariņām, vēlāk atkal dziesmas un smiekli.
1553 Visa garā darba diena neatstāja viņos nekādu pēdu, atskaitot jautrību. Pirms rītausmas viss apklusa. Bija dzirdama tikai naksnīgā varžu kurkstēšana purvā un zirgu šņācieni rīta miglas klātajā pļavā. Atģidies Levins piecēlās no siena gubiņas un, paskatījies zvaigznēs, saprata, ka pagājusi nakts.
1554 Viss, ko viņš bija pārdomājis un izjutis, sadalāms trijos atsevišķos domu gājienos. Viens — tā bija atsacīšanās no savas vecās dzīves, no savām nederīgajām zināšanām, no savas nekam nevajadzīgās izglītības. Šī atsacīšanās viņam sagādāja baudu un bija itin viegla un vienkārša.
1555 Citas domas un iztēles attiecās uz to dzīvi, kādu viņš vēlējās dzīvot turpmāk. Viņš skaidri juta šās nākamās dzīves vienkāršību, tīrību un likumību un bija pārliecināts, ka atradīs šādā dzīvē to apmierinājumu, mieru un pašvērtības apziņu, kuras trūkumu viņš tik sāpīgi izjuta.
1556 Bija iestājies apmākuma brīdis, krēslas brīdis, kāds parasti nāk pirms ausmas, iekām gaisma vēl nav guvusi pilnīgu uzvaru pār tumsu. Sadrebinādamies no aukstuma, Levins soļoja ātri, lūkodamies uz zemi. «Kas tad tas? Kāds brauc,» viņš nodomāja, sadzirdis skanam zvārguļus, un pacēla galvu.
1557 Aizjūga zirgi spiedās no risām uz dīseles pusi, bet veiklais braucējs, kas sāniski sēdēja uz bukas, turēja dīseli pret vidējo, zirgu iemīto sliedi, lai riteņi ripo pa gludu vietu. Levins tikai to vien ievēroja un, pat nedomādams, kas tur varētu braukt, izklaidīgi pameta acis uz karieti.
1558 Karietes stūrī snauda vecenīte, bet pie loga, kā redzams, tikko pamodusies, sēdēja jauna meitene, abām rokām pieturēdama baltās naktscepurītes saites. Gaiša un domīga, visa daiļu uri sarežģītu, Levinam svešu iekšēju pārdzīvojumu pilna, viņa skatījās tam pāri uz ausmas blāzmu.
1559 Tai pašā mirklī, kad šī parādība jau gaisa, patiesīgās acis palūkojās viņā. Viņa to pazina, un priecīgs izbrīns apstaroja tās seju. Viņš nevarēja kļūdīties. Pasaulē bija tikai vienas šādas acis. Pasaulē bija tikai viena tāda būtne, kas spēja sakoncentrēt sevī visu viņa dzīves gaišumu un jēgu.
1560 Tā bija viņa. Tā bija Kitija. Viņš saprata, ka tā brauc no dzelzceļa stacijas uz Jergušovu. Un tas viss, kas bija satraucis Levinu šai bezmiega naktī, visi viņa nodomi un pieņemtie lēmumi, — viss pēkšņi izgaisa. Viņš ar riebumu atcerējās savu sapņošanu par apprecēšanos ar zemnieci.
1561 Viņš paskatījās debesīs, cerēdams ieraudzīt gliemežvāku, par kuru nupat vēl tā priecājās un kurš personificēja sevī visas viņa pagājušās nakts domas un jūtas. Debesīs vairs neredzēja nekā gliemežvākam līdzīga. Tur, neaizsniedzamajos augstumos, jau bija norisinājusies noslēpumainā pārvērtība.
1562 Nebija ne vēsts no gliemežvāka, bet bija vienmērīgs un līdzens arvien smalkāku un smalkāku vilnīšu paklājs, kas aizsedza gandrīz vai pusi debess. Tā jau kļuvusi gaiši zila un staroja ar tādu pašu maigumu, bet arī ar tādu pašu neaizsniedzamību atbildēja viņa vaicājošajam skatienam.
1563 Redzot asaras, viņš samulsa, apjuka un pilnīgi zaudēja spējas domāt un apsvērt. Viņa kancelejas pārvaldnieks un sekretārs to zināja un arvien brīdināja lūdzējas, lai tās nekādā ziņā neraud, ja negrib sabojāt savu lietu. «Viņš noskaitīsies un negribēs jūs uzklausīt,» viņi sacīja.
1564 Kad, atgriežoties no sacīkstēm, Anna viņam paziņoja par savām attiecībām ar Vronski un tūdaļ pēc tam, aizklājusi rokām seju, sāka raudāt, Aleksejs Aleksandrovičs ar visām dusmām, kādas viņā pamodās pret sievu, tai pašā laikā sajuta arī to iekšējo mulsumu, kādu viņā parasti izraisīja asaras.
1565 Zinādams to un zinādams ari, ka līdzcietības jūtu izpausme šādā mirklī būtu nesaskanīga ar radušos stāvokli, viņš centās apspiest sevī jebkādu dzīvības izpausmi un tāpēc nekustējās un neskatījās uz sievu. Tieši tādēļ viņa sejā bija iegulusi tā miroņa izteiksme, kas Annu tik ļoti pārsteidza.
1566 Šīs sāpes vēl pavairoja tā dīvainā fiziska žēluma izjūta, kādu viņā radīja sievas asaras. Bet, palicis karietē viens, Aleksejs Aleksandrovičs, sev par brīnumu un prieku, sajuta pilnīgu atbrīvošanos no šīm žēluma jūtām un arī no visām šaubām un greizsirdības mokām, kas viņu tirdīja pēdējā laikā.
1567 Viņa domas tagad nodarbināja tikai viens jautājums — jautājums par to, kā vislabāk, vispieklājīgāk un attiecībā pret sevi visērtāk, un tātad arī vistaisnīgāk nokratīt šos dubļus, ar kuriem tā viņu savā kritienā apšķaidījusi, un turpināt savu darbīgas, godīgas un derīgas dzīves ceļu.
1568 Kas tad notiks? Notiks tā, ka es, jau iepriekš zinādams, ka līdz briesmām lieta nekad nenonāks, esmu tikai gribējis ar tādu izsaukumu sagādāt sev neīstu spožumu. Tas ir negodīgi, tas ir melīgi, tā ir sevis paša un citu krāpšana. Divkauja nav iespējama, un neviens to no manis negaida.
1569 Mans lēmums ir šāds: lai kādi bijuši Jūsu pārkāpumi, es uzskatu, ka man nav tiesības saraut tās saites, ar kurām mūs saistījusi augstāka vara. Ģimeni nedrīkst sagraut viena laulātā kaprīzes, patvaļības vai pat nozieguma dēļ, un mūsu dzīvei jāturpinās tālāk tādā pašā gaitā kā agrāk.
1570 Esmu pilnīgi pārliecināts, ka Jūs esat nožēlojusi un nožēlojat to, kas ir šās vēstules iemesls, un ka Jūs būsiet palīdzīga man, lai ar visām saknēm izrautu mūsu nesaskaņu cēloni un aizmirstu notikušo. Pretējā gadījumā Jūs pati varat iedomāties, kas sagaida Jūs un Jūsu dēlu.
1571 Ņemot vērā, ka vasaras sezona beidzas, es lūgtu Jūs pārcelties atpakaļ uz Pēterburgu pēc iespējas drīzāk, ne vēlāk par otrdienu. Visi vajadzīgie rīkojumi Jūsu pārbraukšanai tiks doti. Lūdzu vērst Jūsu uzmanību uz to, ka šā mana lūguma izpildīšanu es uzskatu par sevišķi svarīgu.
1572 Bet, galvenais, — bija zelta tilts, pa kuru viņa varēja atgriezties. Salocījis vēstuli, nolīdzinājis to ar lielu, masīvu ziloņkaula papīrnazi un ielicis aploksnē kopā ar naudu, Aleksejs Aleksandrovičs ar patiku, ko viņā arvien radīja darbošanās ar savām labi veidotajām rakstāmlietām, piezvanīja.
1573 Aleksejs Aleksandrovičs lika pasniegt lēju kabinetā un, spēlēdamies ar masīvo papīrnazi, devās pie atzveltnes krēsla, kur blakus bija sagatavota lampa un nolikta iesāktā franču grāmata par Igubijas rakstiem. Virs krēsla karājās slavena gleznotāja teicami darināts Annas portrets ovālā zelta rāmī.
1574 Bridi lūkojies portretā, Aleksejs Aleksandrovičs tik spēji sadrebēja, ka tam notrīcēja lūpas, izgrūžot skaņu «brr», un viņš novērsās. Steidzīgi atsēdies krēslā, viņš atvēra grāmatu. Viņš mēģināja lasīt, bet nekādi nespēja atdzīvināt sevī to lielo interesi par Igubijas rakstiem, kāda bija agrāk.
1575 Bet notika tā, ka slavenās 2. jūnija komisijas sēdē bija nolikta caurskatei lieta par Zaraiskas guberņas lauku apūdeņošanu — lieta, kas gulēja Alekseja Aleksandroviča ministrijā un varēja noderēt kā spilgts neauglīgas līdzekļu šķiešanas un birokrātiskās pieejas paraugs.
1576 Zaraiskas guberņas lauku apūdeņošanas lietu bija iesācis jau Alekseja Aleksandroviča priekšgājēja priekšgājējs. Un, patiešām, šai lietā bija patērēts un arī tagad vēl tika tērēts ļoti daudz naudas un gluži nelietderīgi, un visa šī lieta, kā redzams, nevarēja novest ne pie kāda lietderīga rezultāta.
1577 Aleksejs Aleksandrovičs, stādamies amatā, to tūlīt saprata un jau gribēja šo lietu apturēt, bet sākumā, kad viņš vēl jutās nedroši, to darīt nebija prātīgi, jo viņš zināja, ka šī lieta skar pārāk daudzu intereses, bet vēlāk, aizņemts ar citām lietām, viņš to vienkārši aizmirsa.
1578 Turpretim tagad, kad viņam tika mests šis cimds, viņš droši to cēla augšā un pieprasīja iecelt īpašu komisiju, kas pārbaudītu un izpētītu Zaraiskas guberņas lauku apūdeņošanas komisijas veikto darbu un pūles; toties viņš neko vairs nelaida garām un nepiedeva arī tiem kungiem.
1579 Cittautiešu stāvokļa lieta gadījuma pēc tika skarta jau 2. jūnija komitējā, un Aleksejs Aleksandrovičs šo lietu enerģiski atbalstīja kā tādu, kas necieš ne mazāko kavēšanu, jo cittautieši atrodoties ļoti bēdīgos apstākļos. Komitejā šī lieta kļuva par cēloni strīdiem vairāku ministriju starpā.
1580 Kaut gan Anna neatlaidīgi un pat ar niknumu runāja Vronskim pretim, kad tas teica, ka viņas stāvoklis esot neiespējams, nepieļaujams, un centās pierunāt Annu pateikt visu vīram, dvēseles dziļumos arī viņa pati savu stāvokli uzskatīja par nekrietnu un negodīgu un no visas sirds vēlējās to pārveidot.
1581 Atgriežoties kopā ar vīru no sacīkstēm, satraukuma brīdī viņa tam izteica visu; kaut arī tobrīd viņai bija sāpīgi, viņa tomēr priecājās par notikušo. Pēc tam kad vīrs viņu atstāja vienu, viņa sacīja sev, ka ir priecīga, ka tagad viss noskaidrosies un nebūs vismaz melu un krāpšanas.
1582 Viņa nešaubījās par to, ka tagad viņas stāvoklis noskaidrosies uz visiem laikiem. Tas var būt slikts, šis jaunais stāvoklis, bet tas būs noteikts, tajā nebūs neskaidrības un melu. Tās sāpes, ko viņa nodarīja sev un vīram, teikdama šos vārdus, tagad tiks atalgotas ar to, ka viss kļūs skaidrs.
1583 Kad viņa pamodās otrā rītā, pirmais, kas tai nāca prātā, bija vārdi, ko viņa bija teikusi vīram, un šie vārdi tai likās tik šausmīgi, ka viņa tagad nespēja saprast, kā toreiz iedrošinājusies izteikt šos dīvainos rupjos vārdus, un nevarēja arī iedomāties, kas no visa tā iznāks.
1584 Jau iztēlojoties vien to, ko darīs viņas vīrs, tai nāca prātā visbaigākās domas. Viņai iešāvās prātā, ka tūlīt atbrauks pārvaldnieks, izdzīs viņu no mājas un viņas negods tiks izskandināts pa visu pasauli. Viņa vaicāja sev, uz kurieni viņa dosies, kad viņu izdzīs no mājas, un neatrada atbildes.
1585 Apteksne, kas jau labu laiku bija klausījusies pie viņas durvīm, pati ienāca viņas istabā. Anna jautājot paskatījās apteksnei acīs un bailēs nosarka. Meitene atvainojās, ka ienākusi, sacīdama, ka tai licies, it kā esot zvanīts. Viņa atnesusi tērpu un zīmīti. Zīmīte bija no Betsijas.
1586 Anna izlasīja zīmīti un smagi nopūtās. Annuška izgāja, tomēr Anna nesāka vis ģērbties, bet sēdēja tai pašā stāvoklī, nokārusi galvu un nolaidusi rokas, tikai paretam nodrebēdama ar visu augumu, it kā vēlētos izdarīt kādu kustību, kaut ko sacīt, bet tūdaļ atkal sastinga.
1587 Viņa jau iepriekš zināja, ka reliģijas palīdzība iespējama tikai tādā gadījumā, ja viņa atsacītos no visa tā, kas kļuvis viss viņas dzīves saturs. Viņai bija ne tikai smagi, bet viņa sāka just bailes no tā jaunā, nekad vēl neizjustā dvēseles stāvokļa, kāds viņu pārņēma.
1588 Viņa atcerējās to daļēji patieso, kaut gan daudzējādā ziņā pārspīlēto mātes lomu, kādu pēdējos gadus bija uzņēmusies, — dzīvot tikai savam dēlam, — un tagad ar prieku juta, ka stāvoklī, kādā ta nokļuvusi, viņai tomēr ir sava pasaule, neatkarīga no tām attiecībām, kādas būs pret vīru un Vronski.
1589 Šī pasaule bija viņas dēls. Lai kāda stāvoklī viņa nokļūtu, dēlu viņa nespēja pamest. Lai vīrs viņu iegrūž negodā un padzen, lai Vronskis atsalst pret viņu un turpina savu neatkarīgo dzīvi (viņa atkal ar rūgtumu un pārmetumu viņu iedomāja), dēlu viņa nepametīs. Tātad viņai ir dzīves mērķis.
1590 Serjoža, viscaur balti ģērbts, stāvēja pie galda zem spoguļa, uzmetis kūkumu un noliecis galvu, un ar saspringtas uzmanības izteiksmi, ko Anna viņā tik labi pazina un kas darīja to līdzīgu tēvam, darbojās ap puķēm, kuras tas bija atnesis. Audzinātājai bija ļoti bargs izskats.
1591 Apstājusies un paskatījusies uz apskaloto un vēja šūpoto apses galotni, kas salti mirdzēja vēsajā saulē, Anna saprata, ka viņi nepiedos, ka visi, itin visi būs pret viņu tikpat nežēlīgi kā šī debess, kā šī zaļā lapotne. Un atkal viņa juta, ka dvēselē viss sāk dubultoties.
1592 Divi šķirsti, maisi un saiņos sasieti pledi jau nonesti priekšnamā. Kariete un divi ormaņi jau piebraukuši pie lieveņa. Kravādamās aizmirsusi iekšējo satraukumu, Anna stāvēja savā kabinetā pie galda un kravāja ceļa somu, kad Annuška vērsa tās uzmanību uz piebraucošas ekipāžas troksni.
1593 No rīta viņa bija nožēlojusi, ka pateikusi vīram, un bija vēlējusies tikai vienu — lai tie vārdi būtu palikuši it kā nesacīti. Un, lūk, šī vēstule atzina tos vārdus par nesacītiem un sniedza viņai to, ko tā vēlējusies. Tomēr šī vēstule tagad tai šķita visšausmīgākais, ko vien tā spēja iedomāties.
1594 Viņi saka: reliģiozs, tikumīgs, godīgs, gudrs cilvēks; bet viņi neredz to, ko esmu redzējusi es. Viņi nezina, ka viņš astoņus gadus slāpējis manu dzīvi, slāpējis katru dzīvības dzirksti manī, ka ne reizes viņš nav pat iedomājies, ka esmu dzīva sieviete, kurai vajadzīga mīlestība.
1595 Bet pienāca brīdis, kad es sapratu, ka nespēju ilgāk sevi krāpt, ka esmu dzīvs cilvēks, ka neesmu vainīga, ja dievs mani tādu radījis, ka man vajag mīlēt un dzīvot. Un kas tad ir tagad? Ja viņš būtu nogalinājis mani, būtu nogalinājis viņu, es visu paciestu, es visu piedotu, bet nē, viņš.
1596 Un kas tad notiks tagad? Un viņš visu to zina, zina, ka es nespēju nožēlot to, ka elpoju, ka mīlu, zina, ka, izņemot melus un krāpšanu, nekas cits no tā nevar iznākt, bet viņam vajag joprojām mani mocīt. Es viņu pazīstu, es zinu, ka melos viņš jūtas kā zivs ūdenī, ar baudu tajos skalodamies.
1597 Viņa juta, ka tas stāvoklis sabiedrībā, kāds viņai bija un kurš no rīta tai likās tik niecīgs, šis stāvoklis viņai dārgs, un viņa nebūs spējīga mainīt to pret nicinātas, savu vīru un dēlu pametušas un pie mīļākā aizgājušas sievietes stāvokli; viņa juta, lai kā pulētos, viņa nespēs pārvarēt sevi.
1598 Viņa zināja, ka tas tā arī būs, un tomēr tas bija tik šausmīgi, ka viņa pat nespēja iedomāties, kā tas viss beigsies. Un viņa raudāja, nepūlēdamās valdīties, kā raud sodīti bērni. Sulaiņa soļi, kas atskanēja aiz durvīm, lika viņai atjēgties; slēpdama no tā savu seju, viņa izlikās, ka raksta.
1599 Šīs divas dāmas bija galvenās jaunā Pēterburgas izlases pulciņa pārstāves — tā pulciņa, kuru, atdarinot kādu atdarinājumu, dēvēja par Ies sept merveilles du monde Šīs dāmas piederēja pie minētā pulciņa, kas, tiesa gan, bija smalkāks, bet galīgi naidīgs tam, kuru apmeklēja Anna.
1600 Tai brīdī, kad viņa gāja iekšā, tur devās arī Vronska sulainis, kas ar savām sasukātajām vaigubārdām izskatījās kā kambarjunkurs. Tas apstājās pie durvīm, pacēla cepuri un palaida viņu pirmo. Anna viņu pazina un tikai tagad atcerējās, ka Vronskis vakar sacījās nebraukt uz šejieni.
1601 Satiekot Betsiju, kas nāca pretim baltā, ar savu eleganci pārsteidzošā tērpā, Anna tai uzsmaidīja kā vienmēr. Kņaziene Tverska nāca kopā ar Tuškeviču un kādu jaunu radinieci, kas, sagādādama saviem provincē dzīvojošiem vecākiem milzīgu prieku, pavadīja vasaru pie slavenās kņazienes.
1602 Anna zināja, ka Betsija visu zina, bet, klausoties, kā tā viņas klātbūtnē runā par Vronski, viņai arvien uz brīdi šķita, ka tā itin nekā nezina. Betsijai visu to sakot, Anna no viņas jautrā, gudrā skatiena nojauta, ka tā pa daļai izprot viņas stāvokli un domā šai virzienā kaut ko darīt.
1603 Dzerot tēju, ko uz paplātes galdiņa viņām ienesa vēsajā, mazajā viesistabā, starp abām sievietēm patiešām izraisījās a cosy chat, kādu kņaziene Tverska bija apsolījusi, kamēr viesi vēl nebūšot ieradušies. Viņas tenkoja par tiem, ko gaidīja, un saruna apstājās pie Lizas Merkalovas.
1604 Bija dzirdami soļi un vīriešu balsis, tad sievietes balss un smiekli, un tūlīt pēc tam ienāca gaidītie viesi: Safo Štolca un veselības pārpilnībā starojošs jauns cilvēks, tā dēvētais Vasjka. Bija redzams, ka tam gājusi labumā barošanās ar asiņainu liellopu gaļu, trifeļiem un burgundieti.
1605 Vasjka palocījās dāmām un paskatījās uz viņām, bet tikai vienu mirkli. Viesistabā viņš ienāca reizē ar Safo un arī pa viesistabu tai ik uz soļa sekoja, it kā būtu viņai piesiets, un nenovērsa no tās savas spīdošās acis, šķiet, gribēdams viņu apēst. Safo Štolca bija gaišmate ar melnām acīm.
1606 Viņa ienāca sīkiem, drošiem solīšiem savās augstu papēžu kurpītēs un stipri kā vīrietis paspieda dāmām roku. Anna ne reizes vēl nebija sastapusies ar šo jauno slavenību, un viņu pārsteidza tās skaistums, galējība, līdz kādai bija novesta viņas tualete, un viņas manieru pārdrosme.
1607 Vasjka vēlreiz palocījās Annai, bet neko tai neteica. Viņš griezās pie Safo: Safo iesmējās vēl jautrāk. Negaidītais, gados jaunais viesis, kuru Safo bija atvedusi un gluži aizmirsusi, tomēr bija tik svarīgs viesis, ka abas dāmas, viņu sveicinot, piecēlās, kaut arī viņš bija ļoti jauns.
1608 Liza Merkalova bija kalsna tumšmate ar laisku, austrumniecisku seju un daiļām, neizprotamām, kā visi teica, acīm. Viņas tumši noskaņotais tērps (Anna to tūlīt ievēroja un novērtēja) bija pilnīgi piedienīgs viņas skaistumam. Cik Safo bija ātra un stingra, tik Liza bija mīksta un izlaidīga.
1609 Tiesa, viņa izturējās gluži tāpat kā Safo; gluži tāpat kā Safo viņai staigāja pakaļ kā piediegti divi pielūdzēji, acīm to vai ēzdami, viens jauneklis, otrs — vecis, bet viņā bija kaut kas tāds, kas pacēlās pāri visam tam, kas bija viņai apkārt, — tas bija kā īsta briljanta mirdzums stikliņu vidū.
1610 Šis mirdzums staroja no viņas daiļajām, patiešām neizprotamajām acīm. Gurdais un reizē kaislais melniem lokiem apēnoto acu skatiens pārsteidza ar savu pilnīgo patiesīgumu. Ieskatoties šajās acīs, ikvienam šķita, ka viņš šo sievieti ir iepazinis visu un iepazinis nespēj neiemīlēt.
1611 Ieraugot Annu, visu viņas seju pēkšņi apstaroja priecīgs smaids. jums, kad jūs aizbraucāt. Man tik ļoti gribējās tieši vakar jūs sastapt. Tas bija šausmīgi, vai nav tiesa? — viņa sacīja, lūkodamās Annā ar savu skatienu, kas it kā atsedza visu viņas dvēseli. Tai brīdī viesi piecēlās, lai dotos dārzā.
1612 Liza Merkalova bija viņa sievas krustmeita, un visu savu brīvo laiku viņš pavadīja kopā ar to. Saticis Annu Kareņinu, viņš, būdams dienesta laukā Alekseja Aleksandroviča ienaidnieks, tomēr kā gudrs un labi audzināts cilvēks centās izturēties pret Annu, sava ienaidnieka sievu, sevišķi laipni.
1613 Pirmais un visvieglākais, pie kā Vronskis ķērās, bija nauda lietas. Sarakstījis savā sīkajā rokrakstā uz vēstuļpapīra lapiņas visus savus parādus, viņš saskaitīja tos kopa un redzēja, ka ir parādā pavisam septiņpadsmit tūkstošus ar simtiem, kurus skaidrības labad atmeta nost.
1614 Pārskatījis parādu sarakstu, Vronskis to pārrakstīja, iedalot trijos nodalījumos. Pirmajā nodalījumā ietilpa tie parādi, kas bija samaksājami vai nu tūlīt, vai arī to samaksai katrā ziņā vajadzēja turēt rezervē sagatavotu naudu, lai pēc pirmā pieprasījuma varētu bez mazākās vilcināšanās samaksāt.
1615 Tas viss bija skaisti, bet Vronskis zināja, ka šai netīrajā lietā, kurā tas gan bija iejaukts tikai tik daudz, ka vārdiski uzņēmies galvojumu par Veņevski, viņam tomēr nepieciešami divi tūkstoši pieci simti rubļu, lai iesviestu tam blēdim acīs un neielaistos ar to vairāk nekādās sarunās.
1616 Otrā nodalījumā bija mazāk svarīgi parādi — astoņi tūkstoši. Tie bija parādi galvenokārt sakarā ar sacīkšu stalli — auzu un siena piegādātājiem, anglim — trenerim, segliniekam utt. Arī šo parādu dzēšanai vajadzēja izdalīt pāris tūkstošu, lai varētu justies gluži mierīgs.
1617 Un brālis, komandēdams vienu no visdārgākajiem pulkiem un tikko apprecējies, nevarēja šo dāvanu nepieņemt. Māte, kurai bija pašai savs atsevišķs īpašums, bez aizrunātajiem divdesmit pieciem tūkstošiem ik gadus deva Aleksejam vēl tūkstošus divdesmit, un Aleksejs tos visus notērēja.
1618 Pēdējā laikā māte, noskaitusies uz viņu par tā sakaru un aizbraukšanu no Maskavas, bija pārtraukusi sūtīt naudu. Tādā kārtā Vronskis, jau ieradis nodzīvot četrdesmit piecus tūkstošus, bet šai gadā saņēmis tikai divdesmit piecus tūkstošus, pašreiz bija nokļuvis grūtībās.
1619 Vajadzēja tikai atcerēties brāļasievu, atcerēties, ka šī mīļā, jaukā Varja katrā izdevīgā gadījumā viņam atgādināja, ka tā neaizmirstot un augstu vērtējot viņa pašaizliedzību, lai saprastu, ka nav iespējams atsaukt solīto. Tas bija tikpat neiespējami kā piekaut sievieti, zagt vai melot.
1620 To izlēmis, viņš tūdaļ uzrakstīja zīmīti Rolandaki, kas jau vairākkārt bija piedāvājies pirkt viņa zirgus. Tad aizsūtīja pēc angļa un pēc augļotāja un izlika pa rēķiniem visu to naudu, cik tam vēl bija. Pabeidzis kārtot šīs lietas, viņš uzrakstīja saltu un asu atbildi mātei.
1621 Tad sameklēja kabatas portfelī trīs Annas zīmītes, pārlasīja tās, sadedzināja un nogrima domās, atcerēdamies savu vakardienas sarunu ar viņu. Vronska dzīve bija sevišķi laimīga tai ziņā, ka viņam bija savs likumu kodekss, kas nešaubīgi noteica visu, ko drīkst un ko nedrīkst darīt.
1622 Viņš labāk ļautu nocirst sev roku nekā atļautos to apvainot ar vārdu vai divdomīgu mājienu un neveltītu tai tādu cieņu, uz kādu vien var cerēt sieviete. Arī attieksmes pret sabiedrību bija skaidras. Visi varēja zināt, varēja to nojaust, bet neviens nedrīkstēja iedrošināties par to runāt.
1623 Pretējā gadījumā viņš bija gatavs piespiest runātājus klusēt un cienīt tās sievietes neesošo godu, kuru viņš mīlēja. Attieksmes pret vīru bija visskaidrākās. Kopš tā brīža, kad Anna Vronski iemīlēja, viņš uzskatīja, ka tikai viņam vienam uz viņu ir neatņemamas tiesības.
1624 Godkāre bija sens viņa bērnības un jauno dienu sapnis — sapnis, par kuru viņš pat sev pašam neatzinās, bet kurš bija tik spēcīgs, ka arī pašreiz šī kaislība cīnījās ar viņa mīlestību. Viņa pirmie soļi sabiedrībā un dienestā bija veiksmīgi, bet pirms diviem gadiem viņš izdarīja rupju kļūdu.
1625 Pirms trim gadiem viņš bija gluži tādā pašā stāvoklī kā es. Ja es atstāšu dienestu, es būšu sadedzinājis aiz sevis visus kuģus. Palikdams dienestā, es nezaudēju neko. Viņa taču pati teica, ka negribot mainīt savu stāvokli. Un es ar viņas mīlestību nevaru Serpuhovskoju apskaust.
1626 Viņa acis mirdzēja sevišķi spoži, un viņš sajuta to stingro, nosvērto un priecīgo noskaņu, kāda tam arvien uznāca pēc sava stāvokļa noskaidrošanas. Tāpat kā citkārt pēc sarēķināšanās viss bija kļuvis skaidrs un tīrs. Viņš noskuvās, izpeldējās aukstā vannā, apģērbās un izgāja.
1627 Viņa acu smaids atmirdzēja vēl spožāk. Izlēmis sevī, ka viņš ir laimīgs ar savu mīlestību, ziedodams tai savu godkāri, — vismaz uzņēmies šādu lomu, — Vronskis vairs nespēja just pret Serpuhovskoju ne skaudību, ne arī kādu pārmetumu, ka, atbraucot pulkā, tas vispirms nav ieradies pie viņa.
1628 Viņa izskatā bija notikusi tikai viena pārmaiņa, ko Vronskis tūlīt ievēroja: klāt nācis klusais un nemitīgais spožums, ko izstaro tādu cilvēku sejas, kam ir panākumi un kas pārliecināti, ka šos panākumus visi atzīst. Vronskis pazina šo spožumu un tūdaļ to pamanīja Serpuhovskoja vaigā.
1629 Serpuhovskojs noskūpstīja brašo vahmistru uz svaigajām un valgajām lūpām un, slaucīdams muti ar kabatas lakatiņu, nāca pie Vronska. Un viņš steidzīgi izņēma no maka un pasniedza trīs simtrubļu naudas zīmes, un nosarka. Uzdzīve pie pulka komandiera turpinājās ilgi. Dzēra ļoti daudz.
1630 Tad meta gaisā pulka komandieri. Vēlāk pats pulka komandieris kopā ar Petricki dejoja dziesminieku vidū. Pēc tam pulka komandieris, jau mazliet pāguris, apsēdās pagalmā uz sola un sāka Jašvinam pierādīt Krievijas pārākumu pār Prūsiju, īpaši kavalērijas triecienā, un uzdzīve uz brīdi pierima.
1631 Noģērbis formas svārku, viņš turēja savu spalvaino, sarkano kaklu zem mazgājamā trauka strūklas un berzēja kaklu un visu galvu ar rokām. Beidzis mazgāties, Vronskis apsēdās pie Serpuhovskoja. Viņi sēdēja uz maza dīvāniņa, un starp viņiem sākās saruna, kas abiem bija ļoti interesanta.
1632 Serpuhovskojs pasmaidīja. Viņam, redzams, bija patīkams šāds vērtējums, un viņš neuzskatīja par vajadzīgu šo patiku slēpt. sliktāks, muļķāks par viņiem, lai gan es nesaprotu, kāpēc man vajadzētu būt sliktākam par viņiem. Bet man neapšaubāmi ir viena svarīga priekšrocība — tā, ka mūs grūtāk nopirkt.
1633 Vronskis klausījās uzmanīgi, bet viņu ne tik daudz nodarbināja pats vārdu saturs, cik Serpuhovskoja pieeja savam darbam, viņa doma cīnīties ar varu, kur tam jau bija savas simpātijās un antipatijas, kamēr Vronskim viss viņa dienesta saturs bija tikai eskadrona intereses.
1634 Tagad Vronskim gribējās noklausīties visu līdz galam un dzirdēt, ko Serpuhovskojs viņam sacīs. Bija jau sestā stunda, un, lai nokļūtu laikā un tomēr nebrauktu ar saviem zirgiem, kurus visi pazina, Vronskis iesēdās Jašvina īrētajā važoņa karietē un lika braukt pēc iespējas ātrāk.
1635 Alejā neviena nebija, bet, paskatījies pa labi, viņš ieraudzīja Annu. Viņas seja bija aizsegta ar plīvuru, bet viņš vienā prieka skatienā uztvēra sevišķo, viņai vienīgai piemītošo soli un gaitu, plecu slīpumu, galvas pacēlumu, un tūdaļ visam viņa augumam pārskrēja it kā elektriskā strāva.
1636 Viņš saprata, ka kaut kas noticis un ka šī tikšanās nebūs priecīga. Viņas tuvumā tas zaudēja savu gribu: vēl nezinādams viņas satraukuma cēloni, viņš jau juta, ka šis pats satraukums negribot pārņem arī viņu. Viņa gāja dažus soļus klusēdama, kā saņemdamās, tad pēkšņi apstājās.
1637 Tomēr šī satikšanās tai bija ārkārtīgi svarīga. Viņa cerēja, ka šī satikšanās grozīs viņu stāvokli un sniegs tai glābiņu. Ja Vronskis, dzirdot šo vēsti, noteikti, kaisli, ne mirkli nevilcinādamies, tai teiks: «Pamet visu un bēdz man līdzi!» — viņa pametīs dēlu un aizies pie Vronska.
1638 Bet šī vēsts neizraisīja Vronskī to, ko viņa gaidīja: viņš tikai it kā apvainojas par kaut ko. Lasot vēstuli, Vronskis atkal, gluži tāpat kā pirmajā mirklī, kad viņa paziņoja par izskaidrošanos ar vīru, neviļus atdevās tam dabiskajam iespaidam, kādu viņā ierosināja attieksme pret pievilto vīru.
1639 Pārlasījis vēstuli, viņš pacēla acis uz Annu, un viņa skatienā nebija noteiktības. Viņa tūdaļ saprata, ka viņš jau agrāk sevī to pārdomājis. Viņa zināja — lai viņš tai sacītu ko sacīdams, viņš nekad tai neteiks visu, ko domā. Un viņa saprata, ka zudusi tās pēdējā cerība.
1640 Vronskis gribēja teikt, ka pēc divkaujas, kas, pēc viņa domām, nenovēršama, tas vairs tā nevarēs palikt, bet pateica ko citu. Viņa tam neļāva pabeigt aizsākto domu. Arī viņš sajuta, ka kaut kas tam iespriežas kaklā, kaut kas smeldz nāsīs, un pirmo reizi mūžā viņš juta, ka tūlīt sāks raudāt.
1641 Anna atvadījās no Vronska un brauca mājās. Pirmdien bija 2. jūnija komisijas parastā sēde. Aleksejs Aleksandrovičs ienāca sēžu zālē, sasveicinājās ar komisijas locekļiem un priekšsēdētāju, kā parasti to darīja, apsēdās savā vietā un uzlika roku uz sagatavotajiem papīriem, kas tam gulēja priekšā.
1642 Aleksejs Aleksandrovičs nokāsējās un, savā pretiniekā nemaz neraudzīdamies, bet izvēlējies savam skatienam, kā viņš parasti mēdza darīt, tuvāko viņam priekšā sēdošo personu — sīku, lēnprātīgu vecīti, kuram komisijas sēdēs nekad nebija nekādu savu ieskatu, — sāka izklāstīt savas domas.
1643 Otrā rītā — tā bija otrdiena — Aleksejs Aleksandrovičs pamodies ar tīksmi atcerējās vakardienas uzvaru un nespēja novaldīt smaidu, kaut arī vēlējās izlikties vienaldzīgs, kad kancelejas pārvaldnieks, gribēdams tam glaimot, pastāstīja par baumām, kādas par vakarējo sēdi nonākušas arī līdz viņam.
1644 Bet, kad viņa atbrauca, viņš to nesagaidīja. Viņai tika pateikts, ka viņš vēl esot savās telpās un kārtojot darīšanas ar kancelejas pārvaldnieku. Viņa lika pateikt vīram, ka atbraukusi, devās savā kabinetā un sāka kravāt laukā somas, gaidot, kad viņš pie tās ienāks. Bet pagāja stunda — viņš nenāca.
1645 Redzēdama, ka tas nespēj pats sākt runāt, viņa iesāka. Kad viņa redzēja atkal šīs nosvērtās kustības, dzirdēja šo griezīgo, bērnišķi sīko un izsmējīgo balsi, riebums pret viņu iznīcināja Annā pirmītējo žēlumu, un viņā palika tikai bailes, tomēr viņa katrā ziņā gribēja noskaidrot savu stāvokli.
1646 Viņš piecēlās un devās uz durvīm. Arī Anna piecēlās. Klusēdams palocījies, viņš palaida to pa durvīm pirmo. Tā nakts, ko Levins pavadīja siena gubiņā, nepalika bez iespaida uz viņu: saimniecība, ko viņš līdz šim bija vadījis, kļuva tam pretīga, viņš bija zaudējis katru interesi par to.
1647 Viņš cīnījās par katru savu grasi (un bija spiests cīnīties, jo, tiklīdz viņš mazinātu savu enerģiju, viņam tūdaļ pietrūktu naudas, ko samaksāt strādniekiem), bet viņi cīnījās tikai par to, lai varētu strādāt rāmi un ar patiku, kas nozīmēja strādāt tā, kā viņi bija raduši.
1648 Un Levinam teica: «Neuztraucieties, kungs, sievas viens divi izārdīs!» Lemešu arkli vienmēr izrādījās nederīgi, tāpēc ka strādniekam neienāca prātā nolaist pacelto velēnas griezēju, un, plēsdams ar varu, viņš nomocīja zirgus un bojāja lauku; un arī te Levinam sacīja, lai viņš neuztraucoties.
1649 Viņš redzēja, ka laivai ir sūce, bet nespēja to atrast un arī nemeklēja, kur tā ir, varbūt pat tīši sevi maldinādams. Bet tagad viņš vairs nespēja sevi ilgāk maldināt. Saimniecība, kuru viņš bija vadījis, kļuva viņam ne tikai neinteresanta, bet pat pretīga, un viņš vairs nespēja ar to nodarboties.
1650 Viņš uzrakstīja desmit zīmītes, visas saplēsa un aizsūtīja seglus bez kādas atbildes. Rakstīt, ka viņš aizbrauks, — nav iespējams, jo braukt viņš nevar; rakstīt, ka viņš nevar aizbraukt, tāpēc ka viņu kaut kas kavē vai arī ka viņam kaut kur jāaizceļo, — būtu vēl ļaunāk.
1651 Arī viņš pie mums iegriežas, — vecis runīgi iesāka, atbalstījies uz lieveņa margām. Kad viņa stāsts par pazīšanos ar Svijažski nāca jau ap vidu, vārti atkal nočīkstēja un pagalmā no lauka iebrauca strādnieki ar spīļarkliem un ecēšām. Spīļarklos un ecēšās iejūgtie zirgi bija lieli un labi baroti.
1652 Nokāpis no lieveņa, vecis devās pie zirgiem un sāka tos izjūgt. Piemīlīgā jaunā sieva ar pilniem spaiņiem nēšos, kas zemu spieda tai plecu, iegāja priekšnamā. Nez no kurienes saradās arī citas sievas: jaunas, skaistas, vidēja vecuma un vecas neglītas, ar bērniem un bez bērniem.
1653 Levins, izņēmis no ratiem savu ēdamo, aicināja arī veci dzert tēju. Dzerot tēju, Levins uzzināja visu veča saimniecības Vēsturi. Pirms desmit gadiem vecis sācis nomāt no muižnieces simt divdesmit desetīnas, bet pērnajā gadā tās nopircis un nomājot klāt vēl trīs simti no kaimiņu muižnieka.
1654 Nelielu daļu šās zemes, pašu sliktāko, iznomājot tālāk zemniekiem, bet kādas četrdesmit desetīnas aparot pats ar savu ģimeni un diviem algotiem strādniekiem. Vecis sūdzējās, ka viņam labi nevedoties. Taču Levins saprata, ka viņš sūdzas tikai pieklājības pēc, bet ka saimniecība tam zeļ.
1655 Pretēji veča želabam bija redzams, ka viņš ir pamatoti lepns par savu labklajību, lepns par saviem dēliem, krustdēliem, vedeklām, zirgiem, govīm un it īpaši par to, ka visa šī saimniecība plaukst. No sarunas ar veci Levins uzzinaja, ka viņš nav arī jaunievedumu pretinieks.
1656 Viņš dēstīja daudz kartupeļu, un viņa kartupeļi, kurus Levins redzēja piebraukdams, jau beidza ziedēt un riesa bumbuļus, kamēr Levina kartupeļi vēl tikai sāka ziedēt. Zemi kartupeļiem vecis bija aris ar lemesnieku, kā viņš dēvēja no muižnieka patapināto lemešu arklu. Viņš audzēja arī kviešus.
1657 Svijažskis bija sava apriņķa muižniecības maršals. Pieci gadi vecāks par Levinu un sen kamēr precējies. Viņa namā dzīvoja arī sievasmāsa, vēl jauna meitene, kura Levinam ļoti patika. Un Levins zināja, ka Svijažskis un viņa sieva ļoti vēlētos izprecināt viņam šo meiteni.
1658 Bez tam sirds dziļumos Levins vēlējās sevi pārbaudīt, vēlreiz no skatīt šo meiteni. Turklāt Svijažsku mājas dzīve bija augstaka mērā tīkama, un arī pats Svijažskis, lieliskākais zemstes darbinieka tips, kādu Levins jebkad bija redzējis, arvien tam šķita ārkārtīgi interesants.
1659 Svijažskis bija viens no tiem Levina allaž apbrīnotiem cilvēkiem, kuru prātošana, ļoti loģiska, kaut arī ne vienmēr patstāvīga, iet savu ceļu, bet dzīve, ārkārtīgi noteikta un stingra savā virzībā, iet savu ceļu — gluži neatkarīgi un gandrīz vienmēr pretēji viņu prātojumiem.
1660 Bet viņš nevarēja pateikt muļķis, tāpēc ka Svijažskis, bez šaubām, bija ne vien ļoti gudrs, bet arī ļoti izglītots cilvēks, kas savu izglītību lietoja apbrīnojami neuzbāzīgi. Nebija tāda jautājuma, ko tas nezinātu; bet savas zināšanas viņš izrādīja tikai tad, kad bija uz to spiests.
1661 Vēl mazāk Levins varētu sacīt, ka viņš ir nelietis, tāpēc ka Svijažskis, bez šaubām, bija godīgs, labsirdīgs, gudrs cilvēks, kurš jautri, dzīves priecīgi un nerimtīgi darīja savu darbu, ko visi apkārtējie augstu vērtēja, un droši vien nekad tas apzinīgi nedarīja un arī nespēja darīt nekā ļauna.
1662 Purvs izsusējis, un ķikutu redzēja gauži maz. Viņš nostaigāja veselu dienu un pārnesa tikai trīs putnus, toties kā allaž no medībām atgriezās ar ļoti labu ēstgribu, ar ļoti labu garastāvokli un to pacilāto prāta noskaņu, kāda viņam vienmēr radās pēc spēcīgas fiziskas izkustēšanās.
1663 Vakarā pie tējas galda, kur sēdēja arī divi muižnieki, atbraukuši kādās aizbildnības darīšanās, izraisījās tā interesantā saruna, ko Levins bija gaidījis. Levins sēdēja pie tējas galda blakus namamātei, un tam bija jāsarunājas ar viņu un ar tās māsu, kas sēdēja iepretim.
1664 Namamāte bija gaišmataina neliela auguma sieviete apaļīgu seju, kurā allaž staroja bedrītes un smaidi. Levins pūlējās izdibināt no viņas atminējumu tai svarīgajai mīklai, kāda viņam šķita tās vīrs, bet viņš nespēja ļaut pilnu vaļu savām domām, jo jutās ārkārtīgi neērti.
1665 Levinam likās, ka viņš kādu krāpj, ka viņam vajadzētu kaut ko paskaidrot, bet ka paskaidrot to nekādi nav iespējams, un tālab viņš nemitīgi sarka, bija nemierīgs un neveikls. Viņa neveiklība pielipa ari daiļajai svainei. Bet namamāte, liekas, to neievēroja un tīši mēģināja iesaistīt svaini sarunā.
1666 Muižnieks, liekas, risināja pats savu domu, kas tik reti notiek, un tādu domu, pie kuras tas nonācis, ne tikai vēlēdamies ar kaut ko nodarbināt savu dīko prātu, bet gan domu, kas izaugusi no viņa dzīves apstākļiem, domu, ko tas izauklējis savā lauku dzīves vientulībā un vispusīgi apsvēris.
1667 Svijažska kabinets aizņēma milzīgu istabu ar grāmatskapjiem pie visām sienām un ar diviem galdiem; viens no tiem, masīvs rakstāmgalds, stāvēja istabas vidū; otrs bija apaļš, ar lampu vidū, tai apkārt zvaigžņveidīgi salikti laikrakstu un žurnālu jaunākie numuri dažādās valodas.
1668 Blakus rakstāmgaldam stāvēja skapītis dažādu dokumentu glabāšanai; uz katras atvilktnes bija zelta plāksnīte ar glabājamo lietu apzīmējumu. Svijažskis salūkoja grāmatas un atsēdās šūpuļkrēslā. Un ar viņam piemītošu skaidrību viņš īsumā atstāstīja šos jaunos, ļoti svarīgos un interesantos atklājumus.
1669 Bet Svijažskis nepaskaidroja un neatzina par vajadzīgu paskaidrot, kāpēc viņu tas ieinteresējis. šana, manuprāt, ir tas pats kā ārstēt tautu ar skolām. Tauta ir nabadzīga un neizglītota — to mēs redzam tikpat skaidri, kā tāda sieva redz raudu kaiti, tāpēc ka bērns kliedz.
1670 Taču Svijažska acīs pazibēja baiļu izteiksme, un viņš smaidot teica: Levins redzēja, ka viņam nekādi neizdosies izprast šā cilvēka dzīves un domu sakarību. Acīm redzot tam bija pilnīgi vienalga, pie kā to noved viņa prātojumi; viņam bija vajadzīgs tikai pats prātošanas process.
1671 Vienīgi to viņš necieta, vairījās no tā un tūdaļ novadīja sarunu uz kaut ko patīkamu un jautru. Visi šās dienas iespaidi, sākot ar iespaidiem zemnieka sētā ceļmalā, kuri iegulās it kā par pamata bazi visiem tālākajiem šās dienas iespaidiem un domām, Levinu ļoti saviļņoja.
1672 Ierunādamies par to pašu ar zemniekiem un piedāvādams tiem iznomāt zemi uz jaunajiem noteikumiem, viņš tūdaļ sadūrās ar to pašu galveno šķērsli: zemnieki visi bija tik ļoti aizņemti kārtējā ikdienas darbā, ka tiem neatlika laika apsvērt, vai šis pasākums tiem izdevīgs vai neizdevīgs.
1673 Viņš juta, ka, neatbildējis uz Darjas Aleksandrovnas vēstuli, viņš ar šo nepieklājību, kuru atceroties arvien no kauna nosarka, ir sadedzinājis aiz sevis visus tiltus un nekad vairs pie Oblonskiem nebrauks. Gluži tāpat viņš bija izdarījis ar Svijažskiem, kad aizbrauca, no tiem pat neatvadījies.
1674 To pašu viņš redzēja arī sociālistu grāmatās: vai nu tās bija skaistas, bet nerealizējamas fantāzijas, ar kurām viņš aizrāvās, vēl būdams students, — vai arī labojumi un ielāpi tam stāvoklim, kādā atradās Eiropa, bet ar kuru Krievijas zemkopības jautājumiem nebija nekā kopēja.
1675 Šim darbam reiz pieķēries, viņš uzcītīgi un apzinīgi izlasīja visu, kas uz šo jautājumu bija attiecināms, un nolēma rudenī doties uz ārzemēm — izpētīt tur visu vēl uz vietas, lai turpmāk šai jautājumā nekad vairs viņam nevarētu gadīties tā, kā bieži bija gadījies ar dažādiem citiem jautājumiem.
1676 Viņš domāja, ka krievu tauta, kurai bijusi vēsturiska misija apzināti pārvērst par apdzīvotām un apstrādāt milzīgas neaizņemtas platības, līdz tās visas kļuvušas apdzīvotas, ir lietojusi šim nolūkam nepieciešamos paņēmienus un ka šie paņēmieni nemaz nav tik slikti, kā to parasti domā.
1677 Nabadzības vietā — vispārēja bagātība, turība; ienaida vietā — saticība un interešu kopība. Vārdu sakot, revolūcija bez asins izliešanas, bet milzīga revolūcija — sākumā nelielā mūsu apriņķa lokā, vēlāk guberņas, Krievijas, visas pasaules mērogā, tāpēc ka pareizai domai jābūt auglīgai.
1678 Bet viņš nepaguva pierakstīt, jo saradās darbu vadītāji, lai saņemtu norīkojumus, un Levins izgāja pie tiem priekštelpā. Sadalījis norīkojumus par rītdienas darbiem un pieņemis visus zemniekus, kas bija atnākuši pie viņa darīšanas, Levins atgriezās kabinetā un sēdās pie darba.
1679 Laska apgūlās zem galda; Agafja Mihailovna ar aizsaktu zeķi atsēdās savā vietā. Kādu laiku rakstījis, Levins pēkšņi apbrīnojami spilgti atcerējās Kitiju, tās noraidījumu un pēdējo tikšanos. Viņš piecēlās un sāka staigāt pa istabu. Agafja Mihailovna zināja Levina saimnieciskos plānus sīki jo sīki.
1680 Levins bieži tai izklāstīja savas domas līdz pēdējai niansei un nereti strīdējās ar viņu, un nepiekrita viņas paskaidrojumiem. Bet tagad viņa tā vārdus bija izpratusi pavisam citādi. Agafjas Mihailovnas minējums par to pašu, par ko arī viņš nupat bija domājis, Levinu sarūgtināja un aizvainoja.
1681 Levins mīlēja savu brāli, bet būt ar to kopā viņam arvien bija mocība. Un it īpaši tagad, kad Levins atradās pirmiņ uznākušās domas un Agafjas Mihailovnas atgādinājuma iespaidā un juta iekšēju neskaidrību un apjukumu, gaidāmā tikšanās ar brāli viņam likās jo sevišķi smaga.
1682 Tiklīdz viņš ieraudzīja brāli tuvumā, šīs personīgās vilšanās jūtas tūdaļ izgaisa un to vietu ieņēma žēlums. Lai cik briesmīgi brālis Nikolajs bija izskatījies savā kalsnumā un slimīgumā agrāk, tagad tas bija novājējis vēl vairāk, kļuvis vēl vārgāks. Tas bija ar ādu pārvilkts ģindenis.
1683 Brālis pārģērbās sevišķi rūpīgi, ko agrāk nekad nebija darījis, sasukāja savus plānos, taisnos matus un smaidīdams uznāca augšā. Nikolajs bija vislaipnākā un visjautrākā garastāvoklī; tādu Levins viņu atcerējās redzējis tikai bērnībā. Pat Sergeju Ivanoviču viņš pieminēja bez dusmām.
1684 Levins klausījās, domāja un nevarēja izdomāt, ko lai saka. Laikam arī brālis Nikolajs sajuta to pašu; viņš sāka izjautāt Levinu par viņa darbu; un Levins bija priecīgs, ka jārunā par sevi, tagad viņš varēja runāt bez izlikšanās. Viņš izstāstīja brālim par saviem plāniem un par savu darbību.
1685 Nekad vēl Levins nebija tā priecājies, ka pagājis vakars un pienācis laiks iet gulēt. Nekad ne ar vienu svešu cilvēku, nevienā oficiālā apmeklējumā viņš nebija juties tik neīsts un nedabisks, kāds bija šodien. Un šā nedabiskuma apziņa un kauns par to darīja viņu vēl nedabiskāku.
1686 Tā bija arī viņā pašā — viņš to juta. Ja ne šodien, tad rīt, ja ne rīt, tad pēc trīsdesmit gadiem, vai tas nav vienalga? Bet, kas viņa ir, šī neizbēgamā nāve, to viņš ne tikai nezināja, ne tikai nebija nekad par to pat domājis, bet arī neprata un neiedrošinājās par to domāt.
1687 Bet, jo vairāk viņš sasprindzināja savu domu spēku, jo vairāk kļuva skaidrs, ka tas patiešām tā ir, ka viņš patiešām ir aizmirsis, palaidis garām dzīvē kādu mazu apstākli — to, ka pienāks nāve un visam būs beigas, ka nebija taču vērts neko uzsākt un ka nekā tur nevar līdzēt.
1688 Trešajā dienā pēc brāļa aizbraukšanas arī Levins aizceļoja uz ārzemēm. Saticies dzelzceļa vagonā ar Ščerbacki, Kitijas brālēnu, Levins to ļoti pārsteidza ar savu drūmo izskatu. ceturta daļa Kareņini, virs un sieva, joprojām dzīvoja viena mājā, satikās katru dienu, bet bija viens otram pilnīgi sveši.
1689 Aleksejs Aleksandrovičs bija pieņēmis sev noteikumu katru dienu tikties ar sievu, lai mājas kalpotājiem nebūtu tiesības nekādām aizdomām, bet vairījās mājās pusdienot. Vronskis nekad neieradās Alekseja Aleksandroviča namā, taču Anna satikās ar viņu ārpus mājas, un vīrs to zināja.
1690 Viņa nepavisam nezināja, kas šo stāvokli atrisinās, bet bija cieši pārliecināta, ka šis kaut kas tagad nāks ļoti drīz. Vronskis negribot pakļāvās Annai un arī gaidīja kaut ko no viņa paša neatkarīgu, kas atrisinātu visas grūtības. Ziemas vidū Vronskis pavadīja ļoti garlaicīgu nedēļu.
1691 Taču šis pienākums tam likās ļoti smags. Princis negribeja palaist garām neko tādu, par ko mājās tam varētu jautāt, vai viņš to Krievijā ir redzējis; un arī pats viņš vēlējas izbaudīt pēc iespējas vairāk krievisko izpriecu. Vronska pienākums bija vadīt princi gan vienā, gan arī otra virzienā.
1692 Princim bija pat prinču aprindās reti sastopama veselība; turklāt ar vingrošanu un labu ķermeņa kopšanu viņš bija sasniedzis tik lielu fizisku spēku, ka, par spīti visām pārmērībām, ar kādām tas nodevās izpriecām, viņš bija svaigs kā liels, zajš un spīdīgs Holandes gurķis.
1693 Princis bija daudz ceļojis un domāja, ka viena no galvenajām priekšrocībām, ko dodot šā laika ērtie satiksmes ceļi, esot vieglā nacionālo izpriecu sasniedzamība. Viņš esot bijis Spānijā un tur dziedājis serenādes, un nācis tuvos sakaros ar spānieti, kas spēlējusi mandolīnu.
1694 Vronskis visu laiku juta iekšēju nepieciešamību ne mirkli neatkāpties no stingri oficiāla goddevības toņa, lai netiktu aizvainots. Princis ar nicināšanu izturējās pret tiem pašiem ļaudīm, kas, Vronskim par brīnumu, līda vai no ādas laukā, lai tikai sagādātu princim krieviskās izpriecas.
1695 Tomēr galvenais cēlonis, kura dēļ Vronskim princis likās sevišķi neciešams, bija tas, ka princī viņš neviļus saskatīja pats sevi. Un tas, ko viņš redzēja šai spogulī, neglaimoja viņa patmīlībai. Tas bija ļoti muļķīgs un ļoti pašpārliecināts, un ļoti veselīgs, un ļoti tīrīgs cilvēks un vairāk nekas.
1696 Kareņina nekustīgās, blāvās acis lūkojās Vronskim sejā. Vronskis palocījās, un Aleksejs Aleksandrovičs, pavaibstījis muti, pacēla roku pie cilindra un aizgāja garām. Vronskis redzēja, ka viņš neatskatījies iesēdās karietē, saņēma pa logu pledu un binokli un pazuda. Vronskis iegāja priekštelpā.
1697 Viņa godkāres plāni atkal bija aizvirzījušies otrajā vietā, un viņš, juzdams, ka izgājis no tā darbības loka, kur viss bija skaidrs un noteikts, līdz galam atdevās savai kaislei, un šī kaisle to arvien vairāk un vairāk saistīja pie viņas. Jau priekštelpā viņš izdzirda attālināmies tās soļus.
1698 Viņš saprata, ka Anna viņu gaidījusi, klausījusies, kad viņš nāks, un tagad atgriežas viesistabā. Viņa uzlika abas rokas tam uz pleciem un ilgi lūkojās viņā ar dziļu, sajūsmas pilnu un reizē it kā pētījošu skatienu. Viņa pētīja tā seju, mēģinādama uzminēt, kas noticis, kopš nav viņu redzējusi.
1699 Bet viņš nevarēja tūlīt atcerēties, ko gribējis sacīt. Sīs greizsirdības lēkmes, kas pēdējā laikā arvien biežāk un biežāk tai uznāca, Vronski šausmināja, un, lai kā viņš pūlējās to slēpt, tās atvēsināja viņu pret Annu, kaut arī viņš zināja, ka šās greizsirdības cēlonis ir Annas mīlestība uz viņu.
1700 Viņa visa bija kļuvusi platāka, un viņas sejā tai brīdī, kad viņa runāja par aktrisi, bija ļauna izteiksme, kas viņas vaigu darīja kroplu. Viņš lūkojās viņā tā, kā lūkojas cilvēks uz paša noplūktu un novītušu ziedu, kurā ar pūlēm saskata to skaistumu, kura dēļ šo ziedu noplūcis un pazudinājis.
1701 Viņa uzlika Vronskim uz piedurknes savu roku, kas lampas gaismā mirdzēja spilgti balta un gredzenota. Asaras viņai sāka plūst no acīm; Vronskis noliecās pie viņas rokas un to skūpstīja, pūlēdamies apslēpt savu satraukumu, kam, kā viņš zināja, nebija nekāda pamata, un tomēr nespēja to pārvarēt.
1702 Tas, ko viņa stāstīja, tai bija pārāk svarīgs. Viņa rādīja, kā tas grābājies maisā. Viņas sejā bija šausmas. Arī Vronskis, atceroties savu sapni, juta, ka tam dvēseli piepildīja tādas pašas šausmas. Bet pēkšņi viņa apstājās. Viņas sejas izteiksme vienā mirklī pārvērtās.
1703 Šausmas un satraukumu pēkšņi nomainīja klusas, nopietnas un svētlaimīgas uzmanības izteiksme. Viņš nesaprata šās pārvērtības nozīmi: viņa juta sevī sakustamies jauno dzīvību. . Aleksejs Aleksandrovičs, sastapis Vronski uz sava nama lieveņa, aizbrauca, kā bija nodomājis, uz itāliešu operu.
1704 Viņš ienāca istabā un, nesasveicinājies ar Annu, devās tieši pie viņas rakstāmgalda, paņēma atslēgas un atslēdza atvilktni. atgrūda viņas roku un aši satvēra mapi, kurā, kā tas zināja, viņa glabā savus svarīgākos papīrus. Viņa gribēja izraut mapi tam no rokām, bet viņš sievu atgrūda.
1705 Viņa sajuta, cik patiesīgi ir vīra vārdi, un tikai klusi sacīja: Aleksejs Aleksandrovičs runāja tik ātri, ka mēle samežģījās un nekādi nespēja izrunāt šo vārdu. Beidzot viņš izrunāja: pālcietis. Viņai uznāca smiekli un tūdaļ kļuva kauns, ka tāda mirklī tai jel kas varējis likties smieklīgs.
1706 Bet mans dēls pāries dzīvot pie manas māsas, — Aleksejs Aleksandrovičs sacīja, pūlēdamies atcerēties, ko vēl gribējis teikt par dēlu. Un viņš gribēja aiziet, bet tagad Anna aizturēja viņu. Aleksejs Aleksandrovičs pietvīka, izrāva tai no pirkstiem savu roku un klusēdams izgāja no istabas.
1707 Trīs dāmās: vecenīte, jauna kundze un tirgone; trīs kungi: viens — vācu tautības baņķieris ar gredzenu pirkstā, otrs — tirgonis ar bārdu un trešais — dusmīgs ierēdnis vicmundierī, ar krustu kaklā; redzams, visi jau sen gaidīja. Divi palīgi sēdēja aiz galdiem un, spalvām skrapstot, rakstīja.
1708 Viss viņa mūžs bija aizritējis administratīvā darbā, un tāpēc, ja viņš kaut kam nepiekrita, tad šo nepiekrišanu tomēr mīkstināja atziņa, ka kļūdas neizbēgamas un ka tās katrā atsevišķā gadījumā iespējams labot. Jaunajās tiesu iestādēs viņš neatzina to stāvokli, kādā bija nostādīta advokatūra.
1709 Advokāts bija maza auguma, drukns, plikpaurains cilvēks ar iesarkani melnu bārdu, gaišām un garām uzacīm un pārkarenu pieri. Viņš bija saģērbies koši kā līgavainis — no pat kravates un divkāršās važiņas līdz lakādas puszābakiem. Tam bija gudra, zemnieciska seja un švītīgs nelāgas gaumes tērps.
1710 Aleksejs Aleksandrovičs ieskatījās viņam sejā un ieraudzīja, ka gudrās, pelēkās acis smej, it kā tās visu jau zinātu. Aleksejs Aleksandrovičs nopūtās, sakopodams visus spēkus. Bet, reiz apņēmies, viņš jau turpināja savā spiedzīgajā balsī bez baiļu, bez aizķeršanās, brīžiem uzsvērdams dažus vārdus.
1711 Advokāts novērsa skatienu uz Alekseja Aleksandroviča kājām, juzdams, ka ar savu nevaldāmā prieka izpausmi viņš var klientu apvainot. Viņš paskatījās uz kodi, kas aizlidoja tam gar degunu, un pasita roku, bet aiz cienības pret Alekseja Aleksandroviča stāvokli kodi nenoķēra.
1712 Ar vienu roku tas turējās pie ielu stūrī apstājušās karietes loga, pa kuru raudzījās sievietes galva samta cepurē un divas bērnu galviņas; viņš smaidīja un māja māsasvīram ar roku. Arī dāma labsirdīgi smaidīja un arī māja Aleksejam Aleksandrovičam ar roku. Tā bija Dollija ar bērniem.
1713 Viņš pacēla platmali un gribēja pabraukt garām, bet Stepans Arkadjičs sauca viņa kučierim apstāties un pāri sniega kupenai pieskrēja klāt. Aleksejs Aleksandrovičs atsedza pledu, kurā bija ievīstītas viņa salīgās kājas, izkāpa no karietes un aizcilpoja pāri sniegam pie Darjas Aleksandrovnas.
1714 Bet Stepans Arkadjičs to aizturēja. Aleksejs Aleksandrovičs kaut ko teica, bet braucošo ekipāžu troksnī Dollija nevarēja sadzirdēt, ko viņš saka. Aleksejs Aleksandrovičs iekāpa karietē un iesēdās tik dziļi, lai nekā neredzētu un arī pats nebūtu redzams. Viņš atskatījās.
1715 Viņš tos kaitinās un salaidīs matos. Otrā termiņa nauda no tirgoņa par pārdoto mežu bija saņemta un vēl neiztērēta, Dollija pēdējā laikā bija ļoti mīļa un laba, un doma par šīm pusdienām Stepanu Arkadjiču iepriecināja no visiem viedokļiem. Viņš bija vislabākajā garastāvoklī.
1716 Tas bija viens nepatīkamais apstāklis. Otrs mazliet nepatīkamais apstāklis — ka jaunais priekšnieks, kā visi jauniecelti priekšnieki, jau bija izdaudzināts par briesmīgu cifvēku, kas ceļoties pulksten sešos no rīta, strādājot kā zirgs un prasot tādu pašu darbu arī no saviem padotajiem.
1717 Kad Stepans Arkadjičs iegāja, Levins pašlaik divatā ar kādu Tveras zemnieku atradās istabas vidū un ar aršīnu mēroja svaigu lāčādu. Viņš paspieda zemniekam roku un atsēdās uz krēsla, nenoņemdams platmali un nenovilkdams mēteli. Stepans Arkadjičs uzmanīgi klausījās Levinā.
1718 Izrādījās, ka jaunais, briesmīgais priekšnieks ir ļoti laipns cilvēks, un Stepans Arkadjičs paēda kopā ar viņu brokastis un nosēdēja pie viņa tik ilgi, ka tikai ap četriem nokļuva pie Alekseja Aleksandroviča. Aleksejs Aleksandrovičs, atgriezies no dievkalpojuma, visu rītu pavadīja mājā.
1719 Deputācija, kaut arī tā bija izsaukta pēc Alekseja Aleksandroviča ierosinājuma, sagādāja daudz neērtību un varēja kļūt pat bīstama, tāpēc Aleksejs Aleksandrovičs bija ļoti priecīgs, ka sastapis to Maskavā. Šās deputācijas locekļiem nebija ne mazākās jēgas par savu lomu un pienākumiem.
1720 Aleksejs Aleksandrovičs ilgi ar tiem noņēmās, uzrakstīja viņiem darbības programu, no kuras loka tie nedrīkstēja iziet, tad, tos atlaidis, rakstīja vēstules uz Pēterburgu, lai deputācija tiktu pareizi novirzīta. Par galveno palīgu šai lietā vajadzēja kļūt grāfienei Lidijai Ivanovnai.
1721 Deputāciju lietās tā bija speciāliste, neviens neprata tik labi kā viņa deputācijas iedvesmot un dot tām pareizu virzienu. Pabeidzis šo lietu, Aleksejs Aleksandrovičs uzrakstīja vēstuli arī advokātam. Bez mazākās šaubīšanās viņš deva tam atļauju rīkoties pēc saviem ieskatiem.
1722 Stepans Arkadjičs ievaidējās un atkrita krēslā. Aleksejs Aleksandrovičs apsēdās, juzdams, ka viņa vārdiem te nav tā iespaida, kādu viņš bija gaidījis, un ka viņam nepieciešami būs jāizskaidrojas, un, lai kādi būtu viņa paskaidrojumi, viņa attiecības ar sievasbrāli paliks līdzšinējās.
1723 Aleksejam Aleksandrovičam grāfs Aņičkins nepatika arī agrāk, un viņš nekad nepiekrita tā ieskatiem, bet tagad viņš jo vairāk nespēja atturēties, neizpaudis dabisko ierēdņa naidu, kāds tam bija kā cilvēkam, kas cietis neveiksmi dienestā, pret cilvēku, kas saņēmis paaugstinājumu.
1724 Aleksejs Aleksandrovičs sievasbrāli izvadīja jau pavisam citādi, nekā to bija sagaidījis. Un jau iedams viņš ģērba mēteli, aizķēra ar roku sulainim galvu, iesmējās un izgāja. Pulkstenis jau bija pāri pieciem un daži viesi jau bija ieradušies, kad atbrauca arī pats namatēvs.
1725 Tad pateica Kitijai, ka tā šodien esot ļoti skaista, un iepazīstināja Ščerbacki ar Kareņinu. Vienā minūtē viņš tā samīcīja visu šo sabiedrības mīklu, ka viesistaba atkal kļuva tāda, ka vai nu, un balsis sāka skanot itin dzīvi. Nebija vēl ieradies vienīgi Konstantins Levins.
1726 Ēdamistabā viņam nāca pretim Konstantins Levins. Par spīti savam liberālismam, Stepans Arkadjičs tomēr zināja, ka pazīšanās ar Kareņinu nevar nebūt glaimojoša, tāpēc pacienāja ar šo pazīšanos savus labākos draugus. Bet Konstantins Levins šai brīdī nebija spējīgs izjust, cik patīkama šāda pazīšanās.
1727 Bet, uzturēdams sevī domu brīvību, centās sevi pārliecināt, ka tomēr nezina, vai sastaps viņu šeit. Bet tagad, kad viņam pateica, ka viņa ir šeit, Levins pēkšņi izjuta tādu prieku un reizē arī tādas bailes, ka tam aizrāvās elpa un viņš nespēja izrunāt teikumu, ko bija gribējis sākt.
1728 Viņa to gaidīja. Kitiju pārņēma prieks, un viņa tiktāl no sava prieka apmulsa, ka bija mirklis — tieši tad, kad viņš piegāja pie namamātes un atkal uz Kitiju paskatījās, kad ne vien Kitijai, bet ari viņam un arī Dollijai, kas visu redzēja, likās, ka viņa neizturēs un sāks raudāt.
1729 Viņš pienāca tai klāt, palocījās un klusēdams sniedza roku. Ja nebijis vieglās lūpu drebēšanas un valguma, kas iezagās viņai acīs un piešķīra tām jo lielāku spožumu, Kitijas smaids būtu gluži mierīgs, kad viņa sacīja: Stepans Arkadjičs paņēma Levinu pie rokas un aizveda pie Kareņina.
1730 Pescovs aizstāvēja ieskatu, ka viena tauta asimilē otru tikai tad, ja tā sastāda iedzīvotāju vairākumu. Kozniševs atzina kā vienu, tā otru, taču ar ierobežojumiem. Bet, izejot no viesistabas, Kozniševs, lai noslēgtu sarunu, smaidot sacīja: Visi iesmējās, bet sevišķi jautri smējās Stepans Arkadjičs.
1731 Un tikai tas viņu nodarbināja. Ne vien šai istabā, bet visā pasaulē bija vienīgi viņš, kļuvis pats sev ļoti svarīgs, un viņa. Viņš jutās pacelts tādos augstumos, ka reiba galva, un tur, kaut kur tālu lejā, atradās visi šie labie un mīļie Kareņini, Oblonski un visa pasaule.
1732 Pusdienas bija labas, tāpat kā trauki, pret kuriem Stepans Arkadjičs bija ļoti izvēlīgs. Mari Luiz vira bija izdevusies lieliski; miniatūrie pīrādziņi, kas mutē izkusa, bija nevainojami. Divi sulaiņi un Matvejs baltās kravatēs veica savu darbu pie ēdieniem un dzērieniem nemanāmi, klusi un veiksmīgi.
1733 No materiālās puses pusdienas bija izdevušās; ne mazāk tās bija izdevušās arī no nemateriālās puses. Tērzēšana, gan vispārēja, gan dalīta, neapklusa ne mirkli un uz pusdienu beigām kļuva tik rosīga, ka vīrieši piecēlās no galda, nemitēdamies runāt, un pat Aleksejs Aleksandrovičs bija atdzīvojies.
1734 Aleksejs Aleksandrovičs izsacīja domu, ka sieviešu izglītības jautājumu parasti sajaucot ar jautājumu par sieviešu brīvību, un tikai tāpēc tas būtu uzskatāms par kaitīgu. Turovcins skaļi iesmējās, un Sergejs Ivanovičs nožēloja, ka nav pateicis šo joku pats. Pat Aleksejs Aleksandrovičs pasmaidīja.
1735 Bet tagad šis jautājums viņu itin nemaz neinteresēja. Viņai un Levinam bija pašiem sava saruna un pat ne saruna, bet kaut kāda noslēpumaina tuvība, kas ar katru mirkli viņus jo vairāk sasaistīja un viņos abos izraisīja priecīgas baiļu jūtas tā nezināmā priekšā, kur viņi devās.
1736 Viņa nosarka un priecīgi iesmējās. Aizsāktajā sarunā par sieviešu tiesībām bija kutelīgi, dāmu klātbūtnē nepieļaujami jautājumi par tiesību nevienlīdzību laulībā. Pescovs pusdienu laikā vairākkārt pieskārās šiem jautājumiem, bet Sergejs Ivanovičs un Stepans Arkadjičs viņu uzmanīgi atvairīja.
1737 Stepans Arkadjičs atkal jau gribēja izvadīt māsasvīru viesistabā, bet pats Aleksejs Aleksandrovičs ar ziņkāri ievaicājās: Aleksejs Aleksandrovičs ar to pašu vienaldzības iz teiksmi, kādu tam piešķīra augšup saceltās uzacis, apsēdās Darjai Aleksandrovnai blakus un māksloti pasmaidīja.
1738 Darja Aleksandrovna bija cieši pārliecināta par Annas nevainīgumu un juta, ka nobāl, un lūpas tai trīcēja dusmās pret šo salto, nejūtīgo cilvēku, kas tik mierīgi nolēmis pazudināt viņas nevainīgo draudzeni. Aleksejs Aleksandrovičs saviebās un, gandrīz pavisam pievēris acis, nokāra galvu.
1739 Aleksejs Aleksandrovičs salti un ar lūpām vien pasmaidīja, gribēdams viņai un arī sev pašam rādīt, ka ir nešaubīgi pārliecināts; bet, kaut arī Dollijas karstā aizstāvība nesatricināja šo pārliecību, tomēr tā plosīja viņa brūci. Viņš sāka runāt dedzīgāk. Viņam nevajadzēja to sacīt.
1740 Aleksejs Aleksandrovičs klausījās, bet Dollijas vārdi viņu vairs neietekmēja. Viņa dvēselē atkal bija sacēlies tāds pats niknums kā toreiz, kad viņš izlēma pieprasīt šķiršanos. Viņš noskurinājās un sāka runāt griezīgā, skaļā balsī: Aleksejs Aleksandrovičs nicinot pasmīnēja.
1741 Viņš jau tagad pat un bez mazākās piespiešanās pildīja to solījumu, ko bija tai devis — arvien domāt par visiem cilvēkiem tikai labu un allaž visus mīlēt. Bija sākusies saruna par zemnieku kopienu, kurā Pescovs saskatīja kādu īpašu dīgli, ko tas apzīmēja par kora dīgli.
1742 Bet Levins ar tiem abiem sarunājās, cenzdamies tos tikai samierināt un mīkstināt viņu pretrunas. Viņš nemaz nedomāja par to, ko pats runā, un vēl jo mazāk domāja par to, ko runāja viņi, viņš vēlējās tikai vienu — lai viņiem un visiem būtu labi un patīkami. Tagad viņš zināja, ka svarīgs tikai viens.
1743 Viņa pilnīgi uzminēja un izteica viņa juceklīgi pausto domu. Levins priecīgi pasmaidīja: tik pārsteidzoša viņam likās šī pāreja no sarežģītā un daudzvārdīgā strīda ar Pescovu un brāli pie šās lakoniskās un skaidrās vissarežģītāko domu izmaiņas, kas notika gandrīz bez vārdiem.
1744 Un viņš saprata visu, ko pie pusdienu galda bija centies pierādīt Pescovs, runādams par sieviešu brīvību, — saprata no tā vien, ka samanīja Kitijas sirdī bailes no vecmeitas likteņa un pazemojuma, un, Kitiju mīlēdams, izjuta šīs bailes un šo pazemojumu, un tūlīt atteicās no saviem iebildumiem.
1745 Viņš ilgi nevarēja saprast, ko viņa uzrakstījusi, un vairākkārt lūkojās tai acīs. Viņam bija uznācis prāta aptumsums no laimes. Viņš nekādi nevarēja uzminēt tos vārdus, kādus tā bija domājusi; bet viņas daiļajās, priekā starojošajās acīs viņš izlasīja visu, kas tam bija jāzina.
1746 Bet viņš vēl nebija beidzis rakstīt, kad viņa jau lasīja līdzi viņa rokai un pati pabeidza un uzrakstīja atbildi: — Jā. Levins piecēlās un pavadīja Kitiju līdz durvīm. Viņu sarunā viss bija pateikts: bija pateikts, ka viņa mīl viņu un ka pateiks tēvam un mātei, un ka rit no rīta viņš atbrauks.
1747 Stepans Arkadjičs tam būtu tīkamākais sarunu biedrs, taču tas devās, kā pats sacīja, uz kādu vakaru, bet patiesībā aizbrauca uz baletu. Levins tikai paguva viņam pateikt, i ka esot laimīgs un ļoti mīlot Stepanu Arkadjiču un nekad, nekad neaizmirsīšot to, ko tas viņa labā darījis.
1748 Viņai taču nesaprast, cik tas viss bija augsts un viņai neaizsniedzams, un viņa nedrīkstēja iedrošināties par to runāt. Levins atvadījās no viņiem, bet, negribēdams palikt viens, pieķērās savam brālim. Sergejs Ivanovičs pasmaidīja. Sergejs Ivanovičs jautri iesmējās, kas ar viņu gadījās reti.
1749 Viņi ieradās sēdē. Levins klausījās, kā sekretārs aizķerdamies lasa protokolu, acīm redzot pats neapjēgdams tā saturu; bet Levins jau no sekretāra sejas redzēja, cik tas mīļš, labs un krietns cilvēks. Tas bija redzams arī no tā, cik ļoti viņš apjuka un samulsa, lasot protokolu.
1750 Nevienu viņi netraucē, un visiem ir patīkami. Un dīvainākais bija tas, ka Levins šodien viņiem visiem redzēja cauri, no vissīkākām agrāk nemanītām pazīmēm viņš uzminēja katra dvēseli un skaidri redzēja, ka tie visi ir labi cilvēki. īpaši viņu, Levinu, tie visi šodien ārkārtīgi mīlēja.
1751 Tas bija redzams no tā, kā tie ar viņu sarunājās, cik laipni, mīļi pat visi svešie viņā skatījās. Svijažskis pienāca Levinam klāt un aicināja viņu pie sevis dzert tēju. Levins nekādi nevarēja saprast un atcerēties, kādēļ bijis neapmierināts ar Svijažski, ko viņā meklējis.
1752 Izrādījās, ka Jegoram ir ģimene, trīs puisēni un meita šuvēja, kuru tas gribēja izprecināt seglinieku veikala komijam. Šai sakarībā Levins izklāstīja Jegoram savas domas, ka laulībā galvenais esot mīlestība un ka ar mīlestību vienmēr būšot laimīgs, tāpēc ka mīlestība esot tikai sevī pašā.
1753 Bet tai brīdī atskanēja zvans; Jegors aizgāja, un Levins palika viens. Viņš gandrīz nekā nebija ēdis pie pusdienu galda, atteicās no tējas un vakariņām pie Svijažskiem, tomēr vakariņas tam nenāca ne prātā. Pagājušo nakti viņš nebija gulējis, tomēr nespēja ne iedomāties par miegu.
1754 Istabā bija vēss, bet viņam aiz karstuma trūka elpas. Viņš atvēra abus vēdināmos lodziņus un apsēdās pie galda tiem pretim. Pāri sniega klātajam jumtam bija redzams rakstains, važām rotāts krusts, bet virs tā — stāvais Vedēja zvaigznāja trijstūris ar spilgti dzelteno Kapelas zvaigzni.
1755 Kad pulkstenis nāca uz četriem, viņš izdzirda gaitenī soļus un paskatījās pa durvīm. Tur atgriezās no lduba viņam pazīstamais kāršu spēlmanis Mjaskins. Tas nāca drūms, sabozies un kāsēdams «Nabaga nelaimīgais!» Levins nodomāja, un asaras tam sakāpa acīs aiz mīlestības un žēluma pret šo cilvēku.
1756 Viņš gribēja ar to parunāties, teikt tam kādu mierinājumu; tad atcerējās, ka ir tikai kreklā, atmeta šo nodomu un atkal apsēdās zem vēdināmā lodziņa, lai peldētos saltajā gaisā un raudzītos uz šo dīvaini veidoto, mēmo, bet Levina acīs tik nozīmīgo krustu un augšup traucošo spilgti dzelteno zvaigzni.
1757 Pēc sešiem sāka trokšņot grīdu spodrinātāji, baznīcas zvani iezvanīja kādu dievkalpojumu, un Levins juta, ka kļūst vēsi. Viņš aizvēra vēdināmo lodziņu, nomazgājās, apģērbās un izgāja uz ielas. Ielas vēl bija tukšas. Levins aizgāja līdz Ščerbacku namam. Parādes durvis bija slēgtas, un visi gulēja.
1758 Viņš devās atpakaļ, iegāja atkal savā istabā un pasūtīja kafiju. To vairs neatnesa Jegors, bet dienas sulainis. Levins gribēja sākt ar viņu sarunu, bet sulainim piezvanīja, un tas aizgāja. Levins mēģināja dzert kafiju un ņemt mutē rausi, bet viņa mute nepavisam nezināja, ko ar rausi darīt.
1759 Bija pāri deviņiem, kad viņš otru reizi nonāca pie Ščerbacku lieveņa. Namā tikko bija piecēlušies, un pavārs gāja pēc pārtikas. Vēl bija jānodzīvo vismaz divas stundas. Visu šo nakti un rītu Levins bija dzīvojis pilnīgi bez apziņas un jutās gluži izslēgts no materiālās dzīves loka.
1760 Augu dienu viņš nebija ēdis, divas naktis nebija gulējis, vairākas stundas bija pavadījis izģērbies aukstumā, taču jutās ne tikai svaigs un tik vesels kā nekad, bet jutās arī pilnīgi neatkarīgs no savas miesas: viņš kustējās bez muskuļu piepūles un juta, ka visu spēj veikt.
1761 Un nekad vairs savā mūžā viņš neredzēja to, ko redzēja šai rītā. Jo sevišķi viņu aizkustināja bērni, kas steidzās uz skolu, zilgie baloži, kas salaidās no jumtiem uz trotuāra, un miltiem apkaisītie veģi, kurus izlika neredzama roka. Šie veģi, baloži un divi puisēni bija it kā no citas pasaules.
1762 Apmetis lielu līkumu pa Avīžu šķērsielu un Kislovku, viņš atkal atgriezās viesnīcā, nolika sev priekšā pulksteni, apsēdās un gaidīja, kamēr pienāks divpadsmit. Blakus numurā kaut ko runāja par mašīnām un krāpšanu un kāsēja rīta kāsu. Tur nesaprata, ka rādītājs jau tuvojas divpadsmitiem.
1763 Levins izgāja uz lieveņa. Važoņi, kā redzams, visu zināja. Ar laimīgām sejām tie aplenca Levinu, strīdēdamies savā starpā un piedāvādami viņam savus pakalpojumus. Cenzdamies nenodarīt pāri citiem važoņiem un apsolījies arī ar viņiem pabraukāt, Levins izvēlējās vienu un lika braukt pie Ščerbackiem.
1764 Važonis bija brīnišķīgs, baltā kreklā ar apkakli, ko neaizsedza kaftāns un kas cieši apņēma piebriedušo, sarkano, spēcīgo kaklu. Arī kamanas šim važonim bija staltas un ērtas, kādās Levins pēc tam vairs nekad netika braucis, un arī zirgs bija labs un centās rikšot, bet nekustējās ne no vietas.
1765 Levins tikko sāka ar viņu sarunāties, kad pēkšņi sadzirda aiz durvīm tērpa švīkoņu, mademoiselle Linon izgaisa viņa acīm, un drausmu pilns prieks, ka viņa laime tik tuva, pārņēma Levina sirdi. Mademoiselle Linon steidzās projām un, pametusi viņu vienu, izgāja pa otrām durvīm.
1766 Viņa apstājās viņam cieši klāt, viņam pieskardamās. Viņas rokas pacēlās augšup un aprima tam uz pleciem. Viņa bija darījusi visu, ko varējusi, — viņa bija pieskrējusi tam klāt un atdevusies visa — bikla un priecīga. Viņš to apskāva un piekļāva lūpas viņas mutei, kas gaidīja viņa skūpstu.
1767 Viņa gaidīja Levinu. Viņa pirmā gribēja tam paziņot savu un viņa laimi. Viņa cerēja to satikt viena un priecājās par šo domu, un baiļojās, un kaunējās, un pati nezināja, ko darīs. Viņa dzirdēja tā soļus un balsi un gaidīja aiz durvīm, kamēr mademoiselle Linon aizies. Mademoiselle Linon aizgāja.
1768 Viņš ilgi nespēja nekā izsacīt, ne tik daudz tādēļ, ka baidītos ar vārdu sabojāt savu jūtu cildenumu, bet vairāk tādēļ, ka ikreiz, kad viņš gribēja ko teikt, tūdaļ juta, ka vārdu vietā izlauzīsies prieka asaras. Viņš saņēma Kitijas roku un noskūpstīja. smakušā balsī izteica.
1769 Nepalaizdama vaļā viņa roku, tā iegāja viesistabā. Kņaziene, viņus ieraudzījusi, sāka elsot un tūlīt izplūda asarās, bet tūdaļ arī iesmējās un tik enerģiskā solī, kādu Levins nebija gaidījis, pieskrēja tiem klāt, apskāva Levina galvu, noskūpstīja viņu un apslacināja tam vaigus ar asarām.
1770 Kņaziene piegāja pie vīra, noskūpstīja viņu un gribēja iet, bet viņš to aizturēja, apskāva un maigi kā iemīlējies jauneklis vairākkārt smaidīdams to noskūpstīja. Acīm redzot vecīši uz mirkli bija apjukuši un vairs īsti nezināja, vai viņi paši atkal ir samīlējušies vai tikai viņu meita.
1771 Kad kņazs ar kņazieni atstāja viesistabu, Levins piegāja klāt savai līgavai un paņēma to pie rokas. Tagad viņš bija jau savaldījies un spēja runāt, bet viņam tik daudz tai sakāms. Tomēr viņš pateica pavisam ko citu, nekā vajadzēja. Tā bija viena no tām divām lietām, ko viņš bija nolēmis tai teikt.
1772 Brālis tam sacīja, ka vajagot aizņemties naudu, jo būšot loti daudz izdevumu, vajadzēšot pirkt dāvanas. Un gan pie konditora, gan pie Fomina, gan pie Fulda viņš redzēja, ka ir gaidīts, ka tie viņu saņem ar prieku un jūsmo par viņa laimi tāpat kā visi, ar ko viņam šajās dienās bija darīšanas.
1773 Kitija bija reliģioza, nekad nešaubījās par reliģijas patiesībām, bet Levina šķietamā neticība viņu itin nemaz neuztrauca. Mīlēdama tā redzēja visu viņa dvēseli un saskatīja viņa dvēselē visu, ko vēlējās, un, ja līdzīgu dvēseles stāvokli dēvēja par neticību, tad tas viņai bija vienaldzīgi.
1774 Viņa laime tomēr bija tik liela, ka šī atzīšanās to nesatricināja, bet piešķīra viņa laimei tikai jaunu nokrāsu. Kitija viņam piedeva; bet kopš tā laika viņš uzskatīja sevi vēl jo vairāk viņas necienīgu, morāliski vēl zemāk noliecās viņas priekšā un vēl jo augstāk vērtēja savu nepelnīto laimi.
1775 Darjas Aleksandrovnas ieminēšanās par piedošanu viņā sacēla tikai īgnumu. Kristietības likuma piemērošana vai nepiemērošana šim gadījumam bija pārāk grūts jautājums, par ko nevarēja tik viegli runāt, un šo jautājumu Aleksejs Aleksandrovičs jau sen bija izlēmis noraidoši.
1776 Ja viņas slimība ir meli, tad viņš neteiks ne vārda un aizbrauks. Ja viņa patiešām ir slima, guļ uz nāves gultas un vēlas viņu pirms nāves redzēt, tad viņš, ja sastaps viņu vēl dzīvu, tai visu piedos, bet, ja atbrauks par vēlu, — parādīs pēdējo godu. Visu ceļu viņš vairs nedomāja par to, ko darīt.
1777 Tas bija šāds: «Ja meli, tad mierīgs nicinājums, un aizbraukt. Ja taisnība, tad ievērot pieklājību.» Aleksejs Aleksandrovičs vēl nebija piezvanījis, kad šveicars jau atvēra durvis. Šveicars Petrovs, dēvēts par Kapitoniču, izskatījās visai dīvains vecajos svārkos un rīta kurpēs, bez kravates.
1778 Pa kāpnēm rīta priekšautā noskrēja Kornejs. Uz drēbju pakaramā bija karavīra mētelis. Aleksejs Aleksandrovičs to pamanīja un vaicāja: Aleksejs Aleksandrovičs devās iekšējās telpās. Viesistabā neviena nebija; dzirdot viņa soļu troksni, no Annas kabineta iznāca vecmāte mēļām lentām rotātā aubē.
1779 Viņa nāca Aleksejam Aleksandrovičam klāt, ar nāves tuvuma izraisītu familiaritāti paņēma to pie rokas un veda uz guļamistabu. Aleksejs Aleksandrovičs iegāja sievas kabinetā. Pie viņas galda sānis pret atzveltni zemā krēslā sēdēja Vronskis un, aizsedzis ar rokām seju, raudāja.
1780 Tās vaigi kvēloja sārtumā, acis mirdzēja, mazās, baltās rokas, sniegdamās ārā no jakas piedurknēm, spēlējās ar segas stūri, vīdamas to grīstē. Šķita, ka viņa ir ne vien spirgta un vesela, bet arī vislabākajā garastāvoklī. Viņa runāja ātri, skaņi un ar neparasti pareizām un izjustām intonācijām.
1781 Viņa ieraudzīja vīru. Alekseja Aleksandroviča savaibstītajā sejā iegulās ciešanu izteiksme; viņš paņēma Annas roku un gribēja kaut ko sacīt, bet nekā nevarēja izrunāt; viņa apakšlūpa drebēja, bet viņš arvien vēl cīnījās ar savu satraukumu un tikai paretam paskatījās uz viņu.
1782 Viņa apskāva tā plikpauraino galvu, pievirzījās tam tuvāk un ar izaicinošu lepnumu pacēla acis augšup. Ārsts atraisīja viņas rokas, uzmanīgi noguldīja viņu uz spilvena un apsedza pāri pleciem. Viņa padevīgi atgulās uz muguras un raudzījās tieši uz priekšu ar starojošu skatienu.
1783 Vronskis pienāca pie gultas, ieraudzīja Annu un atkal aizsedza seju ar rokām. Aleksejs Aleksandrovičs saņēma Vronska rokas un atvilka tās viņam no sejas, kas izskatījās šausmīga, ciešanu un kauna plosīta. Aleksejs Aleksandrovičs sniedza tam roku, neaizturēdams asaras, kas plūda viņam no acīm.
1784 Dakteris un arī citi ārsti teica, ka tas esot dzemdību drudzis, kas deviņdesmit deviņos gadījumos no simta beidzoties ar navi. Visu dienu bija karstumi, murgi un bezsamaņa. Ap pusnakti slimniece gulēja nesamaņā un gandrīz bez pulsa. Kuru katru mirkli bija gaidāmas beigas.
1785 Vronskis aizbrauca mājās, bet no rīta ieradās uzzināt, un Aleksejs Aleksandrovičs, saticis viņu priekštelpā, teica: Otrā rītā atkal sākās satraukums, možums, domas un runas ašums un atkal beidzās ar nesamaņu. Trešajā dienā atkārtojās tas pats, un ārsti teica, ka esot cerība.
1786 Viņš nesaprata tā jūtas. Bet viņš juta, ka tas ir kaut kas augstāks un viņam ar viņa pasaules uzskatu pat neaizsniedzams. Pēc sarunas ar Alekseju Aleksandroviču Vronskis izgāja uz Kareņinu nama lieveņa un apstājās, ar pūlēm apjēgdams, kur viņš atrodas un uz kurieni viņam jāiet vai jābrauc.
1787 Viņš jutās apkaunots, pazemots, vainīgs un juta, ka viņam laupīta iespēja savu pazemojumu nomazgāt. Viņš juta sevi izsistu no tām sliedēm, pa kurām tik lepni un viegli visu laiku bija gājis. Visi viņa dzīves paradumi un likumi, kas šķita esam tik stingri, pēkšņi izrādījās ačgārni un nepiemērojami.
1788 Galva bija tik smaga. Visdīvainākās iztēles, atceres un domas ar ārkārtīgu straujumu un skaidrību mainījās cita aiz citas: te viņš lej slimniecei zāles un izlej tās garām karotei, te pavīd vecmātes baltās rokas, te atplaiksnī Alekseja Aleksandroviča savādais stāvoklis uz grīdas pie gultas malas.
1789 Agrāk tam visam bija jēga, bet tagad nebija vairs nekā. Viņš piecēlās no dīvāna, noģērba svārkus, atlaida jostu, atpogāja kreklu uz spalvainās krūts, lai būtu vieglāk elpot, un saka soļot pa istabu. «Tā zaudē prātu,» viņš atkārtoja, «un tā nošaujas... lai nebūtu kauns,» viņš lēni piebilda.
1790 Kļūda, ko bija izdarījis Aleksejs Aleksandrovičs, kad, gatavodamies uz tikšanos ar sievu, neiedomājās tādu iespēju, ka viņas nožēlošana būs patiesa un viņš tai piedos, bet viņa nenomirs, — šī kļūda tam atklājās spilgti jo spilgti, kad bija pagājuši divi mēneši pēc viņa atgriešanās no Maskavas.
1791 Viņš bija piedevis sievai un žēloja to viņas ciešanās un pašpārmetumos. Viņš bija piedevis Vronskim un žēloja to, sevišķi pēc tam, kad līdz viņam bija nonākušas valodas par tā izmisīgo soli. Arī dēlu viņš žēloja vairāk nekā senāk un pārmeta sev tagad, ka tik pārāk maz ar viņu nodarbojies.
1792 Februāra beigās gadījās, ka jaunpiedzimušā Annas meitiņa, kas arī bija nosaukta par Annu, saslima. Aleksejs Aleksandrovičs no rīta iegāja bērnistabā, izrīkoja, lai aizsūta pēc ārsta, un aizbrauca uz ministriju. Nokārtojis savas darīšanas, viņš pirms pulksten četriem atgriezās mājās.
1793 Satiekoties ar Alekseju Aleksandroviču, visi ar tikko slēptu prieku taujāja par Annas veselību. Kņazienes Tverskas klātbūtne Aleksejam Aleksandrovičam bija nepatīkama gan ar viņu saistīto atmiņu dēļ, gan arī tādēļ, ka viņš vispār to nīda, un viņš devās tieši uz bērnistabu.
1794 Pirmajā bērnistabā Serjoža, uzmeties ar krūtīm uz galda un savilcis kājas uz krēsla, kaut ko zīmēja, jautri čalodams. Angliete, kas Annas slimības laikā bija nomainījusi francūzieti, sēdēja ar rokdarbu blakus zēnam; tā steidzīgi piecēlās, dziļi palocījās un paraustīja Serjožu.
1795 Aleksejs Aleksandrovičs iegrima domās, stāvēja tā dažus mirkļus, tad iegāja otrā istabā. Meitenīte, atmetusi galviņu, raustījās zīdītājas rokās, negribēdama ne ņemt tai piedāvāto tuklo krūti, ne apklust, kaut gan zīdītāja un arī aukle, kas bija noliekusies pār bērnu, to mierināja.
1796 Izskatā veselīgā un grezni ģērbtā zīdītāja, nobijusies, ka viņu atlaidīs, kaut ko nomurmināja sev zem deguna un, lielo krūti paslēpdama, nicīgi pasmīnēja par to, ka šaubās par viņas pienīgumu. Arī šajā smīnā Aleksejs Aleksandrovičs saskatīja zobošanos par savu stāvokli.
1797 Un to viņš redzēja no apvaldītā, niknā un izsmejošā smīna, ar kādu Betsija uz viņu paskatījās pēc šiem vārdiem. Aleksejs Aleksandrovičs palocījās Betsijai zālē un atgriezās pie sievas. Viņa gulēja, bet, izdzirdusi vīra soļus, steidzīgi piecēlās sēdus un ar bailēm lūkojas viņā.
1798 Tik skaidri kā šodien viņš nekad vēl nebija izjutis, ka sabiedrība uzskata viņa stāvokli par neiespējamu, ka sieva viņu ienīst un ka tā noslēpumainā, rupjā spēka vara pretēji viņa dvēseles noskaņai vada viņa dzīvi un prasa pildīt tā gribu un mainīt attieksmes pret sievu.
1799 Pavadījis kņazieni Betsiju līdz priekštelpai, vēlreiz noskūpstījis tai roku augšpus cimda — tai vietā, kur jauš pulsu, un sapļāpājis viņai veselu kaudzi tik nepieklājīgu blēņu, ka kņaziene vairs nezināja, vai dusmoties vai smieties, Stepans Arkadjičs devās pie māsas. Viņš atrada to mirkstam asarās.
1800 Un Stepans Arkadjičs pasmaidīja. Neviens cits Stepana Arkadjiča vietā, sastapies ar tādu izmisumu, neatļautos pasmaidīt (smaids liktos kā rupjība), bet viņa smaidā bija tik daudz labsirdības un gandrīz sievišķīga maiguma, ka šis viņa smaids ne tikai neapvainoja, bet atveldzēja un nomierināja.
1801 Viņa neko neatbildēja un noraidoši pašūpoja savu apcirpto galvu. Tomēr no viņas sejas, kas pēkšņi atstaroja bijušajā skaistumā, viņš redzēja, ka šķiršanos viņa noraida tikai tāpēc, ka tā liekas viņai kā neaizsniedzama laime. Anna domīgām un spožām acīm paskatījās brālī un nekā neteica.
1802 Stepans Arkadjičs iegāja Alekseja Aleksandroviča kabinetā ar to svinīgo sejas izteiksmi, ar kādu parasti sēdās priekšsēdētāja krēslā savā iestādē. Aleksejs Aleksandrovičs, salicis rokas aiz muguras, staigāja pa istabu un domāja par to pašu, par ko Stepans Arkadjičs bija runājis ar viņa sievu.
1803 Šis klusums abiem bija tik neērts, ka Stepana Arkadjiča lūpas, viņam arvien vēl klusējot un nenovēršot acis no Kareņina sejas, sāka nervozi drebēt. citā laulībā? Ja ne, tad tas ir ļoti vienkārši, — Stepans Arkadjičs runāja, arvien vairāk un vairāk atbrīvodamies no sava neveikluma.
1804 Aleksejs Aleksandrovičs, satraukumā viebdamies, kaut ko sevī nomurmināja, bet neko neatbildēja. Visu to, kas Stepanam Arkadjičam likās tik ļoti vienkāršs, Aleksejs Aleksandrovičs jau tūkstoš un tūkstoškārt bija pārdomājis. Un viņam tas ne tikai nelikās tik vienkāršs, bet šķita pilnīgi neiespējams.
1805 Šķiršanās, kuras noteikumus viņš jau zināja, tagad tam šķita neiespējama, jo viņa pašcieņa un cienība pret reliģiju neļāva uzņemties apvainojumu fiktīvā laulības pārkāpumā un vēl mazāk ļāva pielaist, ka tiktu pieķerta un apkaunota viņa sieva, kurai tas piedevis un kuru mīl.
1806 Dziļi dvēselē viņam bija iegulušies Darjas Aleksandrovnas Maskavā sacītie vārdi, ka šķiroties viņš domā gan par sevi, bet nepadomā, ka ar to viņš neglābjami pazudina Annu. Tagad, saistīdams šos vārdus ar savu piedošanu un ar savu pieķeršanos bērniem, viņš tos izprata no sava viedokļa.
1807 Un, novērsies no sievasbrāļa, lai tas nevarētu redzēt viņa seju, Aleksejs Aleksandrovičs apsēdās pie loga uz krēsla. Viņam bija rūgti, viņam bija kauns; tomēr reizē ar šīm bēdām un kaunu viņš izjuta prieku un līksmi savas lēnprātības cildenuma priekšā. Stepans Arkadjičs bija aizkustināts.
1808 Ne vārda neatbildēdama, Varja noliecās pār viņu un ar priecīgu smaidu paskatījās tam sejā. Acis viņam bija gaišas, bez drudža spīduma, bet to izteiksme barga. Viņš sakoda savus platos žokļus un klusēdams raudzījās viņā, kamēr tā pārsēja. Kad Varja pabeidza, viņš sacīja: Un viņš drūmi pasmaidīja.
1809 Par spīti šiem vārdiem un drūmajam smaidam, kas Varju tik ļoti nobiedēja, iekaisumam pārejot un spirgtumam atgriežoties, Vronskis juta, ka no vienas bēdu daļas viņš ir pilnīgi atbrīvojies. Ar šo soli viņš it kā bija nomazgājis to kaunu un pazemojumu, ko pirms tam tik ļoti izjuta.
1810 Tagad viņš varēja jau mierīgi domāt par Alekseju Aleksandroviču. Viņš atzina tā lielo augstsirdību un nejutās vairs pazemots. Turklāt Vronskis bija atgriezies savās vecajās dzīves sliedēs. Viņš saskatīja iespēju nekaunēdamies raudzīties ļaudīm acīs un dzīvot saskaņā ar saviem paradumiem.
1811 Pat neparūpējies izvadīt no sava dzīvokļa Betsiju, aizmirsis visus savus nodomus, nejautādams, kad to var un kur ir Annas vīrs, Vronskis tūdaļ brauca pie Kareņiniem. Viņš uzskrēja pa kāpnēm, neviena un nekā neredzēdams, un ātriem soļiem, tikko noturēdamies, lai neskrietu, iesteidzās viņas istabā.
1812 Viņa jūtas iekvēlināja arī Annu. Lūpas viņai tik ļoti drebēja, ka ilgi tā nespēja izteikt ne vārda. Un viņa nespēja neatbildēt ar smaidu — ne jau viņa vārdiem, bet viņa mīlas pilnajām acīm. Viņa paņēma tā roku un glāstīja ar to savus vaigus, kas bija kļuvuši vēsi, un savus apcirptos matus.
1813 Kas tad galu galā bija patiesība stāstījumos par Miriela mūža pirmo pusi? Neviens to nezināja. Maz bija tādu, kas pazina Miriela ģimeni pirms revolūcijas. Mirielam bija jāpacieš tāds pats liktenis kā jebkuram jaunatnācējam mazā pilsētiņā, kur ir daudzas mutes, kas melš, bet maz galvu, kas domā.
1814 Viņam bija tas jāpacieš, kaut gan viņš bija bīskaps, un tieši tāpēc, ka bija bīskaps. Bet galu galā valodas, kurās tika iejaukts viņa vārds, bija un palika tikai valodas, baumas, minējumi, spriedelējumi: «tukšu mucu valstīšana», kā mēdz sacīt tēlainajā dienvidnieku izloksnē.
1815 Viņas dzīve, viena vienīga svētu darbu virkne, beidzot bija apveltījusi viņu ar gaišumu un skaidrību, un ar gadiem viņa ieguva to, ko varētu nosaukt par labsirdības skaistumu. Viņas jaunības trauslums brieduma gados bija kļuvis vēl trauslāks, un šī pārvērtība ļāva viņā samanīt eņģeli.
1816 Magluāras kundze bija neliela auguma sirma, tukla, pilnasinīga, izdarīga vecīte, arvien aizelsusies — gan sava rosīguma, gan aizdusas dēļ. Miriels tūlīt pēc ierašanās tika ievests bīskapa pilī ar lielu godināšanu, kāda paredzēta imperatora dekrētos, kas bīskapu min tūlīt aiz ģenerālmajora.
1817 Bīskapa mītne bija plaša un skaista akmens pils, ko pagājušā gadsimta sākumā uzcēlis monsenjors Anrī Pižē, Slimnīca bija šaura un zema divstāvu ēka ar mazu dārzu. Trīs dienas pēc ierašanās Diņā bīskaps, apmeklēja slimnīcu. Tūlīt pēc apmeklējuma viņš lūdza ataicināt slimnīcas direktoru.
1818 Nākamajā dienā visi divdesmit seši slimnieki bija pārvesti bīskapa pilī, bet bīskaps pārcēlās uz slimnīcas telpām. Miriela kungam nekas nepiederēja, jo viņa ģimene bija revolūcijas laikā izpostīta. Viņa māsa saņēma piecsimt franku mūža renti, ar ko mācītāja namā pietika personiskajiem izdevumiem.
1819 Kā jau minējām, viņš sauca to par mājas izdevumu sadalījumu. Sādu izdevumu sadalījumu Batistīnes jaunkundze uzņēma ar pilnīgu padevību. Sai svētajai jaunavai Diņas bīskaps bija vienlaikus brālis un dvēseles gans, draugs pēc rakstura iezīmēm un pavēlnieks pēc baznīcas likumiem.
1820 Kad viņš runāja, tā bijīgi klausījās, un visu, ko viņš darīja, tā atzina par pareizu. Vienīgi kalpone Magluāras kundze mazliet kurnēja. Bīskaps, kā jūs būsit ievērojis, atstāja sev tikai tūkstoš livru, kas kopā ar Batistīnes jaunkundzes pensiju bija tūkstoš piecsimt franku gadā.
1821 Ar šiem tūkstoš piecsimt frankiem tad ari iztika abas vecās sievietes un sirmgalvis bīskaps, Ja kāds lauku mācītājs iegriezās Diņā, bīskaps pat varēja atjauties viņu pacienāt — pateicoties Magluāras kundzes stingrajai taupībai un Batistīnes jaunkundzes saprātīgajai saimniekošanai.
1822 Kam tāda vajadzīga pilsētā, kurā ir mazāk nekā četri tūkstoši iedzīvotāju? Pasta ratu un ceļa izdevumi? Vispirms, kam vajadzīgi tādi izbraukumi? Un otrkārt — kā gan iespējams braukt ar pasta ratiem šai kalnainajā apvidū? Ceļu taču nav. Pārvietoties iespējams vienīgi jāšus.
1823 Žēlsirdības dāvanām viņš visu jau paredzējis. Šie trīs tūkstoši livru paliek mums pašiem. Beidzot! Tai pašā vakarā bīskaps uzrakstīja un iedeva māsai šādu izdevumu sarakstu: Karietes uzturēšanas un izbraukumu izdevumi. Lai izsniegtu gaļas buljonu slimniekiem tūkstoš piecsimt livru.
1824 Runājot par bīskapa blakusienākumiem, kas viņam pienācās par uzsaukšanu baznīcā, kristīšanu, dispensēm, baznīcu un kapelu iesvētīšanu, laulāšanu utt., jāteic, ka bīskaps ar jo lielāku stingrību ievāca naudu no bagātajiem, lai pēc tam visu atdotu nabagajiem. Gluži otrādi.
1825 Tā kā sabiedrības apakšslāņos arvien ir vairāk posta nekā tās augšslāņos tuvākmīlestības, tad viss tapa atdots, tā sakot, jau pirms saņemšanas. Tas bija kā ūdens izkaltušā zemē. Lai cik daudz naudas viņš saņēma, viņam nekad tās nepietika. Un tad viņš aplaupīja pats sevi.
1826 Pēc paraduma bīskapi rīkojumu un amata vēstuļu augšgalā raksta visus savus kristītos vārdus, un šā apvidus nabaga ļaudis aiz sirsnīgas pieķeršanās savam bīskapam bija izraudzījušies no viņa vārdiem un priekšvārdiem tādu, kas tiem likās ar nozīmi, un tie sauca viņu tikai par uionsenjoru Bjenveniju.
1827 Labam bīskapam grūts amats Lai gan bīskaps bija pārvērtis savu karieti žēlastības dāvanās, viņš tāpēc neatteicās no amata izbraukumiem. Apbraukāt Diņas bīskapiju bija nogurdinoši. Kā jau no iepriekš sacītā redzams, tur ir maz līdzenumu, bet daudz kalnu, gandrīz nemaz nav braucamu ceļu.
1828 Bīskapijā ietilpa trīsdesmit divas draudzes, četrdesmit viens vikariāts un divsimt astoņdesmit piecas fiiiāldraudzes. Tās visas apmeklēt nebija tik viegli. Taču bīskaps to veica. Viņš gāja kājām, ja draudze atradās netālu, pa līdzenumu brauca divričos, bet kalnājos ceļoja mūļu nestuvēs.
1829 Mans dievs! Tā ir itin kā maza republika. Tur nezina ne tiesneša, ne tiesas izpildītāja. Mērs pats visu kārto. Viņš uzliek nodokļus, sadalot tos pēc sirdsapziņas, bez atlīdzības izšķir strīdus, dala mantojumus, spriež tiesu. Visi viņam klausa, jo viņš ir taisns cilvēks vienkāršu ļaužu vidū.
1830 Tā kā šis nelielais ciems, kurā ir tikai divpadsmit vai piecpadsmit māju, nespēj uzturēt pastāvīgu skolotāju, viņiem ir skolotāji, ko algo visa ieleja un kas mācīdami apstaigā ciematus, pavadot vienā astoņas dienas, citādesmit. Šie skolotāji iegriežas arī gadatirgos, kur man gadījās tos redzēt.
1831 Tos var pazīt pēc rakstāmām spalvām, kas aizspraustas aiz cepures lentas. Tiem, kas māca vienīgi lasīšanu, ir viena spalva, tiem, kas māca lasīšanu un skaitīšanu, — divas spalvas, bet tiem, kas māca lasīšanu, skaitīšanu un latīņu valodu, — trīs spalvas. Un šie trešie ir patiesi gudri vīri.
1832 Magluāras kundzei patika viņu dēvēt par «Jūsu augstību». Kādu dienu viņš piecēlās no atzveltnes krēsla un piegāja pie grāmatu skapja, lai uzmeklētu kādu sējumu. Vajadzīgā grāmata atradās uz viena no augšējiem plauktiem. Tā kā bīskaps bija maza auguma, viņš nespēja to aizsniegt.
1833 Kādu apbrīnojamu titulu nastu tai bezrūpīgi uzkrauj! Un ir taču jābūt cilvēkiem izdomai, lai pat kapu tā izmantotu savai godkārei! Dažkārt viņš izsacīja pa lēnprātīgai zobgalībai, kurās gandrīz arvien slēpās nopietna doma. Reiz gavēņa laikā Diņā ieradās kāds jauns vikārs un teica sprediķi katedralē.
1834 Klausītāju vidū bija kāds bagātnieks, agrākais tirgonis un pa druskai arī augļotājs, vārdā Zeborāns, kas bija nopelnījis gandrīz pusmiljonu, izstrādājot biezu vadmalu, saržu un citus audumus. Visā savā mūžā Zeborāns nevienam nelaimīgajam nebija pasniedzis žēlastības dāvanu.
1835 Viņš prata runāt par cēlākajām parādībām vien kāršākajā tautas izloksnē. Tā kā viņš runāja visas siržu valodas, viņu arī atdevīgi uzklausīja. Pret augstmaņiem viņš izturējās gluži tāpat kā pret vienkāršiem ļaudīm. Neko viņš nesteidzās nosodīt, neiedziļinājies apstākļos.
1836 Viņš to nes un tai paļaujas. Viņam tā jāuzrauga, jāsavalda, jāapspiež, un tikai ārkārtējā gadījumā viņš drīkst tai pakļauties. Pakļaujoties miesai, var apgrēkoties, bet šādi izdarīts grēks ir piedodams. Tā gan ir krišana, taču krišana uz ceļiem, kura var beigties ar lūgšanu.
1837 Man šķiet, viņš to ņēmis no evaņģēlija. Reiz kādā salonā viņš dzirdēja stāstām par kriminālprāvu, ko patlaban izmeklēja un drīz vajadzēja izspriest. Kāds nelaimīgs cilvēks, palicis bez līdzekļiem, aiz mīlestības pret sievieti un bērnu, kas tanī no viņas bijis, sācis viltot naudu.
1838 Tai laikā naudas viltošanu vēl sodīja ar nāvi. Sievieti apcietināja, kad viņa grasījās izdot pirmo viltoto naudas gabalu. Viņu turēja apcietinājumā, pierādījumi bija pret viņu. Tikai viņa varēja liecināt pret savu mīļāko un ar šo liecību to pazudināt. Viņa visu noliedza.
1839 Un te karaliskajam prokuroram radās doma apmelot mīļāko neuzticībā, un ar veikli izraudzītiem vēstuļu izvilkumiem izdevās nelaimīgo pārliecināt, ka viņai ir sāncense, ar ko šis cilvēks viņu pieviļ. Un tad viņa greizsirdības dusmās nodeva savu mīļāko, visā atzinās, visu pierādīja.
1840 Sis cilvēks bija pazudināts. Tuvākajā laikā Eksā bija gaidāma noziedznieka un tā līdzdalībnieces tiesāšana. Atstāstot šo notikumu, visi jūsmoja par prokurora izmanību. Pamodinādams greizsirdību, tas bija panācis, ka dusmās atklājās patiesība, no atriebības kāres izlauzās taisnība.
1841 Tas stāstīja viņam par visaugstākajām patiesībām, kas reizē ir arī visvienkāršākās. Tas bija nelaimīgajam tēvs, draugs, brālis un tikai tāpēc, lai dotu viņam savu svētību, vienlaikus arī bīskaps. Iedrošinādams un mierinādams tas mācīja viņu. Sis cilvēks izmisis gatavojās mirt.
1842 Drebot stāvēdams uz šā baigā sliekšņa, viņš šausmās rāvās atpakaļ. Viņš nebija tik truls, lai paliktu pilnīgi vienaldzīgs. Viņa notiesāšana, šis dziļais satricinājums, bija vietām pārrāvis ap viņu aizžogojumu, kas mūs šķir no lietu būtības noslēpuma un ko mēs saucam par dzīvi.
1843 Nākamajā rītā, kad atnāca pēc nelaimīgā, bīskaps vēl joprojām bija tur. Viņš tam sekoja. Viņš parādījās pūļa acīm savā violetajā mantijā ar bīskapa krustu kaklā, turēdamies līdzās važās saistītajam noziedzniekam. Līdz ar nelaimīgo viņš iekāpa ratos, kopā ar to uzkāpa uz ešafota.
1844 Notiesātais, kas vēl iepriekšējā vakarā bija tik drūms un nospiests, tagad staroja. Tas juta, ka dvēsele saņēmusi mierinājumu, un cerēja uz dievu. Bīskaps to apkampa un, giljotīnas nazim krītot, sacīja: — Ko cilvēki nokauj, to dievs atmodina; ko brāļi padzen, tas atrod tēvu.
1845 Tauta, kas svētos darbos nemeklē viltu, bija aizkustināta un sajūsmināta. Bīskapu giljotīnas skats bija satricinājis, un viņš ilgi nevarēja atgūties. Pārdzīvojums bija baiis un dziļš; nākamajā dienā pēc nāves soda izpildīšanas un vēl daudz dienu pēc tam bīskaps jutās nomākts.
1846 Pirmsnāves brīža gandrīz varenā apskaidrība bija izgaisusi; viņu mocīja domas par sociālo taisnīgumu. Viņš, kas parasti no ikviena uzdevuma veikšanas atgriezās apmierināts un priecīgs, tagad likās sev kaut ko pārmetām. Brīžiem viņš runāja pats ar sevi un pusbalsī murmināja drūmus monologus.
1847 Taču ļaudis ievēroja, ka no tās reizes bīskaps izvairījās tuvoties soda laukumam. Miriela kungu jebkurā stundā varēja pasaukt pie slimnieka vai mirēja gultas. Viņš zināja, ka tas ir viņa augstākais pienākums un uzdevums. Atraitņu un bāreņu ģimenēm nemaz nevajadzēja viņu aicināt, viņš nāca pats.
1848 Viņš necentās bēdas izkliedēt ar aizmirstību, bet gan padarīt tās cildenas un gaišas ar cerību. Viņš sacīja: — Esiet uzmanīgi savās attieksmēs pret mirušajiem! Nedomājiet par to, kas trūd! Paraugieties vērīgāk, un jūs ierauclzīsit debesu dziļumos jūsu mīļā aizgājēja dzīvo mirdzumu.
1849 Par to, ka monsenjors Bjenvenijs pārāk ilgi valkāja savas sutanas Mājas dzīvē Miriela kungs vadījās no tiem pašiem uzskatiem kā sabiedriskajā dzīvē. Ja būtu iespēja pavērot viņa dzīves veidu tuvumā, atklātos smaga un tomēr jauka aina, skatot labprātīgo nabadzību, kādā dzīvoja Diņas bīskaps.
1850 Kā jau visi sirmgalvji un lielākā dala domātāju, viņš gulēja maz. Sis īsais miegs bija dziļš. No rīta apmēram stundu viņš nodevās pārdomām, pēc tam sacīja dievvārdus vai nu katedrālē, vai savā mājas kapelā. Pēc dievkalpojuma viņš brokastoja, ēda rudzu maizi, ko mērcēja pienā no pašu govīm.
1851 Laiku, kas atlika pēc šīm tūkstoš darīšanām, pēc dievkalpojumiem un sprediķu teikšanas, viņš pirmām kārtām veltīja trūkumcietējiem, slimajiem un apbēdinātajiem; laiku, ko viņam atstāja apbēdinātie, slimie un trūkumcietēji, viņš veltīja darbam. Reizēm raka zemi savā dārzā, reizēm lasīja un rakstīja.
1852 Ļaudis viņu redzēja staigājam vienu, domās nogrimušu, ar nodurtu galvu, balstoties uz garā spieķa; viņš bija ģērbies violetā mantijā, vatētā un ļoti siltā, kājās violetas zeķes, rupjas Adas kurpes, bet galvā zema trijstūrveida cepure, kuras visus trīs stūrus rotāja zelta bārkstu pušķi.
1853 Visur, kur vien viņš parādījās, viņš ienesa svētdienlgu noskaņu. Siltu un gaišur Bērni un sirmgalvji nostājās uz lurvju sliekšņa, lai sagaidītu bīskapu tāpat kā sauli. Viņš vētīja ļaudis, un ļaudis svētīja viņu. Ja kādam bija kas vajadzīgs, arvien tika norādīts uz viņa māju.
1854 Kamēr viņam bija nauda, viņš apmeklēja nabagos, kad naudas vairs nebija, viņš apmeklēja bagātos. Tā kā bīskaps ilgi valkāja savas sutanas un nevēlējās, lai ļaudis redzētu, cik tās nodilušas, viņš nekad negāja uz pilsētu bez violetās mantijas, kaut gan vasarā tā viņu mazliet apgrūtināja.
1855 Grūti iedomāties vēl vienkāršāku maltīti. Taču, ja pie bīskapa vakariņās bija kāds no draudzes mācītājiem, tad Magluāras kundze izmantoja gadījumu, lai celtu monsenjoram galdā kādu lielisku ezera zivi vai retu kalnu medījumu. Ikviens mācītājs bija iegansts labai maltītei; te bīskaps rieko neiebilda.
1856 Pilsētā par to mēdza sacīt: «Kad bīskaps nemielo mācītāju, viņš gavē kā trapistu mūks.» Pēc vakariņām viņš kādu pusstundu tērzēja ar Batistīnes jaunkundzi un Magluāras kundzi, pēc tam atgriezās savā istabā un atkal ķērās pie rakstīšanas — reizēm uz atsevišķām lapām, reizēm uz kāda foliarita malām.
1857 Tur viņš pavadīja vakarus stipra sala laikā un dēvēja to par savu ziemas salonu. Sai ziemas salonā, tāpat kā ēdamistabā, nebija citu mēbeļu kā vienīgi četrstūrains nekrāsota koka galds un četri salmu pinuma krēsli. Ēdamistabā vēl atradās veca bufete, ar līmes krāsu nokrāsota rožainā tonī.
1858 Arī Batistīnes jaunkundzes istabā stāvēja liels atzveltnes krēsls ar kādreiz zeltītām koka daļām un puķainu ķīniešu zīda pārvalku, bet tas ticis uzvilkts augšstāvā pa logu, jo kāpnes bijušas pārāk šauras; tātad arī šis sēdeklis neietilpa vajadzības gadījumā izmantojamo mēbeļu skaitā.
1859 Taču tas maksātu vismaz piecsimt franku, un, redzēdama, ka piecos gados viņai izdevies šim nolūkam ietaupīt tikai četrdesmit divus frankus un desmit sū, viņa galu galā no tā atteicās. Un kurš gan sasniedz savu ideālu? Nav iedomājams nekas vienkāršāks par bīskapa guļarntelpu.
1860 Virs kamīna, kur parasti novieto spoguli, bija piestiprināts savā laikā sudrabota vara krucifikss uz melna, apdiluša samta pamata koka ietvarā, kura zeltījums pavisam nogājis. Pie stikla durvīm liels galds ar tintnīcu, apkrauts visvisādiem papīriem un bieziem grāmatu sējumiem.
1861 Abās pusēs gultai pie sienas karājās divi portreti ovālos ietvaros. Mazi zeltīti uzraksti uz pelēka audekla vēstīja, ka viens no portretiem attēlo abatu Saljo, Senklodas bīskapu, bet otrs — abatu Turto, Agdas galveno vikāru, Granšāna mācītāju, kas piederējis pie cisterciešu ordeņa Sartras bīskapijā.
1862 Pie loga karājās senlaicīgi rupjas vilnas aizkari, kas bija jau tik veci, ka Magluāras kundzei, lai izvairītos no liekiem izdevumiem, iegādājoties jaunus, nācās tos pašā vidū sašūt. Šuvuma vīles izveidoja krustu. Bīskaps bieži vērsa uz to uzmanību. — Cik tas ir labi! — viņš mēdza sacīt.
1863 Itin visas istabas kā augšējā, tā apakšējā stāvā bija balsinātas ar kaļķiem, kā parasts kazarmās un slimnīcās. Tomēr pēdējos gados, kā tālāk redzēsim, Magluāras kundze atrada zem balsinājuma zīmējumus, kas kādreiz rotājuši tagadējās Batistīnes jaunkundzes istabas sienas.
1864 Pirms slimnīcas, kā izrādījās, šai ēkā bijušas pilsoņu pieņemamās telpas, no tā laika arī palikuši sienu rotājumi. Istabās bija sarkanu ķieģeļu grīdas, ko ik nedēļu mazgāja; pie katras gultas pīts salmu paklājs. Visu dzīvokli abas sievietes uzturēja priekšzīmīgā tīrībā.
1865 Ja pusdienās bija kāds viesis, Magluāras kundze aizdedzināja abas sveces un novietoja svečturus uz galda. Turpat bīskapa istabā gultas galvgalī bija mazs sienas skapītis, kurā Magluāras kundze katru vakaru ieslēdza šos sešus sudraba galda piederumu komplektus un lielo smeļamo karoti.
1866 Dārzu, ko gan mazliet izbojāja visai neglītās celtnes, par kurām jau runājām, veidoja četras alejas, un tc krustošanās punktā atradās notekaka; vēl viena aleja stiepās visgarām baltajam mūrim, kas iežogoja dārzu. Gar četrstūru malām, kas palika aleju starpā, bija apstādīti bukša krūmi.
1867 Trijos četrstūros Magluāras kundze audzēja saknes, bet. ceturtajā bīskaps bija iedēstījis puķes, šur tur auga daži augļu koki. Reiz Magluāras kundze ar šķelmīgu viltību ieteicās: — Monsenjor, jūs, kas visur meklējat kādu ieguvumu, esat atstājis šo četrstūri neizmantotu.
1868 Viņš nebūt negribēja nodarboties ar botāniku; viņš neko nezināja par augu grupām un solīdismu; viņš nepavisam necentās izšķirties starp Turnforu vai dabisko metodi; viņš nedomāja, ka dīgllapu augi ir labāki par asku augiem, nedz arī, ka Zisjē uzskati būtu pareizāki par Linneja uzskatiem.
1869 Viņš nepētīja stādus, viņš mīlēja puķes. Viņš cienīja zinātniekus, bet vēl vairāk — nezinātājus un, nekad neatraujot cieņu kā vieniem, tā otriem, katru vasaras vakaru aplaistīja savas dobes ar ūdeni no zaļi krāsotas skārda lejkannas. Mājā nebija nevienu aizslēdzamu durvju.
1870 Ēdamistabas durvis, kas, mēs jau minējām, veda tieši uz katedrāles laukumu, kādreiz bija apgādātas ar priekškaramām atslēgām un bultām — gluži kā cietumā. Bīskaps lika noņemt visus aizšaujamos, un tagad šīs durvis gan dienu, gan nakti bija aizdarītas vienīgi ar aizbīdni.
1871 Sākumā viņš bija manīts Zozjē, vēlāk Tiljā. Viņš slēpās Zūdeleglas alās un no turienes pa Ibaijas un Ibaijetas gravām nokāpa ciematos un apdzīvotās vietās. Viņš pat uzdrošinājās aiziet līdz Ambrēnai, kādu nakti ielauzās katedrālē un izlaupīja ģērbkambari, šīs laupīšanas izpostīja zemi.
1872 Viņam pa pēdām sūtīja žandarmus, bet veltīgi. Viņš vienmēr izspruka, dažreiz arī atklāti pretojoties. Tas bija pārdrošs puisis. Visu šo briesmu laikā ieradās bīskaps, kas tobrīd izdarīja apgaitu pa draudzēm. Šatelārā bīskapu uzmeklēja pilsētas mērs un mēģināja pierunāt, lai tas grieztos atpakaļ.
1873 Laiku pa laikam viņiem vajag kaut ko pastāstīt par labo dievu. Ko viņi teiktu par bīskapu, kam ir bail? Ko viņi sacītu, ja es nedotos turp? Viņi jūs nogalinās. Vajadzēja vien ļaut viņam rīkoties pēc sava prāta. Viņš devās ceļā kopā ar kādu puisēnu, kurš piedāvājās par ceļa rādītāju.
1874 Viņš nebija vēlējies ņemt līdzi ne savu māsu, ne Magluāras kundzi. Bīskaps šķērsoja kalnus, jādams uz mūļa, neviena nesastapa un sveiks un vesels nonāca pie saviem «labajiem draugiem» ganiem. Tur viņš pavadīja pāris nedēļu, teikdams sprediķus, vadīdams un mācīdams ļaudis.
1875 Viņa rīcībā varēja nodot vienīgi nabadzīgo ciema baznīciņas ģērbkambari, kurā glabājās veci, nodiluši damasta tērpi ar nobružātu trešu izšuvumu, Pārmeklēja arī apkārtējās baznīcas. Taču ar visiem šo nabadzīgo draudžu greznumiem kopā nevarētu pienācīgi apģērbt pat vienu katedrāles koristu.
1876 Satelāras mācītāja mājā bīskapu gaidīja Batistīnes jaunkundze un Magluāras kundze, un viņš sacīja savai māsai: Vakarā pirms gulētiešanas viņš vēl piebilda: Pēc tam, pievērsies māsai, viņš teica: Vispār bīskapa dzīvē nebija daudz notikumu. Mēs stāstām tikai par tiem, kas mums zināmi.
1877 Viens viņa dzīves gada mēnesis līdzinājās vienai viņa dienas stundai. Runājot par Ambrēnas katedrāles «dārgumiem», būtu grūti atbildēt uz jautājumu, kas ar tiem tālāk notika. Tās bija ļoti skaistas, ļoti vilinošas mantas, īsti noderīgas, lai tās piesavinātos par labu nelaimīgajiem.
1878 Es arvien vēl esmu ļoti laimīga. Mans brālis ir tik labs. Visu, kas viņam pieder, viņš atdod trūkumcietējiem un slimniekiem. Mūsu līdzekļi ir gauži ierobežoti. Ziemas šai apvidū mēdz būt bargas, un ir taču kaut kas jādara to labā, kuri cieš trūkumu. Mums pašiem gandrīz pietiek siltuma un gaismas.
1879 Tas taču ir jauki, vai ne? Manam brālim ir savi paradumi. Viņš saka, bīskapam tādam jābūt. Iedomājieties, mūsu mājas durvis nekad nav aizslēgtas! Var ienākt, kas grib, un tūdaļ nokļūt brāļa istabā. Viņš ne no ka nebaidās, pat nakti ne. Tāda esot viņa drošsirdība, viņš saka.
1880 Viņš nevēlas, ka es vai Magluāras kundze par viņu baiļotos. Viņš dodas visādās briesmās un grib, lai mēs izliktos, ka to pat nemānām. Viņu jāmāk saprast. Viņš iziet no mājas lietū, soļo pa slapjdraņķi, dodas ceļā bargā ziemā. Viņu nebiedē ne nakts, ne bīstami ceļi un sastapšanās.
1881 Divas nedēļas viņš bija projām. Kad atgriezās, viņam nekas nebija noticis, visi viņu jau uzskatīja par mirušu, bet viņš jutās gluži labi un sacīja: «Paraugieties, kā esmu aplaupīts!» Un atvēra ceļasomu, pilnu ar Atnbrēnas katedrāles dārglietām, ko laupītāji bija viņam dāvājuši.
1882 Es ar mājienu apsaucu Magluāras kundzi, lai tā viņam nerunā pretim. Viņš var doties briesmās, cik pats vēlas. Es aizvadu Magluāras kundzi, ieeju savā istabā un lūdzu par brāli dievu, kamēr aizmiegu. Es jūtos mierīga, jo labi zinu: ja ar viņu notiktu nelaime, tas būtu mans gais.
1883 Mēs abas lūdzam dievu, abas kopā baiļojamies un aizmiegam. Pats velns varētu ienākt mūsu mājā, neviens tam nestātos ceļā. Galu galā no kā mums bīties šai mājā? Ar mums kopā vienmēr ijtas, kurš stiprāks par visu. Velns var te iegriezties, garām ejot, bet dievs mīt te pastāvīgi.
1884 Tā, lūk, jāizturas pret cilvēku, kas ir liels savā garā! Es jautāju brālim par de Fo ģimeni, par kuru Jūs vēlējāties saņemt vēstis. Jūs taču zināt, cik labi viņš visu pārzina un cik daudz atceras, jo viņš arvien vēl ir krietns rojālists. Tā patiesi ir kāda sena normandfešu ģimene no Kanas apgabala.
1885 Mana labā, palūdziet savu cienījamo radinieku kardināla kungu, lai viņš savās lūgšanās piemin arī mūs. Un Jūsu mīļā Silvanija darīja labi, netērēdama, vēstules rakstīšanai tos īsos mirkļus, ko viņa pavada Jūsu tuvumā. Viņa jūtas vesela, viņai ir darbs pēc Jūsu vēlēšanās, viņa aizvien vēl mani mīl.
1886 Palieciet sveika, man pietrūkst papīra, un tāpēc esmu spiesta no Jums šķirties. Tūkstoš labu vēlējumu. Kā no šīs vēstules redzams, abas sievietes prata piemēroties bīskapa dzīves veidam ar to sievietēm piemītošo nojautu, kas ļauj saprast vīrieti labāk, nekā viņš pats sevi saprot.
1887 Ja viņš ko bija uzsācis, neviens pat ne ar mājienu viņu netraucēja. Bija brīži — viņam pat nevajadzēja par to runāt, un iespējams, ka viņš savā vienkāršībā to pat neapzinājās, — kad abas sievietes neskaidri noprata, ka viņš rīkojas kā bīskaps, un tās šai mājā pārvērtās par divi ēnām.
1888 Tās kalpoja viņam nemanāmi, un, ja paklausīt nozīmēja pazust, tās pazuda. Ar apbrīnojami smalku instinktu tās nojauta, ka dažkārt gādība var būt par apgrūtinājumu. Pat domādamas, ka viņš ir briesmās, tās tik labi izprata viņa dabu, ka vairs nerūpējās par viņu. Tās uzticēja viņu dievam.
1889 Bīskaps skata nepazītu gaismu Mazliet pēc tam, kad rakstīta iepriekšējās lappusēs citētā vēstule, bīskaps izdarīja kaut ko tādu, kas, pēc visas pilsētas domām, bija vēl bīstamāk nekā ceļojums pa laupītāju kalniem. Netālu no Diņas laukos pilnīgā vientulībā dzīvoja kāds vīrs.
1890 Viņš dzīvoja trīsceturtdaļstundas gājiena attālumā no pilsētas kādā mežonīgā ielejā tālu no jebkuras apdzīvotas vietas, tālu no ceļa. Tur viņam bija, kā ļaudis runāja, tāds kā zemes gabaliņš, kur atradās viņa ala, viņa midzenis. Neviena kaimiņa, pat neviena garāmgājēja.
1891 Viņš vairākkārt devās uz to pusi un atkal griezās atpakaļ. Te kādu dienu pilsētā izplatījās baumas, ka jauniņais ganu zēns, kas apkalpoja Konventa locekli Z. viņa alā, atnācis pēc ārsta: vecais bezdievis guļot uz miršanu, viņu ķērusi trieka, un līdz rītam viņš vairs neizdzīvošot.
1892 Sirdij straujāk pukstot, viņš saprata, ka atrodas pavisam tuvu midzenim. Viņš pārkāpa pār kādu grāvi, spraucās cauri dzīvžogam, pacēla kārti, iegāja nolaistā dārzā, diezgan drosmīgi paspēra dažus soļus uz priekšu un pēkšņi atmatas dziļumā aiz augsta krūmu pudura ieraudzīja daudzinato zvēra alu.
1893 Tā bija pavisam zema, nabadzīga, maza un tīra būdiņa, priekšpusē apaugusi ar vīnstīgām. Durvju priekšā vecā braucamā krēslā, vienkāršā zemnieku krēslā, sēdēja kāds vīrs gluži baltiem matiem un smaidīja saulei. Līdzās sirmgalvim stāvēja zens, mazais ganiņš, un patlaban sniedza viņam bļodiņu ar pienu.
1894 Bīskaps gāja tuvāk. Izdzirdis soļu troksni, vecais sēdošais vīrs pagrieza galvu, un viņa seja pauda tik lielu izbrīnu, cik vien spēj izjust cilvēks, kas nodzīvojis garu mūžu. Bīskaps atbildēja: Sirmgalvis ar smaidu sejā turpināja: Konventa loceklis sniedza bīskapam roku, bet bīskaps to nesatvēra.
1895 Viņš tikai sacīja: Un tad turpināja: Saule ir skaista, vai ne? Es liku izstumt krēslu ārā, lai pēdējo reizi paskatītos uz šo pasauli. Jūs varat runāt ar mani, tas mani nenogurdina. Jūs darāt labi, nākdams aplūkot cilvēku, kas drīz mirs. Jauki, ka šim mirklim ir liecinieki.
1896 Katram cilvēkam mēdz būt sava mānija — es būtu vēlējies nodzīvot līdz rītausmai. Taču zinu, ka man tik tikko pietiks spēka trim stundām. Būs vēl nakts. Galu galā — vai nav vienalga? Beigt dzīvi taču ir tik vienkārši. Tāpēc nebūt nav vajadzīgs rīts. Lai notiek! Es miršu, zvaigznēm mirdzot.
1897 Izsacīsim visu, jo lielu siržu mazās pretrunas ir tāpat atzīmējamas kā viss pārējais: bīskaps, kas tik labprāt mēdza zoboties par savu titulu «jūsu augstība», jutās mazliet aizskarts, kad viņu nedēvēja par monsenjoru, un viņam gandrīz gribējās atbildēt ar uzrunu «pilsoni».
1898 Viņā pamodās tieksme uz parupju familiaritāti, kas ir parasta ārstiem un garīdzniekiem, taču viņam nepiemita. Galu galā šis cilvēks, šis Konventa loceklis, šis tautas pārstāvis, kādreiz bijis viens no zemes varenajiem; un varbūt pirmo reizi mūžā bīskaps juta sevī pamostamies bardzību.
1899 Viņam gandrīz šķita, ka Konventa loceklis atrodas ārpus likuma, pat ārpus līdzcietības likuma. Z. — mierīgs, ar nesaliektu stāvu, ar skanīgu balsi — bija viens no tiem astoņdesmitgadīgajiem sirmgalvjiem, kas rada izbrīnu fiziologos. Revolūcijai bija daudz šādu vīru, kas atbilda savam laikmetam.
1900 Tik tuvu sava mūža galam viņš bija saglabājis vesela cilvēka kustības. Viņa skaidrajā acu skatienā, noteiktajā balsī un spēcīgajos plecu pagriezienos bija kaut kas tāds, kas spētu samulsināt pašu nāvi. Azraels, muhamedāņu nāves eņģelis, būtu griezies atpakaļ, domādams, ka sajaucis durvis.
1901 Vienīgi kājas bija nekustīgas. Aiz tām nāves tumsa turēja viņu. Pēdas bija nedzīvas un aukstas, bet galva dzīvoja ar pilnu dzīvības spēku un likās gluži skaidra. Šai nopietnajā brīdī Z. atgādināja valdnieku no austrumnieku pasakas, kura ķermeņa augšējā daļa bijusi miesa, bet apakšējā — marmors.
1902 Taču viņš apslāpēja šo sajūtu un atbildēja: Un, cieši uzlūkodams Konventa locekli, viņš piebilda: Konventa loceklis izstiepa roku un satvēra bīskapa elkoni. Mirkli valdīja klusums. Bīskaps jau gandrīz nožēloja, ka atnācis, un tomēr izjuta neizprotamu, dīvainu satricinājumu.
1903 To pārtrauca Konventa loceklis. Viņš pacēlās uz elkoņiem, saņēma savu vaigu starp īkšķi un rādītāja pirkstu (šī mehāniskā kustība ir raksturīga cilvēkam, kad tas kādu izjautā vai izsaka spriedumu), un viņa skatiens, kurā bija sakopoti visi mirēja spēki, it kā atbildi prasot, ieurbās bīskapā.
1904 Taču acīs vēl mirdzēja pilnīga gara skaidrība, un viņš turpināja: Un, novērsis skatienu no bīskapa, Konventa loceklis pabeidza savu domu dažos mierīgos vārdos: Konventa loceklis nemaz neatskārta, ka pakāpeniski citu pēc cita ieņēmis visus bīskapa iekšējos nocietinājumus.
1905 Bridi klusējis, sirmgalvis pacēla pirkstu pret debesīm un sacīja: Sos pēdējos vārdus mirējs izrunāja skaļā balsī, aizgrābtībā drebēdams, it kā saskatītu kādu citiem neredzamu parādību. Kad Konventa loceklis beidza runāt, viņa acis aizvērās. Piepūle bija izsmēlusi viņa spēkus.
1906 Tas, ko viņš tikko bija teicis, tuvināja viņu nezināmajam, kas ir nāvē. Pēdējais mirklis tuvojās. Bīskaps to saprata, šis brīdis neļāva vilcināties, viņš taču bija ieradies šeit kā garīdznieks. No galējas vienaldzības viņš bija pamazām nonācis līdz galējam saviļņojumam.
1907 Viņš uzlūkoja šīs aizvērtās acis, saņēma veco, krunkaino un ledaino roku savējā un pieliecās mirējam. Konventa loceklis atkal atvēra acis. Ēnaina nopietnība bija iegulusi viņa sejā. Merovingu karaļiem bija vasaras pils, atrodas urbānistu ldosteris, Svētās Klāras klosteris Boljē, — 1793.
1908 Ko jus no manis prasāt? Un nometās ceļos. Kad bīskaps pacēla galvu, Konventa locekļa seja bija kļuvusi apskaidroti cēla. Viņš bija miris. Bīskaps atgriezās mājās, dziļi nogrimis domās. Visu nakti viņš pavadīja lūgšanās. Nākamajā dienā daži ziņkārīgie sadūšojās ierunāties par Konventa locekli 2.
1909 Taču viņš piedalījās tikai vienā sēdē un trīs četrās atsevišķās sapulcēs. Likās, ka viņš, kalniešu draudžu bīskaps, kurš dzīvoja tik tuvu dabai lauku vienkāršībā un trūkumā, ienesa šo augsti stāvošo vīru vidū uzskatus, kas mainīja asamblejas noskaņu. Ļoti drīz Miriela kungs atgriezās Diņā.
1910 Tāds naids lalāk izraisa naidu pret mākslu. Un tomēr baznīcas kalpiem ārpus reprezentēšanās gadījumiem un svinīgām ceremonijām greznība ir netikums. Tā šķiet atklājam paradumus, kuros ir maz īstas žēlsirdības. Bagāts garīdznieks ir ačgārnība. Garīdzniekam jāturas nabago pusē.
1911 Vai iedomājams strādnieks, kas nepārtraukti strādā ceplī un kam nav neviena apdedzināta mata, neviena nomelnējuša naga, ne lāsītes sviedru, ne kripatiņas sodrēju uz sejas? Garīdznieka un jo sevišķi bīskapa pirmais žēlsirdības pierādījums ir nabadzība. Tā, bez šaubām, domāja Diņas bīskaps.
1912 Abiem viņš rakstīja diezgan bieži. Pret pirmo viņš labu laiku izjuta īgnumu, jo tas, atrazdamies norīkojumā Provansā tai laikā, kad imperators izcēlās krastā pie Kannām, kā ģenerālis bija stājies tūkstoš divsimt vīru priekšgalā un vajājis imperatoru tik nesekmīgi, it kā vēlētos ļaut tam izbēgt.
1913 Sirsnīga joprojām palika bīskapa sarakstīšanās ar otru brāli, bijušo prefektu, krietnu un cienījamu vīru, kas vientuļi dzīvoja Parīzē, Kasētas ielā. Tātad arī monsenjoram Bjenvenijam gadījās brīži, kad viņš kļuva partejisks, ari viņam bija savas rūgtās un tumšās stundas.
1914 Taisnība, piederētos, ka tādam cilvēkam nemaz nav politisko uzskatu. Nevajag pārprast mūsu domu — mēs nejaucam to, ko mēdz apzīmēt par «politiskiem uzskatiem», ar lielo tieksmi uz progresu, ar cildeno ticību tēvijai, demokrātijai un cilvēcei; tai mūsu dienās jābūt katras cēlas izpratnes pamatā.
1915 Tam, kas nav stūrgalvīgi uzturējis apsūdzību labklājības plaukumā, jāklusē sabrukuma laikā. Tas, kas nosodījis jau panākumu laikā, ir vienīgais likumīgais tiesnesis pēc krišanas. Runājot par mums, kad iejaucas liktenis un izdāļā cirtienus, mēs nepretojamies. 1812. gads sāk mūs atbruņot.
1916 Un jāsaka, pat savos politiskajos uzskatos, par kuriem tikko viņam pārmetām un kurus esam gatavi bargi nosodīt, viņš bija iecietigs un lēnprātīgs, varbūt daudz iecietīgāks nekā mēs, kas še runājam. Pilsētas valdes nama durvju sargu šai vietā bija ielicis pats imperators.
1917 Bīskaps viņu ataicināja pie sevis, maigi norāja un iecēla par katedrāles sargu. Miriels bija savā bīskapijā īsts gans, draugs it visiem. Deviņu gadu laikā monsenjors Bjenvenijs ar saviem svētajiem darbiem un lēnprātīgo apiešanos bija iemantojis Diņas pilsētā godbijību, kādu mēdz izjust pret tēvu.
1918 Monsenjors Bjenvenijs, būdams pazemīgs, nabadzīgs un savdabīgs cilvēks, nepiederēja pie šiem dižvīriem. To skaidri pierādīja tas, ka ap viņu negrozījās jaunie garīdznieki. Visi redzēja, ka Parīzē «viņš nebija guvis panākumus». Nebija neviena, kas domātu savu nākotni saistīt ar šo vientuļo sirmgalvi.
1919 Viņa kanoniķi un augstākie vikāri bija lāga večuki, mazliet zemnieciski, tāpat kā viņš, un tāpat ieslēgušies šās bīskapijas draudzēs, no kurienes nebija ceļa uz kardinālu kārtu; tie līdzinājās savam bīskapam; vienīgā atšķirība: šo cilvēku attīstība bija galā, turpretī bīskapa — pabeigta.
1920 Svēts vīrs, kura dzīvi piepilda atsacīšanās, ir bīstams kaimiņš; tāds var jums pielaist nedziedējamu nabadzību, tieši to locekļu paralīzi, kuri ir vajadzīgi, lai tiktu dzīvē uz augšu, un galu galā vairāk pašuzupurēšanās, nekā jūs vēlētos; ļaudis bēg no šā kraupainā tikuma.
1921 Gūt panākumus — tā ir mācība, kas lāsi pa lāsei samaitā cilvēci. Vēl pieminēsim, ka panākumi ir visai pretīga parādība. To šķietamā līdzība ar nopelniem maldina ļaudis. Pūļa acīs veiksme ir gandrīz tas pats, kas pārākums. Izdošanās, šī talanta līdziniece, ir viegli apmānījusi vēsturi.
1922 Ko viņš vispār domāja par dogmām vai mistērijām? Šie sirdsapziņas noslēpumi zināmi tikai kapam, kur dvēseles ieiet kailas. Bet mēs varam būt droši, ka ticības nesaskaņas viņš nekad neatrisināja liekulīgi. Nekāds puvums taču nav iespējams dimantā. Viņš ticēja, cik spēja.
1923 Tā bija viņa apskaidrotā labvēlība, kas apņēma cilvēkus, kā mēs jau minējām, un dažos gadījumos sniedzās pat līdz nedzīvām lietām. Viņš dzīvoja bez nicināšanas. Viņš bija žēlīgs pret dieva radību. Katrā, pat viskrietnākajā cil-vēkā mīt neapzināta cietsirdība, ko tas vērš pret dzīvniekiem.
1924 Bez dusmām, ar valodu zinātnieka aci, kurš mēģina atšifrēt pusizdzisušu pergamentu, viņš pētīja to haotisko, kas vēl palicis dabā. Šādas pārdomas viņā reizēm izraisīja dīvainus vārdus. Kādu rītu viņš staigāja pa dārzu, domādams, ka ir viens, jo neredzēja māsu, kas gāja aiz muguras.
1925 Monsenjoram Bjenvenijam piemita tas, ko tautā dēvē par «cienīgu stāju», taču viņa piemīlīgums lika aizmirst viņa cienīgumu. Kad viņš sarunājās, bērnišķīgā jautrība, kas bija viena no viņa jaukākajām īpašībām, ļāva katram justies brīvi viņa tuvumā; šķita, ka no viņa būtnes izstaro prieks.
1926 Taču diena nebija pilnīga, ja auksts vai lietains laiks neļāva viņam vakarā, kad abas sievietes jau bija devušās pie miera, pirms aizmigšanas pavadīt pāris stundu dārzā. Šķita, ka tas viņam ir sava veida rituāls, lai sagatavotos miegam, klusā apcerē veroties naksnīgo debesu plašumā.
1927 Ai, noslēpumainā apmaiņa starp dvēseles un visuma dzīlēm! Viņš domāja par visur klātesošā dieva lielumu, par nākamo mūžību, šo brīnumaino noslēpumu, par pagājušo mūžību, kas ir vēl brīnumaināks noslēpums, par bezgalības neizmērojamo daudzveidību, un, nemēģinot saprast neizprotamo, viņš to vēroja.
1928 Viņš nepētīja dievu, viņš apžilbis to apbrīnoja. Viņš ļāvās pārdomām par brīnišķīgo atomu saduršanos, kas piešķir matērijai formu, kas atraisa spēkus, tos atklājot, kas rada savdabību vienībā, sakarību izplatījumā, neskaitāmo bezgalīgajā un caur gaismu dzemdina skaistumu.
1929 Viņš atsēdās uz koka sola, kas bija atbalstīts pret pussabrukušu lapeni, un pāri vārgajiem un līkajiem augļu koku siluetiem raudzījās zvaigznēs. Šis ceturtdaļarpāns zemes, tik nabadzīgi apstādīts, tik pieblīvēts ar visādām piebūvēm un šķūnīšiem, bija mījš viņa sirdij, un viņam ar to pietika.
1930 Viņa dzīves gudrību veidoja gaisma, ko izstaro sirds. Nekādas sistēmas, bet gan darbus! Neskaidras teorijas mulsina garu; nav nekādu norādījumu, ka viņš būtu pārdroši mēģinājis iedziļināties apokaliptiskās alegorijās. Apustulis var būt pārgalvīgs, bet bīskapam jābūt lēnīgam.
1931 Droši vien sirdsapziņa neatļautu viņam pārāk dziļi pētīt dažas problēmas, kas atrisināmas vienīgi lieliem un ārkārtīgi stipriem gariem. Katras neizprotamas mīklas lieveni apsargā svētas bailes; tumšās durvis ir atvērtas, bet kaut kas brīdina jūs, garāmgājēju, neiet iekšā.
1932 Ir cilvēki, kas strādā, lai izraktu zeltu; viņš strādāja, lai izraktu līdzjūtību. Visas pasaules posts bija viņa raktuves. Bēdas it visur viņam bija tikai pastāvīgs iegansts darīt labu. «Mīliet cits citu,» viņš sludināja kā pilnību, vairāk nekā nevēlēdamies, un tā bija visa viņa doktrīna.
1933 Viņš iegāja virtuvē, kuras durvis vērās tieši uz ielu. Visi pavardi kurējās, kamīnā jautri sprēgaja spožas liesmas. Viesnīcnieks, kas tai pašā laikā bija arī galvenais pavārs, staigāja šurp un turp, gatavodams lieliskas pusdienas, kuras bija domātas važoņiem, kas istabā skaļi tērzēja un smējās.
1934 Viesnīcnieks, visu laiku šurpu turpu staigājot, vēroja ceļinieku. Kamēr ceļotājs, muguru pagriezis, sildījās, cienījamais iebraucamās vietas saimnieks Zaķēns Labārs izvilka no kabatas zīmuli un noplēsa stūri kādam vecam laikrakstam, kas mētājās uz maza galdiņa pie loga.
1935 Uzmanīgi izlasījis zīmīti, viņš pakratīja galvu un brīdi palika domīgs stāvam. Tad paspēra soli uz ceļinieka pusi, kas likās iegrimis ne visai priecīgās pārdomās. Svešinieks saslējās uz sēdekļa. Šis paziņojums, izteikts paklusā, taču noteiktā balsī, likās svešiniekam nopietns.
1936 Svešais ieskatījās zīmītē. Brīdi klusējis, viesnīcnieks turpināja: Svešais nokāra galvu, paņēma no grīdas savu somu un aizgāja. Viņš sāka iet pa galveno ielu. Bez mērķa soļoja tikai uz priekšu, turēdamies cieši gar namu sienām, — tā soļo pazemots un apbēdināts cilvēks. Ne reizes viņš neatskatījās.
1937 Bet viņš neko nemanīja. Bēdu nomākti cilvēki neskatās atpakaļ. Tie pārāk labi zina, ka ļaunais liktenis tiem seko. Tā viņš gāja kādu laiku, soļodams uz labu laimi pa ielām, ko nepazina, aizmirsis nogurumu, kā tas mēdz būt dziļās bēdās. Pēkšņi viņš no jauna sajuta stipru izsalkumu.
1938 Tuvojās nakts. Viņš paskatījās apkārt, vai nav redzams kāds patvērums. Lepnā viesnīca bija viņam slēgta; viņš meklēja kādu pavisam vienkāršu krodziņu, kādu gluži nabadzīgu pajumti. Te ielas galā iedegās uguntiņa, pie dzelzs staba pakārts priedes zars skaidri iezīmējās pret krēslaino debesu blāvumu.
1939 Viņš devās turp. Tas patiešām bija krogs. Safo ielas krodziņš. Ceļinieks uz brīdi apstājās un pa logu ielūkojās zemajā kroga zālē, ko apgaismoja maza lampiņa uz kāda galda un gaiša uguns kamīnā. Daži vīri tur iekšā dzēra. Saimnieks sildījās pie kamīna. Kāsī uzkārtais dzelzs kastrolis liesmā sīca.
1940 Sai krogā, kas bija arī sava veida iebraucamā vieta, varēja ieiet pa divējām durvīm. Vienas vērās tieši uz ielu, otras — uz mazu, atkritumiem piegāztu pagalmiņu. Ceļinieks neuzdrošinājās ieiet pa ielas durvīm. Viņš iezagās pagalmā, vēlreiz apstājās, tad bailīgi pacēla aizbīdni un atgrūda durvis.
1941 Nāciet, apsildieties, labo cilvēk! Ceļinieks apsēdās pie pavarda. Viņš izstiepa pret uguni aiz noguruma sūrstošās kājas. No katliņa plūda tīkama smarža. Viņa seja, cik nu zemu uzmauktā cepure ļāva saskatīt, vienlaikus šķita labsirdīga un skarba, kāda mēdz būt cilvēkiem, kas pieraduši pie ciešanām.
1942 Viņa seja bija dīvaini veidota: sākumā tā šķita pazemīga, bet, ciešāk ieskatoties, barga. Acis zem uzacīm dzirksteļoja kā uguns zem sausiem krūmiem. Viens no vīriem, kas sēdēja pie galda, bija kāds zivju tirgotājs; pirms došanās uz krodziņu Šafo ielā viņš bija novietojis savu zirgu Labāra stallī.
1943 Vel pirms pusstundas šis pats zivju tirgotājs bija atradies to ļaužu vidū, kas ielenca Zaķēnu Labāru, un stāstījis «Kolbasa krusta» iebraucējiem par savu šārīta nepatīkamo sastapšanos. Tagad viņš no savas vietas neuzkrītoši pamāja krodziniekam. Krodzinieks piegāja pie viņa.
1944 Tiklīdz viņš izgāja ārā, vairāki bērni, kas bija viņam sekojuši jau no «Kolbasa krusta» un kas likās viņu še gaidām, svieda viņam ar akmeņiem. Viņš dusmīgi pagriezās atpakaj un draudēja tiem ar nūju, bērni izklīda uz visām pusēm kā izbiedēts putnu bars. Viņš gāja gar cietumu.
1945 Pie tā vārtiem karājās dzelzs ķēde, savienota ar zvanu. Viņš pazvanīja. Lodziņš vārtos atvērās. Kāda balss atbildēja: Lodziņš atkal aizvērās. Viņš iegriezās mazā ieliņā, kur bija daudz dārzu. Dažus no tiem iežogoja nevis sētas, bet tikai dzīvžogi, kas vērta ieliņas izskatu visai priecīgu.
1946 Istabas vidū bija klāts galds. Vara lampa apgaismoja rupjo balta audekla galdautu, alvas krūku, kas laistījās kā sudrabs un bija pilna ar vīnu, un brūno, kūpošo zupas bļodu. Pie galda sēdēja kāds vīrs, apmēram četrdesmit gadu vecs, ar jautru un atklātu seju un šūpoja uz ceļiem mazu bērnu.
1947 Kas notika viņa dvēselē? Vienīgi viņš pats varētu to pateikt. Varbūt viņš domāja, ka šī priecīgā māja būs viesmīlīga un ka šeit, kur viņš redzēja tik daudz laimes, varbūt atradīs ari mazliet līdzjūtības. Viņš pieklauvēja pie rūts ar īsu un vieglu piesitienu, Neviens to nedzirdēja.
1948 Vīrs piecēlās, paņēma lampu un gāja atvērt durvis. Tas bija gara auguma cilvēks, pēc izskata ne īsti zemnieks, ne amatnieks; plata ādas skotele sniedzās līdz kreisajam plecam; tās augšdaļā, ko saturēja josta, gluži kā kabatā turējās āmurs, sarkans mutautiņš, pulvera rags un visādi citi priekšmeti.
1949 Viņš pagrieza galvu atpakaļ; atpogātais krekls atsedza viņa drukno, balto, spēcīgo kaklu. Viņam bija biezas uzacis, milzīga melna vaigubārda, izvelbtas acis, uz priekšu izvirzīts zods un vispār sejā tā neaprakstāmā izteiksme, kas pauž, ka cilvēks atrodas pats savās mājās.
1950 Svešinieks atbildēja: Svešinieks vēl vairāk apjuka. Viņš nomurmināja Zemnieka sejā pavīdēja aizdomas, viņš noskatīja atnācēju no galvas līdz kājām un, pēkšņi nodrebēdams, iesaucās: Viņš vēlreiz pārlaida skatienu svešajam, trīs soļus atkāpās, nolika lampu uz galda un noņēma no sienas divstobreni.
1951 Dažus mirkļus uzlūkojis šo cilvēku ar tādu skatienu, kā mēdz uzlūkot indīgu čūsku, mājas saimnieks atkal piegāja pie durvīm un sacīja: Tad durvis spēji aizcirtās, un ceļinieks dzirdēja aizšaujam divas stipras bultas. Pēc brīža tika aizdarīti loga slēģi un ar troksni aizbīdīts dzelzs aizsargstienis.
1952 Droši vien, viņš nodomāja, tā patiešām ir kāda ceļa strādnieka mītne. Viņu mocīja aukstums un izsalkums, ar izsalkumu viņš jau bija samierinājies, bet te vismaz varētu paglābties no sala. Parasti šāda veida mītnes naktīs ir tukšas. Viņš nometās uz vēdera un ielīda būdā.
1953 Tur bija silts, un tur atradās arī diezgan labas salmu cisas. Brīdi viņš palika izstiepies guļam uz salmiem, nespēdams ne pakustēties, tik ļoti bija noguris. Pēc tam, tā kā soma uz muguras traucēja un turklāt tā labi varēja noderēt par pagalvi, viņš sāka atraisīt vienu no siksnām.
1954 Tā viņš kādu laiku soļoja, galvu nokāris. Juzdams, ka aizgājis jau tālu no cilvēku mitekļiem, viņš pacēla acis un paraudzījās apkārt. Viņš atradās kādā laukā, priekšā pacēlās viens no tiem zemajiem, rugājiem klātajiem pakalniem, kas pēc pļaujas tik ļoti atgādina apcirptas galvas.
1955 Šim vīram acīmredzot nepiemita tās smalkās dvēseles un prāta iemaņas, kas padara cilvēku jūtīgu pret noslēpumainām dabas parādībām, taču šais debesīs, šai pakalnā, līdzenumā un kokā bija kaut kas tik izmisuma pilns, ka, brīdi palicis pārdomās nekustīgi stāvam, viņš strauji pagriezās atpakaļ.
1956 Tā viņš pagāja garām prefektūrai, pēc tam — semināram. Ejot pār katedrāles laukumu, viņš rādīja baznīcai duri. Šā laukuma vienā stūrī atrodas spiestuve, tieši te pirmo reizi iespiesti imperatora un tā gvardes uzsaukumi armijai, kas, paša Napoleona diktēti, atvesti no Elbas salas.
1957 Gudrībai ieteic būt piesardzīgai Tai vakarā Diņas bīskaps pēc pastaigas pa pilsētu ilgi sēdēja, ieslēdzies savā istabā. Viņu nodarbināja plašs sacerējums «Par pienākumiem», kas diemžēl palicis nepabeigts. Viņš rūpīgi savāca visu, ko baznīcas tēvi un mācīti vīri teikuši par šo svarīgo tematu.
1958 No visiem šiem priekšrakstiem viņš cītīgi veidoja harmonisku, viengabalainu darbu, ko gribēja dāvināt kristīgajām dvēselēm. Pulksten astoņos vakarā viņš vēl strādāja, rakstīdams uz mazām četrstūrainām lapiņām; rakstīšanu apgrūtināja biezā grāmata, ko viņš turēja atvērtu uz ceļiem.
1959 Pēc brīža, domādams, ka galds uzklāts un māsa droši vien jau gaida, bīskaps aizvēra grāmatu, piecēlās no darba galda un iegāja ēdamistabā. Ēdamistaba bija iegarena telpa ar kamīnu, ar durvīm uz ielu (to jau minējām) un logu uz dārza pusi. Magluāras kundze tiešām patlaban beidza klāt galdu.
1960 Var viegli iedomāties šīs divas sievietes, kam abām jau bija pāri sešdesmitiem: mazo, apaļo, kustīgo Magluāras kundzi un maigo, tievo, trauslo Batistīnes jaunkundzi, kas augumā bija mazliet garāka par brāli un allaž ģērbās rūsgani brūnā zīda kleitā — šī krāsa bija modē 1806.
1961 Kamēr monsenjors klusēja, viņa runāja tā klātbūtnē noteikti, godbijīgi un vienlaikus brīvi, bet, tiklīdz monsenjors sāka runāt, viņa, kā jau redzējām, bez ierunām paklausīja, tāpat kā Batistīnes jaunkundze. Batistīnes jaunkundze pati nerunāja nemaz. Viņa tikai paklausīja un visam piekrita.
1962 Daba bija radījusi viņu tikai kā avi, reliģija pārvērtusi par eņģeli. Nabaga svētā jaunava! Jaukās, izgaisušās atmiņas! Batistīnes jaunkundze vēlāk tik daudz reižu stāstīja par to, kas noticis šai vakarā bīskapa mājā, ka vairāki cilvēki, kuri vēl tagad dzīvi, atceras visniecīgākos sīkumus.
1963 Tai brīdī, kad bīskaps ienāca ēdamistabā, Magluāras kundze kaut ko sparīgi skaidroja. Viņa tērzēja ar jaunkundzi par parasto jautājumu, kas bīskapam nebija nekas jauns. Runa bija par ārdurvju aizbīdni. Šķiet, ka, iepērkoties vakariņām, Magluāras kundze vairākās vietās bija dzirdējusi šausmu stāstus.
1964 Magluāras kundze sevišķi uzsvēra pēdējos vārdus, bet bīskaps, ienācis no savas istabas, kur bija diezgan vēss, apsēdās kamīna priekšā un sildījās, turklāt domādams par ko citu. Viņš nepievērsa uzmanību Magluāras kundzes tikko sacītajiem tik svarīgajiem vārdiem. Magluāras kundze tos atkārtoja.
1965 Izrādījās, ka pilsētā pašreiz klaiņojot kāds čigāns, kāds skrandainis, apšaubāms ubags. Gribējis pārnākšņot pie Zaķēna Labāra, kas atteicies viņu uzņemt. Vēlāk viņš redzēts ejam pa Gasendī bulvāri un vakara krēslā blandāmies pa ielām. Tas esot briesmīga izskata vīrs, īsts karātavputns.
1966 Atvērās spēji, līdz galam, it kā tās kāds spēcīgi un noteikti būtu atgrūdis. Ienāca kāds vīrs. So vīru mēs jau pazīstam. Tas ir tas pats ceļinieks, ko nule redzējām klaiņojam un naktsmājas meklējam. Viņš ienāca, paspēra soii uz priekšu un apstājās, atstādams durvis aiz sevis vaļā.
1967 Uz pleciem viņam bija mugursoma, rokā nūja, bet acīs skarba, izaicinoša, nogurusi un ļauna izteiksme. Viņu apspīdēja kamīna uguns. Viņš bija atbaidošs. Šķita, ka tā ir kāda baiga parādība. Magluāras kundzei trūka spēka pat iekliegties. Viņa sarāvās un palika stāvam ar atvērtu muti.
1968 Svešinieks panācās soļus trīs uz priekšu, tuvāk lampai, kas dega uz galda. Viņš izvilka no kabatas lielu, dzeltenu papīru un atlocīja to. Mēs jau paskaidrojām, kāda bija abu sieviešu paklausība. Magluāras kundze devās izpildīt pavēles. Bīskaps pievērsās svešiniekam, Beidzot svešais aptvēra sacīto.
1969 Piedodiet, jūs zināt, es neprotu pastāstīt, bet l i man viss ir tik svešs un tāls! Jūs saprotat — mēs taču liijām notiesātie! Cietuma pagalma vidū viņš noturēja dievkalpojumu, pie altāra! Un galvā viņam bija kaut kas augsts un smails — no tīra zelta! Tas mirdzēja spilgtajā pusdienas saulē.
1970 No trim pusēm. Mums pretī — lielgabali ar aizdedzinātiem degļiem. Mēs nevarējām labi saredzēt. Viņš runāja, bet atradās pārāk tālu no mums, un mēs nekā nedzirdējām. Redziet, kāds ir bīskaps! Kamēr svešais runāja, bīskaps piecēlās un aizvēra durvis, kas bija palikušas līdz galam vaļā.
1971 Atnesa šķīvi un pārējos vienai personai vajadzīgos traukus, ko novietoja uz galda. Katru reizi, kad bīskaps savā maigajā, nopietnajā balsī tik draudzīgi izrunāja vārdu kungs, svešinieka seja iemirdzējās. Uzruna «kungs» katordzniekam ir tas pats, kas glāze ūdens «Medūzas» avāriju cietušajam.
1972 Magluāras kundze saprata aizrādījumu, devās uz monsenjora guļamistabu, kur paņēma no kamīna abus sudraba svečturus un, aizdedzinājusi visas sveces, nolika tos ēdamistabā uz galda. Bīskaps, sēdēdams blakus nepazīstamajam viesim, maigi aizskāra viņa roku: Svešais izbrīnījies iepleta acis.
1973 Kā parasti, kad pie viņa vakariņoja kāds svešinieks, viņš nosēdināja viesi sev pa labi. Batistīnes jaunkundze, kas izturējās gaužām mierīgi un dabiski, ieņēma vietu viņam pa kreisi. Bīskaps noskaitīja galda lūgsnu un, kā allaž paradis, pats ielēja šķīvjos viru. Ceļavīrs sāka kāri ēst.
1974 Viņi algo īpašu siernieku, ko sauc par «sierdari»; siernieks trīsreiz dienā savāc no arteļa biedriem pienu, kura daudzumu atzīmē ar iegriezumiem koka dēlītī; siernīcas sāk darboties aprīļa beigās, bet jūnija vidū siernieki izdzen govis kalnos. Ēdot svešais vīrs kļuva arvien mundrāks.
1975 Mans brālis mudināja svešinieku dzert labo Movas vīnu, ko pats nekad nedzer, jo tas, kā viņš saka, esot dārgs vīns. Par visiem šiem sīkumiem mans brālis stāstīja ar viņam raksturīgo nepiespiesto jautrību, ko Jūs jau pazīstat, ievīdams savā runā arī laipnus, man domātus teicienus.
1976 Taču viens mani pārsteidza. Es Jums jau sacīju, kas bija šis cilvēks. Nu, labi, vakariņu laikā un pat visu vakaru — izņemot tos pāris teikumus par Jēzu, kad svešinieks ienāca, — mans brālis neizsacīja ne vārda, kas varētu šim cilvēkam atgādināt viņa stāvokli vai likt manīt, kas ir mans brālis.
1977 Kādam citam varbūt šī būtu likusies īstā reize, lai vienlaikus, kamēr nelaimīgais ir tā varā, pabarotu viņa miesu un dvēseli un pasniegtu viņam dažu labu pārmetumu ar morāles un labu pamācību piedevām vai pat mazliet līdzjūtības ar piekodinājumu nākotnē uzvesties labāk.
1978 Viņš vairs nerunāja un likās ļoti noguris. Kad nabaga vecā Zerbo bija aizgājusi, mans brālis noskaitīja pateicības lūgsnu un, pagriezies pret svešinieku, sacīja: Magluāras kundze ātri novāca galdu. Es sapratu, ka mums laiks doties projām, lai ceļinieks varētu likties gulēt, un mēs uzkāpām augšstāvā.
1979 Tai brīdī, kad viņi gāja cauri šai istabai, Magluāras kundze patlaban novietoja sudraba galda piederumus ska- pītī pie bīskapa gultas. Tās bija vecās sievietes pēdējās imniecības rūpes vakarā pirms došanās pie miera. Bīskaps ieveda viesi nišā. Tur stāvēja baltiem, tīriem palagiem klāta gulta.
1980 Žans Valžāns bija domīgs, bet ne drūma rakstura, tādi mēdz būt maigas dabas cilvēki. Vismaz no malas skatoties, Žans Valžāns likās diezgan kūtrs un nenozīmīgs radījums. Jau agrā bērnībā viņš bija zaudējis tēvu un māti. Māte, pēc radībām pienācīgi neapkopta, nomira piena drudzī.
1981 Viņa tēvs, ari atzarotājs, bija nosities, krītot no koka. Žanam Valžānam palika tikai māsa, vecāka par viņu, atraitne ar septiņiem bērniem — zēniem un meitenēm. Šī māsa bija uzaudzinājusi Žanu Valžānu un, kamēr vīrs bija dzīvs, mitināja un uzturēja savu jaunāko brāli. Vīrs nomira.
1982 Žans Valžāns tikko bija sasniedzis divdesmit piekto dzīvības gadu. Viņš stājās bērniem tēva vietā un savukārt pabalstīja māsu, kas bija viņu uzaudzinājusi. To viņš darīja vienkārši, kā veikdams pienākumu un pat izjuzdams nenoteiktu īgnumu. Tā Žana Valžāna jaunība pagāja grūtā un vāji atalgotā darbā.
1983 Žans Valžāns, šis parupjais un īgnais cilvēks, mātei nezinot, samaksāja Marijai Klodai par pienu, un bērniem sods gāja secen. Zaru retināšanas sezonā viņš pelnīja dienā divdesmit četrus sū, pēc tam salīga par pļāvēju, par algādzi, par vēršu ganu kādā saimniecībā, par melnstrādnieku.
1984 Viņš darīja, cik spēja. Arī viņa māsa strādāja. Bet kā iztikt ar septiņiem maziem bērniem? Tā bija nelaimīga saime, ko pamazām pārņēma un nomāca trūkums. Gadījās barga ziema. Žanam nebija darba. Ģimenei nebija maizes. Nebija maizes — vārda tiešajā nozīmē. Un septiņi mazi bērni.
1985 Roka satvēra maizes klaipiņu un ar visu pazuda. Izabo steigšus izskrēja ārā, zaglis bēga, ko nagi nes, Izabo dzinās tam pakaļ un panāca. Zaglis jau bija paspējis nomest maizes klaipiņu, bet tā roka vēl asiņoja. Tas bija Žans Valžāns. Sis notikums norisinājās 1795. gadā.
1986 Pret malu medniekiem ir dibināti aizspriedumi. Malu mednieks, tāpat kā kontrabandists, nepavisam nav tālu no laupītāja. Taču pieminēsim, ka vesels bezdibenis šķir šos cilvēkus no zemiskajiem slepkavām pilsētās. Malu mednieks dzīvo mežā, kontrabandists — kalnos vai uz jūras.
1987 Kalni, jūra, mežs rada mežonīgus cilvēkus. Tie padara ļaudis negantus un skarbus, tomēr bieži vien neiznīcinot viņos cilvēcisko. Žanu Valžānu atzina par vainīgu. Likuma panti bija neapstrīdami. Ir mūsu civilizācijā baigi brīži — tie ir brīži, kad soda likums pasludina cilvēkam bojāeju.
1988 Kāds bijušais cietumsargs, kam šodien jau tuvu deviņdesmit gadiem, vēl gluži labi atceras šo nelaimīgo, kuru piekala ceturtās ķēdes galā pagalma ziemeļu stūrī. Viņš sēdēja zemē tāpat kā visi pārējie. Likās, viņš neaptvēra savu stāvokli, tikai nojauta, ka tas ir briesmīgs.
1989 Sai sirdī, kur reiz sūrstēja brūce, bija palikusi tikai rēta. Tas arī bija viss. Visā tai laikā, ko viņš pavadīja Tulonā, vienu vienīgu reizi viņš dzirdēja runājam par savu māsu. Tas bija, liekas, viņa apcietinājuma ceturtā gada beigās. Es vairs neatceros, kādā ceļā pie viņa nonāca šī vēsts.
1990 Kāds vīrs, kas viņa ģimeni bija pazinis vēl dzimtajā pusē, bija saticis viņa māsu. Tā dzīvojusi Parīzē, mazajā, nabadzīgajā Maiznieku ieliņā Sv. Sulpīcija baznīcas tuvumā. Tai līdzi bijis tikai viens bērns, puisēns, pats jaunākais. Kur palikuši seši pārējie? Viņa māsa varbūt pati to nezināja.
1991 Katru rītu tā devusies uz spiestuvi Kurpnieku ielas 3. namā, kur strādājusi par papīra locītāju un brošētāju. Darbā bijis jābūt sešos no rīta, tātad ziemā jau agri pirms gaismas. Spiestuves ēkā atradusies skola, uz kuru tā vedusi savu mazo puisēnu, kam tolaik bijuši septiņi gadi.
1992 Taču, tā kā pulksten sešos jau vajadzējis būt darbā spiestuvē, bet skola atvērta tikai septiņos, bērnam veselu stundu bijis jāgaida pagalmā līdz skolas atvēršanai. Vesela stunda ziemas laikā, tumsā, zem klajas debess! Spiestuvē zēns neticis ielaists, viņš tur traucējot.
1993 Pulksten septiņos skola tikusi atvērta, un zēns devies turp. Tas ir viss, ko Žans Valžāns kādu dienu uzzināja. Tas bija kā zibens uzliesmojums, kā pēkšņi pavērts logs uz kādreiz mīļo cilvēku likteni, logs, kas tikpat spēji atkal aizcirtās. Nekad vairs viņš par tiem nedzirdēja runājam.
1994 Nekāda vēsts par tiem nenonāca līdz viņam, nekad vairs viņš tos neredzēja, nekad nesastapa, un šā bēdu pilnā stāsta turpinājumā tos vairs nepieminēsim. Ceturtā katorgas gada beigās pienāca Žana Valžāna kārta bēgt. Biedri viņam palīdzēja, kā tas parasts šai bēdu vietā. Viņš bēga.
1995 Otrās dienas vakarā viņu notvēra. Trīsdesmit sešas stundas viņš nebija ne ēdis, ne gulējis. Par šo pārkāpumu jūras tiesa piesprieda viņam trīs gadus soda pagarinājuma, kas kopā bija astoņi gadi. Sestajā gadā vēlreiz pienāca viņa kārta bēgt, viņš to izmantoja, bet nepaspēja izbēgt.
1996 Šo pārkāpumu, kas paredzēts speciālā kodeksā, sodīja ar pieciem gadiem, no kuriem divi jāpavada divkāršās važās. Trīspadsmit gadi. Desmitajā gadā atkal pienāca viņa reize, un viņš atkal to izmantoja. Arī šoreiz viņam neveicās labāk. Tikai trīs gadi par šo jauno bēgšanas mēģinājumu.
1997 Viņā dega dabiskā saprāta uguns. Nelaime, kam arī ir savs gaišums, padarīja spožāku to nelielo gaismu, kura bija viņa dvēselē. Pārciezdams nūjas sitienus, važās sakalts, atrazdamies karcerī, pārguris spaidu darbos saules svelmē, gulēdams uz katordznieka dēju nāras, viņš ieskatījās sevī un pārdomāja.
1998 Viņš atzina, ka nebūt nav nevainīgs un nepatiesi notiesāts. Viņš saprata, ka viņa rīcība bijusi nepieļaujama un ir nosodāma. Ja viņš būtu palūdzis, varbūt viņam neatteiktos iedot šo klaipiņu maizes; un visādā ziņā labāk būtu bijis pagaidīt, kamēr to iedod, vai nu aiz līdzjūtības, vai par darbu.
1999 Viņš atzina, ka tā bijusi neprātīga rīcība — nelaimīgam, vājam cilvēkam grābt aiz apkakles visu sabiedrību, iedomājoties, ka ar zādzību var izkļūt no trūkuma; viņš atzina, ka durvis, kas ved no nabadzības uz negodu, nekādā ziņā nav īstās durvis, un tātad atzina sevi par vainīgu.
2000 Vai bija attaisnojams, ka sabiedrība tā izturējās tieši pret tiem saviem locekļiem, kam liktenis piešķīris vismazāk šās zemes labumu un kas tādēļ visvairāk pelnījuši saudzību? Iztirzājis un izlēmis šos jautājumus, viņš tiesāja sabiedrību un to nosodīja. Viņš to nosodīja ienīzdams.
2001 Žans Valžāns jutās sašutis. Cilvēku sabiedrība taču bija darījusi viņam vienīgi ļaunu. Arvien viņš bija redzējis tikai tās saniknoto seju, kuru tā sauc par likuma taisnību un rāda katram, ko tā sit. Cilvēki viņam bija tuvojušies tikai tāpēc, lai viņu ievainotu. Katra saskarsme ar tiem bija sitiens.
2002 Kopš bērnības, kopš šķiršanās no mātes un māsas viņš nekad, nekad vairs nebija dzirdējis draudzīgu vārdu, nebija sastapis laipnu skatienu. Nemitīgās ciešanas pamazām radīja viņā pārliecību, ka dzīve ir cīņa un šai cīņā viņš ir uzvarēto vidū. Viņam nebija citu ieroču, vienīgi naids.
2003 Viņš juta, ka, stiprinot prātu, stiprina savu naidu. Dažos gadījumos izglītība un zināšanas var noderēt par līdzekli ļaunuma padziļināšanai. Ir skumji par to runāt, bet, notiesājis sabiedrību, kas bija radījusi viņa nelaimi, viņš tiesāja dieva prātu, kurš radījis sabiedrību.
2004 No vienas puses tajā ieplūda gaisma, no otras — tumsa. Žans Valžāns, kā jau redzējām, nebija ļaunas dabas cilvēks. Viņš vēl bija labs, kad nonāca katorgā. Tur viņš nosodīja sabiedrību un juta, ka kļūst cietsirdīgs, tur viņš nosodīja likteni un juta, ka kļūst bezdievīgs.
2005 Vai viņš apzinājās visu, kas bija norisinājies viņa dvēselē, visu, kas viņā bangojās? Mēs neuzdrošināmies apgalvot; mēs pat tam neticam. Žans Valžāns bija pārāk neizglītots, un viņam, pat tik daudz posta pieredzējušam, daudz kas palika neskaidrs. Brīžiem viņš pat īsti neapjauta, ko izjūt.
2006 Zibens nodzisa, atkal iestājās nakts. Kur viņš atradās? Viņš pats to vairs nezināja. Sāda rakstura sodiem, kuros dominē nežēlīgais, citiem vārdiem, tas, kas notrulina, ir tāda īpatnība, ka tie bezjēdzīgas pārveidošanas ceļā pamazām padara cilvēku par zvēru. Dažkārt par asinskāru zvēru.
2007 Žans Valžāns būtu atkārtojis šos pilnīgi bezcerīgos un neprātīgos bēgšanas mēģinājumus tik reižu, cik reižu tam rastos izdevīgs gadījums, ne brīdi nedomādams par sekām, nedz par iepriekšējo pieredzi. Viņš nevaldāmi traucās bēgt, kā bēg vilks, kad tas atrod sprostu vaļā.
2008 Jaunie, bargie sodi, ko viņam pēc notveršanas uzlika, padarīja viņu vēl mežonīgāku. Vēl nedrīkstam aizmirst, ka fiziskā spēka ziņā ar viņu nevarēja mēroties neviens no pārmācības nama iemītniekiem. Smagos darbos, kad bija jāvelk tauva vai jāgriež kuģa grieztuve, Žans Valžāns atsvēra četrus vīrus.
2009 Reizēm viņš pacēla un turēja uz savas muguras milzīgus smagumus, un dažkārt viņam gadījās aizstāt ierīci, ko tagad sauc par cejamskrūvi, bet ko agrāk sauca «orgueil», no kā, starp citu, radies Montorgeijas ielas nosaukums Parīzē, netālu no tirgus. Biedri bija iesaukuši viņu par Žanu Sviru.
2010 Žans Valžāns, kas atradās tuvumā, atbalstīja kariatīdi ar plecu un noturēja, kamēr piesteidzās pārējie strādnieki. Viņa lokanība bija vēl lielāka par viņa spēku. Daži katordznieki, pastāvīgi sapņodami par bēgšanu, ir radījuši īstu mācību par prasmi savienot spēku ar veiklību.
2011 Tā ir mācība par muskuļiem. Tā ir noslēpumainā līdzsvara māksla, kurā katru dienu vingrinās cietumnieki, kas mūžam apskauž kukaiņus un putnus. Uzrāpties pa stāvu sienu un atrast atbalsta punktu tur, kur saskatāms pavisam niecīgs izcilnītis, Žanam Valžānam bija nieka lieta.
2012 Pa mūra stūri, sasprindzinādams muguras un kāju muskuļus, ar elkoņiem un papēžiem piespiezdamies pie grumbuļainās akmens sienas, viņš it kā ar pārdabisku spēku pacēlās līdz trešajam stāvam. Dažreiz viņš tādā veidā uzrāpās līdz pat cietuma jumtam. Viņš runāja maz. Viņš nekad nesmējās.
2013 Šur tur šai ņirbošajā, bezveidīgajā milzumā, te pavisam tuvu, te tālu, nepieejamā augstumā, viņš izšķīra kādu grupu, kādu spilgti iegaismotu detaļu: gan uzraugu ar nūju, gan žandarmu ar zobenu, gan arhibīskapu mitrā, bet pašā virsotnē — žilbinošu kā saule — imperatoru ar kroni.
2014 Ja grauds zem dzirnakmens spētu domāt, tas katrā ziņā domātu tieši to pašu, ko domāja Žans Valžāns. Tas viss kopā — tiešamība, ko piepildīja rēgi, un maldu ainas, ko piepildīja tiešamības tēli, — beidzot bija padarījis viņa garīgo pasauli pavisam sevišķu, gandrīz neaprakstāmu.
2015 Viss, kas ar viņu bija noticis, šķita bezjēdzīgs, viss, kas bija ap viņu, šķita neiespējams. Viņš sev sacīja: «Tas ir sapnis.» Viņš skatījās uz uzraugu, kas stāvēja dažus soļus tālāk; uzraugs šķita kā rēgs, un pēkšņi šis rēgs iesita viņam ar nūju. Redzamā pasaule viņam tikpat kā neeksistēja.
2016 Kuģis brauc tālāk, Cilvēks pazūd, tad parādās, grimst un atkal iznirst virspusē, viņš sauc, izstiepj rokas, bet neviens viņu nedzird. Kuģis, vētras brāzmās drebēdams, dodas uz priekšu, matroži un pasažieri vairs pat nesaskata grimstošo cilvēku: nelaimīgā galva ir tikai sīks punktiņš bangu bezgalībā.
2017 Viņa izmisīgos kliedzienus aprij dziļumi. Kā rēgs šķiet aizslīdošā bura. Viņš raugās tajā kā neprātīgs. Tā attālinās, bālē, kļūst aizvien mazāka. Nupat vēl viņš bija tur, uz kuģa, viņš bija viens no kuģa ļaudīm, staigāja pa klāju kopā ar citiem, viņam bija sava daļa gaisa un saules, viņš bija dzīvs.
2018 Šķiet, visi tās ūdeņi ir naida radīti. Tomēr viņš cīnās, mēģina aizstāvēties, mēģina noturēties, viņš pūlas, peld. Ar saviem niecīgajiem spēkiem, kas ātri izsīkst, viņš turas pretī neizsīkstošajam. Bet kur tad ir kuģis? Tur, tālu. Tik tikko manāms apvāršņa bālganajā dūmakā.
2019 Triecas vēja brāzmas, šļācienu putas viņu aprok. Viņš paceļ acis un redz tikai mākoņu zilgano pelēkumu. Savās pirmsnāves mokās viņš skata bezprātīgo jūras plosīšanos. Tās bezprāts notiesājis viņu uz nāvi. Viņš dzird cilvēkam svešas skaņas, kas, šķiet, nāk no citas zemes, no kādas baismīgas pasaules.
2020 Nāk nakts, viņš peld jau stundām ilgi, viņa spēki ir galā. Kuģis, šis tālais punkts, uz kura bija cilvēki, izgaisis; viņš ir viens drausmīgajā, krēslainajā dzelmē, viņš slīkst, stingst, lokās, jūt zem sevis neredzamā bezveidīgos briesmoņus, sauc pēc palīdzības. Cilvēku vairs nav.
2021 Ai, nepielūdzamā cilvēku sabiedrības gaita! Cik daudz pazudinātu cilvēku un dvēseļu tās ceļā! Okeāns, kurā iegāžas viss, kam likums ļauj krist! Nelaime, kad izgaist jebkurš atbalsts! Ai, morālā nāvei Jūra — tā ir nepielūdzamā sociālā nakts, kur soda likums iegrūž savus notiesātos.
2022 Jaunas likstas Kad pienāca laiks atstāt katorgu, kad Žans Valžāns pats savām ausīm dzirdēja neparastos vārdus: «Tu esi brīvs!» — tas bija neticams un nedzirdēts mirklis, spožs gaismas stars pēkšņi ielauzās viņa dvēselē, stars no īstās dzīvo cilvēku pasaules. Bet šis stars drīz vien sāka bālēt.
2023 Doma pai brīvību bija apžilbinājusi Žanu Valžānu. Viņš ticēja jaunai dzīvei. Taču drīz viņš redzēja, kāda ir brīvība cilvēkam ar dzelteno pasi. Turklāt bija vēl daudz citu sarūgtinājumu. Viņš bija aplēsis, ka atalgojumam par spaidu darbos pavadīto laiku jāsniedzas līdz simt septiņdesmit frankiem.
2024 Viņš nekā no tā visa nesaprata un domāja, ka viņam nodarīts pāri. Atklāti sakot, viņš jutās apzagts. Arī šoreiz Žans Valžāns sevi uzskatīja par apzagtu. Sabiedrība, valsts, samazinot viņa atalgojumu, bija apzagusi viņu vairumā. Nu bija kārta atsevišķiem cilvēkiem apzagt viņu mazumā.
2025 Cilvēks pamodies Kad katedrāles tornī pulkstenis nosita divi naktī, Žans Valžāns pamodās. Viņš pamodās tāpēc, ka gulta bija pārāk mīksta. Gandrīz divdesmit gadus viņš nebija gulējis gultā, un, kaut gan apgūlās neizģērbies, sajūta bija pārāk neparasta, lai netraucētu miegu.
2026 Viņš jau nebija radis ilgi atpūsties. Viņš atvēra acis un brīdi raudzījās apkārtējā tumsā, tad atkal aizvēra plakstus, mēģinādams no jauna iemigt. Ja dienā bijis daudz dažādu satraukumu, ja prāts nodarbināts ar visādām domām, tad cilvēks gan vakarā aizmieg, bet pēc pamošanās vairs nevar iemigt.
2027 Viņš pārdzīvoja vienu no tiem brīžiem, kad prātā ir tikai saraustīti priekšstati. Smadzenēs neskaidri ņirbēja domas. Atmiņas par agrāko un nupat pārdzīvoto jaucās un mijās juku jukām, zaudēdamas noteiktu veidu, bez mēra izplezdamās un tad pēkšņi izgaisdamas kā savandītā, duļķainā ūdenī.
2028 Šie sudraba galda piederumi nedeva viņam miera. Tie atradās tepat, dažus soļus no viņa. Tai mirklī, kad viņš bija gājis cauri blakusistabai, lai nonāktu šai telpā, kur patlaban atradās, vecā kalpone tos bija ielikusi mazā skapītī gultas galvgalī. Viņš bija labi iegaumējis, kur stāv šis skapītis.
2029 Nākot no ēdamistabas, labajā pusē. Tās bija masīvas, turklāt senas sudrablietas. Kopā ar lielo smeļamo karoti par tām varētu dabūt vismaz divsimt franku. Divreiz vairāk, nekā viņš bija nopelnījis deviņpadsmit gados. Tiesa, viņš būtu nopelnījis vairāk, ja priekšniecība nebūtu viņu apzagusi.
2030 Pulkstenis nosita trīs. Viņš atkal atvēra acis, pēkšņi uzrausās pussēdus, izstiepa roku uri taustījās pēc somas, ko bija nometis nišas stūrī, tad pārkāra kājas pār gultas malu, nolaida tās līdz grīdai un, pašam īsti neapjaušot, kā tas noticis, jau sēdēja uz gultas malas.
2031 Piepeši viņš noliecās, noāva kurpes un lēnām nolika tās uz grīdsegas pie gultas, tin tad, no jauna ļaudamies domām, sastinga iepriekšējā pozā. Šais negantajos apsvērumos viņa smadzenes bez mitas nodarbināja doma, par kuru tikko minējām; tā nāca un gāja, atkal atgriezās un smagi nomāca viņu.
2032 Un vēl viņu, pašam nezinot, kādēļ, ar priekšstatu mehānisko uzmanību vajāja doma par kādu katordznieku, vārdā Brevē, ar kuru viņš bija iepazinies spaidu darbos un kura bikses saturēja viena vienīga pīta lencīte. Viņam visu laiku bija jādomā par šās lencītes rakstu, kas atgādināja šaha galdiņu.
2033 Šis sitiens likās viņam sakām: «Ej!» Viņš piecēlās kājās, vēl brīdi vilcinājās un ieklausījās: mājā viss bija klusu. Tad viņš sīkiem soļiem virzījās tieši uz logu, kas neskaidri iezīmējās priekšā. Nakts nebija visai tumša, spīdēja pilns mēness, gar kuru skrēja plati, vēja dzīti mākoņi.
2034 Ārā tie radīja pastāvīgu gaismas un ēnu miju: mēness aptumsa un atkal noskaidrojās, bet iekšā bija puskrēsla. Šī puskrēsla, ar ko pietika, lai saskatītu nepieciešamo, mainījās, mākoņiem slīdot, un līdzinājās tai zilganajai gaismai, kas ieplūst pa pagraba lodziņu, gar kuru staigā ielas gājēji.
2035 Piegājis pie loga, Žans Valžāns to apskatīja. Logs bija bez aizsargrežģiem, vērās uz dārza pusi un, kā tai apkārtnē parasts, bija aiztaisīts tikai ar vienu mazu aizbīdni. Viņš atvēra logu, bet, tā kā istabā spēji ieplūda auksta, asa gaisa strāva, to tūlīt atkal aizvēra.
2036 Kalnraču svečturi taisīti no masīvas dzelzs ar smailu apakšējo galu, lai varētu iespraust klintī. Viņš paņēma šo svečturi labajā rokā un, elpu aizturēdams, klusiem soļiem virzījās uz blakusistabas durvīm, kura, kā zināms, bija bīskapa guļamistaba. Nonācis līdz durvīm, viņš atrada tās pusvirus.
2037 Ko viņš dara Žans Valžāns ieklausījās. Ne mazākā trokšņa. Viņš pagrūda durvis. Viņš pagrūda tās ar pirksta galiņu, viegli, zagšus, uzmanīgi un mīksti kā kaķis, kad tas grib ienākt. Durvis padevās grūdienam, klusu un tik tikko manāmi pavērās, sprauga kļuva mazliet platāka.
2038 Žans Valžāns atskārta, ka tas kavē. Spraugu katrā ziņā vajadzēja paplašināt. Viņš ātri izlēma un pagrūda durvis trešo reizi, daudz spēcīgāk nekā abas iepriekšējās reizes. Izrādījās, ka viena no virām ir vāji ieeļļota, un pēkšņi tumsā atskanēja spalgs un garš čīkstiens. Žans Valžāns nodrebēja.
2039 Viņš jau atradās pie pašas gultas. Viņš bija pienācis tai klāt ātrāk, nekā domāja. Reizēm daba ar savām parādībām un ainām it kā drūmi un saprātīgi īstajā laikā iejaucās mūsu rīcībā, gluži kā gribēdama rosināt pārdomas. Jau apmēram pusstundu liels mākonis aizsedza debesis.
2040 Viņa sejā staroja nenoteikta apmierinājuma, cerības un svētlaimes izteiksme. Tas nebija tikai smaids, tas bija gandrīz mirdzums. Pār viņa pieri lija neredzamas gaismas neizskaidrojamā atblāzma. Taisno dvēsele miegā skata noslēpumainās debesis. So debesu atspulgs blāvoja pār bīskapu.
2041 Un reizē gaišs mirdzums strāvoja no viņa puses, jo šīs debesis viņš nesa sevī. Debesis bija viņa sirdsapziņa. Tai brīdī, kad mēnesstars saplūda ar šo iekšējo gaismu, aizmigušais bīskaps šķita staru vainaga apņemts. Tomēr pāri visam klājās maigas un neizprotamas puskrēslas plīvurs.
2042 Šī paļāvība viņu biedēja. Tikumiskajā pasaulē nav nozīmīgākas ainas par šo: neskaidra un nemierīga sirdsapziņa mirkli pirms nekrietnas rīcības vēro taisnā miegu. Sai savrupajā miegā līdzās tādam kaimiņam kā viņš slēpās kaut kas cildens, Žans Valžāns to juta miglaini, taču neatvairāmi.
2043 Neviens nevarētu pateikt, kas norisinājās bijušā katordznieka dvēselē, arī viņš pats ne. Lai gūtu par to priekšstatu, jāiedomājas lielākā cietsirdība iepretim lielākajam maigumam. Arī viņa seja nepauda nekā noteikta. Tajā atspoguļojās it kā drūms izbrīns. Viņš skatījās, vairāk neko.
2044 Viņa skatiens neatrāvās no sirmgalvja. Vienīgais, ko skaidri varēja nojaust pēc viņa sejas un stāva, bija dīvaina nenoteiktība. Šķita, ka viņš svārstās starp diviem bezdibeņiem: starp to, kas pazudina, un to, kas glābj. Viņš likās esam gatavs vai nu sadragāt šo galvaskausu, vai noskūpstīt šo roku.
2045 Pēkšņi Žans Valžāns uzlika galvā cepuri un, bīskapu neuzlūkodams, ātri pagāja garām gultai, apstājās pie skapīša tās galvgalī, jau pacēla dzelzs svečturi, it kā taisīdamies skapīti uzlauzt, bet turpat bija atslēga. Viņš atvēra skapīti. Pirmais, ko viņš ieraudzīja, bija groziņš ar sudrablietām.
2046 Pie viņa lielā satraukumā atskrēja Magluāras kundze. Bīskaps nule bija pacēlis groziņu no kādas dobes. Viņš sniedza to Magluāras kundzei. Vienā acumirklī, cik ātri vien vecās kājas spēja nest, Magluāras kundze ieskrēja lūgšanu istabā, paskatījās nišā un atkal atgriezās pie bīskapa.
2047 Mūra augšējais dakstiņš bija norauts. Bīskaps brīdi klusēja, tad pacēla uz Magluāras kundzi savu nopietno skatienu un lēnīgi sacīja: Magluāras kundze aiz izbrīna sastinga. Pēc brīža klusuma bīskaps turpināja: Bīskaps izbrīnījies paraudzījās sievietē. Magluāras kundze paraustīja plecus.
2048 Pa to laiku monsenjors Bjenvenijs bija piesteidzies tiem klāt, cik ātri vien viņa lielais vecums atļāva. Žans Valžāns ieplēta acis un raudzījās cienījamā bīskapā ar izteiksmi, kas nav aprakstāma nevienā cilvēku valodā. Žandarmi atlaida Žanu Valžānu, kas neviļus atkāpās.
2049 Abas sievietes noskatījās bīskapa rīcībā, ne ar vienu vārdu, kustību vai skatienu nemēģinot viņu aizkavēt. Žans Valžāns trīcēja. Pavisam samulsis, tas mehāniski paņēma svečturus. Pagriezies pret žandarmiem, viņš piebilda: Žandarmi aizgāja. Žans Valžāns izskatījās tā, it kā būtu tuvu nemaņai.
2050 Viņš izjuta nenoteiktas dusmas, bet nezināja, pret ko. Viņš nevarētu pateikt, vai jūtas saviļņots vai pazemots. Brīžam viņu pārņēmg savāds aizkustinājums, pret ko viņš cīnījās un ko centās apslāpēt ar pēdējos divdesmit gados iegūto dvēseles nocietinātību. Šāds stāvoklis viņu nogurdināja.
2051 Ar nemieru viņš vēroja sevī sabrūkam to baigo mieru, ko viņam bija devusi savas nelaimes netaisnīguma apziņa. Viņš sev jautāja, kas stāsies tā vietā. Dažbrīd viņš patiesi labāk būtu vēlējies atrasties cietumā žandarmu uzraudzībā nekā piedzīvot šādu notikumu gaitu; tas viņu mazāk satrauktu.
2052 Lai gan bija jau diezgan vēls rudens, vienā otrā sētā, kam viņš gāja garām, vēl ziedēja dažas rudens puķes, kuru smarža atmodināja bērnības atmiņas. Šīs atmiņas bija gandrīz neizturamas, tik ilgs laiks bija pagājis, kopš tās izgaisušas. Un tā augu dienu viņā krājās neizskaidrojamas domas.
2053 Tālē nemanīja pat neviena ciema baznīciņas zvana torņa. Žans Valžāns varēja būt apmēram trīs ljē no Diņas. Dažus soļus aiz krūma vijās taciņa, šķērsojot līdzenumu. Nogrimis pārdomās, kas jebkura garāmgājēja acīs padarītu viņa skrandaino izskatu vēl briesmīgāku, viņš pēkšņi izdzirda jautras skaņas.
2054 Tas bija viens no tiem piemīlīgajiem un jautrajiem bērniem, kas staigā no novada uz novadu caurās bikšelēs, no kurām rēgojas kaili ceļgali. Nepārtraucot dziesmiņu, puisēns laiku pa laikam apstājās, lai parotaļātos ar sīknaudas gabaliem, ko turēja saujā un kas droši vien bija visa viņa mantība.
2055 So monētu vidū atradās arī viens četrdesmit sū gabals. Zēns apstājās blakus krūmam, nepamanījis Žanu Valžānu, un pameta gaisā sauju sīknaudas, ko līdz tam bija izdevies visai veikli atkal uztvert ar delnas virspusi. Šoreiz četrdesmit sū gabals izslīdēja un aizripoja gar krūmu līdz Žanam Valžānam.
2056 Žans Valžāns tam uzlika kāju virsū. Bet puisēns ar skatienu bija sekojis savam naudas gabalam un to pamanījis. Zēns nebūt nelikās pārsteigts un devās tieši pie svešā vīra. Šī apkaime bija vientuļa. Cik tālu skatiens sniedzās, neviens nebija redzams ne līdzenumā, ne uz takas.
2057 Puisēns pagrieza muguru saulei, kas ievija tā matos zelta pavedienus un ar asiņainu blāzmu apspīdēja Žana Valžāna mežonīgo seju. Žans Valžāns nodūra galvu un neatbildēja. Bērns sāka no jauna: Žana Valžāna skatiens palika pievērsts zemei. Žans Valžāns likās nekā nedzirdam.
2058 Uzmaucis cepuri dziļāk uz pieres, viņš neviļus savilka ciešāk blūzi un aizpogāja to, paspēra soli un noliecās, lai paceltu no zemes savu nūju. Šai brīdī viņš ieraudzīja starp akmentiņiem mirdzam četrdesmit sū gabalu, ko viņa kāja bija pa pusei ieminusi zemē. Viņu ķēra it kā galvaniskā strāva.
2059 Tad viņš no visa spēka sauca: Viņš apklusa un gaidīja. Neviens neatsaucās. Lauks bija tukšs un drūms. No visām pusēm viņu apņēma izplatījums. Apkārt bija vienīgi tumsa, kurā zuda skatiens, un klusums, kurā zuda balss. Pūta ledains vējš, piešķirot visai apkārtnei drausmu dzīvību.
2060 Šķita, tie kādam draudēja, kādu vajāja. Viņš atkal sāka soļot, pēc tam metās skriet, laiku pa laikam apstājās un sauca klajumā, un viņa balss skanēja bezgala baismīgi un bezgala izmisusi: «Mazais Žervēl Mazais Žervē!» Ja bērns būtu dzirdējis, tas būtu izbijies un sargātos rādīties viņam acīs.
2061 Bet puisēns droši vien bija jau ļoti tālu. Žans Valžāns satika kādu garīdznieku jāšus uz zirga, piegāja tam klāt un jautāja: Žans Valžāns izvilka no naudas maka divus piecfranku gabalus un iedeva garīdzniekam. Žans Valžāns spēji paķēra vēl divus piecfranku gabalus un iedeva garīdzniekam.
2062 Tā viņš noskrēja diezgan tālu gabalu, raudzīdamies apkārt, saukdams, kliegdams, bet neviena vairs nesastapa. Divas trīs reizes viņš metās līdzenumā uz to pusi, kur viņam rādījās kāds cilvēkbērns guļam vai sakņupis sēžam, taču tie bija tikai krūmi vai akmens, kas tik tikko pacēlās virs zemes.
2063 Pats nespēja saprast, kas viņā norisinās. Viņš mēģināja palikt nelokāms pret bīskapa pārcilvēciski labo rīcību un maigajiem vārdiem: «Jūs man apsolījāt, ka kļūsit godīgs cilvēks. Es pērku jūsu dvēseli. Es atrauju to ļaunuma garam un atdodu labajam dievam.» Sie vārdi Valžānam bez mitas skanēja ausīs.
2064 Protams, mēs jau teicām: nelaime audzina prātu, taču jāšaubās, vai Žans Valžāns bija spējīgs ar prātu noskaidrot sev visu to, uz ko šeit aizrādīts. Ja arī viņam radās šīs domas, viņš tās neatšķīra, tās tikai pavīdēja smadzenēs, iemezdamas viņu nepanesamā un gandrīz sāpīgā satraukumā.
2065 Turpmākā dzīve, iespējamā dzīve, kas no tā brīža atvērās viņam pavisam tīra un mirdzoša, piepildīja viņa sirdi ar trīsām un nemieru. Viņš patiesi vairs nezināja, kas ar viņu notiek. Kā pūci, kas pēkšņi redz uzlecam sauli, katordznieku bija pārsteidzis un apžilbinājis tikuma spožums.
2066 Viens bija skaidrs, par vienu viņš nešaubījās: viņš vairs nebija tas pats cilvēks, viss viņā bija pārvērties, nebija viņa spēkos padarīt par nebijušiem bīskapa vārdus un to radīto saviļņojumu. Tādā dvēseles noskaņā viņš bija saticis mazo Žervē un nozadzis tā četrdesmit sū.
2067 Tas bija tā, bet varbūt arī ne gluži tā. Sacīsim vienkārši: tas nebija viņš, kas nozaga naudas gabalu, tas nebija cilvēks, tas bija zvērs, kurš aiz paraduma, aiz instinkta, bez kādas sajēgas uzlika kāju naudai, kamēr saprāts cīnījās, tik daudzu nepazītu, jaunu sajūtu ielenkts.
2068 Kad saprāts pamodās un ieraudzīja šo zvēra nodarījumu, Žans Valžāns sirdssāpēs atkāpās un aiz šausmām iekliedzās. Tā ir dīvaina parādība, kas iespējama tikai tādā stāvoklī, kādā tobrīd atradās Žans Valžāns, jo, nozogot bērnam naudu, viņš bija izdarījis kaut ko tādu, uz ko nu vairs nebija spējīgs.
2069 Viņa smadzenēm šis bija viens no tiem ārkārtīga sasprindzinājuma un reizē drausmīga miera brīžiem, kad murgu priekšstati kļūst tik dziļi, ka uzsūc sevī tiešamību. Cilvēks vairs neredz apkārtējos priekšmetus, bet skata savus iedomu tēlus kā kaut ko ārpus sevis, īstenībā pastāvošu.
2070 Un viņš vēroja pats sevi, tā sakot, vaigu vaigā, un tai pašā laikā cauri šai parādībai noslēpumainā dziļumā redzēja kādu gaišumu, ko sākumā noturēja par lāpu. Uzmanīgāk ieskatījies gaismā, kas atklājās viņa apziņai, viņš redzēja, ka tai ir cilvēka veids un ka šī lāpa ir bīskaps.
2071 Vienīgi pirmais spēja izgaisināt otro. Kā tas mēdz būt raksturīgi šāda veida aizgrābtības brīžiem, kamēr vien parādība turpinājās, bīskapa tēls auga un kļuva mirdzošāks viņa acīs, bet Žans Valžāns saruka un pamazām dzisa. Pienāca brīdis, kad tas bija vairs tikai ēna. Un pēkšņi arī tā izgaisa.
2072 Kaut gan mīlas sakari bija meičas jau samaitājuši, viņu sejās vēl dusēja darba skaidrības atspulgs un dvēselē nevainības spožums, kas nenodziest ar sievietes pirmo krišanu. Vienu no četrām sauca par jauniņo, tāpēc ka tā bija gados visjaunākā, un vienu — par veceni. Vecenei bija divdesmit trīs gadi.
2073 Lai nekas nepaliktu noslēpts, sacīsim, ka pirmās trīs bija vairāk pieredzējušas, bezbēdīgākas un vairāk nodevušās trokšņainajai dzīvei nekā Fantina Gaišmatainā, kas patlaban bija savas pirmās ilūzijas varā. Dālija, Zefina un jo sevišķi Favurita par sevi to nevarēja sacīt.
2074 Tā kā Favuritai bija gadījies būt Anglijā, Zefina un Dālija skatījās uz viņu ar apbrīnu. Jau no agras bērnības viņa dzīvoja pati savu dzīvi. Viņas tēvs bija vecs matemātikas skolotājs, rupjš un plātīgs; palicis neprecējies, tas, par spīti savam vecumam, arvien vēl nodevās skolotāja darbam.
2075 Ja sieviete grib palikt tikumīga, tā nedrīkst saudzēt savas rokas. Turpretim Zefina iekaroja Fameiju ar ieradumu draiski un reizē glāstoši sacīt: «Jā, kungs.» Tā kā jaunie cilvēki bija studiju biedri, meičas bijp draudzenes. Tāda draudzība arvien rodas no šādiem mīlas sakariem.
2076 Viņu iesauca tā, kā tas iepatikās nejaušam garāmgājējam, kurš satika viņu pavisam maziņu kailām kājām skraidām pa ielu. Viņa saņēma savu vārdu gluži tāpat, kā saņem uz pieres lietus lāses no mākoņa. Viņu nosauca par mazo Fantinu. Vairāk nekas par to nav zināms. Un tā šis cilvēkbērns iegāja dzīvē.
2077 Fantina bija skaista un dzīvoja tikumīgi tik ilgi, cik vien spēja. Tā bija jauka gaišmate ar skaistiem zobiem. Zelts un pērles bija viņai pūrā: zelts uz galvas, pērles — mutē. Viņa strādāja, lai dzīvotu; pēc tam — arī tāpēc, lai dzīvotu, — viņa iemīlējās, jo sirds tāpat jūt izsalkumu.
2078 Tolomjesam tā bija mīlas dēka, viņai — īsta mīlestība. Latīņu kvartāla ielas, kurās mudžēt mudž studenti un grizetes, redzēja šā mīlas sapņa sākumu. Panteona pakalna ieliņu labirintā, kur tik daudz mīlas dēku sākušās un beigušās, Fantina ilgi bēga no Tolomjesa, bet aizvien tā, lai to atkal satiktu.
2079 Tolomjess bija viens no agrāko laiku vecajiem studentiem, viņš bija bagāts, saņēma, četrus tūkstošus franku rentes, un četri tūkstoši franku rentes jau ir īsta piedauzība Sv. Zenevjevas kalnā. Tolomjess bija trīsdesmit gadu vecs nolaidies uzdzīvotāja tips ar grumbainu seju un bezzobainu muti.
2080 Viņa jaunība, priekšlaikus atstādama kaujas lauku, atkāpās pilnīgā kārtībā, smejoša un dzirkstoša. Viņš bija sacerējis kādu lugu, ko vodeviļas teātris noraidīja. Sad un tad viņš uzrakstīja pa vārsmai. Turklāt viņš augstprātīgi visu apšaubīja, un tas ir liels spēks vājo acīs.
2081 Parīzes apkārtne vairs nav tā pati; tas, ko varētu nosaukt par Parīzes apkaimes dzīves veidu, pēdējā pusgadsimta laikā pilnīgi mainījies: agrāko divriču vietā ir vagons, kuģīti, ko kādreiz tauvā vilka zirgi, nomainījis tvaikonītis, par Fekānu šodien runā tā, kā agrāk runāja par Senklū.
2082 Kāds vecāks, toreiz slavens klasiskā virziena dzejnieks, lāga vīrs, kas apdziedāja savu Eleonoru, bruņinieks de Labuiss, klaiņodams todien zem Senklū kastaņkokiein, ap pulksten desmitiem rītā redzēja meičas, garām ejot, un izsaucās: «Viena te ir par daudzi» — ar to domādams trīs grācijas.
2083 Zefina un Dālija, kuras nejaušība bija radījusi daiļas tādā veidā, ka viņas viena otru papildināja un, tuvumā salīdzināts, katras skaistums tikai ieguva, nešķirami turējās kopā, drīzāk aiz koķetības nekā aiz draudzības jūtām, un, viena otru atbalstīdamas, centās nostāties angļu lēdiju pozās.
2084 Zefina un Dālija bija savijušas matus ritulīšos. Listoljē un Fameijs, aizrāvušies strīdā par saviem profesoriem, skaidroja Fantinai, kāda ir atšķirība starp Delvenkūru un Blondo. Blašvels likās radīts vienīgi tādēļ, lai svētdienās nestu uz rokas Favuritas kašmira šalli.
2085 Fantina bija daiļa, taču pati to pārāk neapzinājās. Retie sapņotāji, noslēpumainie skaistuma priesteri, kas klusībā visu salīdzina ar pilnību, būtu saskatījuši šai mazajā strādniecē zem parīzietes grācijas plīvura antīko svēto saskaņu. Sai nezināmās izcelšanās jaunavā varēja just rasi.
2086 Viņi ir bezrūpīgi un laiski kā kaķi. Vienkāršā tauta provincēs ir vieglāk samusināma, taču Parīzē ne. Tie visi ir sīki ļautiņi. Labi, ja no diviem tādiem vīreļiem iznāktu viens Jūsu Augstības grenadieris. No galvaspilsētas zemākajiem slāņiem nedraud ne mazākās briesmas.
2087 Nodaļa, kurā cits citu dievina Sarunas pie galda un sarunas par mīlestību ir vienādi netveramas; sarunas par mīlestību ir mākoņi, sarunas pie galda — dūmi. Fameijs un Dālija kaut ko trallināja, Tolomjess dzēra, Zefina smējās, Fantina smaidīja, Listoljē pūta koka stabulīti, ko bija nopircis Senklū.
2088 Iestājās klusums. Izteicis šo spriedumu, viņš iedzēra un turpināja: Fameijs viņu atkal pārtrauca: Un Tolomjess turpināja: Tolomjess bija tā aizrāvies, ka grūti būtu bijis viņu apturēt, ja tieši šai brīdī krastmalā nebūtu nogāzies kāds zirgs. No satricinājuma rati un runātājs palika uz vietas.
2089 Bet Dālija iesaucās: Šai brīdī Favurita, sakrustojusi rokas un atmetusi galvu, cieši paskatījās Tolomjesā un jautāja: Katrs svinīgi noskūpstīja uz pieres savu mīļāko, pēc tam viņi cits pēc cita rindā devās uz durvīm, turot pirkstu pie lūpām. Viņiem tā ejot, Favurita sasita plaukstas.
2090 Drīz vien viņas izklaidēja kustība upmalā, kas bija redzama pa augsto koku zaru starpu un kas pilnīgi saistīja viņu uzmanību. Bija laiks, kad pasta karietes un diližansi devās ceļā. Gandrīz visi pasta rati, kas uzturēja satiksmi ar dienvidiem un vakariem, brauca caur Elizejas laukiem.
2091 Sī kņada uzjautrināja meičas, un Favurita iesaucās: Gadījās, ka viens no šiem pajūgiem, ko tik tikko varēja saskatīt caur biezo vīksnu lapotni, uz brīdi apstājās un tad aulekšiem devās tālāk. Fantina par to bija izbrīnījusies. Favurita paraustīja plecus. Pagāja labs laika sprīdis.
2092 Piepeši Favurita sakustējās, it kā pamozdainās no miega. Tikko Fantina ar nopūtu bija izteikusi šos vārdus, ienāca viesmīlis, kas bija pasniedzis pusdienas. Rokā viņš turēja kaut ko līdzīgu vēstulei. Viesmīlis atbildēja: Favurita izrāva papīru apkalpotājam no rokām. Tā patiešām bija vēstule.
2093 Nekas nav parastāks par ratiem vai divričiem pie iebraucamās vietas durvīm. Tomēr lielie rati vai, pareizāk sakot, ratu daļa, kas aizsprostoja ielu traktiera priekšā kādā 1818. gada pavasara vakarā, ar savu milzīgumu noteikti būtu saistījusi ikviena gleznotāja uzmanību, ja tam gadītos iet tur garām.
2094 Kāpēc smago ratu priekša stāvēja šai vietā uz ielas? Pirmkārt, lai aizsprostotu ceļu; otrkārt, lai galīgi sarūsētu. Vecajā sociālajā iekārtā ir daudz iestāžu, kuras gluži tāpat pilnīgi atklāti atrodas sabiedrības attīstības ceļā un kuru pastāvēšanai nav nekādu citu iemeslu.
2095 Ķēdes vidus nokarājās zem ass gandrīz līdz pašai zemei, un tās izliekumā gluži kā uz šūpoļu virves, jauki apskāvušās, tai vakarā sēdēja divas mazas meitenītes — viena apmēram divarpus gadu, otra — pusotra gada veca, un lielākā turēja mazāko. Prasmīgi sasiets lakats neļāva viņām nokrist.
2096 Viņu vientiesīgajās sejiņās atspoguļojās aizrautīgs izbrīns. Turpat netālu augošs ziedu pilns krūms apdvesa garāmgājējus ar smaržu, kas likās izplūstam no šiem bērniem. Pusotra gada vecā meitenīte rādija savu kailo, mīlīgo vēderiņu tajā nevainīgajā nekautrībā, kas raksturīga mazuļiem.
2097 Pa to laiku kāds bija pienācis viņai klāt, un viņa pēkšņi izdzirda pie pašas auss kādu balsi sakām: Visdaiļai, maigai Imožināi, māte dziedāja, turpinādama romanci, un tad pagrieza galvu. Turpat dažus soļus no viņas stāvēja kāda sieviete. Arī šai sievietei bija bērns, ko tā turēja klēpī.
2098 Tā bija divus trīs gadus veca meitenīte. Ietērpa greznuma ziņā viņa būtu varējusi sacensties ar abām pārējām meitenēm; viņai bija mugurā krekliņš ar lentītēm, galvā aubīte no Valensijas mežģīnēm un pāri tai smalka auduma lakatiņš. Sakrokojušies svārciņi atsedza mazās balto, apaļīgo, stingro gurniņu.
2099 Uzlūkojot šo jauko mazuli, katrs justu vēlēšanos iekost viņas vaidziņu ābolos. Par viņas acīm varēja sacīt vienīgi to, ka tām bija brīnišķīgas skropstas un, liekas, tām vajadzēja būt ļoti lielām. Viņa gulēja. Viņa gulēja tai paļāvības pilnajā miegā, kādā mēdz gulēt šai vecumā.
2100 Viņa bija ģērbusies kā strādniece, kas atkal taisās kļūt par zemnieci. Viņa bija jauna. Vai arī skaista? Varbūt. Bet šais drēbēs to nemanīja. Viņas mati, no kuriem bija redzama tikai viena gaiša šķipsna, likās biezi, bet tos stingri slēpa neglīta, smaila, šaura mūķenes cepure, sasieta zem smakra.
2101 Smejoties parādās skaisti zobi, ja tādi ir, taču šī sieviete nesmējās. Šķita, ka viņas acis jau ilgi nav bijušas sausas. Viņa bija bāla, izskatījās ļoti nogurusi un slimīga. Viņa uzlūkoja savās rokās aizmigušo meitiņu ar to sevišķo skatienu, ar kādu raugās māte, kura pati zīdījusi savu bērnu.
2102 Plats, zils krūšu lakats, līdzīgs mutautiem, ko lieto invalīdi, lempīgi sedza viņas vidukli. Viņas rokas bija saulē iedegušas un viscaur klātas vasaras raibumiem, rādāmā pirksta āda sacietējusi un šujot sadurstīta. Viņa valkāja brūnu rupja vilnas auduma mēteli, kokvilnas kleitu un smagas kurpes.
2103 Viņas agrākais greznais tērps, gaisīgais tērps no muslīna un lentām, kas likās darināts no līksmes, neprāta un mūzikas, no zvārguļa skaņām un ceriņu smaržas, bija pazudis, kā izgaist skaistā, mirdzošā sarma, kura saulē laistās kā dimanti; tā izkūst un atstāj zaru gluži kailu un melnu.
2104 Fantina tūlīt bija pazaudējusi no redzesloka Favuritu, Zefinu un Dāliju. Saites, ko bija pārrāvuši vīrieši, izira un nesaistīja vairs ari sievietes. Pāris nedēļu vēlāk meičas būtu ļoti izbrīnījušās, ja tām kāds sacītu, ka tās ir draudzenes; draudzībai vairs nebija nekāda iemesla.
2105 Kad viņas bērna tēvs aizbrauca — ak vai, šāda sakaru pārraušana ir nenovēršama! — viņa bija gluži pamesta, atradusi no darba, pieradusi pie izpriecām. Aizrāvusies ar Tolomjesu, viņa bija sākusi nicīgi skatīties uz vienkāršo amatu, ko prata, pametusi novārtā pasūtījumus, un tagad tādu vairs nebija.
2106 Bet ko lai iesāk? Viņa vairs nezināja neviena, pie kā griezties. Viņa gan bija grēkojusi, taču viņas rakstura pamatā, kā atceramies, bija nevainība un tikums. Viņa neskaidri samanīja, ka ir tuvu izmisumam un var krist vēl zemāk. Vajadzēja drosmes. Tā viņai bija, un viņa nocietinājās pret grūtībām.
2107 Viņai ienāca prātā doma atgriezties dzimtajā pilsētā, Piejūras Monlreijā. Varbūt tur kāds viņu vēl atcerētos un dotu darbu. Jā, bet tad viņai jānoslēpj savs grēks. Un viņa neskaidri atskārta, ka var būt nepieciešama vēl viena šķiršanās, kas sagādās daudz vairāk sāpju nekā pirmā.
2108 Fantinai, kā redzēsim, piemita skaudra dzīves varonība. Viņa jau bija drosmīgi atteikusies no rotām, ģērbās vienkāršā audekla tērpā un visas zīda drānas, savas lentas un mežģīnes izmantoja meitiņas drēbēm, kura tagad bija viņas vienīgais atlikušais lepnums, turklāt svēts lepnums.
2109 Viņa pārdeva visu, kas viņai piederēja, un saņēma par to divsimt franku. Kad visi sīkie parādi bija samaksāti, viņai atlika ne vairāk, ne mazāk par astoņdesmit frankiem. Kādā skaistā pavasara rītā divdesmit divu gadu vecumā viņa atstāja Parīzi, nesdama savu bērnu uz muguras.
2110 Katrs, kas būtu redzējis viņu tā ejam, izjustu līdzjūtību pret šām abām būtnēm. Sai sievietei visā pasaulē nebija neviena, tikai bērns, un bērnam visā pasaulē bija tikai šī sieviete. Fantina pati bija barojusi savu meitu, tāpēc viņas krūtis bija novājinātas un viņa mazliet kāsēja.
2111 Tālāk mums vairs nebūs izdevības runāt par Fēliksu Tolomjesu. Sacīsim tikai vienu, ka divdesmit gadus vēlāk, kara Ja Luija Filipa valdīšanas laikā, viņš bija provincē ievērojams advokāts, bagāts un ar lieiu ietekmi, saprātīgs vēlētājs un stingrs zvērinātais, arvien vēl kārs uz izpriecām.
2112 Pie Tenardjē iebraucamās vietas viņu it kā apžilbināja abas mazās meitenes, tik sajūsminātas savās briesmīgajās šūpotnēs, un viņa apstājās šās līksmes pilnās ainas priekšā. Ir skati, kas valdzina un apbur. So māti savaldzināja abas mazās meitenītes. Viņa vēroja tās dzijā aizkustinājumā.
2113 Un — kas ir dīvainākais — viņai bija sapņains skatiens, droši vien no romānu lasīšanas. Viņa bija vīrišķīga koķete. Tā mēdz iedarboties uz krodzinieču iztēli veclaiku romāni, gluži nodriskāti no lielas lasīšanas. Viņa vel bija jauna, viņai nevarēja būt vairāk par trīsdesmit gadiem.
2114 Vīrs viņai miris. Parīzē grūti atrast darbu, un viņa dodoties to meklēt citur, savā dzimtajā pusē. So pašu rītu, kājām ejot, viņa atstājusi Parīzi. Tā kā, bērnu nesot, jutusies nogurusi, viņa iekāpusi Vilmonblas diližansā, kas gadījies pa ceļam. No Vilmonblas viņa kājām nākusi līdz Monfermeijai.
2115 Meitenīte arī drusku tipinājusi kājiņām, tikai nedaudz, bērns taču vēl maziņš, drīz nācies to atkal ņemt uz rokām. Un tagad viņas dārgumiņš iemidzis. To pastāstījusi, viņa tik cieši noskūpstīja mazo, ka tā pamodās. Bērns atvēra acis — lielas, zilas acis, tādas pašas kā mātei — un uzlūkoja.
2116 Tenardjē māte atraisīja savas meitenes, izcēla tās no šūpolēm un sacīja: Tādā vecumā cits pie cita ātri pierod, un jau pēc brīža Tenardjē mazules rotaļājās kopā ar svešo meiteni, milzīgā sajūsmā rokot smiltīs bedrītes. Svešā meitene bija ļoti jautra. Bērna jautrība liecina par mātes labsirdību.
2117 Mēs pazinām kādu vecmāmiņu, kam bija izdevies Teodoru padarīt par Gnonu. Pa to laiku trīs mazās meitenītes bija izveidojušas grupiņu, kurā atspoguļojās gan dziļš satraukums, gan svētlaime: bija atgadījies notikums — no zemes izlīda liels tārps. Mazās gan baiļojās, bet reizē bija arī sajūsminātas.
2118 Viņi salīga. Māte pavadīja nakti iebraucamā vietā, atdeva naudu un atstāja bērnu; viņa atkal aizsēja maisu, kas tagad, iztukšots no bērna drēbītēm, bija kļuvis pavisam viegls, un nākamajā rītā devās ceļā, cerēdama drīz atgriezties. Tādas šķiršanās noris šķietami mierīgi, taču ir pilnas izmisuma.
2119 Tie bija tādi pundurīšu raksturi, kas, nejauši kādas nelāga uguns sasildīti, viegli pārvēršas briesmoņos. Sievas būtībā slēpās kaut kas dzīvniecisks, bet vīrs bija dzimis nelietis. Abi bija augstākajā mērā spējīgi tikai uz tāda veida riebīgu attīstību, kas virza uz Jaunu.
2120 Ir tādas rāpuļu dvēseles, kas pastāvīgi tiecas uz tumsu, kas dzīvē drīzāk taustās atpakaļ nekā iet uz priekšu, kas izmanto pieredzi, lai pastiprinātu savu kroplumu, un, arvien vairāk deģenerējoties, arvien dziļāk stieg nekrietnībās. Sis vīrs un sieva bija no tādiem ļaudīm.
2121 Nav iespējams atbildēt ne par to, ko viņi darījuši, ne par to, ko viņi vēl darīs. Tumsa, kas mīt viņu skatienā, tūdaļ nodod viņus. Pietiek dzirdēt viņus sakām vienu vārdu vai redzēt vienu viņu kustību, lai nojaustu tumšus noslēpumus viņu pagātnē un tumšas mīklas viņu nākotnē.
2122 Līdzās romantiski fantastiskajam elementam, uz ko jau norādījām, nozīmīgs ir arī sociālais simptoms. Mūsdienās tas vairs nav nekāds retums, ja vienkāršs ganu puika saucas par Arturu, Alfrēdu vai Alfonsu, bet vikonts — ja vikonti vispār vēl sastopami — par Tomā, Pjēru vai Zaķu.
2123 Šī vārdu pārnešana, nosaucot «elegantā» vārdā vienkāršu cilvēku, bet zemnieku vārdā aristokrātu, nav nekas cits kā zemūdens straume, kas tiecas pēc vienlīdzības. Tāpat kā visur, arī še neatturami ielaužas jaunā dvesma. Zem šās ārējās nesaskaņas slēpjas kaut kas liels un dziļš: franču revolūcija.
2124 Traktieris nekādus lielos ienākumus nedeva. Svešās ceļinieces piecdesmit septiņi franki izglāba Tenardjē no vekseļa protesta un palīdzēja to laikā nomaksāt. Nākamajā mēnesī atkal ievajadzējās naudas. Sieva devās uz Parīzi, kur ieķīlāja lombardā Kozetes drēbītes par sešdesmit frankiem.
2125 Tikko šī nauda bija iztērēta, abi Tenardjē sāka skatīties uz mazo meiteni kā uz bērnu, kas pieņemts mājā aiz žēlsirdības, un tāpēc attiecīgi ar viņu apgājās. Tā kā meitenei vairs drēbīšu nebija, viņu ieģērba Tenardjē bērnu novalkātajos svārciņos un kreklā, īsāk izsakoties — skrandās.
2126 Un suns un kaķis jau arī bija viņas parastie galda biedri: Kozete ēda kopā ar viņiem pagaldē no tādas pašas koka bļodiņas kā viņi. Kozetes māte, kas bija apmetusies, kā vēlāk redzēsim, Piejūras Montreijā, rakstīja vai, pareizāk sakot, lika rakstīt katru mēnesi, lai saņemtu ziņas par savu bērnu.
2127 Tenardjē māte neprātīgi mīlēja abas savas meitas, toties nīda svešo bērnu. Kļūst skumji, domājot, ka mātes mīlestība var izpausties tik nekrietnā veidā. Lai cik maz vietas Kozete aizņēma mājā, Tenardjē mātei likās, ka tā laupa vietu viņas bērniem un elpo gaisu, kas pieder viņas meitām.
2128 Sai sievietei, tāpat kā daudzām viņai līdzīgām, bija katrai dienai paredzēta sava daļa gļāstu un sava daļa sitienu un lamu. Ja nebūtu Kozetes, skaidrs, ka visu saņemtu pašas meitas, lai kā viņa tās dievināja; tagad svešais bērns tām pakalpoja, novēršot visus sitienus uz sevi.
2129 Šai vecumā bērni ir savas mātes kopija, tikai mazāka formāta. Pagāja viens gads, pēc tam otrs. Ciemā ļaudis runāja: Visi domāja, ka rnāte ir Kozeti aizmirsusi. uzgrūdīšu mazuli, tā ka izjuks visas viņas viltības! Lai paaugstina maksu! Un māte maksāja prasītos piecpadsmit frankus.
2130 Diemžēl tas ir taisnība. Sociālas ciešanas var sākties jebkurā vecumā. Atcerēsimies neseno prāvu, kurā apsūdzētais, kāds Dimolārs, būdams bārenis, kļuvis par bandītu; jau piecu gadu vecumā, kā vēstī oficiālie dokumenti, viņš palicis pasaulē gluži viens, «pelnījis sev iztiku un zadzis».
2131 Viņa bija Tenardjē parādā jau par vairākiem mēnešiem. Ja šī māte atgrieztos Monfermeijā tagad, kad bija pagājuši tikai trīs gadi, viņa sava bērna vairs nepazītu. Kozete, kas, ierodoties šai mājā, izskatījās tik jauka un spirgta, tagad bija vāja un bāla. Viņas gaitā bija manāmas bažas un nemiers.
2132 Visā apkārtnē viņu saukāja par Cīrulīti. Tauta, kurai tīk gleznaina izteiksme, iesauca šai vārdā mazo būtni, kas nebija neko daudz lielāka par putnēnu, tāda pati trīsoša un bikla, katru rītu cēlās pirmā visā mājā un pat visā ciematā un allaž jau pirms saules bija uz ielas vai laukā.
2133 Kamēr Fantina lēnām kāpa lejup no likstas likstā, dzimtā pilsēta bija uzplaukusi. Apmēram pirms diviem gadiem tās rūpniecībā bija noticis pagrieziens, kam mazākā apkaimē ir ļoti liela nozīme. Šis apstāklis ir tik svarīgs, ka to nevar noklusēt; var teikt vēl vairāk — tas ir sevišķi jāuzsver.
2134 Ar šo niecīgo kapitālu, izmantojot to gudras domas realizēšanai, pavairojot to ar kārtīgu un lietpratīgu rīcību, viņš bija nodibinājis savu un visas apkārtnes labklājību. Ierodoties Piejūras Montreijā, viņš pēc apģērba, izturēšanās un runas atgādināja vienkāršu strādnieku.
2135 Madlēna kungs Viņš bija apmēram piecdesmit gadus vecs, domīga izskata labsirdīgs cilvēks. Tas ir viss, ko par viņu varēja sacīt. Sī rūpniecības nozare, ko viņš bija tik apbrīnojami pārveidojis, ātri uzplauka un padarīja Piejūras Montreiju par ievērojamu tirdzniecības centru.
2136 Sai ziņā viņš bija nelokāms. Vienīgi šai jautājumā viņš nepazina iecietības. Viņa stingrībai bija savs pamats, jo, tā kā Piejūras Montreijā bija garnizona pilsēta, tur netrūka izdevību tikumiskai pagrimšanai. Vispār viņa ierašanās bija ieguvums, un viņa uzturēšanās šeit — likteņa labvēlība.
2137 Viņš prasīja tikai vienu: «Esiet godavīrs! Esiet godīga jaunava!» Kā jau sacīts, šā uzplaukuma laikā, kura radītājs un vadītājs viņš bija, arī Madlēna tēvs kļuva bagāts, taču, lai cik dīvaina ir šāda izturēšanās vienkāršam komersantam, likās, ka bagātība nebija viņa galvenās rūpes.
2138 Šķita, ka viņš vairāk domā par citiem, mazāk pats par sevi. 1820. gadā bija zināms, ka uz viņa vārda pie Lafita noguldīti sešsimt trīsdesmit tūkstoši franku, bet, iekāms atlicināja sev šos sešsimt trīsdesmit tūkstošus franku, viņš bija izdevis vairāk nekā miljonu pilsētas un nabaga ļaužu vajadzībām.
2139 Slimnīcai trūka līdzekļu, viņš tanī iekārtoja desmit gultas. Piejūras Montreijā sadalās augšējā un apakšējā pilsētā. Apakšējā pilsētā, kur dzīvoja Madlēna tēvs, bija tikai viena skola, nožēlojama ēka, kas jau taisījās sagrūt. Viņš uzcēla divas jaunas skolas: vienu meitenēm, otru zēniem.
2140 Kādu turienes deputātu, kam visur rēgojās sāncenši, tāda dievbijība sāka uztraukt. Sis deputāts, kas Impērijas laikā bijis Likumdevējas sapulces loceklis, ticības jautājumos pieslējās kādam oratorija svētajam tēvam, vārdā Fušē, Otrantas hercogam, kurš bija viņa aizgādnis un draugs.
2141 Redzēdams bagāto rūpnieku Madlēnu ejam uz agro dievkalpojumu pulksten septiņos no rīta, viņš saskatīja tajā iespējamu kandidātu uz savu amatu un nolēma to pārspēt: viņš pieņēma sev par biktstēvu jezuītu un sāka apmeklēt galveno dievkalpojumu un arī vakara dievkalpojumu.
2142 Tai laikā cilvēki aiz godkāres sacentās cits ar citu gluži kā jāšanas sacīkstēs pār šķēršļiem. Bailes no sāncenšiem atnesa labumu ne tikvien dievam, bet arī trūcīgajiem, jo cienījamais deputāts savukārt ierīkoja slimnīcā divas gultas; kopā tagad to bija divpadsmit. Un te kādā 1819.
2143 Kad viņu atzina par bagātu, «sabiedrības dižvīri» sāka viņu sveicināt un pilsētā viņu sāka saukt par Madlēna kungu. Viņa strādnieki un bērni joprojām dēvēja viņu par Madlēna tēvu, un šī uzruna izvilināja viņam vislaipnāko smaidu. Jo augstāk viņš kāpa, jo vairāk dažādu ielūgumu bira pār viņu.
2144 Daži teicās ievērojuši, ka it īpaši viņa lēmumu ietekmējis kādas vecas, vienkāršas sieviņas gandrīz niknais izsauciens, kad tā no savu durvju sliekšņa viņam uzsaukusi: «Labs mērs mums ir vajadzīgs! Vai tad cilvēks drīkst atteikties, ja viņš var darīt ko labu?» Tā bija viņa augšupejas trešā pakāpe.
2145 Viņam bija sirmi mati, nopietns skatiens, strādnieka iedegusi ādas krāsa un filozofa domīgā sejas izteiksme. Parasti viņš valkāja cepuri ar platām maļam un garus, līdz zodam aizpogātus rupjas vadmalas svārkus. Viņš kārtīgi veica visus mēra pienākumus, bet citādi dzīvoja vientuļi.
2146 Ar ļaudīm viņš sarunājās maz. Viņš centās izvairīties no laipnības pierādījumiem, sveicināja neapstājoties, ātri pazuda, smaidīja, lai nebūtu jārunā, un deva naudu, lai nebūtu jāsmaida. Pilsētiņas sievas par viņu sacīja: «Kāds lādzīgs lācis!» Viņa lielākais prieks bija pastaigāties pa laukiem.
2147 Ēdienreizēs viņš aizvien ēda viens pats, turēdams priekšā atvērtu grāmatu, ko lasīja. Viņam bija maza, labi izraudzīta bibliotēka. Viņš mīlēja grāmatas; grāmatas ir neuzbāzīgi un uzticami draugi. Tā kā, pieaugot labklājībai, atlika vairāk brīva laika, viņš to izmantoja, šķiet, lai izglītotu prātu.
2148 Viņš tiem ierādīja, kā iznīdēt labības kodi, apslakot klēts sienas un grīdu ar sāls šķīdumu; kā izskaust smecerniekus, pakarot ēkās ziedošu salviju saišķus. Viņš zināja «receptes» pret melnplauku un miltrasu, pamācīja, kā iznīcināt labības laukā kokaļus, lapsastes un citas nezāles, kas nomāc labību.
2149 Aklajam šāda pārliecība ir. Šais bēdās katrs pakalpojums ir glāsts. Vai viņam kaut kā trūkst? Nē. Kamēr viņam ir mīlestība, viņš nav zaudējis gaismu. Un kāda mīlestiba! Mīlestība, ko rada tikums. Akluma nemaz riav, ja cilvēkam ir droša pārliecība. Dvēsele taustoties meklē otru dvēseli un atrod to.
2150 Eņģetiskā būtne ir šeit, visu laiku šeit, jūsu tuvumā. Ja tā aiziet, tad tikai tāpēc, lai no jauna atgrieztos; tā izgaist kā sapnis un atkal parādās kā īstenība, Jūs jūtat siltumu tuvojoties, tā ir viņa. Sirdi pārplūdina gaisma, prieks un jūsma, tā ir mirdzuma pilna šai nakti.
2151 Nieki, kas kļūst milzīgi šai tukšumā. Sievietes balss smalkākās nianses ieaijā jūs un aizstāj jums izdzisušo pazaudēto pasauli. Tie ir dvēseles glāsti. Jūs nekā neredzat, bet jūtat, ka jūs mīl. Tā ir tumsas paradīze. No šās paradīzes monsenjors Bjenvenijs bija aizgājis otrā paradīzē.
2152 Nākamajā dienā Madlēna kungs parādījās, ģērbies melnās drēbēs, ar krepa lentu pie cepures. Pilsētā ievēroja viņa sēras un sāka mēļot. Tās it kā viesa skaidrību par Madlēna kunga izcelšanos. Visi nosprieda, ka viņam jābūt cienījamā bīskapa radiniekam, «Viņš sēro par Diņas bīskapu,» salonos runāja.
2153 Vietējā mikroskopiskā Senžermēna priekšpilsēta jau domāja par karantīnas atcelšanu Madlēna kungam, varbūtējam bīskapa radiniekam. Madlēna kungs pamanīja šo labvēlīgo pārmaiņu pēc tā, ka vecākas sievietes sāka viņu godbijīgāk sveicināt, bet jaunavas biežāk viņam uzsmaidīja.
2154 Sākumā Madlēnam, tāpat kā jebkuram, kam dzīvē veicas, bija jāpacieš apmelojumi un nomelnojumi, pēc tam daža ļaunprātība, vēlāk viena otra ļauna zobgalība, un tad arī tās apklusa, un cieņa, ko ļaudis izjuta pret viņu, kļuva pilnīga, vienprātīga, sirsnīga, un pienāca laiks — tas bija ap 1821.
2155 Ļaudis no visas apkārtnes pat desmit ljē attālumā nāca pie Madlēna kunga pēc padoma. Viņš izšķīra strīdus, atturēja no prāvošanās, samierināja naidniekus. Aizstāvot savas tiesības, katrs lūdza viņu par šķīrējtiesnesi. Šķita, ka viņa dvēsele ir pati dabas likumu grāmata.
2156 Redzamais «es» nekādā gadījumā nedod domātājam tiesības noliegt apslēpto «es». Pēc šīs piebildes varam turpināt. Tātad, ja lasītājs uz brīdi līdz ar mums pieņem, ka ikvienā cilvēkā mīt kāds no dzīvnieku valsts pārstāvjiem, mums būs viegli pateikt, kas īsti bija policijas ierēdnis Zavērs.
2157 Pieaudzis Zavērs saprata, ka viņš atrodas ārpus sabiedrības, un necerēja tajā jebkad iekļūt. Viņš ievēroja, ka no sabiedrības nenovēršami izstumtas divas ļaužu šķiras: tie, kas sabiedrībai uzbrūk, un tie, kas sabiedrību apsargā. Viņš varēja izraudzīties starp šīm divām šķirām.
2158 Viņš iestājās darbā policijā. Tur viņam veicās. Četrdesmit gadu vecumā viņš jau bija inspektors. Jaunībā viņš bija nodarbināts par uzraugu katordznieku pārmācības nometnēs dienvidos. Pirms ejam tālāk, noskaidrosim, kāda īsti bija «cilvēka seja», ko mēs tikko piešķīrām Zavēram.
2159 Ikviens, kas pirmoreiz ieraudzīja šos abus biezokņus un abas alas, jutās nelāgi. Kad Zavērs smējās — viņš smējās reti, bet briesmīgi, — viņa plānās lūpas atvirzījās un atsedza ne tikvien zobus, bet arī smaganas un ap degunu parādījās platas, nejaukas krokas kā uz plēsīga zvēra purna.
2160 Vaļas brīžos, kuru viņam nebija daudz, viņš, lai gan neieredzēja grāmatas, tomēr mēdza lasīt; tātad pavisam neizglītots viņš nebija. To varēja manīt arī pēc viņa mākslotā runas veida. Mes jau teicām, ka viņam nebija nekādu netikumu. Juzdamies ar sevi apmierināts, viņš atļāvās šņaucienu tabakas.
2161 Vienīgi tas viņu padarīja kaut cik līdzīgu cilvēkam. Viegli saprast, ka Zavērs iedvesa šausmas visai tai ļaužu šķirai, kas gadskārtējā tieslietu ministrijas statistikā figurē iedaļā ar nosaukumu «Klaidoņi». Dzirdot pieminam Zavēra vārdu, tie metās bēgt, ieraugot pašu Zavēru, šausmās sastinga.
2162 Šķita, viņš kaut ko bija uzzinājis un dažreiz aplinkus minēja: kāds cilvēks kadā svešā novadā ievācis ziņas par kādu pazudušu ģimeni. Un reiz viņam, pašam ar sevi sarunājoties, paspruka: «Liekas, nu viņš man ir rokā!» Pēc tam viņš trīs dienas staigāja, domās nogrimis, un nebilda ne vārda.
2163 Citādi instinkts būtu pārāks par saprātu un dzīvnieks gudrāks par cilvēku. Zavēru acīmredzot mazliet mulsināja Madlēna kunga pilnīgais dabiskums un miers. Tomēr reiz Zavēra dīvainā izturēšanās, kā liekas, nedaudz ietekmēja Madlēna kungu. Tas notika visai neparastos apstākļos.
2164 Tas radīja skaudību, un viņš, kur vien spēja, mēģināja Madlēnam kaitēt. Sekoja bankrots, un vecais vīrs, kam bija palikuši tikai rati un zirgs un kam turklāt nebija ne ģimenes, ne bērnu, sāka strādāt par smago ormani, lai nopelnītu iztiku. Zirgam bija lauztas divas kājas, un tas nevarēja piecelties.
2165 Viņu mēģināja izvilkt, bet velti. Viena nenoteikta kustība, neveikls mēģinājums palīdzēt, grūdiens nelaikā varēja atnest viņam nāvi. Viņu atbrīvot bija iespējams, vienīgi paceļot ratus no apakšas. Zavērs, kas nejauši gadījās klāt nelaimes brīdī, bija aizsūtījis pēc ceļamskrūves.
2166 Te pienāca Madlēna kungs. Pūlis godbijīgi pašķīrās. Madlēns pievērsās klātesošajiem: Iepriekšējā vakarā bija lijis, zeme izmirkuši, rati stiga ar katru brīdi dziļāk un arvien vairāk spieda vecā ormaņa krūtis. Bija skaidrs, ka nepaies ne piecas minūtes, kad viņam jau būs lauztas ribas.
2167 Neviens neatsaucās. Zavērs atkal iebilda; Madlēns pacēla galvu, sastapa Zavēra vanaga skatienu, kas visu laiku bija pievērsts viņam, uzlūkoja nekustīgos zemniekus un skumji pasmaidīja. Pēc tam, ne vārda neteicis, viņš nometās uz ceļiem un, pirins pūlis paspēja iekliegties, jau atradās zem ratiem.
2168 Ļaudis sauca: Arī pats vecais Fošlevāns sacīja: Madlēns neatbildēja, Klātesošie elsoja. Riteņi stiga arvien dziļāk, un nu jau likās, ka Madlēnam nav vairs iespējams izkļūt no ratu apakšas. Pēkšņi ļaudis redzēja milzīgo masu sakustamies, rati lēnām pacēlās, riteņi pa pusei iznāca no grambām.
2169 Bija dzirdama aizsmakusi balss: Ļaudis steidzās palīgā. Viena cilvēka uzupurēšanās bija iedvesusi visiem spēku un drosmi. Divdesmit rokas izcēla ratus. Vecais Fošlevāns bija glābts. Madlēns pieslējās kājās. Viņš bija bāls, kaut gan sviedri plūda straumēm. Drēbes viņam bija saplēstas un dubļainas.
2170 Drīz pēc tam Madlēnu iecēla par mēru. Kad Zavērs pirmo reizi ieraudzīja Madlēnu mēra ietērpā ar jostu, kas apliecināja tā varu pār visu pilsētu, viņu pārņēma trīsas gluži kā dogu, kurš saodis zem sava saimnieka drēbēm vilku. Sākot ar šo dienu, viņš cik spēdams vairījās no Madlēna.
2171 Septiņu gadu laikā. nodokļu ievākšanas izdevumi Piejūras Montreijas apgabalā bija samazinājušies par trim ceturtdaļām, tāpēc toreizējais finansu ministrs de Vilels bieži minēja šo apgabalu citiem par paraugu. Tādi bija apstākļi, kad Fantina atgriezās savā dzimtajā pilsētā.
2172 Viņa tur pieteicās darbā, un viņu pieņēma par strādnieci sieviešu darbnīcā. Sis amats Fantinai bija pavisam svešs, viņa vēl nebija diez cik izveicīga un par savu darbu saņēma nelielu atalgojumu, taču viņai ar to pietika; galvenais jautājums bija atrisināts — viņa pati nopelnīja sev iztiku.
2173 Dzīvot godīgi no sava darba — kāda debesu žēlastība! Viņa patiesi atguva darba prieku. Viņa nopirka spoguli un kļuva līksma, ieraugot tajā savu jaunību, savus skaistos matus un skaistos zobus; viņai daudz kas aizmirsās, viņa domāja tikai par Kozeti un iespējamo nākotni un jutās gandrīz laimīga.
2174 Viņa noīrēja mazu istabiņu un iekārtoja to uz kredīta, cerēdama samaksāt par mēbelēm no nākamās darba algas; viņa vēl nebija atmetusi sava agrākā, peļamā dzīves veida paradumus. Nevarēdama sacīt, ka ir precējusies, viņa, kā jau likām mftnīt, sargājās sarunās pieminēt savu meitiņu.
2175 Un bieži šie uzzinātie un izpaustie noslēpumi, atrisinātās un visiem izklāstītās mīklas ir par iemeslu katastrofām, divkaujām, bankrotiem, izputinātām ģimenēm, salauztām dzīvēm — par lielu prieku tiem, kuri «visu atklājuši», turklāt atklājuši, nemeklējot pašlabumu, vienīgi aiz tīra instinkta.
2176 Tas ir skumji. Daži cilvēki ir ļauni tikai aiz nepieciešamības runāt. Viņu mēļošana, tērzēšana salonos, pļāpāšana uzgaidāmajās telpās vedina domāt par kamīniem, kuros malka ātri izdeg; tādiem vajag daudz kurināmā, un šis kurināmais ir — viņu tuvākais. Fantinu sāka novērot.
2177 Sievietes bija ievērojušas, ka, strādājot darbnīcā pārējo vidū, viņa bieži novēršas, lai noraustu asaru. Tie bija brīži, kad viņa domāja par savu bērnu, varbūt arī par vīrieti, ko bija reiz mīlējusi. Ilgs un moku pilns ir laiks, kurā cilvēks sarauj noslēpumainās saites ar pagātni.
2178 Tenku vācele, kas to izdarīja, bija īsta ragana, saukta Viktirņēna kundze, vispārējās tikumības uzraudzītāja un sargātāja. Viktirņēna kundzei bija piecdesmit seši gadi, un viņa valkāja divkāršu masku — vecuma un neglītuma masku. Viņai bija drebulīga balss un untumains raksturs.
2179 Tā bija nātre, kas vēl nebija brīva no saņurcīta mūka tērpa. Restaurācijas laikā viņa kļuva svētule un tik dedzīgi nožēloja grēkus, ka garīdznieki piedeva viņai agrāko kopdzīvi ar mūku. Viktirņēna kundzei piederēja mazs īpašums, ko viņa ar lielu pompu novēlēja kādai reliģiskai biedrībai.
2180 Viņa nevarēja aizbraukt no pilsētas, jo bija parādā par dzīvokli un mēbelēm. Ar piecdesmit frankiem nepietilca, lai samaksātu parādu. Viņa izdvesa dažus lūdzošus vārdus. Uzraudze paziņoja, ka viņai darbnīca jāatstāj nekavējoties. Fantina patiesībā bija tikai viduvēja strādniece.
2181 Tagad viņas grēks visiem zināms! Viņa vairs nespēja iebilst ne vārda. Viņai ieteica griezties pie pilsētas mēra, bet to viņa neuzdrīkstējās. Mēra kungs bija dāvinājis viņai piecdesmit franku, jo bija pēc dabas labsirdīgs, un izdzinis viņu, jo bija taisnīgs. Viņa padevās šim lēmumam.
2182 Madlēna kungs visos jautājumos paļāvās uz viņu. Vislabākie cilvēki bieži vien spiesti pilnvarot citus rīkoties savā vārdā. Izmantodama šo pilnīgo rīcības brīvību un būdama pārliecināta, ka dara pareizi, uzraudze bija ievadījusi izmeklēšanu, spriedusi tiesu un Fantinu sodījusi.
2183 Piecdesmit frankus viņa bija paņēmusi no naudas, ko Madlēna kungs piešķīra žēlastības dāvanām un strādnieču pabalstam un par ko viņai nebija jādod nekāds norēķins. Fantina meklēja kaut kur tuvumā kalpones vietu, gāja no mājas uz māju. Neviens nevēlējās viņu pieņemt. Aiziet no pilsētas viņa nevarēja.
2184 Viņa uzņēmās šūt kreklus garnizona kareivjiem un pelnīja dienā divpadsmit sū. Par meitiņu bija jāmaksā desmit sū. Šai laikā viņa sāka nekārtīgi sūtīt naudu Tenardjē. Kāda veca sieviete, pie kuras viņa vakaros, mājās pārnākusi, aizdedzināja sveci, iemācīja viņai mākslu, kā dzīvot trūkumā.
2185 Fantina iemācījās, kā ziemā iztikt pilnīgi bez kurināmā, kā atteikties no putniņa, kas divās dienās apēd prosas putraimus par veselu liardu, kā pārvērst apakšsvārkus segā un segu atkal apakšsvārkos, kā ietaupīt sveci, ēdot vakariņas gaismas atspīdumā no pretējās mājas loga.
2186 Pirmajā laikā Fantina izjuta tādu kaunu, ka neuzdrošinājās rādīties ārpus mājas. Iedama pa ielu, viņa manīja, ka ļaudis pagriežas un rāda uz viņu ar pirkstu; visi viņā noskatījās, bet neviens nesveicināja. Garāmgājēju saltā un asā nicināšana kā ziemeļu vējš stindzināja miesu un dvēseli.
2187 Panākumu sekas Viņa bija atlaista ziemas beigās. Vasara pagāja, atkal pienāca ziema. īsas dienas, mazāk padarīta darba. Ziemā nav siltuma, nav gaismas, nav pusdienas laika, vakars saskaras ar rītu, migla, krēsla, pa pelēko lodziņu ieplūst tik maz gaismas, ka nekas nav skaidri saskatāms.
2188 Ziema pārvērš akmenī debesu ūdeņus un cilvēka sirdi. Fantinu vajāja kreditori. Viņa pelnīja pārāk maz. Parādi arvien auga. Tenardjē, kam viņa tagad sūtīja naudu neregulāri, nedeva viņai miera ar vēstulēm, kuru saturs plosīja viņas sirdi, un pasta izdevumu apmaksa viņu gandrīz vai izputināja.
2189 Fantina visu dienu burzīja šo vēstuli rokās. Vakarā viņa iegriezās pie bārddziņa tās pašas ieliņas stūra mājā un atraisīja matus. Brīnišķīgie, zeltainie mati sniedzās viņai līdz gurniem. Viņa nopirka adītus svārciņus un aizsūtīja Tenardjē. Sie svārciņi abus Tenardjē galīgi saniknoja.
2190 Jo zemāk viņa nolaidās, jo tumšāks kļuva viss ap viņu, jo spožāk viņas dvēseles dziļumos mirdzēja mazā, maigā eņģelīša tēls. Viņa sacīja: «Kad es kļūšu bagāta, mana Kozete būs pie manis,» — un smējās aiz prieka. Vēl joprojām viņu mocīja klepus, un viņas mugura pastāvīgi bija vienos sviedros.
2191 Tad viņa nokāpa pa kāpnēm un palēkdamās skrēja pa ielu, joprojām skaļi smiedamās. Kāds garāmgājējs viņai jautāja: Viņa atbildēja: Ejot pāri laukumam, viņa ieraudzīja daudz ļaužu, kas bija apstājuši dīvainu karieti, uz kuras jumta stāvēja sarkanās drēbēs ģērbies vīrs un kaut ko skaļi klāstīja.
2192 Vakarā viņa izgāja no mājas un devās uz Parīzes ielas pusi, kur atrodas iebraucamās vietas. Kad otrā rītā vēl pirms gaismas Margerita iegāja Fantinas istabā — abas sievietes vienmēr strādāja kopā, jo tad varēja iztikt ar vienu sveci, — viņa atrada Fantinu sēžam uz gultas gluži bālu un nosalušu.
2193 Fantina nemaz nebija gājusi gulēt. Cepurīte bija nokritusi viņai uz ceļiem. Svece bija degusi visu nakti, un no tās bija atlicis mazs galiņš. Margerita, ieraudzījusi lielo nekārtību, apjukusi apstājās uz sliekšņa: Tad viņa paskatījās uz Fantinu, kas pagrieza uz viņas pusi savu kailo, apcirpto galvu.
2194 Tā runādama, viņa parādīja vecajai kaimiņienei divus zelta napoleonus, kas mirdzēja uz galda. To teikdama, viņa pasmaidīja. Svece apgaismoja viņas seju. Tas bija asiņains smaids. Lūpu kaktiņos sūcās sarkanīgas siekalas, un mutē rēgojās melns caurums. Divi priekšzobi bija izrauti.
2195 Jau sen viņa bija atstājusi istabiņu trešajā stāvā un pārvākusies pašā augšā jumtistabiņā, kuras durvis bija tikai aizšaujamas ar aizbīdni; tā bija viena no tām pažobeles telpām, kur griesti, nolaižoties līdz grīdai, veido ar to kopīgu leņķi un kur jūs ik brīdi varat apdauzīt galvu.
2196 Vienā kaktā stāvēja novārtā pamests podiņā nokaltis rožu stāds, otrā kaktā — tukšs sviesta pods, kurā tagad turēja ūdeni; ūdens ziernā sasala, un ledus loki gar poda malām iezīmēja dažādos ūdens līmeņus. Zaudējusi kaunu, Fantina vairs nerūpējās par savu ārieni. Tā jau bija pēdējā robeža.
2197 Vai nu aiz laika trūkuma, vai vienaldzības viņa vairs nelāpīja savu veļu. Kad zeķēm saplīsa papēži, viņa ielocīja tās dziļāk kurpēs. To varēja manīt pēc neglītajām krokām. Savam vecajam, novalkātajam ņieburam viņa uzlika plānas kokvilnas ielāpus, kas pie mazākās kustības plīsa.
2198 Cilvēki, kam viņa bija parādā, «taisīja tračus» un ne mirkli nedeva viņai miera. Tie uzplijās viņai uz ielas, gaidīja kāpņu telpā. Augas naktis viņa raudāja, domās meklēdama izeju. Acis viņai drudžaini mirdzēja, un viņa pastāvīgi juta stipras sāpes mugurā zem kreisās lāpstiņas.
2199 Bieži klepoja. Viņa dziļi ienīda Madlēna tēvu, taču nevienam nežēlojās. Viņa šuva septiņpadsmit stundu dienā, bet tad kāds darbuzņēmējs, kas par mazu atlīdzību nodarbināja cietumnieces, pazemināja darba apmaksu, tā ka arī brīvās strādnieces tagad nesaņēma dienā vairāk par deviņiem sū.
2200 No izsalkuma, no aukstuma, no vientulības, pamestības un trūkuma. Bēdu tirgus. Dvēseli par gabalu maizes. Nabadzība piedāvā, sabiedrība pērk. Svētie Jēzus Kristus likumi gan vada mūsu civilizāciju, bet nav vēl tajā pilnīgi ieviesušies. Mēdz sacīt, ka eiropiešu civilizācijā vairs nav verdzības.
2201 Sī verdzība nomāc sievieti — maigumu, vājumu, skaistumu, mātes jūtas. Vīrietim tas ir viens no lielākajiem kauna traipiem. Sās sāpju pilnās drāmas virsotnē, ko mēs savā stāstā patlaban esam sasnieguši, nekas vairs nebija palicis no agrākās Fantinas. Kļūdama par dubļiem, viņa pārvērtās marmorā.
2202 Viņa iet juins garām, pacieš jūs, bet jūs nepazīst; viņa ir apsmieta un skarba. Dzīve un sabiedriskā iekārta ir teikušas viņai savu pēdējo vārdu. Ar viņu jau noticis viss, kas var notikt. Viņa jau ir visu izjutusi, visu panesusi, visu pārdzīvojusi, visu izcietusi, visu zaudējusi, visu apraudājuši.
2203 Viņa ir padevusies liktenim tādā padevībā, kas līdzinās vienaldzībai, tāpat kā nāve līdzinās miegam. Viņa vairs ne no kā nemēģina izvairīties. Viņu vairs nekas nebaida. Lai gāžas pār viņu visi debesu ūdeņi, lai šļāc pār viņu visi okeāna viļņi — vienalga! Viņa ir kā caurcaurēm piesūcies sūklis.
2204 Vismaz viņai pašai tā likās, bet ir maldīgi iedomāties, ka cilvēks var izsmelt likteni un iztukšot tā kausu līdz dibenam. Ak vai! Kas gan īsti ir visi šie sarežģītie, sajauktie likteņi? Kurp tie traucas? Kāpēc tie ir tieši tādi un ne citādi? Viņš, kas to zina, redz neizdibināmo.
2205 Pievienojiet tam vēl puszābakus ar maziem dzelzīšiem pie papēžiem, cilindru ar šaurām malām, cekulā uzsukātus matus, milzīgu spieķi un ar Potjē kalambūriem izskaistinātu valodu. Turklāt vēl — pieši un ūsas. Tai laikā pēc ūsām pazina civilpersonu, pēc piešiem — kājnieku.
2206 Kā municipālā policija atrisina dažus jautājumus Zavērs pastūma sāņus klātesošos, pārrāva loku un, vilkdams sev līdzi nelaimīgo sievieti, sāka lieliem soļiem iet uz policijas iecirkņa pusi, kas atradās laukuma viņā galā. Fantina, neko neapjauzdama, ļāva sevi vest. Ne viens, ne otrs neteica ne vārda.
2207 Ziņkārība ir gardēdība. Redzēt nozīmē pamieloties. Iegājusi iekšā, Fantina noslīga stūrī uz grīdas mēma un nekustīga, sarāvusies kā izbijies suņuks. Posteņa seržants atnesa degošu sveci un nolika uz galda. Zavērs apsēdās, izvilka no kabatas zīmogpapīrii un sāka rakstīt.
2208 Mūsu likumi pakļauj šādas sievietes pilnīgai policijas patvaļai. Policija dara ar tām, ko vēlas, soda tās pēc saviem ieskatiem un pēc savas patikas atņem tām šos divus bēdīgos dzīves ieguvumus, ko tās sauc par savu amatu un savu brīvību. Zavērs likās nesatricināms: viņa stingrā seja nepauda neko.
2209 Tomēr viņš bija nopietns un dziļi norūpējies. Sis bija viens no tiem brīžiem, kad viņš rīkojās, izmantojot savu draudīgo varu, nepakļauts nekādai kontrolei, vienīgi savas paša bargās sirdsapziņas vērtējumam. Sai brīdī viņš juta, ka vienkāršais policijas aģenta sols kļuvis par tribunāla sēdekli.
2210 Viņš sprieda tiesu. Viņš tiesāja un sodīja. Viņš sakopoja domas ap svarīgo uzdevumu, kas bija veicams. Jo vairāk viņš iedziļinājās notikumā, kas saistījās ar šo sievieti, jo lielāku sašutumu izjuta. Bija taču skaidrs, ka izdarīts pārkāpums, viņš pats savām acīm bija to redzējis.
2211 Beidzis viņš parakstījās, salocīja papīru un iedeva to posteņa seržantam, sacīdams: Un, pagriezies pret Fantinu, turpināja: Nelaimīgā nodrebēja. Nepieceļoties no mitrā klona, ko bija piemīdījuši visu šo vīru dubļainie zābaki, viņa, rāpodama uz ceļiem, rokas salikusi, tuvojās Zavēram.
2212 Viņa būtu aizkustinājusi akmens sirdi, bet koka sirdi nevar aizkustināt. Pēc šiem svinīgajiem vārdiem «pats debesu tēvs tur vairs neko nevarētu grozīt» Fantina saprata, ka spriedums ir galīgs. Viņa pavisam saguma, čukstēdama: Zavērs pagrieza muguru. Sargkareivji satvēra sievieti aiz rokām.
2213 Viņš bija aizvēris durvis, atbalstījies pret stenderi un noklausījies Fantinas izmisuma pilno lūgšanos. Tai brīdī, kad sargkareivji satvēra nelaimīgo, kas negribēja piecelties, viņš paspēra soli uz priekšu, iznāca no tumsas un sacīja: Zavērs pacēla acis un pazina Madlēnu.
2214 Sai brīdī viņu cita pēc citas pārņēma spēcīgākās izjūtas, kādas vien viņam mūžā bija nācies pārdzīvot. Redzēt, ka publiska sieviete iespļauj pilsētas mēram sejā, — tas bija kaut kas tik briesmīgs, ka šādas varbūtības pieļaušanu tikai iztēlē vien viņš būtu uzskatījis par svētuma zaimošanu.
2215 Bet, redzēdams mēru, valdības pārstāvi, gluži mierīgi noslaukām seju un dzirdēdams vārdus «Laidiet šo sievieti brivibā», viņš pavisam apstulba, zaudēja kā domas, tā valodu. Viņa izbrīna mērs bija pilns. Viņš palika bez valodas. Arī Fantinu šie vārdi bija ne mazāk satrickuši.
2216 Viņa pacēla kailo roku un pieķērās pie krāsns aizbīdņa, kā baidīdamās pakrist. Paskatījusies apkārt, viņa sāka runāt gaužām klusā balsī, it kā pati ar sevi: Madlēns klausījās ar dziļu uzmanību. Kamēr Fantina runāja, viņš vestes kabatā bija sataustījis naudas maku, to izvilcis un atvēris.
2217 Durvju aizbīdņa troksnis viņu atmodināja. Viņš pacēla galvu, un sejā atspoguļojas pilnīga savas varas apziņa; šī izteiksme ir jo briesmīgāka, jo uz zemākas pakāpes atrodas tas, kam pieder vara, — ja šī izteiksme piemīt meža zvēram, tā ir mežonīga, ja niecīgam cilvēkam, tad cietsirdīga.
2218 Arī Fantinu bija pārņēmis neparasts satraukums. Nelaimīgā tikko bija redzējusi, kā par viņu strīdējās divas pretējas varas. Viņas acu priekšā cīnījās divi vīri, kuru rokās atradās viņas brīvība, dzīve, dvēsele, bērns; viens no šiem vīriem vilka viņu uz tumsas pusi, otrs virzīja uz gaismu.
2219 Madlēns lika nogādāt Fantinu slimnīcā, kas bija ierīkota viņa paša mājā. Viņš nodeva nelaimīgo sievieti žēlsirdīgo māsu ziņā, kuras to tūdaļ novietoja gultā. Fantinai bija stiprs drudzis. Lielāko daļu nakts viņa pavadīja bezsamaņā, murgos skaļi runādama. Tomēr beidzot viņa iemiga.
2220 Nākošajā dienā ap pusdienas laiku Fantina pamodās un izdzirdēja kādu elpojam pavisam tuvu pie gultas; viņa pašķīra gultas aizkariņu un ieraudzīja Madlēnu, kas stāvēja un raudzījās uz kaut ko pāri viņas galvai. Sis skatiens bjja pilns līdzjūtības un skumju un likās ko lūdzam.
2221 Viņa sekoja šā skatiena virzienam un redzēja, ka tas bija vērsts yz ķrucifiksu pie sienas. Pēc visa notikušā Madlēns Fantinas acīs bija pilnīgi pārvērties. Viņš tai šķita izstarojam gaismu. Patlaban viņš bija nogrimis it kā lūgšanā. Fantina ilgi viņu Mēroja, neuzdrošinoties traucēt.
2222 Fantinas dzīves stāsts viņam bija skaidrs ar visiem tā mokpilnajiem sīkumiem. Viņš turpināja: Viņš dziļi nopūtās. Fantina viņam silti uzsmaidīja, atklājot, ka viņai trūkst divu zobu. Šai naktī Zavērs bija uzrakstījis kādu vēstuli. Otrā rītā viņš pats šo vēstuli nodeva Montreijas pasta kantori.
2223 Madlēna kungs nekavējoties aizrakstīja Tenardjē. Fantina bija tiem parādā simt divdesmit franku. Viņš nosūtīja tiem trīssimt franku, piezīmēdams, lai tie paturot sev pienākošos daļu un par atlikušo naudu tūlīt nogādājot bērnu Piejūras Montreijā, kur slimā māte viņu gaidot.
2224 Šim rēķinam bija pievienotas divas neapstrīdamas lēses par vairāk nekā trīssimt frankiem — viena no ārsta, otra no aptiekāra, kas bija parakstījuši un izgatavojuši zāles Eponīnai un Azelmai, kuras bija pārcietušas ilgāku slimību. Kozete, kā jau teikts, nemaz nebija slimojusi.
2225 Tikai viņas dēļ esmu grēkojusi, un tāpēc dievs rnan piedos. Es jutīšu labā dieva svētību, kad Kozete būs šeit. Raudzīšos viņā, un, uzlūkojot nevainīgo bērnu, man kļūs vieglāk. Viņa taču vēl nekā nezina. Viņa ir eņģelis, saprotiet, mīļās māsas. Viņas vecumā spārni vēl nav nokrituši.
2226 Pēc notikuma policijas iecirknī Zavērs vairījās no viņa vairāk nekā jebkad, un Madlēns to vēl nebija saticis. Zavērs ienāca. Madlēns palika tāpat sēžam ar spalvu rokā pie kamīna, nepacēlis acu no aktu mapes, ko šķirstīja, izdarīdams dažādas atzīmes protokolos par satiksmes noteikumu pārkāpumiem.
2227 Viņš gaidīja klusu un nekustīgi, patiesā pazemīgumā un lēnīgā padevībā, kamēr mēra kungam labpatiks pagriezties uz viņa pusi, gaidīja mierīgs, nopietns, ar cepuri rokā, nodurtām acīm, un viņa stāja atgādināja pa daļai kareivi virsnieka priekšā, pa daļai apsūdzēto tiesneša priekšā.
2228 Madlēns atbildēja viņa lūgumam ar pēkšņu jautājumu: Madlēns atkal bija nosēdies pie rakstāmgalda, paņēmis mapi ar protokoliem un mierīgi tos šķirstīja, lasīdams un reizi pa reizei kaut ko pierakstīdams, kā jau aizņemts cilvēks. Viņš pagriezās pret Zavēru: Madlēns tikko manāmi sakustējās.
2229 Zavērs vēl negāja projām. Madlēns piecēlās. Zavērs uzlūkoja Madlēnu ar savu skaidro skatienu, kurā šķita atklājamies viņa mazattīstītā, bet stingrā un tīrā sirdsapziņa, un sacīja mierīgā balsī: Bet Zavērs, būdams šās vienas domas varā, turpināja: viss, ko esmu taisnīgi darījis, kļūtu par netaisnību.
2230 Tad es būtu nožēlojams nelietis, un tiem, kas saka: «Tas neģēlis Zavērs!» — būtu taisnība. Mēra kungs, es nevēlos, lai jūs izturētos pret mani labsirdīgi; jūsu labsirdība, kad jūs to izrādījāt litiem, man ir jau sagādājusi diezgan nepatikšanu. Man nav vajadzīga jūsu labsirdība.
2231 Tādu labsirdību, kas publiskai sievietei dod virsroku pār cienījamu pilsoni, vienkāršām policijas ierēdnim pār mēru, zemākajam pār augstāko, tādu labsirdību eš saucu par sliktu labsirdību. Tāda labsirdība dezorganizē sabiedrību. Mans dievs! Ir taču tik viegli būt labam, bet grūti ir būt taisnīgam.
2232 Man ir rokas, es apstrādāšu zemi, darīšu vienalga ko. Mēra kungs, dienesta interesēs ir jārāda piemērs. Es vienkārši prasu policijas inspektora Zavēra atlaišanu. Tas viss bija teikts lēnprātīgā, lepnā, bezcerīgā un pārliecinātā tonī, kas pacēla savādā diženumā šo dīvaini godīgo cilvēku.
2233 Pēc Žavēra apmeklējuma Madlēna kungs pēcpusdienā kā parasti apciemoja Fantinu. Vēl neiegājis Fantinas istabā, viņš lika atsaukt māsu Simpliciju. Abas mūķenes, kas strādāja par slimnieku kopējām, kā visas žēlsirdīgās māsas, bija lācarietes, un vienu sauca par māsu Perpetiju, otru — par Simpliciju.
2234 Mūku ordeņiem ir ļoti pa prātam šis smagais zemnieciskais māls, no kura var viegli izveidot gan kapucieti, gan ursulieti. Sos lauku ļaudis parasti izmanto dievbijības grūtākajiem darbiem. Vēršu gana pārvēršanās par karme Tītu mūku noris pavisam gludi, bez sevišķām pūlēm viens kļūst par otru.
2235 Sī būtne — mēs neuzdrošināmies sacīt «sieviete» — bija maiga, stingra, smalkjūtīga, vēsa un nekad savā mūžā nebija melojusi. Viņa bija tik maiga, ka likās trausla, taču patiesībā bija stiprāka par granītu. Viņa pieskārās cietējiem ar saviem brīnišķīgajiem pirkstiem, smalkiem un šķīstiem.
2236 Ar savu nesatricināmo patiesīgumu viņa bija plaši pazīstama gandrīz visā kongregācijā. Abats Sikārs raksta par māsu Simpliciju kādā vēstulē kurlmēmajam Masjē. Lai cik vaļsirdīgi, godprātīgi, tīri mēs esam, mūsu sirdsskaidrībā arvien var atrast kādu skrambiņu — pavisam sīku, nevainīgu melu skrambu.
2237 Tā domāja māsa Simplicija un saskaņā ar šīm domām arī dzīvoja. Tā radās dzidrais baltums, par ko jau minējām, baltums, kas ar savu mirdzumu klāja pat viņas lūpas un acis. Viņas smaids bija dzidrs, skatiens bija dzidrs. Neviena zirnekļa tikla, vissīkākā puteklīša nemanīja šās sirdsapziņas logā.
2238 Māsa Simplicija bija izraudzījusies sev atbilstošu aizgādni. Iestājoties ordenī, māsai Simplicijai bija piemituši divi trūkumi, no kuriem viņa pamazām atbrīvojās: viņa bija kāra uz saldumiem, un viņai patika saņemt vēstules. Viņa lasīja vienīgi lieliem burtiem iespiestu lūgsnu grāmatu latīņu valodā.
2239 Viņa nesaprata latīņu valodu, taču grāmatu saprata. Sī dievbijīgā jaunava bija iemīļojusi Fantinu, droši vien nojauzdama tajā apslēptu tikumu, un kopa viņu ar sevišķu rūpību. Madlēns paaicināja māsu Simpliciju sāņus un savādā balsī, ko māsa atcerējās vēlāk, uzticēja viņas gādībai Fantinu.
2240 Tikko ieraudzījusi Madlēnu, viņa tam vaicāja: Madlēns smaidīdams atbildēja: Madlēna kungs izturējās pret Fantinu kā aizvien. Tikai šoreiz viņš Fantinai par lielu prieku palika nevis pusstundu, bet veselu stundu. Viņš tūkstoškārt atkārtoja visiem apkārtējiem, ka slimniecei nekas nedrīkstot trūkt.
2241 Viņš strauji satvēra veseri un pacēla to, tad atkal apstājās un sastinga, it kā kaut ko pārdomādams; pēc mirkļa viņš nevis skaļi pieklauvēja, kā tas bija gaidāms, bet lēnām nolaida veseri un devās tālāk daudz steidzīgākā gaitā nekā iepriekš. Madlēns atrada meistaru Skoflēru mājās labojam aizjūgus.
2242 Bija aizritējušas jau divas trīs minūtes, kopš mēra kungs aizgāja, kad durvis atkal atvērās: tas bija mēra kungs. Viņš izskatījās tikpat izklaidīgs un nodarbināts pats ar savām domām kā iepriekš. Aladlēns nolika naudaszīmi uz galda, tad aizgāja un šoreiz vairs neatgriezās.
2243 Patiesībā zirga un ratu kopvērtība bija tikai simts ekiju. Flāms pasauca savu sievu un pastāstīja viņai šo notikumu. Kurp gan, velns parāvis, mēra kungs varēja braukt? Abi apspriedās. Madlēns bija aizmirsis uz kamīna papīrīti, kurā bija atzīmēti skaitļi. Flāms paņēma to un sāka pētīt.
2244 Viņš ieklausījās. Tie bija soļi, kas tuvojās un attālinājās, it kā augšstāva istabā kāds staigātu. Viņš ieklausījās uzmanīgāk un pazina Madlēna kunga soļus. Tas viņam likās savādi: parasti Madlēna kunga istabā nebija ne mazākā trokšņa līdz pašam rītam, kad tas cēlās augšā.
2245 Kasieris atkal iemiga. Apmēram pēc stundas vai divām viņš vēlreiz pamodās. Tie paši soļi, lēni un vienmērīgi, arvien vēl bija dzirdami virs galvas. Uz pretējās sienas vēl joprojām manīja gaismas atspīdumu, tikai tagad tas bija bāls un mierīgs — lampas vai sveces atblāzma.
2246 Apvērsums sevi Lasītājs, bez šaubām, būs uzminējis, ka Madlēna kungs nav neviens cits kā Žans Valžāns. Mēs jau reiz ieskatījāmies šās sirdsapziņas dziļumos; ir pienācis brīdis tajos ieskatīties vēlreiz. Mēs nespējam to darīt bez dziļa saviļņojuma un trīsām. Nav nekā baigāka par šāda veida apceri.
2247 Gara acs nekur citur nespēj atrast spožāku gaismu un dziļāku tumsu par to, kāda rodama cilvēkā; nekad tā nesaskatīs kaut ko citu, kas būtu baismīgāks, sarežģītāks, noslēpumaināks un bezbailīgāks par cilvēku. Varenāku ainu nekā jūra paver debesis, varenāku ainu nekā debesis paver cilvēka dvēsele.
2248 Cik neizdibināma ir bezgalība, ko katrs cilvēks nes sevī un ar ko viņš izmisumā mēro sava prāta tieksmes un savu rīcību dzīvē! Aligjēri kādu dienu apstājās baigu durvju priekšā un vilcinājās ieiet. Arī mūsu priekšā ir tādas durvis, pār kuru slieksni mēs vilcināmies pārkāpt.
2249 Tā bija vairāk nekā pārvērtība, tā bija būtiska pārradīšana, kas notika ar šo cilvēku. Viņam izdevās pazust, viņš pārdeva bīskapa sudrablietas, paturēdams sev par piemiņu vienīgi svečturus, paslepšus gāja no pilsētas uz pilsētu, tā šķērsodams gandrīz visu Franciju, līdz nonāca Piejūras Montreijā.
2250 Tomēr jāatzīst, ka kaut kas līdzīgs viņam vēl nebija gadījies. Nekad abas tieksmes, kas vadīja šo nelaimīgo cilvēku, par kura ciešanām stāstām, nebija sadūrušās tik nopietnā cīņā. Viņš to neskaidri, bet dziļi atskārta jau pēc pirmajiem vārdiem, ko izrunāja Zavērs, ieiedams viņa kabinetā.
2251 Ar labu ēstgribu viņš ieturēja pusdienas. Iegājis savā istabā, viņš mēģināja sakopot domas. Viņš apsvēra situāciju un atzina, ka tā ir ārkārtīga, tik ārkārtīga, ka, iegrimis pārdomās, neizskaidrojamu baiļu dzīts, piecēlās no krēsla un aizbultēja durvis. Viņš baidijas, ka vēl kas varētu ienākt.
2252 Šis mulsums, satricinot gribu un prātu, radīja viņā tikai mokošu nemieru, un velti viņš tajā mēģināja rast skaidrību un atrisinājumu. Galva dega. Viņš piegāja pie loga un atvēra to līdz galam vaļā. Debesīs nebija zvaigžņu. Viņš atkal apsēdās pie galda. Tā aizritēja pirmā stunda.
2253 Pamazām sajauktās priekšstatu līnijas tomēr sāka veidoties un kļūt noteiktākas, un viņš jau diezgan skaidri apjauta reālo situāciju, ja ari ne kopumā, tad atsevišķās detaļās. Vispirms viņš atzina: lai cik neparasta un bīstama bija šī situācija, viņš tomēr pilnīgi bija tās pavēlnieks.
2254 Vislielākās bailes pārdomu stundās un bezmiega naktīs arvien iedvesa doma, ka viņš varētu kādreiz dzirdēt atkal izrunājam šo vārdu; viņš sacīja sev, ka tad būs beigas visam, ka tai dienā, kad šis vārds atkal atskanēs, sagrūs viņa jaunā dzīve un — kas zina? — varbūt pat viņa jaunā dvēsele.
2255 Apskaidrība kļuva pilnīga, un viņš atzinās pats sev: viņa vieta galerās bija tukša, lai ko viņš darītu, tā viņu gaidīja aizvien; mazā Žervē aplaupīšana viņu turp novedīs, šī tukšā vieta viņu gaidīs un pievilks tik ilgi, kamēr viņš atkal nokļūs katorgā, tas bija nenovēršami un liktenīgi.
2256 Uz mani nekas neattiecas. Kā, un es vēl neesmu apmierināts? Ko tad man vēl vajag? Mērķis, pēc kura tik daudzus gadus esmu tiecies, manu nakšu sapnis, manu uz debesīm raidīto lūgsnu saturs ir drošība, beidzot esmu to sasniedzis! Dievs tā grib. Dieva gribai man nav ko pretoties.
2257 Ir skaidrs, ka cilvēki runā paši ar sevi; nav nevienas domājošas būtnes, kas to nebūtu izjutusi. Varētu pat sacīt, ka vārds nekacl neietver sevī tik brīnišķīgu noslēpumu kā tad, kad tas cilvēkā pašā iet no domas uz sirdsapziņu un atkal atgriežas no sirdsapziņas uz domu.
2258 Cilvēks runā, stāsta, izsaucas pats sevī, nepārtraucot ārējo klusumu. Mēdz būt, ka mūs pārņem liels satraukums; viss cilvēkā runā, vienīgi mute klusē. Dvēseles realitātes, kaut gan nav redzamas un taustāmas, tāpēc nav mazāk reālas. Tātad viņš jautāja sev, kur ir nonācis.
2259 Tā bija necienīgas liekulības pēdējā pakāpe! Tas bija noziegums! Zemisks, gļēvs, viltīgs, neģēlīgs un riebīgs noziegums! Pirmo reizi šais astoņos gados nelaimīgais juta ļaunas domas un ļaunas rīcības rūgto garšu. Viņš ar riebumu to izspļāva. Viņš turpināja sevi iztaujāt.
2260 Redzot viņu, domās nogrimušu, tā darbojoties, nevienam nebūtu ne jausmas par to, kas norisinājās viņa dvēselē. Brīžam viņa lūpas sakustējās, reizēm viņš pacēla galvu un cieši raudzījās vienā punktā uz sienas, it kā tieši tur būtu kaut kas tāds, ko viņam vajadzētu noskaidrot vai izdibināt.
2261 Abas cīnījās savā starpā, un viņš vēroja šo cīņu. Jo vairāk viņš par to domāja, jo lielākas tās auga viņa gara acu priekšā: to apmēri bija kļuvuši milzīgi, un viņam šķita, ka redz pats sevī, šai bezgalībā, par kuru nule runājām, tumšai un gaismai mijoties, kādu dievieti cīkstamies ar milzeni.
2262 ViņŠ bija izbaiļu pārņemts, taču viņam likās, ka labā doma gūst virsroku. Viņš juta, ka pienācis otrs viņa sirdsapziņai un liktenim izšķirīgais brīdis, ka bīskaps iezīmējis viņa jaunās dzīves pirmo posmu un Sanmatjē tagad iezīmē otru. Pēc liela lūzuma — liels pārbaudījums.
2263 Neviļus viņš sāka domāt par citām, gluži nenozīmīgām lietām. Asinis deniņos spēcīgi pulsēja. Viņš aizvien vēl staigāja šurp un turp pa istabu. Pulkstenis sita pusnakti — vispirms baznīcas tornī, tad pilsētas valdes namā. Viņš skaitīja abu pulksteņu divpadsmit sitienus un salīdzināja abu zvanu skaņu.
2264 Likās, ka viss ap viņu pārvērties, un viņš iesaucās: Izteicis šo jautājumu, viņš apstājās, mirkli viņu atkal pārņēma šaubas, un viņš nodrebēja, bet tas ilga tikai mirkli, tad viņš gluži mierīgi pats sev atbildēja: Viņš piecēlās un sāka atkal staigāt. Šoreiz viņš šķita ar sevi apmierināts.
2265 Atvērās slēptuve, kaut kas līdzīgs slepenam skapim, kas bija ierīkots istabas kaktā starp mūri un kamīna apmali. Šai slepenajā skapī atradās tikai daži skrandaina apģērba gabali, zila audekla blūze, vecas bikses, veca mugursoma un resna, zaraina nūja ar apkaltiem galiem.
2266 Viņš atkal aizvēra slepeno skapi un, ievērojot vislielāko piesardzību, kas tagad, kad skapis bija tukšs, patiesībā būtu gluži lieka, nomaskēja skapja durvis, aizstumjot tām priekšā smagu atzveltnes krēslu. Pēc dažām sekundēm istabu un pretējās mājas sienu apgaismoja spēcīga dreboša, sarkana blāzma.
2267 Viss dega. Zarainā nūja sprakšķēdama meta dzirkstis līdz pašam istabas vidum. Kad riebīgo lupatu piestūķētā mugursoma bija sadegusi, pelnos kaut kas iemirdzējās. Noliecoties viegli būtu saskatāms, ka tas ir naudas gabals. Droši vien tie bija mazajam savojietim nozagtie četrdesmit sū.
2268 Viņu pār-, ņēma īsta labsajūta. Ar vienu no svečturiem viņš pabikstīja ogles. Pēc mirkļajau abi svečturi bija ugunī. Šai brīdī viņam likās, ka dzird kādu balsi sevī saucam: Mati uz galvas viņam saslējās stāvus, likās, viņš klausās kaut ko bezgala drausmīgu. Sviedri straumēm plūda pār viņa pieri.
2269 Ar mulsu skatienu viņš uzlūkoja svečturus. Taču balss, kas runāja viņā, vēl nebija beigusi. Tā turpināja: - Tad sāka smieties, un šie smiekli līdzinājās ārprātīgā smiekliem. Un tomēr tur kāds bija; bet šis «kāds» nebija no tiem, ko cilvēka acs spēj saskatīt. Viņš nolika svečturus atpakaļ uz kamīna.
2270 Šķiet, ir tādi ārkārtīga sasprindzinājuma brīži, kad cilvēks cenšas nepārtraukti kustēties, it kā prasot padomu visam, ko gadās sastapt ceļā. Pagāja daži mirkļi, un viņš atkal vairs nekā nesaprata. Vienādas šausmas viņam tagad iedvesa abi lēmumi, ko vienu pēc otra bija pieņēmis.
2271 Abi viedokļi, no kuriem bija vadījies, šķita vienādi baigi. Cik liktenīgi! Kāda sagadīšanās, ka šis Sanmatjē tiek noturēts par viņu! Izrādījās, ka viņu pazudina tieši tas līdzeklis, ko viņš sākumā doma ja esam pa ša likteņa sūtītu, lai viņu glābtu! Vienu mirkli viņš mēģināja ieskatīties nākotnē.
2272 Būs jāsaka ardievas labajai, tīrajai, gaišajai dzīvei, vispārējai cieņai, godam, brīvībai! Viņš vairs nestaigās pa laukiem, nedzirdēs maijā putnu dziesmas, nepasniegs žēlastības dāvanas maziem bērniem. Viņš vairs nejutīs sev pievērsto skatienu pateicības un mīlestības pilno maigumu.
2273 Ja viņš vēl būtu jauns! Uzklausīt, ka viņu, vecu cilvēku, kurš katrs uzrunā ar «tu», ļauties, lai cietuma uzraugs viņu pārmeklē, saņemt katordznieku sarga nūjas sitienus! Staigāt kailām kājām ar dzelzi apsistās tupelēs! Katru rītu un vakaru izstiept važās iekalto kāju, ļaujot, lai.
2274 Vai patiešām arī liktenis var būt tikpat ļauns kā saprātīga būtne un tikpat nežēlīgs kā cilvēka sirds? Un arvien no jauna viņš atkal atgriezās pie mokpilnās dilemmas, kas bija viņa pārdomu pamatā: palikt paradīzē un kļūt tur par dēmonu vai atgriezties ellē un kļūt tur par eņģeli.
2275 Vētra, ko viņš ar tādām pūlēm bija apvaldījis, ņērnās plosīties viņā ar jaunu spēku. Domas atkal sāka jukt. Tajās bija kaut kas truls un mehānisks, kas raksturīgi izmisuma brīžiem. Nemitīgi viņam skanēja ausīs vārds «Romenvila» un divi panti no kādas dziesmas, ko bija gadījies dzirdēt.
2276 Viņš atcerējās, ka Romenvila ir mežiņš Parīzes tuvumā, kurp iemīlējušies jaunieši aprīlī dodas plūkt ceriņus. Viņš grīļojās kā ārēji, tā iekšēji. Viņš spēra soļus kā mazs bērns, kam pēkšņi liek iet vienam. Brīžam, cīnīdamies ar nogurumu, viņš pūlējās atgūt varu pār savām domām.
2277 Viņš mēģināja pēdējo reizi — un šoreiz galīgi — izšķirt jautājumu, kas bija prasījis gandrīz visus spēkus. Kas jādara: jānodod sevi vai jāklusē? Viņš nespēja skaidri domāt. Visi varbūtējie lēmumi, ko nenoteikti iezīmēja iztēle, jaucās un ņirbēja galvā un cits pēc cita izgaisa kā dūmi.
2278 Vienīgais, ko viņš apjhuta, bija: lai kāds būs viņa galīgais lēmums, neizbēgami un nenovēršami kaut kas viņā uz mūžu ies bojā; vai viņš ies pa labi vai pa kreisi, viņu gaida kaps; viņš pārdzīvo pirmsnāves agoniju, savas laimes vai sava tikuma agoniju. Ak vai! Viņu atkal sagrāba visas agrākās šaubas.
2279 Tūkstoš astoņsimt gadu pirms šā nelaimīgā cilvēka noslēpumainā būtne, kurā apvienotas visas cilvēces ciešanas un svētums, arī bija ilgi — kamēr olīvkoki drebēja baigajā bezgalības vējā — atvairījusi ar roku to briesmīgo biķeri, kas, ēnu un tumsas pilns, parādījās zvaigžņotajos debesu dziļumos.
2280 Ka ciešanas izpaužas miegā Tur viņš iemiga un redzēja sapni. Šis sapnis kā lielākā daja sapņu neatbilda īstenībai ne ar ko citu kā vienīgi ar kādu drausmu un mokpilnu izjūtu, bet tas viņu dziļi ietekmēja. Šie murgi iedarbojās uz viņu tik spēcīgi, ka vēlāk viņš tos fiksēja.
2281 Plašā, drūmā laukā, kur neauga zāle. Man nelikās, ka būtu diena, nedz arī — ka būtu nakts. Pastaigājos ar savu brāli, ar savu bērnības gadu brāli, ar brāli, par kuru, jāatzīstas, es nekad nedomāju un kuru tikpat kā vairs neatceros. Mēs sarunājāmies, sastapām pretimnācējus.
2282 Tā tērzējot, mums metās auksti, jo logs bija atvērts. Laukā nebija neviena koka. Mēs redzējām kādu cilvēku, kas pajāja mums garām. Tas bija gluži kails cilvēks pelnu krāsā, un viņš jāja uz zirga, kam bija zemes krāsa. Cilvēkam nebija matu; varēja redzēt viņa galvaskausu un dzīslas uz tā.
2283 Es klaiņoju pa ciemu un pamanīju, ka tā ir pilsēta. Visas ielas bija tukšas, visas durvis vaļā. Neviena dzīva būtne negāja pa ielām, nekustējās istabās, nepastaigājās dārzos. Bet aiz katra sienas stūra, aiz katrām durvīm, aiz katra koka stāvēja kāds cilvēks, kas klusēja.
2284 Uguns bija izdzisusi. Svece bija gandrīz izdegusi. Vēl bija pavisam tumšs. Viņš piecēlās, piegāja pie loga. Debesīs vēl arvien nebija zvaigžņu. Pa logu varēja redzēt mājas pagalmu un ielu. Sauss, spalgs troksnis, kas pēkšņi atskanēja uz bruģa, lika viņam paskatīties lejup.
2285 Tā kā viņa prāts vēl bija pa pusei sapņu miglā, viņš nodomāja: «Paskat! Debesīs to nav. Tagad tās ir zemes virsū.» Tomēr mulsums izgaisa — otrs troksnis, gluži līdzīgs pirmajam, viņu pilnīgi pamodināja, viņš paskatījās un saprata, ka šīs divas zvaigznes ir kāda pajūga lukturi.
2286 Šai mirklī kāds aprauti pieklauvēja pie istabas durvīm. Viņš nodrebēja no galvas lidz kājām un iesaucās briesmīgā balsī: Kāds atbildēja: Viņš pazina vecās sieviņas, savas vārtsardzes balsi. Šis vārds lika viņam satrūkties, it kā acu priekšā būtu uzliesmojis zibens. Iestājās ilgs klusums.
2287 Spieķi riteņos Pasta satiksmi starp Arasu un Piejūras Montreiju tolaik vēl uzturēja nelielas impērijas laika karietes. Šīs karietes bija divu riteņu kabrioleti uz spirāļu atsperēm, iekšpusē izsisti ar tumšbrūnu ādu, un tajos bija tikai divas vietas: viena pastniekam, otra ceļotājam.
2288 Šie pajūgi, kam mūsdienās vairs nav līdzīgu, izskatījās ķēmīgi un kupraini, un, kad tos redzēja tālumā pie apvāršņa rāpjamies pa ceļu, tie atgādināja kukaiņus, ko sauc, liekas, par termītiem un kas ar mazu ķermeņa priekšdaļu velk milzīgu pakaļējo daļu. Tomēr tie brauca ātri.
2289 Tai naktī pasta rati, kas devās uz Piejūras Montreiju pa Esdēnas ceļu, pilsētā iebraucot, kādas ielas pagriezienā aizķēra divričus, ko vilka balts zirgs; divriči brauca pretējā virzienā, un tajos sēdēja tikai viens cilvēks, mētelī ietinies vīrietis. Divriču ritenis dabūja diezgan stipru triecienu.
2290 Pasta vedējs sauca, lai braucējs apstājas, taču ceļotājs neklausījās un straujos rikšos devās tālāk. Cilvēks, kurš tā steidzās, bija tas pats, ko mēs tikko redzējām cīnāmies patiešām līdzjūtības cienīgās dvēseles mokās. Kurp viņš devās? Viņš nevarētu to pateikt. Kāpēc viņš steidzās? Viņš nezināja.
2291 Uz labu laimi viņš brauca tikai uz priekšu. Uz kurieni? Uz Arasu, protams, bet varbūt — arī tālāk. Brīžam viņš to apjauta un nodrebēja. Viņš iegremdējās nakts tumsā kā atvarā. Kaut kas viņu dzina, kaut kas viņu pievilka. Neviens nevarētu pasacīt, kas viņā norisinājās, taču it visi to sapratīs.
2292 Zavērs ir simtiem jūdžu tālu no tādām aizdomām; visi minējumi un pieņēmumi vēršas pret Sanmatjē, un ļaudis taču ne pie kā neturas tik stūrgalvīgi kā tieši pie nepamatotiem pieņēmumiem un minējumiem, tātad nebija nekādu briesmu. Bez šaubām, tas būs grūts brīdis, bet viņš to izturēs.
2293 Rītausmai tuvojoties, viņš atradās klajā laukā; Piejūras Montreijas pilsēta bija jau diezgan tālu aizmugurē. Viņš skatījās, kā apvārsnis kļūst gaišāks; viņš skatījās, neko neredzēdams, gar acīm slīdošajās aukstajās ziemas ausmas ainās. Ritam ir savi rēgi, tāpat kā vakaram.
2294 Valžāns neizkāpa no divričiem. Staļļa puisis, kas atnesa auzas, piepeši noliecās un sāka pētīt kreiso riteni. Staļļa puisis vēlreiz noliecās, brīdi klusēja, pievērsis skatienu ritenim, tad izslējās un sacīja: Ceļotājs izlēca no divričiem. Ritenis patiešām bija stipri bojāts.
2295 Ratiem saduroties ar pasta karieti, bija salauzti divi spieķi un iedauzīta rumba, tā ka tās uzgrieznis vairs neturējās. Meistars Burgaijārs, ratnieks, stāvēja uz savu durvju sliekšņa. Viņš pienāca klāt, aplūkoja riteni un savilka seju grimasē, kāda mēdz būt ķirurgam, kad tas apskata lauztu kāju.
2296 Ja saruna ar ratnieku būtu notikusi kādā iebraucamās vietas istabā, tai nebūtu bijis liecinieku, neviens to nebūtu dzirdējis, viss būtu tā arī palicis, un iespējams, ka tad mums nebūtu jāstāsta ne par vienu no tiem notikumiem, par kuriem jūs tālāk lasīsit, bet šī saruna notika uz ielas.
2297 Ikviena saruna uz ielas katrā ziņā sapulcina ziņkārīgo bariņu. Allaž gadās ļaudis, kas vēlas būt skatītāji. Kamēr viņš iztaujāja ratnieku, tuvumā bija apstājušies daži garāmgājēji. Brīdi paklausījies sarunā, kāds puišelis, kam neviens nepievērsa uzmanību, bija skriešus devies projām no ļaužu bariņa.
2298 Viņu pavadīja kāda vecāka sieviete. Sie vienkāršie vārdi, ko izrunāja vecā sieviete, kuru zēns bija atvedis, lika viņam nosvīst no galvas līdz kājām. Viņam šķita, ka redz tumsā aiz sevis parādāmies roku, kas tikko bija viņu atlaidusi un tagad gatava viņu no jauna satvert.
2299 Ratiem sakustoties, viņš atzinās pats sev, ka pirms īsa brīža bija izjutis prieku, domādams, ka vairs nedosies turp, uz kurieni brauca. Šobrīd viņš īgņājās par prieka brīdi un atzina, ka tas ir bezjēdzīgs. Kāds prieks var būt griezties atpakaļ? Galu galā viņš taču bija uzņēmies ceļojumu labprātīgi.
2300 Viņš uzšāva zirgam un aizbrauca straujos rikšos. Esdēnā viņš bija kavējis daudz laika un tagad vēlējās to atgūt. Mazais zirdziņš bija dūšīgs un vilka par diviem, taču bija februāris, bieži lija, ceļi bija izmirkuši. Turklāt tie vairs nebija vieglie divriči. Sie divriči bija lempīgi un ļoti smagi.
2301 Lai nokļūtu no Esdēnas līdz Senpolai, vajadzēja gandrīz četras stundas. Četras stundas, lai nobrauktu piecas ljē. Senpolā pie pirmās iebraucamās vietas, kas pagadījās ceļā, viņš izjūdza zirgu ūn lika ievest stallī, Ķā solījis Skoflēram, viņš stāvēja pie siles, kamēr zirgs ēda.
2302 Stallī ienāca krodzinieka sieva. Viņš sekoja sievietei, kam bija jaunavīga un jautra seja. Sieviete ieveda viņu zemā telpā, kur galdus sedza nevis galdauti, bet vaskadrāna. Kalpone, resna flāiniete, steigšus klāja galdu. Ar labpatiku viņš noskatījās meičā. Re, kur tā vaina, — viņš nodomāja.
2303 Pasniedza ēdienu. Viņš uzklupa maizei, nokoda kumosu, tad lēnām nolika riku atpakaļ uz galda un vairs tai nepieskārās. Pie otra galdiņa ēda kāds smagais ormanis. Viņš jautāja šim vīram: Ormanis bija vācietis un nesaprata jautājumu. Valžāns gāja atpakaļ uz stalli pie zirga.
2304 Ko viņš darīja šā brauciena laika? Par ko domāja? Tāpat kā no rīta viņš vēroja, kā garām slīd koki, salmu jumti, apstrādāti tīrumi, lūkojās izgaistošās ainavās, kas mainās ar katru ceļa pagriezienu. Dažreiz ar tādu vērošanu dvēselei pilnīgi pietiek un tā ir gandrīz atsvabināta no domāšanas.
2305 Redzēt tūkstošiem priekšmetu pirmo, un pēdējo reizi — kas gan spēj raisīt cilvēkā vēl skumjāku un dziļāku izjņtu! Ceļot nozīmē ik brīdi no jauna piedzimt un nomirt. Varbūt viņš neapjaustās domās salīdzināja šos mainīgos apvāršņus ar cilvēka dzīvi. It viss šai dzīvē nemitīgi bēg mūsu acu priekšā.
2306 Viņš jūt it kā grūdienu, apkārt plešas melna nakts, tik tikko saskatāmi kādi tumši vārti; drūmais dzīves zirgs, kas viņu vilka, apstājas, un cilvēks redz kādu aizsegušos svešinieku, kurš to tumsā izjūdz. Jau metās krēsla, kad bērni, kas nāca no skolas, redzēja ceļinieku iebraucam Tenkā.
2307 Viņš apturēja zirgu un jautāja strādniekam: Viņš paklausīja ceļa strādnieka padomam, griezās atpakaļ un jau pēc pusstundas atkal brauca garām tai pašai vietai, bet šoreiz straujos rikšos ar labu piejūga zirgu. Divriču priekšā uz ilkss sēdēja staļļa puisis, kas sevi dēvēja par pastnieku.
2308 Tomēr Valžāns juta, ka zaudē daudz laika. Bija jau gluži satumsis. Viņi iegriezās lauku ceļā, kas likās pavisam briesmīgs. Rati gāzās no grambas grambā. Viņš sacīja pasta puisim: Kādā grūdienā salūza zveņģele. Viņš atbildējar Viņš nogrieza koka zaru un pagatavoja no tā zveņģeli.
2309 Klajums tinās tumsā. Šauri, tumši, zemi miglas vāli līda pār pauguriem un atkal cēlās augšā kā dūmi. Mākoņos pavīdēja bālganas gaismas strēles. Stiprs vējš, kas pūta no jūras, sacēla visās apvāršņa malās tādu troksni, it kā tur kāds pārbīdītu mēbeles. Viss, ko varēja redzēt, pauda baismas.
2310 Cik daudz baiļu trīsu vieš nakts varenā elpa! Viņu pārņēma aukstums. Kopš vakardienas viņš nekā nebija ēdis. Viņš neskaidri atminējās kādu citu gājienu naktī plašā līdzenumā Diņas apkārtnē. Astoņi gadi bija pagājuši kopš tā laika, bet viņam tas likās kā vakar. Kādā tālā zvanu tornī sita pulkstenis.
2311 Cik labi slimība atdarina vecumu! Pusdienas laikā ārsts atnāca vēlreiz, izteica dažus norādījumus, apjautājās, vai mēra kungs nav iegriezies slimnīcā, un pakratīja galvu. Madlēns mēdza apmeklēt slimnieci pulksten trijos. Tā kā noteiktība šai gadījumā bija labsirdības izpausme, viņš bija noteikts.
2312 Pēc trešā sitiena Fantina, kas parasti tikko spēja gultā pakustēties, uzrausās sēdus, viņa krampjaini sažņaudza izdēdējušās, dzeltenīgās rokas, un mūķene dzirdēja no viņas krūtīm izlaužamies vienu no tām dziļajām nopūtām, kas, liekas, vēstī par atvieglojumu galīgā pagurumā.
2313 Pēc tam Fantina pagriezās un lūkojās uz durvīm. Neviens nenāca, durvis nevērās. Tā viņa palika veselu ceturtdaļstundu, pievērsusi skatienu durvīm, nekustēdamās, gandrīz aizturēdama elpu. Māsa neuzdrošinājās viņu uzrunāt. Baznīcas pulkstenis nozvanīja ceturksni pēc trijiem.
2314 Aizritēja pusstunda, tad stunda. Neviens nenāca. Katru reizi, kad torņa pulkstenis zvanīja, Fantina saslējās un skatījās uz durvju pusi, pēc tam atlaidās guļus. Viņas domas bija skaidri nojaušamas, bet viņa neizrunāja neviena vārda, nežēlojās, nesūdzējās. Viņa tikai dīvaini baigi klepoja.
2315 Fantina pa to laiku raudzījās augšup gultas aizkaros. Viņa izskatījās tā, it kā mēģinātu kaut ko atcerēties. Piepeši viņa sāka dziedāt tik liegi — kā dvesma. Mūķene klausījās. Fantina dziedāja: Mēs pirksim mantiņas sev pilnu grozu, Pa ielām klaiņojot, kas priekšpilsētās ved.
2316 Mēs pirksim mantiņas sev pilnu grozu, Pa ielām klaiņojot, kas priekšpilsētās ved. Rau, svētā jaunava, kā klājas godam, Stāv šūpulis, ar lentām izrotāts. Kaut dievs man skaistāko no zvaigznēm dotu, Man tomēr miļāks bērniņš, tevis dāvināts. Ir zilas rudzpukes, un sarkanas ir rozes.
2317 Viņa to dziedāja tik skumjā balsī un tik maigā melodijā, ka bija jāraud pat mūķenei. Žēlsirdīgā māsa, lai gan pieradusi pie skarbas dzīves, juta acīs riešamies asaras. Torņa pulkstenis nosita seši. Fantina likās to nedzirdam. Šķiet, viņa vairs nepieversa nekam uzmanību.
2318 Taču arī viņai likās, ka sacīt slimniecei patiesību nozīmētu dot tai smagu triecienu, kas Fantinas slimības dēļ var būt bīstams. Šis pietvīkums drīz izzuda. Māsa pievērsa Fantinai savu mierīgo un skumjo skatienu un sacīja: Fantina saslējās un atslīga sēdus uz papēžiem. Viņas acis mirdzēja.
2319 Pabeigusi lūgšanu, viņa sacīja: Viņa apgūlās, palīdzēja mūķenei sakārtot pagalvi un noskūpstīja mazo sudraba krustiņu, kas karājās viņai kaklā un ko māsa Simplicija bija dāvinājusi. Fantina saņēma savās miklajās rokās, māsas roku, un tai, sajūtot šos sviedrus, kļuva sāpīgi.
2320 Māsa, kam nebija nekādas jēgas par attālumiem, atbildēja: Ja kāds būtu viņu redzējis pirms ceturtdaļstundas un tagad, tas neko nesaprastu. Viņa bija gluži sārta, runāja možā vesela cilvēka balsī, un viņas seja bija viens vienīgs smaids. Brīžiem viņa smējās, klusu runādama pati ar sevi.
2321 Mātes prieks ir gandrīz tas pats, kas bērna prieks. Fantina atlaidās spilvenā un pusbalsī sacīja: Un tad nekustoties, nepagriežot galvu, viņa sāka priecīgi skatīties apkārt ar plati atplestām acīm un nesacīja vairs ne vārda. Māsa aizvilka gultas aizkarus, cerēdama, ka viņa iemigs.
2322 Starp pulksten septiņiem un astoņiem ieradās āfsts. Nedzirdēdams nekāda trokšņa, viņš nodomāja, ka Fantina guļ, klusām ienāca iekšā un uz pirkstgaliem tuvojās gultai. Viņš pavēra aizkarus un naktslampiņas gaismā ieraudzīja Fantinas lielās, mierīgās acis, kas lūkojās viņam pretim.
2323 Viņš atkal piegāja pie Fantinas gultas, un slimniece turpināja: Viņa pastiepa roku un smiedamās iesaucās: Ārsts bija pārsteigts. Slimniecei bija labāk. Elpas trūkums bija mazinājies, pulss kļuvis spēcīgāks. Pēkšņs dzīvības spēka uzplūdums atdzīvināja šo nabaga izmocīto būtni.
2324 Vieta blakus kučierim vēl, kā izrādījās, bija brīva; viņš to aizrunāja un samaksāja. Pēc tam viņš devās ārā no viesnīcas un sāka iet pa pilsētu. Arasu viņš nepazina, ielas bija tumšas, un viņš soļoja uz labu laimi. Šķita, ka šis cilvēks stūrgalvīgi apņēmies neprasīt ceļu pretimnācējiem.
2325 Viņš pārgāja pāri mazajai Krenšonas upītei un pēkšņi atradās tādā šauru ieliņu labirintā, ka pavisam apjuka. Tuvojās kāds vīrs ar lielu lukturi rokā. Brīdi vilcinājies, viņš nolēma uzrunāt šo vīru, iepriekš uzmanīgi paskatījies apkārt, it kā bīdamies, ka vēl kāds varētu dzirdēt, ko viņš jautās.
2326 Tālāk viņš jautāja tik vājā balsī, ka tik tikko varēja sadzirdēt: Advokāts viņu atstāja. Dažos mirkļos viņš bija vienlaicīgi pārdzīvojis gandrīz pilnīgi saplūdušas visas iespējamās izjūtas. Advokāta vienaldzīgie vārdi bija dūrušies viņam sirdī te kā ledainas adatas, te kā nokaitēti asmeņi.
2327 Viņš piegāja pie vairākām ļaužu grupiņām un ieklausījās. Tā kā šai sesijā bija izspriežamas daudzas prāvas, priekšsēdētājs bija noteicis vienā dienā divu vienkāršu un īsu lietu izskatīšanu. Sākuši bija ar bērna slepkavību un tagad tikuši līdz katordzniekam recidīvistam, «šim vecajam grēku āzim».
2328 Viņš tam pajautāja: Pēc brīža tiesas sulainis piebilda: To pateicis, tiesas sulainis pagrieza viņam muguru. Ar nodurtu galvu viņš devās projām, izgāja cauri uzgaidāmajai zālei un sāka kāpt lejup pa kāpnēm — lēnām, vilcinoties pie katra pakāpiena. Iespējams, ka viņš kaut ko sevī apsprieda.
2329 Visur ar godbijību minēja Madlēna kunga vārdu. Arasa un Duē apskauda mazo, laimīgo Piejūras Montreijas pilsētiņu tās mēra dēļ. Duē karaliskās tiesas padomnieks, kas bija šās tiesas sesijas priekšsēdētājs Arasā, tāpat kā visi zināja šo tik dziji un vienprātīgi cienīto vārdu.
2330 Bija pienācis izšķirīgais brīdis. Viņš centās sakopot domas, bet tas neizdevās. It sevišķi tais mirkļos, kad visvairāk nepieciešams piesaistīt prātu dzīves mokpilnajai tiešamībai, domu pavedieni smadzenēs pārtrūkst. Viņš atradās tieši tai vietā, kur tiesneši apspriežas un notiesā.
2331 Viņš piegāja pie sienas, kur zem stikla melnā ietvarā karājās kāda sena vēstule, Parīzes mēra un ministra Žana Nikolā Paša autogrāfs; vēstule bija datēta — droši vien aiz pārskatīšanās — ar II gada 9. jūniju, un Pašs tajā paziņoja komūnai mājas arestā turamo ministru un deputātu sarakstu.
2332 Ja kādam šai brīdī būtu gadījies viņu redzēt un novērot, tas, bez šaubām, būtu nodomājis, ka šī vēstule viņu ļoti interesē, jo viņš nenovērsa no tās acu un pārlasīja to divas trīs reizes. Viņš lasīja bez mazākās uzmanības, gluži neapzināti. Viņš domāja par Fantinu un Kozeti.
2333 Joprojām domās nogrimis, viņš pagriezās, un viņa skatiens atdūrās pret durvīm, kas viņu šķīra no tiesas zāles. Viņš bija gandrīz aizmirsis šīs durvis. Sākumā tik mierīgais skatiens apstājās pie tām, palika kā piekalts pie vara roktura, tad izbailēs sastinga un pamazām pildījās ar šausmām.
2334 Visapkārt tas pats klusums, tā pati krēsla. Viņš bija aizelsies, viņš grīļojās, atbalstījās pret sienu. Akmens bija auksts, sviedri uz viņa pieres salti kā ledus; trīcēdams viņš atkal saslējās. Un tad, viens stāvēdams šai tumsā, drebēdams aiz aukstuma un varbūt vēl aiz kā cita, viņš sāka domāt.
2335 Viņš bija domājis visu nakti, domājis visu dienu, viņš dzirdēja sevī vairs tikai vienu balsi, kas saucai «Vai mani» Tā aizritēja stundas ceturksnis. Beidzot viņš nodūra galvu, izdvesa dziļu baiļu nopūtu, nokāra rokas un devās pa to pašu ceļu atpakaļ. Viņš gāja lēnām, kā smaguma nomākts.
2336 Šķita, kāds notvēris viņu bēgot un tagad ved atpakaļ. Viņš atgriezās apspriežu telpā. Pirmais, ko viņš ieraudzīja, bija durvju rokturis. Apaļā, spožā vara poga mirdzēja pretī kā baiga zvaigzne. Viņš raudzījās tajā, kā avs raudzītos tīģera acī. Skatiens nespēja no tās atrauties.
2337 Neviens pūlī nepievērsa viņam uzmanību. Visu skatieni tiecās uz vienu vienīgu punktu, visi raudzījās uz koka solu blakus mazām durtiņām sienā, pa kreisi no priekšsēdētāja. Uz šā sola, ko apgaismoja vairākas sveces, starp diviem žandarmiem sēdēja kāds vīrs. Šis vīrs bija tas cilvēks.
2338 Viss bija tāpat kā toreiz: tāda pati norise, tā pati nakts stunda, gandrīz tās pašas tiesnešu, zaldātu un skatītāju sejas. Tikai tagad virs priekšsēdētāja galvas karājās krucifikss, kura nebija tiesas sēdēs tai laikā, kad viņu notiesāja. Kad viņu tiesāja, dieva nebija klāt.
2339 Aiz muguras bija krēsls, viņš iesliga tajā, šausmās iedomādamies, ka viņu varētu redzēt. Atsēdies viņš izmantoja uz tiesnešu galda kaudzē sakrautās mapes, lai paslēptu aiz tām savu seju no zālē sēdošajiem. Tagad viņš varēja visu redzēt, pats palikdams neredzams. Pamazām viņš atjēdzās.
2340 Viņš pilnīgi atguva tiešamības izjūtu, sasniedza to mierīguma pakāpi, kad jau var klausīties. Zvērināto vidū bija Bamatabuā kungs. Viņš ar acīm meklēja Zavēru, bet nevarēja Ieraudzīt. Unkstveža galdiņš aizsedza liecinieku solu. Turklāt, kā man zināms, zāle bija vāji apgaismota.
2341 Visu uzmanība bija augstākā mērā sasprindzināta; prāva ilga jau trīs stundas. Veselas trīs stundas šis pūlis vēroja, kā pamazām zem briesmīgās varbūtības nastas salīkst kāds cilvēks, kāds svešinieks, nožēlojams radījums, kas bija vai nu ārkārtīgi aprobežots, vai ārkārtīgi izmanīgs.
2342 Kā lai izskaidro viņa vienaldzību? Vai tā bija muļķība vai viltība? Vai viņš saprata visu pārāk labi vai nesaprata nemaz? Šie jautājumi sadalīja pūli un, liekas, arī zvērinātos divās grupās. Šī prāva bija biedējoša un reizē intriģējoša; drāma bija ne vien baismīga, bet arī neskaidra.
2343 Liegšanās sistēma Bija pienācis laiks beigt debates. Priekšsēdētājs lika apsūdzētajam piecelties un griezās pie viņa ar parasto jautājumu. Vīrs stāvēja, burzīdams rokās savu nejauko cepuri, un šķita nedzirdam. Priekšsēdētājs atkārtoja jautājumu. Šoreiz apsūdzētais dzirdēja.
2344 Viņš sacīja: Kad tu, cilvēks, neesi vairs jauns, tevi saukā par vecu ērmu, par vecu muļķi! Es nopelnīju dienā tikai trīsdesmit sū, man maksāja, cik vien maz varēja, saimnieki izmantoja manu vecumu. Un man vēl bija meita, kas strādāja par vejas mazgātāju pie upes. Arī viņa pa druskai piepelnīja.
2345 Bet viņai ari nebija viegli. Visu dienu līdz jostasvietai baļļā — lietū, sniegā, vējā; kaut arī ārā sals, tik un tā jāmazgā; ir cilvēki, kam veļas nav daudz, tie gaida, kamēr izmazgā; ja nemazgāsi, pazaudēsi darba devējus. Dēļi baļļā nav, kā nākas, savienoti, ūdens visur šļakst cauri.
2346 Viss slapjš. Viņa strādāja arī Sarkano bāreņu veļas mazgātavā, kur ūdens tek no krāniem. Tur nav jāmazgā baļļā. Tur mazgā veļu pie krāna un skalo turpat blakus baseinā. Tā kā tas notiek slēgtā telpā, tad nav tik dikti jāsalst. Bet no karstā ūdens nāk briesmīgi garaiņi, kas kaitē acīm.
2347 Viņa pārnaca mājās ap septiņiem vakarā un drīz vien likās gultā, viņa bija tik nogurusi. Virs viņu sita. Tagad viņa mirusi. Mēs nebijām neko laimīgi. Viņa bija krietna meiča, nestaigāja pa ballēm, dzīvoja mierīgi. Atceros viengad karnevāla pēdējo dienu, kad viņa jau astoņos aizgāja gulēt.
2348 Vienu reizi viņš aprāva runu, lai sveicinātu kādu cilvēku pūlī. Sie sava veida apgalvojumi, ko viņš, šķiet, izmeta uz labu laimi, atgādināja žagas, un katru no tiem viņš pavadīja ar kustību, ar kādu malkas cirtējs skalda malku. Kad viņš beidza, klausītāji sāka skaļi smieties.
2349 Es strādāju pie Balū kunga Hospitāļa bulvārī. Mans vārds ir Sanmatjē. Esat gan jūs manīgi, ja varat pateikt, kur esmu dzimis. Es pats to nezinu. Visiem jau nav māju, lai tanīs piedzimtu. Tas būtu pārlieku ērti. Es domāju, ka mans tēvs un māte bija no tiem ļaudīm, kas klaiņo pa ceļiem.
2350 Strādāju pie Balū kunga, man bija pastāvīga dzīves vieta. Galu galā jūs man esat apnikuši ar savām muļķībām! Kāpēc jūs visi tik neganti brūkat man virsū? Prokurora biedrs bija palicis stāvam, viņš griezās pie priekšsēdētāja: Soda laikam beidzoties, viņu atbrīvoja nelabprāt.
2351 Piecas vai sešas reizes viņš mēģināja no katorgas bēgt. Man ir aizdomas, ka bez mazā Žervē aplaupīšanas un ielaušanās Pjerona dārzā viņš izdarījis zādzību ari viņa gaišības nelaiķa Diņas bīskapa namā. Esmu viņu bieži redzējis tai laikā, kad strādāju par cietuma uzrauga palīgu Tulonas katorgā.
2352 Prokurora biedrs beidza runāt, palikdams pie savas prasības, lai, kaut arī Zavēra šeit nav, vēlreiz atsauc trīs lieciniekus — Brevē, Senildjē un Košpaiju — un svinīgi no jauna nopratina. Priekšsēdētājs deva pavēli tiesas kalpotājam, un jau pēc mirkļa liecinieku istabas durvis atvērās.
2353 Cietumā, kur viņu bija noveduši jauni pārkāpumi, viņš bija kļuvis kaut kas līdzīgs uzraugam. Tas bija cilvēks, par kuru priekšniecība sacīja: «Viņš cenšas būt derīgs.» Priesteri atzinīgi izteicās par viņa reliģiskajām paražām. Nav jāaizmirst, ka tas notika restaurācijas laikā.
2354 Brevē nodūra acis. Brevē paskatījās uz apsūdzēto, tad pagriezās pret tiesnešiem. Ieveda Senildjē, uz mūža katorgu notiesāto, par ko liecināja sarkanie cietumnieka svārki un zaļā galvassega. Viņš sodu izcieta Tulonas katorgā, no kurienes bija īpaši izsaukts šās prāvas dēļ.
2355 Kad viņam atgādināja, ka kauna pilnais sods viņam atņem tiesības zvērēt, Senildjē pacēla galvu un izaicinoši raudzījās tieši pūlī. Priekšsēdētājs aicināja viņu apdomāties un jautāja tāpat kā iepriekšējam lieciniekam Brevē, vai viņš vēl joprojām pazīstot apsūdzēto. Senildjē sāka skaļi smieties.
2356 Sis otrs uz mūžu notiesātais, ieradies no katorgas un ģērbies sarkanās drēbēs tāpat kā Senjldjē, bija Lurdas zemnieks, īsts Pireneju lācis. Viņš bija sargājis kalnos ganāmpulkus un tur no gana kļuvis par laupītāju. Košpaijs bija tikpat neaptēsts un likās vēl vairāk aprobežots nekā apsūdzētais.
2357 Sekretāra galdiņa lampa apgaismoja viņa seju. Viņš turēja cepuri rokā, viņa apģērbā nemanīja ne mazākās nekārtības, svārki bija rūpīgi aizpogāti. Viņš bija pavisam bāls un mazliet drebēja. Viņa mati, kas, viņam ierodoties Arasā, bija tikai iesirmi, tagad bija kļuvuši gluži balti.
2358 Tie bija nosirmojuši vienā stundā, kamēr viņš atradās šeit. Visas galvas pagriezās uz viņa pusi. Satraukums bija neaprakstāms. Vienu mirkli klātesošie šaubījās. Balss bija skanējusi tādās mokās, cilvēks, kas te stāvēja, likās tik mierīgs, ka sākumā neviens nekā nesaprata.
2359 Madlēna kungs pagriezis pret zvērinātajiem un tiesnešiem un sacīja rāmā balsī: Neviena mute neelpoja. Pirmajam pārsteiguma pilnajam saviļņojumam sekoja kapa klusums. Zālē bija jaušamas tās dīvainās, svētbijīgās bailes, kas pārņem pūli, kad norisinās kaut kas bezgala liels.
2360 Sīkumi, vilcināšanās, Iespējamā nelielā pretošanās — viss pazuda šā notikuma varenajā spožumā. Noskaņa gan nebija ilgstoša, toties tai mirklī neatvairāma. Viņš virzījās uz izejas durvīm. Neviena balss viņu nesauca atpakaļ, neviena roka nepacēlās, lai viņu aizturētu. Pūlis pašķīrās.
2361 Viņas priekša stāvēja Madlēna kungs, kas nupat bija pavisam nemanāmi ienācis. Viņš klusā balsī jautāja: Viņa pastāstīja notikušo: ka vakar vakarā Fantinai bijis ļoti slikti, bet tagad klājoties labāk, jo tā domājot, ka mēra kungs aizbraucis uz Monfermeiju pēc meitenītes.
2362 Telpā jau bija kļuvis pavisam gaišs. Dienas gaisma krita tieši Madlēna sejā. Nejauši māsa pacēla acis. Māsai Simplicijai nebija spoguļa; viņa parakņājās instrumentu kastē un atrada tur mazu spogulīti, ko slimnīcas ārsts lietoja, lai pārliecinātos, ka slimnieks miris un vairs neelpo.
2363 Viņas bālums bija kļuvis gluži baits, vaigi pietvīkuši. Garās, zeltainās skropstas, vienīgais daiļums, kas atlicis no viņas jaunavības un jaunības, viegli trīsēja, kaut gan plaksti joprojām bija aizvērti. Viņa drebēja, it kā neredzami spārni ik brīdi varētu izplesties un viņu aiznest.
2364 Viņa izskatījās drīzāk tā, it kā taisītos aizlidot, nevis mirt. Zars, kad tuvojas roka, lai norautu ziedu, notrīs un liekas reizē vairāmies un sniedzamies pretī. Arī cilvēka ķermenī ir kaut kas no šīm trīsām, tuvojoties mirklim, kad nāves noslēpumainie pirksti grasās noplūkt dvēseli.
2365 Abi viņi bija šeit, un tāpat kā toreiz viņš lūdza dievu, bet viņa bija iemigusi, tikai pa šiem diviem mēnešiem Fantinai mati bija kļuvuši iesirmi, bet viņam — pavisam balti. Māsa nebija ienākusi līdzi. Viņš stāvēja pie gultas, turot pirkstu uz lūpām, it kā telpā atrastos kāds, ko viņš lūgtu klusēt.
2366 Madlēns kaut ko atbildēja, bet, ko īsti, vēlāk vairs nespēja atcerēties. Par laimi ienāca ārsts, kas jau bija brīdināts. Viņš devās Madlēnam palīgā. Fantinas acis iemirdzējās, padarot gaišu visu seju. Viņa salika rokas lielākajā dedzībā un dziļākajā maigumā, kāds vien lūgšanā var būt.
2367 Madlēna kungs sēdēja uz krēsla blakus gultai. Viņ j pagriezās pret to; bija redzams, ka viņa pūlas izlikties mierīga un «prātīga», kā pati sacīja šai slimības vājuma brīdī, kas līdzinājās bērna vājumam, — un dara to tāpēc, lai, redzot viņu tik mierīgu, neviens nepretotos, ka pie viņas atved Kozeti.
2368 Fantina nekurnēja, viņa izbijās, ka ar pārāk dedzīgām žēlabām varētu būt iedragājusi uzticību, ko centās iedvest, un tāpēc uzsāka vienaldzīgas valodas. Madlēns arvien vēl turēja viņas roku un vēroja viņu ar bažām; acīmredzot tas bija atnācis, lai pasacītu viņai ko lādu, par ko tagad pats šaubījās.
2369 Ārsts, apraudzījis slim nieci, bija aizgājis. Vienīgi māsa Simplicija bija palikusi tuvumā. Te pēkšņi, visiem klusējot, Fantina iesaucās: Viņa izstiepa roku, lai pārejie klusētu, aizturēja elpu un aizgrābtībā sāka klausīties. Pagalmā rotaļājās bērns — sētnieces vai kādas strādnieces bērns.
2370 Ak vai! Kur gan dažkārt neiejaucas bērnu rotājās! Šās meitenītes dziedāšanu Fantina dzirdēja. Bērns aizgāja, tāpat kā nācis, balss izdzisa, Fantina vēl brīdi klausījās, tad viņas seja satumsa, un Madlēns dzirdēja viņu klusu sakām: Tomēr viņas domu priecīgā pamatnoskaņa atkal atgriezās.
2371 Fantinas izskats viņu izbiedēja. Fantina vairs nerunāja, vairs neelpoja; viņa bija piecēlusies pussēdus, krekls atsedza viņas vājo plecu, viņas seja, kas pirms mirkļa vēl staroja, bija nobālējusi, un šķita, ka viņa ar šausmās atplestām acīm stingi skatās uz kaut ko briesmīgu istabas galā.
2372 Viņš atgriezās viesnīcā tieši laikā, lai aizbrauktu ar pasta karieti, kurā, kā atceraties, bija aizrunājis sev vietu. Mazliet pirms sešiem rītā viņš nokļuva Piejūras Montreijā, kur viņa pirmās rūpes Jbija iemest pastā vēstuli Lafita kungam un pēc tam doties uz slimnīcu apraudzīt Fantinu.
2373 Turklāt, vaļsirdīgi sakot, kaut gan priekšsēdētājs bija labsirdīgs un visai saprātīgs cilvēks, viņš tai paša laikā bija arī pārliecināts un gandrīz dedzīgs rojālists un jutās aizvainots, kad Piejūras Montreijas mērs, runājot par izkāpšanu krastā Kannās, bija teicis imperators, nevis Bonaparts.
2374 Tā viņš nostāvēja apmēram minūti, un neviens nemanīja viņa klātbūtni. Pēkšņi Fantina pacēla acis, ieraudzīja viņu un lika pagriezties Madlēna kungam. Tai mirklī, kad Madlēna skatiens sastapās ar Zavēra acīm, Zavērs — pat nesakustoties, nepagriežoties, netuvojoties — kļuva briesmīgs.
2375 Neviena cita cilvēciska izjūta nespēj būt tik atbaidoša kā ļauns prieks. Tā bija sātana seja, kad tas atkal atradis savu grēcinieku. Apziņa, ka Žans Valžāns beidzot ir viņa rokās, lika atklāties viņa seja visam, ko viņš slēpa dvēselē. Sakustināto dzelmju saturs pacēlās virspusē.
2376 Pazemojumu par to, ka viņš vienu brīdi pazaudējis pēdas un maldījies attiecībā uz Sanmatjē, izdzēsa lepnums, ka viņš jau pašā sākumā uzminējis patiesību un ka viņa pareizais instinkts tik ilgi pretojies krāpšanai. Zavēra pašapmierinātība spilgti izpaudās viņa valdonīgajā stājā.
2377 Laimīgs un sašutuma pilns, viņš turēja zem sava papēža noziegumu, netikumu, dumpi, pazudināšanu, elli, viņš staroja, viņš iznīcināja, viņš smaidīja, un bija kāds neapstrīdams lieliskums šai briesmīgajā ercenģelī Miķelī. Zavērs bija briesmīgs, bet viņā nebija nekā zemiska.
2378 Šoreiz viņš nerīkojās kā parasti, nepaziņoja savas ierašanās iemeslu, pat neuzrādīja apcietināšanas pavēli. Viņam Žans Valžāns bija savā ziņā noslēpumains un nenotverams pretinieks, neizprotams cīnītājs, ko viņš jau piecus gadus turēja savos nagos, bet nespēja pieveikt.
2379 Vienīgi uz viņu pašu. Viņa nodrebēja. Un tad viņa redzēja ko neticamu, kaut ko tik neticamu, ka nekad nekas tamlīdzīgs viņai nebija rādījies pat baigākajos drudža murgos. Viņa redzēja, ka spiegs Zavērs satvēra aiz apkakles mēra kungu, viņa redzēja mēra kungu noliecam galvu.
2380 Žans Valžāns nemēģināja atbrīvoties no rokas, kas turēja viņu aiz svārku apkakles. Viņš sacīja Zavērs viņu pārtrauca: Žans Valžāns turpināja klusinātā balsī: Žans Valžāns pagriezās pret policijas inspektoru un ātri un ļoti klusu sacīja: Fantinu pārņēma drebuļi. Zavērs piecirta kāju.
2381 Žans Valžāns piegāja pie šīs gultas, vienā mirklī atrava no tās stipri sagrabējušo galvgali (viņa muskuļiem tā bija nieka lieta), sagrāba saujā resnāko stieni un paskatījās Zavērā. Zavērs atkāpās uz durvju pusi. Žans Valžāns ar dzelzs stieni rokā lēnām virzījās uz Fantinas gultu.
2382 Pēc dažiem pārdomu mirkļiem viņš noliecās pie Fantinas un kaut ko klusu tai stāstīja. Žans Valžāns saņēma abās rokās Fantinas galvu un sakārtoja spilvenu, gluži kā mate to darītu savam bērnam; viņš aizsēja tai krekla lentītes un pieglauda matus zem cepurītes. Un tad viņš tai aizvēra acis.
2383 Ar skumjām jāatzīst, ka pietika ar vārdiem: bijušais katordznieks, lai gandrīz visi no viņa novērstos. Nepagāja ne divas stundas, kad viss labais, ko viņš bija darījis, aizmirsās, un viņš bija vairs tikai «katordznieks». Der piezīmēt, ka Arasas notikuma sīkumi vēl nebija zināmi.
2384 Viņa pazina šo roku, šo elkoni, šo svārku piedurkni. Tas bija Madlēna kungs. Dažas sekundes viņa nespēja bilst ne vārda, galīgā pārbīli, kā pati vēlāk izteicās, atstāstīdama savu piedzīvojumu. Viņa aprāvās — teikuma beigām būtu trūcis godbijības salīdzinājumā ar tā sākumu.
2385 Tā arī netika zināms, kā viņam izdevies iekjūt pagalmā, neatverot vārtus. Viņš gan aizvien mēdza nēsāt lidzi atslēgu no mazajiem blakusvārtiņiem, taču pēc kratīšanas atslēgai vajadzēja būt atņemtai. Sis apstāklis palika nenoskaidrots. Viņš devās augšup pa kāpnēm, kas veda uz viņa istabu.
2386 Viņš izvilka no skapja vecu kreklu, ko saplēsa, šajās drēbes strēmelēs viņš ievīstīja abus sudraba svečturus. Viņa rīcībā nemanīja ne steigas, ne satraukuma, un, saiņojot bīskapa svečturus, viņš tai pašā laikā koda rupjmaizes rikā. Iespējams, ka tā bija cietuma maize, ko viņš bēgot paņēmis līdz.
2387 Viņa bija bāla, acis saraudātas, svece, ko viņa turēja rokā, drebēja. Nežēlīgiem likteņa triecieniem piemīt tā īpatnība, ka tie, lai cik pilnīgi vai rūdīti mēs būtu, izvilina no mūsu dziļākās būtības cilvēcisko dabu un liek tai atklāties. Sās dienas pārdzīvojumos mūķene atkal bija kļuvusi sieviete.
2388 Māsa ieskatījās tajā. Māsa lasīja: «Lūdzu mācītāja kungu uzņemties rūpes par visu, ko šeit atstāju. Lūdzu nokārtot manas prāvas izdevumus un parūpēties par šodien mirušās sievietes apbedīšanu. Pārpalikums nabagiem.» Māsa gribēja ko teikt, bet spēja nomurmināt tikai dažas nesakarīgas skaņas.
2389 Istaba bija tā ierīkota, ka durvis atveroties aizsedza sienas stūri labajā pusē. Žans Valžāns nopūta sveci un nostājās šai stūrī. Māsa Simplicija nometās ceļos blakus galdam. Durvis atvērās. Ienāca Zavērs. Gaitenī bija dzirdama vairāku vīriešu sačukstēšanās un vārtsardzes iebildumi.
2390 Mūķene nepacēla acu. Viņa lūdza dievu. Uz kamīna dzegas uzliktā svece skopi apgaismoja lelpu. Zavērs ieraudzīja māsu un apjukumā apstājās. Ieraugot māsu, vispirms viņš juta tieksmi aiziet. Taču viņam bija arī savs pienākums, kas viņu atturēja un pavēlēja rīkoties pretēji.
2391 Viņa meloja divas reizes, divas reizes pec kārtas, nešauboties, nevilcinoties — tā, kā cilvēks ziedojas otra labā. Ak, svēta zemes meita! Jau pagājuši daudzi gadi, kopš tu atstāji šo pasauli un pievienojies gaismas valstībā savām māsām, šķīstajām jaunavām, un saviem brāļiem eņģeļiem.
2392 Māsas apgalvojumam bija tik izšķirīga nozīme, ka Zavērs pat nepamanīja kādu dīvainu apstākli: svece, kas stāvēja uz galda, bija tikko nopūsta un vēl kūpēja. Stundu vēlāk kāds cilvēks, soļodams miglā gar kokiem, ātri attālinājās no Piejūras Montreijas Parīzes virzienā. Sis cilvēks bija Žans Valžāns.
2393 Kur viņš bija ņēmis šo blūzi? Tas palicis nezināms. Kaut gan — pirms dažām dienām fabrikas slimnīcā bija miris kāds vecs strādnieks, neatstājot neko, vienīgi savu blūzi: varbūt tā bija tā pati blūze. Vēl pēdējos vārdus par Fantinu. Mums visiem ir viena māte — zeme. Fantinu atdeva šai mātei.
2394 Mācītājs domāja, ka dara labi, — un varbūt tiešām darīja labi, — atlicinot nabagiem cik iespējams vairāk no Žana Valžāna atstātās naudas. Galu galā par ko tad bija runa? Par katordznieku un ielasmeitu. Tāpēc viņš vienkāršoja Fantinas apbedīšanu līdz pašam nepieciešamākajam, ko sauc par kopīgu kapu.
2395 Un tā Fantinu bez maksas apbedīja tai kapsētas stūrī, kas pieder visiem un nevienam un kur pazūd nabaga ļaudis. Par laimi, dievs zina, kur atrast dvēseli. Faiļtinu guldīja zemes tumsā līdzās nezināmiem kauliem, viņas pīšļi sajaucās ar citu pīšļiem. Viņa bija iemesta kopīgā kapā.
2396 Kāda jauna meiča ravēja laukā, kur vējš plivināja lielu, dzeltenu afišu, kas, liekas, vēstīja par izrādi gadatirgū sakarā ar baznīcas svētkiem. Aiz iebraucamās vietas ēkas stūra, gar peļķi, pa kuru peldēja vesela pīļu flotile, grumbuļains celiņš pazuda krūmājā. Gājējs nogriezās pa šo ceļu.
2397 Vārti bija ciet. Tie bija saplaisājuši divviru vārti, ko rotāja vecs, sarūsējis veserītis. Saule bija pasakaina, zaros manīja tās liegās maija šūpas, kas liekas drīzāk nākam no ligzdām nekā no vēja. Mazs, ņiprs putniņš, droši vien iemīlējies, kaislīgi skandināja savas dziesmas kuplā kokā.
2398 Šai mirklī vārti atvērās, un pa tiem iznāca kāda zemniece. Viņa ieraudzīja ceļinieku un pamanīja, ko tas aplūko. Ceļinieks izslējās, paspēra dažus soļus un sāka raudzīties pāri žogiem. Pie apvāršņa starp kokiem viņš redzēja pakalnu un uz pakalna kaut ko tādu, kas no tālienes izskatījās kā lauva.
2399 Ugomona ir drūma vieta, neveiksmes sākums, pirmā pretestība, ko pie Vaterlo sastapa lielais Eiropas meža cirtējs, kura vārds ir Napoleons; pirmais sīkstais zars zem viņa cirvja cirtiena. Reiz tā bija pils, tagad vairs tikai ferma. Ugomona senatnes pētniekam ir Igontona.
2400 Ugomonai ir divi vārti: dienvidos — pils vārti un ziemeļos — fermas vārti. Napoleons sūtīja pret Ugomonu savu brāli Zeromu; te sadūrās Gijemino, Fuā un Bašlī divīzijas, te tika sūtīts kaujā un gāja bojā gandrīz viss Reija korpuss, Kellermanim izsīka lodes, apšaudot varonīgo mūra sienu.
2401 Franču iedragātie ziemeļu vārti, kuru izlauztā daļa, kas tagad karājas pie mūra, aizstāta ar jaunam dēļiem, stāv pusvirus pagalma dziļumā. Šie vārti, četrstūra veidā ietaisīti mūrī, kura apakšējā daļa celta no akmeņiem, bet augšējā no ķieģeļiem, noslēdz pagalmu ziemeļu pusē.
2402 Tie ir gluži parasti braucamie vārti, kādi mēdz būt visās saimniecībās: no neaptēstiem dēļiem sanaglotas divas veramas puses. Aiz vārtiem sākas pļavas. Sīs ieejas dēļ notika sīvas cīņas. Uz vārtu stabiem vēl ilgi bija redzami asiņainu roku nospiedumi. Tieši te krita Bodjēns.
2403 Pagalmā vēl jūtams kaujas negaiss, manāmas tās šausmas; tuvcīņas versme še it kā sastingusi kustībā; tas tur ir dzīvs, tas mirst; viss noticis tikai vakar. Mūri ļogās agonijā, akmeņi brūk, robi vaimanā, izlauzuīni ir līdzīgi brūcēm; trīcošie koki noliekušies, it kā visiem spēkiem tiektos aizbēgt.
2404 Pils noderēja par cietoksni, kapela — par aizsargvalni. Te ļaudis apkāva cits citu. Franči, kas tika apšaudīti no visām pusēm — no mūriem, no bēniņiem, no pagrabiem, no visiem logiem, no visām lūkām, no katras spraugas sienā, — sanesa žagaru kūļus un aizdedzināja mūrus un cilvēkus.
2405 Ugunsgrēks bija atbilde uz kartečām. Nopostītajā pils spārnā caur logu dzelzs režģiem vēl redzamas agrākās ķieģeļu celtnes istabas ar sagruvušām sienām. Sais istabās bija paslēpušies angļu gvardi. No apakšstāva līdz pat jumtam saplaisājušas vītņu kāpnes atgādina pārlauzta gliemežvāka iekšieni.
2406 Kāpnēm ir divi stāvi: šeit ielenktie angļi, patvērušies uz augšējiem pakāpieniem, bija noārdījuši apakšējos. Tagad pakāpienu platās zilgana akmens plātnes guļ kaudzē samestas nātrēs. Kādi desmit pakāpieni vēl turas pie sienas, uz pirmā no tiem iegriezts trijzara attēls.
2407 Šie nesasniedzamie pakāpieni stingri stāv savās pamatnēs. Viss pārējais atgādina bezzobainus žokļus. Vēl tur ir divi veci koki: viens pavisam nokaltis, turpretī otrs, ievainots stumbra apakšā, ik aprīli sazaļo no jauna. Kopš 1815. gada tas sācis augt cauri kāpnēm. Sienas klāj uzraksti.
2408 Angļi viņu tur uzgāja, izvilka no paslēptuves, un kareivji ar zobenu plakņu sitieniem piespieda pārbijušos vīru kalpot. Angļiem slāpa, un Gijoms nesa tiem dzert. Ūdeni viņš smēla no šīs akas. Daudzi dzēra no tās savu pēdējo malku. Akai, no kuras dzēruši tik daudz mirēju, arī pašai bija jāmirst.
2409 Tīfs ir triumfa piedeva. Aka bija dziļa, un to pārvērta par kapu. Tajā iemeta trīssimt līķu. Varbūt ar pārliecīgu steigu. Vai visi bija miruši? Nostāsts teic, ka ne. Runā, ka naktī pēc apbedīšanas no akas bijušas dzirdamas vājas balsis, kas saukušas palīgā. Aka atrodas savrup pagalma vidū.
2410 Trīs sienas, celtas no akmeņiem un ķieģeļiem un ieliektas kā aizslietņa posmi, ietver to no trim pusēm, padarot līdzīgu mazam, četrstūrainam tornītim. Ceturtā puse ir vaļēja, no tās smēla ūdeni. Dibensienā rēgojas bezveidīgs caurums, domājams, granātas sprādziena sekas.
2411 Dzelzs apkalums, kas nostiprina labo sienu, izveido krusta zīmi. Kad cilvēks noliecies, viņa skatiens iegrimst dziļā, tumsas pilnā ķieģeļu cilindrā. Visapkārt akai sienu pamatne apaugusi nātrēm. šīs akas priekšā nav zilās akmens plāksnes, kas parasti noder par priekšmalu visām Beļģijas akām.
2412 Nav vairs ne spaiņa, ne ķēdes, ne grieztuves; palicis tikai akmens trauks — notekas tvertne. Tagad tajā sakrājas lietusūdens, un laiku pa laikam kāds putns no tuvējiem mežiem atlaižas padzerties un atkal aizlido. Viena ēka drupās vēl apdzīvota, tā ir fermas māja. Šās mājas durvis ved uz pagalmu.
2413 Augļu dārzs izskatās briesmīgs. Šai dārzā, kas atrodas zemāk par augļu dārzu, bija ielauzušies seši pirmā vieglā kājnieku pulka voltižieri. Nespēdami no turienes izkļūt, ielenkti un tramdīti kā lāči alā, viņi uzsākuši cīņu ar divām hanoveriešu rotām, no kurām viena bijusi bruņota ar karabīnēm.
2414 Uzkāpjot pa dažiem pakāpieniem, no puķu dārza nokļūstam augļu dārzā. Šeit nedaudz kvadrātasu lielā laukumā nepilnas stundas laikā krituši tūkstoš piecsimt vīru. Šķiet, ka mūris gatavs no jauna uzsākt kauju. Tajā vēl palikušas trīsdesmit astoņas šaujamlūkas, ko angļi izlauzuši dažādā augstumā.
2415 No ārpuses mūri apslēpj augsts dzīvžogs. Pienākušie franči, domādami, ka priekšā tikai dzīvžogs, pārrāpušies tam pāri un uzdūrušies mūrim — šķērslim un slēpnim, aiz kura atradušies angļu gvardi, kas pa visām trīsdesmit astoņām šaujamlūkām reizē atklājuši uguni, saceļot īstu ložu un bumbu viesuli.
2416 Un Suā brigāde tikusi satriekta. Tā sākās Vaterlo kauja. Augļu dārzu tomēr ieņēmuši. Kāpņu nebijis, franči rāpušies pāri mūrim, ieķerdamies tajā ar nagiem. Zem kokiem tuvcīņā kāvušies vīrs ar vīru. Zāle mirkusi asinīs. Te aizgājis bojā Nasavas bataljons, septiņi simti karavīru.
2417 Lai Austerlica beigtos ar Vaterlo, liktenim bija vajadzīga viegla lietusgāze, un pietika ar mākoni, kas, šai gadalaikā negaidīts, parādījās pie debesīm, lai sabruktu vesela pasaule. Vaterlo kauja nevarēja sākties agrāk par pusdivpadsmitiem (tāpēc Blīhers paguva ierasties laikā).
2418 Vērsties tieši pret sabiedroto frontes centru, pārraut ienaidnieka aizsardzības līniju, sašķelt pretinieka pulkus divās daļās, atspiest angļus uz Halu, prūšus uz Tongru, atšķirt Velingtonu no Blīhera, ieņemt Monsenžānu, sagrābt Briseli, ietriekt vācieti Reinā, bet angli jūrā.
2419 Ar šo kauju gan saistās viens no galvenajiem notikumiem drāmā, par kuru mēs stāstām, taču pati vēsture nav mūsu temats. Un jāteic, tāda vēsture ir jau uzrakstīta, turklāt meistariski uzrakstīta — no viena redzes viedokļa par to rakstījis Napoleons, no otra — vesela vēsturnieku plejāde.
2420 Mums nav tiesību zinātnes vārdā uzstāties pret faktu kopumu, kuros, bez šaubām, ir daudz maldu, mums nav ne militāras pieredzes, ne zināšanu stratēģijā, kas ļautu radīt kādu sistēmu. Pēc mūsu domām, abi karavadoņi Vaterlo kaujā bijuši pakļauti veselai virknei nejaušību.
2421 Tieši savienotājas svītriņas vidū atrodas punkts, kurā izšķīrās kaujas iznākums. Šai vietā vēlāk uzcēla lauvas tēlu, kas neviļus kļuva par simbolu imperatora gvardes augstākajai varonībai. Trijstūris, kas izveidojas A burta augšējā daļā starp abiem stabiņiem un šķērssvītru, ir Monsenžānas plato.
2422 Abi karavadoņi bija rūpīgi izpētījuši Monsenžānas līdzenumu, ko tagad sauc par Vaterlo līdzenumu. Jau pirms gada Velingtons ar gudru ziņu bija to pamatīgi izstudējis, paredzēdams lielas kaujas iespējas. Sai cīņas laukā 18. jūnija divkaujā Velingtonam bija labākas pozīcijas nekā Napoleonam.
2423 Karadarbība sākās vēlu. Kā jau zināms, Napoleons bija radis turēt visu artilēriju rokā itin kā pistoli, mērķējot drīz vienā, drīz otrā lauka punktā, un gribēja nogaidīt, kamēr bateriju aizjūgi varēs brīvi un ātri pārvietoties; tāpēc bija vajadzīgs, lai parādītos saule un apžāvētu zemi.
2424 Kauju uzsākot, kreisais franču spārns nikni vērsās pret Ugomonu, varbūt niknāk, nekā imperators to būtu vēlējies. Tai pašā laikā Napoleons uzbruka centram, raidīdams Kio brigādi pret Esentu, un Nejs virzīja franču labo flangu pret angļu kreiso flangu, kam aizmugurē bija Paplota.
2425 Sis plāns būtu izdevies, ja četras angļu gvardu rotas un Perponšē divīzijas dūšīgie beļģi nebūtu tik stingri turējušies savās pozīcijās, tā ka Velingtonam nevajadzēja tur sakopot spēkus, bet pietika pastiprinājumam uz turieni nosūtīt vēl četras angļu gvardu rotas un vienu Braunšveigas bataljonu.
2426 Labā franču flanga uzbrukums Paplotai bija pamatīgs. Izsist no pozīcijām angļu kreiso flangu, nogriezt ceļu uz Briseli, aizsprostot pieeju varbūtējiem prūšu palīgspēkiem, ieņemt Monsendžānu, atspiest Velingtonu uz Ugomonu, no turienes uz Brēnlalē, pēc tam uz Halu — plāns bija visai skaidrs.
2427 Seit atzīmējams kāds sīkums. Angļu infantērijā, it īpaši Kempta brigādē, bija daudz jauniesaukto. Sie jaunie kareivji drosmīgi turējās pretī mūsu bīstamajiem kājniekiem. Kaut gan viņi bija nepieredzējuši, bezbailība palīdzēja tikt galā ar kaujas uzdevumu; viņi bija sevišķi veiksmīgi strēlnieki.
2428 Kareivis strēlnieks ir zināmā mērā atstāts pašierosmei un kļūst, tā sakot, pats sev par ģenerāli; šiem jauniesauktajiem piemita gluži franciska izdoma un kaujas degsme. Nepiedzīvojušie kājnieki cīnījās dedzīgi. Velingtonam tas nebija pa prātam. Pēc Esentas ieņemšanas kauja kļuva svārstīga.
2429 Uz dažām vietām nepieciešams pārsviest vairāk kareivju, nekā Piebildīsim, ka arvien pienāk brīdis, kad kauja sadrumstalojas atsevišķās cīņās, sadalās un izkaisās neskaitāmos sīkos notikumos, kas, runājot paša Napoleona vārdiem, «drīzāk iederas pulka biogrāfijā nekā armijas vēsturē».
2430 Viņš spēj uztvert tikai cīņas galvenās kontūras, un neviens stāstnieks, lai cik apzinīgs tas censtos būt, nav spējīgs pilnīgi attēlot tā briesmīgā mākoņa apveidu, ko sauc par kauju. Šī patiesība, kas attiecināma uz visām lielām bruņotām sadursmēm, it īpaši jāievēro, runājot par Vaterlo.
2431 Berings bija izsists no pozīcijām, Altens nogalināts ar zobenu cirtieniem. Bija zaudēti daudzi karogi, to vidū viens Altena divīzijas karogs un viens Līneburgas bataljona karogs, ko nesa kāds de Ponu dzimtas princis. Pelēko skotu pulku vairs nebija, Ponsonbī dūšīgie dragūni bija samalti.
2432 Šo drosmīgo kavalēriju satrieca Bro ulāni un Travēra kirasieri: no tūkstoš divsimt zirgiem palika pāri seši simti, no trim apakšpulkvežiem divi bija beigti, Ilainiltons ievainots, Maters nonāvēts. Ponsonbī krita no septiņiem pīķa dūrieniem, Gordons bija miris, Marks miris.
2433 Divas divīzijas, piektā un sestā, bija sagrautas. Tā kā Ugomona bija atgriezta, Esenta ieņemta, atlika tikai viens atbalsta punkts — centrs, šis atbalsta punkts joprojām turējās. Velingtons tam sūtīja pastiprinājumu. Viņš atsauca turp Hilu no Merbrēnas, atsauca Šasē no Brēnlalē.
2434 Ap pulksten četriem angļu līnija ieļodzījās, atejot atpakaļ. Plato virsotnē bija redzama tikai artilērija un strēlnieki, viss pārējais pēkšņi pazuda. Angļu pulki, franču granātu un lielgabalu ložu dzīti, atgāja tālāk, kur vēl šodien vijas Monsenžānas fermas strādnieku iemīta taciņa.
2435 Viņi vairs nebija uz vienu roku. Pusčetros no rīta viņš zaudēja vienu no savām ilūzijām: virsnieki, kas bija sūtīti izlūkot, ziņoja, ka ienaidnieka vienību pārvietošanās nenotiekot. Nemanīja ne mazākās kustības, neviens ugunskurs angļu nometnē nebija nodzēsts. Angļu armija gulēja.
2436 Sis zemnieks bija rādījis ceļu angļu kavalērijas brigādei, domājams, Vivjana brigādei, kas devās uz pozīcijām Oēnas ciematā, kreisā spārna pašā galā. Pulksten piecos divi beļģu dezertieri viņam pastāstīja, ka esot nule pametuši savu pulku un ka angļu armija gaidot kauju.
2437 Trešā vieta, kur Napoleons apstājās septiņos vakarā starp Belaliansi un Esentu, bija briesmu pilna; tas bija augsts uzkalniņš, kas redzams vēl šodien; aiz tā ielejas slīpumā grupējās gvarde. Ap uzkalnu spindza lodes, kas, atsizdamās pret ceļa bruģi, krita turpat līdzās Napoleonam.
2438 Kad Velingtons divus gadus vēlāk atkal ieraudzīja Vaterlo, viņš izsaucās; «Mans kaujas lauks ir apmainīts!» Tur, kur šodien paceļas augsta zemes piramīda ar lauvas tēlu galā, tolaik bija pauguru rinda, kas pret Nivelas ceļu izbeidzās ar nolaidenu nogāzi, bet Zenapas ceļa pusē — ar stāvu krauju.
2439 Tā kā uzbērumam, kura augstums ir simt piecdesmit pēdu un apkārtmērs ap pusjūdzi, izlietots tūkstošiem vezumu zemes, tad šodien Monsenžānas plato it viegli sasniedzams pa lēzenu nogāzi, turpretī kaujas dienā tā pieeja, it īpaši no Esentas puses, bija nelīdzena un krauja.
2440 Tūlīt pastāstīsim. Brēnlalē ir viens Beļģijas ciems, Oēna — otrs. Abus šos ciemus, tas slēpjas zemes ieplakās, savieno apmēram pusotras ljē garš ceļš, kas šķērso līdzenuma viļņoto virsmu un bieži iegriežas un iegrimst pakalnos kā vaga, tā ka vairākās vietās ceļš kļūst līdzīgs grāvim.
2441 Notika arī nelaimes gadījumi. Šaipus Brēnlalē ceļš bija tik šaurs, ka ore tur reiz saspiedusi kādu gājēju, kā to vēstī pie ciema kapsētas uzstādītais akmens krusts, kur minēts mirušā vārds — Bernārs Debri kungs, Briseles tirgotājs — un nelaimes gadījuma datums — februāris 1637.
2442 Viņš prata gaidīt, uzskatīdams sevi par nemaldīgu, un izturējās pret likteni kā līdzīgs pret līdzīgu. Šķita, ka viņš liktenim sacītu: «Tu neuzdrošināsies!» Napoleons, kura būtība bija puse gaismas, puse tumsas, juta likteņa atbalstu savos labajos darbos un iecietību — jaunajos.
2443 Imperators pa pusei saslējās kāpšļos. Viņa acīs pazibēja uzvaras jausma. Tad imperators, pārdomādams šo briesmīgo atrisinājumu, pēdējo reizi pārlaida tālskati pār visiem kaujas lauka punktiem. Aiz viņa ar šauteni pie kājas stāvēja gvarde un no lejas raudzījās viņā ar gandrīz reliģisku bijību.
2444 Ilgi viņš vēroja angļu barikādes, divas platas nogāztu koku kaudzes, kas aizsprostoja abus lielceļus. Barikāde uz Zenapas ceļa augšpus Esentas bija apbruņota ar diviem lielgabaliem, kas vienīgie no visas angļu artilērijas varēja tēmēt jebkurā attālākā kaujas lauka punktā.
2445 Otrā barikādē, uz Nivelas lielceļa, redzēja mirgojam Sasē brigādes holandiešu durkļus. Netālu no šīs barikādes Napoleons ievēroja vecu, balti krāsotu svētā Nikolaja kapelu, kas atradās tai vietā, kur nogriežas ceļš uz Brēnlalē. Imperators noliecās un kaut ko pusbalsī jautāja ceļvedim Lakostam.
2446 Tie bija milzu vīri varenos zirgos. Viņu bija divdesmit seši eskadroni, un aizmugurē viņu pastiprinajurnam stāvēja Lefevra-Denueta divīzija, simt seši izlases žandarmi, tad vēl gvardes strēlnieki, skaitā tūkstoš simt deviņdesmit septiņi vīri, un gvardes ulāni — astoņsimt astoņdesmit pīķu.
2447 Dīvaina skaitļu sakrišana: divdesmit seši bataljoni gatavojās saņemt šos divdesmit sešus eskadronus. Aiz plato virsotnes maskētās baterijas aizsegā atradās angļu kājnieki, kas bija nostādīti trīspadsmit karē, pa divi bataljoni katrā, un divās kaujas līnijās: pirmajā septiņi, otrajā — seši karē.
2448 Brīdis bija drausmīgs. Negaidot tieši zem zirgu kājām pavērās grava, kuras dziļums sasniedza divas tuāzes. Ar to sākās kaujas zaudējums. Turienes iedzīvotāju nostāsti, kas gan droši vien ir pārspīlēti, vēstī, ka Oēnas ceļa iedobē galu ņēmuši divi tūkstoši zirgu un tūkstoš piecsimt vīru.
2449 Tomēr mazā, baltā kapela šā ceļa un Nivelas lielceļa krustojumā bija viņu darījusi uzmanīgu, un viņš bija jautājis ceļvedim Lakostam, vai tur neslēpjas kāds šķērslis. Ceļvedis atbildējis noliedzoši. Varētu gandrīz sacīt, ka šis zemnieks, pakratīdams galvu, izraisīja Napoleona katastrofu.
2450 Nē. Tam par iemeslu bija dievs. Bonaparta uzvara pie Vaterlo vairs nebija paredzēta deviņpadsmitā gadsimta tiesībās. Gatavojās virkne jaunu notikumu, kur Napoleonam vairs nebija paredzēta vieta. Jau sen bija manāms, ka liktenim uz viņu ļauns prāts. Cilvēkam ar tik plašu vērienu bija laiks krist.
2451 Sī vīra pārlieku lielā loma cilvēces liktenī jauca līdzsvaru. Viņš viens pats nozīmēja vairāk nekā visi pārējie ļaudis kopā. Visas cilvēces vitālo spēku pārpilnība, koncentrēta vienā pašā galvā, vesela arvien augoša pasaule viena cilvēka smadzenēs būtu civilizācijas bojāeja, ja tā turpinātos.
2452 Bija pienācis mirklis, lai augstākā, neuzpērkamā taisnība izteiktu brīdinājumu. Šķiet, sūdzību cēla tie principi un elementi, no kuriem atkarīga pareiza gravitācija kā garīgajā, tā materiālajā jomā. Kūpošās asinis, pārpildītās kapsētas, raudošās mātes ir briesmīgi apsūdzētāji.
2453 Nelaimē bija cietusi vienīgi Vatjē kolonna; Delora kolonna, kam Nejs, it kā nojauzdams lamatas, bija licis virzīties vairāk pa kreisi, nonāca galā neskarta. Kirasieri metās uz angļu karē. Negantos auļos, atlaistām pavadām, ar zobenu zobos, ar pistoli dūrē — tā viņi uzbruka.
2454 Kaujās ir brīži, kad gars tik ļoti nocietina cilvēku, ka pārvērš karavīru statujā un miesa top par granītu. Angļu bataljoni, pret kuriem vērsās bezprātīgais trieciens, nekustējās no vietas. Tad sekoja kaut kas briesmīgs. Uzbrukums notika vienlaikus pret visiem angļu frontes karē.
2455 Tos apņēma trakojošs virpulis. Taču aukstasinīgie angļu kājnieki palika nesatricināmi. Pirmā rinda, nometusies ceļos, saņēma kirasierus ar durkļiem, otrā rinda viņus apšāva, aiz otrās rindas artilēristi pielādēja lielgabalus, karē fronte pašķīrās, dodot ceļu karteču izvirdumam, un atkal aizvērās.
2456 Kirasieri atbildēja ar jaunu niknu triecienu, cenzdamies pretinieku samīt. Viņu varenie zirgi slējās stāvus, drāzās pāri rindām, lēca pār durkļiem un krita kā milži starp šīm četrām dzīvajām sienām. Lodes izrāva robus kirasieru rindās, kirasieri izlauza spraugas karē sienās.
2457 Durkļi iedūrās šiem centauriem vēderā; tas arī radīja tik nejaukas brūces, kādas, šķiet, nav redzētas citur. Negantās kavalērijas iedragātie karē savilkās ciešāk kopā, bet neizkustējās no vietas. Tā kā viņiem bija neizsmeļams karteču krājums, uzbrucēju vidū nemitīgi sprāga šāviņi.
2458 Karē vairs nebija bataljoni, tie bija krāteri; kirasieri vairs nebija kavalērija, tā bija auka. Katrs karē līdzinājās vulkānam, kam uzbrūk mākonis; lava cīnījās ar zibeni. Labās puses galējais karē, kas atradās klajā vietā un bija visvairāk apdraudēts, tika iznīcināts jau pirmajos triecienos.
2459 Pret kirasieriem, kuru bija samērā nedaudz un kuru rindas bija vēl retinājusi gravas katastrofa, stāvēja gandrīz visa angļu armija, bet, tā kā ikviens viņu vīrs atsvēra desmit, viņu skaits šķita nemitīgi palielināmies. Pa to laiku daži banoveriešu bataljoni sāka atkāpties.
2460 Kirasieriem, kam uzbruka gan kājnieki, gan kavalērija, gan no flanga, gan tieši, gan no priekšas, gan no aizmugures, bija jājitvairās no visām pusēm. Vai tas ko nozīmēja viņiem, kas bija viesulis? Viņu drošsirdība kļuva pasakaina. Turklāt aiz viņiem atradās baterija, kas nemitīgi šāva.
2461 Vienas no viņu krūšu bruņām, kas caururbtas pie kreisās lāpstiņas, atrodas jau minētajā Vaterlo muzeja kolekcijā. Tādiem frančiem pretinieki varēja būt tikai tādi paši angļi. Tā vairs nebija sadursme, tā bija tumsa, ārprāta niknums, reibinošs dvēseļu un drosmes lidojums, zobenu zibeņu viesulis.
2462 Piesteidzās Nejs ar Lefevra Denueta ulāniem un strēlniekiem. Monsenžānas plato tika ieņemts, atgūts atpakaļ, vēlreiz ieņemts. Kirasieri pameta kavalēriju, lai no jauna mestos uz kājniekiem. Pareizāk sakot, šajā drausmīgajā burzmā vīrs cīniņā saķērās ar viru un nelaida cits citu vaļā.
2463 Puse no kirasieriem palika uz paugura. Cīņa ilga divas stundas. Angļu armija bija dziļi iedragāta. Nav šaubu, ja gravas katastrofa pirmā uzbrukuma laikā nebūtu vājinājusi kirasieru spēkus, viņi būtu izsituši pretinieku no centra pozīcijām un līdz ar to izšķīruši uzvaru.
2464 Velingtona stāvoklis bija pasliktinājies. Šī neparastā kauja bija it kā divu saniknotu, ievainotu vīru duelis, kur abi pretinieki, joprojām uzbrūkot un aizstāvoties, nemitīgi noasiņo. Kurš no abiem kritīs pirmais? Cīņa par plato turpinājās. Cik tālu nokļuva kirasieri? Neviens to nevarētu pateikt.
2465 Velingtons juta, ka viņa spēki sāk grīļoties. Lūzuma bridis bija tuvu. Kirasieriem neveicās tai ziņā, ka pretinieks nebija izsists no centra. Tā kā plato piederēja gan vieniem, gan otriem, tas īstenībā nepiederēja nevienam, kaut gan galu galā tā lielākā daļa palika angļiem.
2466 Velingtons pārvaldīja ciematu un līdzenuma augšpusi, Nejs — vienīgi plato virsotni un nogāzi. Abi pretinieki šķita ar visām saknēm ieauguši šai nāves zemē. Angļu spēki likās neglābjami novājināti, viņu armija drausmīgi asiņoja. Kempts kreisajā spārnā lūdza pastiprinājumu.
2467 Kā redzams, Bīlovam bija pēdējais laiks ierasties. Un jau tā viņš bija aizkavējies. Viņš bija pārlaidis nakti nometnē pie Dionlemonas un līdz ar gaismu devies ceļā. Bet ceļi bija nelietojami, un viņa divīzijas iestiga dubļos. Lielgabali iegrima ceļa grambās līdz pat rumbām.
2468 Imperators sūtīja Domona vieglās kavalērijas divīziju izlūkot neskaidro punktu. Tiesa, Bīlovs nekustējās. Viņa avangards bija ļoti vājš un nespēja neko uzsākt. Vajadzēja sagaidīt armijas korpusa galvenos spēkus; viņam bija pavēlēts koncentrēt karaspēku un tikai tad stāties kaujas ierindā.
2469 Visu dienu debesis bija apmākušās. Tieši tai pašā mirklī — pulkstenis bija astoņi vakarā — mākoņi pie apvāršņa pēkšņi pašķīrās un starp Nivelas lielceļa vīksnām izlauzās rietošās saules plašais, draudīgi sarkanais blāzmojums. Pie Austerlicas viņi bija redzējuši sauli lecam.
2470 Irstoša armija ir līdzīga atkusnim. Viss ļogās, plaisā, šķeļas, viļņo, veļas, brūk, saduras, brāžas un traucas. Nav pieredzēts tāds sabrukums. Nejs atņem kādam zirgu, uzlec mugurā un bez cepures, bez kaklauta, bez zobena aizšķērso Briseles lielceļu, reizē apturēdams gan angļus, gan frančus.
2471 Gijo, kas veda uzbrukumā imperatora eksadronus, krīt zem angļu dragūnu kājām. Napoleons auļo gar bēgļu rindām, uzrunā tos, mēģina pārliecināt, draud un lūdzas. Tās pašas mutes, kas no rīta sauca: «Lai dzīvo imperators!» — tagad ir mēmas, gandrīz neviens viņu vairs neliekas pazīstam.
2472 Prūšu kavalērija, tikai nule ieradusies, metas Uzbrukumā, traucas, cērt ar zobeniem, skalda, kapā, nāvē un iznīcina. Pajūgi uzbrāžas cits citam, lielgabali bēg, vezumnieki izjūdz zirgus un, pametuši vezumus, laižas mukt jāšus, augšpēdus apgāztie rati aizsprosto ceļu un izraisa jaunu slaktiņu.
2473 Kliedzieni, izmisums. Šautenes un somas tiek samestas rudzos, katrs atbrīvo sev ceļu ar zobena cirtieniem, nav vairs biedru, nav vairs ne virsnieku, ne ģenerāļu, ir tikai neizsakāmas šausmas. Cītens netraucēti skalda Franciju. Lauvas kļuvušas par stirnām. Tāda bija šī bēgšana.
2474 Lobo sapulcināja trīssimt vīru. Pie ieejas ciematā uzcēla barikādes, taču līdz ar pirmo prūšu karteču zalvi visi atkal metās bēgt, un Lobo tika saņemts gūstā. Šās karteču zalves pēdas vēl šodien redzamas uz kādas vecas ķieģeļu mājas ģēveles ceļa labajā pusē, dažu minūšu gājiena attālumā no Zenapas.
2475 Prūši drāzās uz Zenapu, droši vien saniknoti par to, ka viņu daļa uzvarā tik niecīga. Notika briesmīga vajāšana. Blīhers pavēlēja visus iznīcināt. Bēdīgu priekšzīmi viņam bija rādījis Rožē, piedraudot ar nāvi katram franču grenadierim, kurš atvestu pie tā prūšu gūstekni.
2476 Sai liktenīgajā ielejā tās pašas nogāzes pakājē, kurā bija izdevies uzrāpties kirasieriem un kuru tagad pārplūdināja angļu karapulki, uzvarošās ienaidnieka artilērijas krustugunīs, baismīgi blīvā šāviņu krusā, karē vēl arvien cīnījās. To komandēja kāds nepazīstams virsnieks, vārdā Kambrons.
2477 Ar katru zalvi karē kļuva mazāks, tomēr turējās pretī. Uz kartečām tas atbildēja ar šauteņu uguni, nepārtraukti sašaurinot savas četras malas. Bēgošie karavīri, brīžam apstādamies, lai atvilktu elpu, iztālēm tumsā klausījās šais drūmajos pērkona grāvienos, kas kļuva arvien vājāki.
2478 Kambrons Aiz cieņas pret franču lasītāju nevar atkārtot šo vārdu, varbūt visjaukāko vārdu, kādu francūzis jebkad izrunājis. Vēsturē aizliegts atstāt liecības par cildeno. Nevairoties no atbildības, mēs pārkāpsim šo aizliegumu. Tātad starp visiem šiem milžiem bija viens titāns — Kambrons.
2479 Uzvarētājs Vaterlo kaujā nav ne Napoleons, kas bēgot atkāpās, ne Velingtons, kurš pulksten četros jau sagrīļojās un piecos ļāvās izmisumam, ne Blīhers, kas nemaz netika cīnījies; uzvarētājs Vaterlo kaujā ir Kambrons. Triekt tādu vārdu pretī pērkonam, kas jūs iznīcina, nozīmē uzvarēt.
2480 Izvēlās plats dūmu mutulis, ko uzlecošais mēness padarīja neskaidri bālganu, un, kad dūmi izklīda, vairs nebija nekā. Pēdējie no šiem briesmīgajiem vīriem bija iznīcināti, gvarde bija mirusi. Dzīvās redutes četras sienas gulēja gar zemi, tikai vietvietām starp līķiem kāds tikko jaušami sarāvās.
2481 Tā šie franču leģioni, kas bija vēl dižāki par romiešu leģioniem, aizgāja bojā uz Monsenžānas lietū un asinīs izmirkušās zemes, nobradātajā labībā. Tagad tai vietai garām ik rītu ap pulksten četriem, svilpodams un jautri skubinādams zirgu, brauc Zozefs, Nivelas pasta vedējs.
2482 Quot libras iri duce? Vaterlo kauja ir mīkla, tikpat neizprotama tiem, kas uzvarēja, kā tiem, kuri zaudēja. Napoleonam tā ir panika; Blīhers tajā redz tikai uguni; Velingtons no tās nesaprot neko. Ielūkojieties kaujas ziņojumos! Biļeteni ir juceklīgi, komentāri neskaidri.
2483 Vieni stostās, otri šļupst. Zominī iedala Vaterlo kauju četros posmos; Miflings tajā saredz trīs posmus; vienīgi Šarass — kaut gan dažos jautājumos esam citādos uzskatos nekā viņš — ar savu drošo skatienu uztvēris raksturīgās iezīmes katastrofā, kur cilvēka ģēnijs sadūrās ar dieva lemtu nejaušību.
2484 Sī diena, kura bija tik tiešām žilbinoša, nozīmēja militārās monarhijas krišanu, kas par lielu pārsteigumu karaļiem aizrāva līdzi visas karaļvalstis, tā nozīmēja spēka sabrukumu, kara sakāvi. Sai notikumā, kur izpaužas augstāka nepieciešamība, cilvēku līdzdalība ir nenozīmīga.
2485 Mūsu gadsimtam raksturīgs plašs ideju uzplaukums, un šai rītausmā Anglijai un Vācijai ir sava spoža blāzma. Tās ir varenas ar savu domu. Ietekmēt civilizāciju, paaugstinot tās līmeni, ir nāciju iekšēja nepieciešamība, ko neizraisa viens atsevišķs gadījums, bet kas izaug no viņu būtības.
2486 Vienīgi barbaru tautas spēji uzplaukst pēc uzvaras. Tā ir negaisā uzplūdušu strautu pārejošā lepnība. Civilizētās tautas — it īpaši mūsu laikos — nevar nedz pacelt, nedz pazemināt kāda karavadoņa veiksme vai neveiksme. To īpatnējo svaru cilvēcē nosaka kas vairāk nekā kaujas iznākums.
2487 Paldies dievam, kādas nācijas gods, cieņa, atziņas un ģēnijs nav loterijas numuri, ar ko varoņi un iekarotāji, šie laimes spēles spēlmaņi, var laimēt vai zaudēt lielajā kauju loterijā. Bieži vien zaudēta kauja nozīmē izcīnītu progresu. Mazāk slavas, bet vairāk brīvības.
2488 Savas slavas norietā Napoleons atkal sastapās ar Vurmseru jaunībā. Lai dabūtu īsteno Vurmseru, vajadzētu vienīgi nokrāsot Velingtona matus sirmus. Vaterlo ir pirmās šķiras kauja, kurā uzvarēja otrās šķiras karavadonis. Vaterlo kaujā jāapbrīno Anglija, angļu izturība, angļu.
2489 Velingtons bija sīksts, tas ir viņa nopelns, un to viņam nevar atņemt, taču arī vismazāk ievērojamais no viņa kājniekiem un kavalēristiem bija tikpat stingrs. Dzelzs zaldāti bija sava dzelzs hercoga vērts. Ja jāsaka, mēs cildinām angļu kareivi, angļu armiju, angļu tautu.
2490 Tā Inkermanas kaujā kāds seržants, kā zināms, izglāba armiju, bet lords Reglans nevarēja to atzīmēt, jo angļu militārā hierarhija neļauj raportā minēt varoni, kam nav virsnieka pakāpes. Taču visvairāk apbrīnojama Vaterlo kaujā mums šķiet nejaušības brīnum veiklā līdzdalība.
2491 Galu galā jāatzīst, ka pie Vaterlo notika drīzāk slaktiņš nekā kauja. No visām notikušajām kaujām Vaterlo kaujā samērā ar cīnītāju skaitu bija visīsākā fronte. Napoleonam — trīsceturtdaļljē, Velingtonam — pusljē; katrā pusē cīnījās septiņdesmit divi tūkstoši vīru. Šis blīvums arī izraisīja slaktiņu.
2492 Kopsummā pie Vaterlo zaudējumi sasniedz četrdesmit vienu procentu. Kaujā piedalījās simt četrdesmit četri tūkstoši vīru, sešdesmit tūkstoši krita. Vaterlo kaujas lauku šodien apņem miers, kāds piemīt zemei — nesatraucamajam cilvēka balstam, un tas izskatās kā jebkurš līdzenums.
2493 Rītdiena neatvairāmi dara savu darbu un sāk to jau šodien. Tā allaž sasniedz mērķi, kaut ari visai dīvaini. Tā izmanto Velingtonu, lai vienkāršo karotāju Fuā padarītu par oratoru. Fuā krīt pie Ugomonas un vēlāk paceļas uz tribīnes. Tā rīkojas progress. Šim strādniekam neviens darbarīks nav nederīgs.
2494 Bez mazākā samulsuma viņš izmanto savam dievišķīgajam darbam gan vīru, kas pārgājis pāri Alpiem, gan Elizeja tēva sirdzēju, vārgo lāga večuku, kurš tikko turas uz kājām. Viņš liek lietā kā podagras slimnieku, tā iekarotāju: iekarotāju — ārpus valsts robežām, podagras slimnieku — zemes iekšienē.
2495 Pārtraucot Eiropas troņu graušanu ar zobenu, Vaterlo panāca vienīgi to, ka revolucionārais darbs turpinājās citā jomā. Karotāji bija beiguši, pienāca kārta domātājiem. Laikmets, ko Vaterlo gribēja apturēt, pārkāpa tai pāri un turpināja savu ceļu. Šo drūmo uzvaru savukārt uzvarēja brīvība.
2496 No Monsenžānas plato virsotnes kontrrevolūcija noliecās pār Franciju kā pār savu laupījumu un čukstēja apkaunojošo vārdu «sadalīšana». Nonākusi Parīzē, kontrrevolūcija ieraudzīja krāteri tuvumā, sajuta, ka pelni dedzina kājas, un mainīja nodomu. Tā atgriezās pie hartas nevarīgajiem šļupstiem.
2497 Dievišķās tiesības atgūst spēku Diktatūras gals. Vesela Eiropas sistēma sabruka. Impērija nogrima tumsā, kas bija līdzīga tai tumsai, kāda apņēma bojā ejošo romiešu pasauli. Pat no bezdibeņa krēslības var atkal augšāmcelties, kā tas notika barbarisma laikos. Tikai 1815.
2498 Jāatzīst, ka impērija tika apraudāta, un to apraudāja varoņu acis. Ja siava slēpjas zobenā, kas pārvērsts par scepteri, tad impērija bija pati slava. Impērija bija izplatījusi virs zemes visu iespējamo gaismu, cik vien tirānija spēj dot, bet tā bija tumša gaisma, vēl vairāk — tā bija melna gaisma.
2499 Vecā, neveselīgā un indīgā īstenība tērpās jaunā šķietamībā. 1789. gads tinās melu dvingā, dievišķās tiesības maskējās ar hartu, fikcijas izlikās konstitucionālas, aizspriedumi, māņticlba un apslēpti nodomi, cerot uz četrpadsmito pantu, pārklājās ar liberālisma laku. Tā čūskas maina ādu.
2500 Radās Svētā savienība. «Jaukā savienība» jau iepriekš bija norādījusi uz liktenīgo neveiksmi Vaterlo kaujas laukā. Kamēr Napoleons vēl cīnījās ar nāvi Longvudā, tie sešdesmit tūkstoši vīru, kas bija krituši Vaterlo laukos, mie rīgi trūdēja un kaut kas no viņu miera izplatījās pasaulē.
2501 Bet ko gan tas nozīmē mūžībai? Visa šī vētra, šis mākonis, karš, pēc tam miers, visa šī tumsa ne uz mirkli neaizēnoja tās milzīgās acs mirdzumu, kuras priekšā lapu uts, kas lien no viena zāles stiebra uz otru, ir līdzīga ērglim, kurš pārlaižas no viena Dievmātes katedrāles torņa uz otru.
2502 Kaujas lauks nakti Šīs grāmatas labad vēlreiz jāatgriežas liktenīgajā kaujas laukā. Pēc tam kad bija nodārdējis pēdējais lielgabala šāviens, Monsenžānas līdzenums palika tukšs. Angļi aizņēma franču nometni; tāds ir paradums, kas Jauj īsti apjaust uzvaru, — apgulties uzvarētā guļasvietā.
2503 Monsenžānu grāva lielgabalu šāvieni, Ugomonu nodedzināja, Paplotu nodedzināja, Planšnuā nodedzināja, Esentu ieņēma triecienā, Belalianse pieredzēja, kā apskāvās divi uzvarētāji, un tomēr visu šo vietu vārdi ir gandrīz aizmirsti, bet Vaterlo, kas šajā kaujā stāvēja nomaļus, saņēma visu godu.
2504 Kam pieder neģēlīgā roka, kas paslepen lien uzvaras kabatā? Kas ir šie zagļi, kuri slavas aizmugurē dara savu neķītro darbu? Daži filozofi, to skaitā arī Voltērs, apgalvo, ka tā rīkojas paši slavas radītāji. Tie ir tie paši, viņš saka, nevis kāds cits: dzīvi palikušie aplaupa kritušos.
2505 Kas bija varonis dienā, kļūst par vampīru naktī. Galu galā ir taču tiesības mazliet apstrādāt līķi, ko špats esi radījis. Tomēr mēs tā nedomājam. Mums šķiet, ka viena un tā pati roka nevar plūkt laurus un nozagt, mironim apavus. Ir zināms, ka parasti uzvarētājiem seko zagļi.
2506 Un tomēr naktī no 18. uz 19. jūniju notika kritušo aplaupīšana. Velingtons bija bargs, viņš deva pavēli bez žēlastības nošaut katru, kas tiktu pieķerts nozieguma vietā. Taču laupītkāre ir neiznīdējama: kamēr vienā kaujas lauka malā marodierus apšāva, citi otrā malā laupīja tālāk.
2507 Ap pusnakti tur redzēja ložņājam kādu vīru, pareizāk sakot, līšus lienam no Oēnas gravas ceļa puses. Pēc visām pazīmēm spriežot, viņš bija viens no tiem, kurus mēs nule raksturojām: ne anglis, ne francūzis, ne zemnieks, ne kareivis, ne tik daudz cilvēks kā vampīrs, ko pievilinājusi līķu smaka.
2508 Viņam uzvara nozīmēja laupījumu, un viņš bija nācis apzagt Vaterlo. Vīrs bija ģērbies blūzē, kas mazliet atgādināja šineli, viņš bija bažīgs un pārdrošs un, ejot uz priekšu, allaž lūkojās atpakaļ. Kas bija šis cilvēks? Droši vien nakts zināja par viņu ko vairāk nekā diena.
2509 Viņš bija bez maisa, taču zem šineļa droši vien slēpās pamatīgas kabatas. Laiku pa laikam vīrs apstājās, uzmanīgi paraudzījās apkārt līdzenumā, it kā lai pārliecinātos, ka netiek novērots, tad strauji noliecās, pavandīja zemē kaut ko mēmu un nekustīgu, atkal izslējās un nemanāmi zagās tālāk.
2510 Nakts bija skaidra. Ne mākonīša debesu augstumos. Un, lai gan zeme sārtojās asinīs, mēnesnīca joprojām palika sidrabaini balta. Tā izpaudās debesu vienaldzība. Pļavās koku zari, ko bija atlauzušas lielgabalu lodes, bet kas vēl nekrita, mizas saturēti, viegli šūpojās nakts vējā.
2511 Šķita, ka viņš izdara riebīgu pārbaudi. Staigājot kājas viņam mirka asinīs. Piepeši viņš apstājās. Dažus soļus tālāk, tur, kur beidzās līķu grēda, no zirgu un cilvēku kaudzes apakšas mēnesnīcā bija redzama atplesta roka. Pirkstā kaut kas mirdzēja — tas bija zelta gredzens.
2512 Klaidonis noliecās, brīdi palika tupus, un, kad viņš atkal piecēlās, pirkstā vairs gredzena nebija. Tad, kaut ko izlēmis, viņš piecēlās stāvus, bet pēkšņi sarāvās: viņš juta, ka no mugurpuses viņu kāds tur. Klaidonis pagriezās — atplestā plauksta bija sažņaugusies un satvērusi viņa šineļa stūri.
2513 Kapā spēki ātri izsīkst. Viņš no jauna noliecās, vandījās pa kaudzi, pabīdot sāņus to, kas viņu kavēja, satvēra plaukstu, pēc tam visu roku, atbrīvoja galvu, izrausa laukā ķermeni un dažus mirkļus vēlāk jau vilka pa tumšo gravas ceļu sev līdzi cilvēku, kas bija bez dzīvības vai vismaz bez samaņas.
2514 Drausmīga zobena cirtiena rēta stiepās pāri sejai, kas bija vienās asinīs. Šķita, ka neviens loceklis nav lauzts; laimīgā kārtā — ja šai gadījumā vispār var lietot vārdu «laimīgs» — līķi bija sakrituši, izveidojot pār viņu tādu kā velvi, kas pasargāja no saspiešanas. Kirasiera acis bija aizvērtas.
2515 Uz viņa krūšu bruņām mirdzēja Goda leģiona sudraba krusts. Blandonis norāva krustu, kas tūdaļ pazuda vienā no viņa dziļajām kabatām. Pēc tam blandonis izčamdīja virsnieka kabatas, sataustīja pulksteni un paņēma to sev. Tad pārmeklēja vesti, atrada naudas maku, ko iebāza savā-kabatā.
2516 Straujās kustības, ar kādām svešais gar viņu darbojās, nakts vēsums, brīvi ieelpotais svaigais gaiss bija izrāvis ievainoto no bezsamaņas. Klaidonis neatbildēja. Viņš pacēla galvu — līdzenumā kļuva dzirdams soļu troksnis, laikam tuvojās kāda patruļa. Virsnieks turpināja: Tas jau bija izdarīts.
2517 Žans Valžāns bija atkal saņemts ciet. Lasītājs neļaunosies, ka sīkumos neizklāstām šo skumju pilno atgadījumu. Pietiks, ja darīsim zināmus divus īsus rakstiņus, ko publicēja tā laika avīzes dažus mēnešus pēc ārkārtīgajiem notikumiem Piejūras Montreijā. Sie rakstiņi nav necik gari.
2518 Kāds nepazīstams, pie šā departamenta nepiederīgs cilvēks, vārdā Madlēns, pirms dažiem gadiem, ieviešot jaunus ražošanas paņēmienus, atdzīvināja senu vietējās rūpniecības nozari — ahāta un melnstikla izstrādājumu izgatavošanu. Viņš kļuva bagāts un, jāatzīst, padarīja bagātu arī apriņķi.
2519 Prokurors gleznaini un prasmīgi sastādītā apsūdzības runā pierādīja, ka zādzība bijuši līdzzinātāji un ka Žans Valžāns pieder pie kādas laupītāju bandas, kas darbojas valsts dienvidos. Pamatojoties uz šo apsūdzību, Žanu Valžānu atzina par vainīgu un viņam piesprieda nāves sodu.
2520 Otrs veids esot — novērot svešinieku, nogaidīt, kamēr viņš izrok bedri, atkal aizber to un pats aiziet projām. Tad vajagot labi žigli pieskriet pie aizbērtās bedres, to atrakt un izņemt «mantu», ko melnais vīrs tur katrā ziņā būšot noslēpis. Šai gadījumā cilvēks nomirstot pēc mēneša.
2521 Tā nu drīz pēc tam, kad Monfermeijas apkārtnē, kā prokuratūra domāja, bija klaiņojis atbrīvotais katordznieks Žans Valžāns, kam uz dažām dienām bija izdevies izbēgt, ciema ļaudis ievēroja, ka vecais ceļa strādnieks, saukts Ķeļļapauris, visai bieži nozūd «savās gaitās» mežā.
2522 Kopš kāda laika Ķeļļapauris agrāk pameta darbu uz ceļa, kas viņam bija jāuztur kārtībā un jālabo, pārklājot ar akmens šķembām, un ar kapli rokā devās uz mežu. Novakarē viņu varēja sastapt vientuļākajos izcirtumos, mežonīgākajos biezokņos, kur viņš, liekas, kaut ko meklēja, palaikam raka bedres.
2523 Lāga sieviņas, kam gadījās iet tur garām, sākumā noturēja viņu par Belcebulu un nebūt nenomierinājās, vēlāk pazinušas viņā Ķeļļapauri. Tādas sastapšanās, šķiet, Ķeļļapaurim nepavisam nebija pa prātam. Bija redzams, ka viņš mēģina slēpties un ka viņa izdarībās ir kaut kas mīklains.
2524 Tomēr daži ziņkārīgie nerimās un sprieda, ka te nevarot būt runa tikai par pasakaino bagātību, ko min teikas, te noteikti slēpjoties kāds laimīgs atradums, kuram jābūt daudz nopietnākam un daudz taustāmākam nekā velna nauda un kura noslēpumu ceļa strādnieks, bez šaubām, pa pusei atklājis.
2525 Kādu vakaru skolotājs ņēmās apgalvot, ka agrākajos laikos tiesas iestādes būtu painteresējušās, ko Ķeļļapauris mežā dara, un piespiedušas viņu visu izstāstīt, ja ne citādi, tad ar spīdzināšanu, un Ķeļļapauris nebūtu noturējies, ja viņu pratinātu, pielietojot, piemēram, ūdensmocību.
2526 Nodaļa, no kuras kļūst skaidrs, ka važas gredzenam vajadzēja būt iepriekš apstrādātam, lai to ar vienu vesera sitienu varētu salauzt Tā paša 1823. gada oktobra beigās Tulonas iedzīvotāji redzēja ostā pēc lielākas vētras iegriežamies kuģi «Orions», kam bija jāizlabo daži bojājumi.
2527 Bija ari daži nopietni, varonīgi uzbrukumi. Viens no lādiem — Trokadero ieņemšana — uzskatāms par tiešām spožu militāru operāciju. Bet vispār jāatkārto: šā kara taurēm bija aizlūzusi skaņa, viss tajā šķita apšaubāms, un vēsture atzīst par pareizu, ka Francija tik nelabprāt pieņēma šo neīsto triumfu.
2528 Bija skaidri redzams, ka daži spāņu virsnieki, kam vajadzēja pretoties, pārlieku viegli padevās. Uzvara saistījās ar domu par uzpirkšanu, šķita, ka šai karā drīzāk tika ar kukuļošanu uzvarēti ģenerāļi nekā izcīnītas uzvaras kaujā, un uzvarētājs kareivis atgriezās mājās pazemots.
2529 Patiesi, tas bija apkaunojošs karš, kur kaujas karoga krokās varēja lasīt: «Francijas banka.» Raugoties no nedaudz nopietnāka viedokļa, jāuzsver vēl kas: šis karš, kas apvainoja Francijas kaujiniecisko garu, izraisīja demokrātijas gara sašutumu. Tas bija verdzināšanas pasākums.
2530 Šai karagājienā franču kareivja, demokrātijas dēla, mērķis bija izkarot jūgu citiem. Cik pretīgs absurds! Francija ir radīta, lai modinātu tautu garu, nevis lai to apspiestu. Kopš 1792. gada visu Eiropas revolūciju pamatā ir franču revolūcija. Brīvība staro no Francijas tāpat kā gaisma no saules.
2531 Tātad 1823. gada karš, noziedzīgais uzbrukums cēlajai spāņu nācijai, bija tai pašā laikā arī uzbrukums franču revolūcijai. Un šo briesmīgo varmācību izdarīja Francija, kaut gan piespiedu kārtā, jo visu, ko armijas dara, tās dara spaidu kārtā, izņēmums ir tikai atbrīvošanas kari.
2532 Armija ir savāds kombinācijas meistardarbs, kur spēks rodas no milzīgas bezspēcības summas. Tā izskaidrojams karš, kad cilvēce pret savu gribu cīnās pret cilvēci. Atgriezīsimies pie kuģa «Orions». Kamēr notika prinča-ģenerālisimusa vadītie armijas manevri, Vidusjūrā kreisēja eskadra.
2533 Līnijkuģi brīnišķīgā kārtā sastopas cilvēka ģēnijs ar dabas varenību. Līnijkuģis veidots gan no tā, kas pasaulē ir vissmagākais, gan no tā, kas ir visvieglākais, jo tam vienlaikus jāsaskaras ar trim vielas formām — ar cieto, šķidro un gāzveidīgo — un jācīnās pret visām trim.
2534 Tā dvaša izplūst no simt divdesmit lielgabaliem kā no milzu taurēm un lepni atbild pērkona grāvieniem. Okeāns lūko to apmaldināt viļņu drausmīgajā vienveidībā, bet kuģiem ir dvēsele — kompass, kas dod tam padomu un vienmēr parāda ziemeļus. Tumšajās naktīs signālugunis tarn aizstāj zvaigznes.
2535 Tā garums, skaitot no apakšējā gala kuģa kravas telpās līdz virsotnei, kas skar mākoņus, sasniedz sešdesmit tuāžu, un pie pamatnes tā diametrs ir veselas trīs pēdas. Angļu grotmasts paceļas līdz divsimt septiņpadsmit pēdām virs ūdens līnijas. Mūsu senči kuģniecībā lietoja tauvas, mēs lietojam ķēdes.
2536 Trīs tūkstoši kubikmetru. Tas ir vesels peldošs mežs. Turklāt jāievēro, ka runa ir par kara kuģi, kādu to būvēja pirms četrdesmit gadiem, par vienkāršu burinieku. Tvaiks, ko tolaik tikko sāka izmantot, vēlāk pievienoja vēl daudz ko brīnumainu šim brīnumam, kuru sauc par kara kuģi.
2537 Atklātā jūrā, netālu no Baleāru salām, kuģa ārējais apšuvums neizturēja viļņu spiedienu un atlēca, un, tā kā iekšējam apšuvumam tolaik Vēl neizmantoja dzelzs skārdu, kuģim radās sūce. Neganta ekvinokciālās vētras brāzma ielauza bakborta priekšgalu un vienu no lūkām un sapostīja fokmasta jumperbloku.
2538 Tas noenkurojās pie Arsenāla. Kuģi uzposa un laboja. Kuģa korpuss stīrborta pusē nebija bojāts, taču vietvietām arī tur atlauza dažus apšuvuma dēļus, kā to parasti dara, lai brangu starptelpā iekļūtu gaiss. Kādu rītu pūlis, kas vēroja kuģi, kļuva par aculiecinieku nelaimes gadījumam.
2539 Nevienam no matrožiem, kas bija tikai nesen karadienestā iesaukti vietējie piekrastes zvejnieki, nepietika drosmes to darīt. Pa to laiku nelaimīgais vīrs sāka pagurt; nāves bailes un izmisums viņa sejā pūlim nebija saskatāms, taču no kustībām varēja manīt, ka nelaimīgā spēki izsīkst.
2540 Varēja gaidīt, ka kuru katru brīdi viņš palaidīs virvi vaļā, un palaikam visas galvas novērsās, lai neredzētu, kā tas notiek. Ir tādi mirkļi, kad virves gals, kāda kārts vai koka zars nozīmē dzīvību, un ir briesmīgi redzēt, kā dzīva būtne no tiem nidalās un krīt gluži kā nogatavojies auglis.
2541 Vienā acumirklī katordznieks jau bija uz rājas. Dažas sekundes viņš palika stāvam un šķita ar skatienu mērojam rājas garumu. Sīs nedaudzās sekundes, kamēr vējš šūpoja matrozi virves galā, skatītājiem likās vesela mūžība. Beidzot katordznieks pacēla acis pret debesīm un spēra soli uz priekšu.
2542 Sasniedzis rājas galu, viņš piestiprināja pie tā līdzpaņemtās virves vienu galu, ļaujot otram brīvi nokarāties, un tad, pieturēdamies ar rokām pie virves, laidās pa to lejup. Visus pārņēma neizsakāms satraukums — tagad pār bezdibeni karājās ne vairs viens, bet divi cilvēki.
2543 Neatskanēja ne izsauciens, ne vārds, vienas un tās pašas bažas lika saraukties visām pierēm. Mutes aizturēja elpu, it kā baidīdamās kaut ar mazāko dvesmu pastiprināt vēju, kas šūpoja abus nelaimīgos. Pa to laiku katordzniekam bija izdevies nolaisties gluži tuvu pie matroža.
2544 Beidzot glābējs atkal uzrāpās uz rājas un uzvilka matrozi pie sevis; vienu mirkli katordznieks viņu tur paturēja, lai ļautu kaut cik atgūt spēkus, tad pacēla un aiznesa pa rāju līdz mastkoku savienojumam un no turienes līdz masta kurvim, kur nodeva nelaimīgo viņa biedru rokās.
2545 Lai ātrāk nonāktu galā, viņš laidās lejup pa takelāžu un sāka skriet pa apakšējo rāju. Visas acis viņam sekoja. Vienu brīdi skatītājus pārņēma bažas: likās, ka vīra gaita noguruma vai reiboņa dēļ kļūtu nedroša un viņš sagrīļotos. Pēkšņi pūlis skaļi iekliedzās — katordznieks bija iegāzies jūrā.
2546 Kritiens bija bīstams. Fregate «Alžezira» stāvēja noenkurojusies blakus «Orionam», un nabaga katordznieks bija nokritis starp abiem kuģiem. Viņš varēja paslīdēt zem viena vai otra no tiem. Četri vīri steigšus metās glābšanas laivā. Pūlis viņus uzmundrināja, visus atkal bija pārņēmis satraukums.
2547 Vakar viens no katordzniekiem, kuri bija norīkoti darbā uz kuģa «Orions», sniedza palīdzību kādam matrozim, bet pats pēc tam iekrita jūrā un noslīka. Viņa līķi neizdevās atrast. Jādomā, ka tas nokļuvis starp Arsenāla mola pāļiem, šis cilvēks ieslodzīto sarakstā bija apzīmēts ar 9430.
2548 Un tomēr Monfermeija bija un palika tikai ciems. Nedz atpūtā aizgājušie vadmalas tirgotāji, nedz vasarnieki no tirdzniecības padomnieku vidus to vēl nebija atklājuši. Tā bija klusa un jauka, ne ar ko neievērojama vieta, iztika tur bija lēta, dzīve, kā jau uz laukiem, brīva un vienkārša.
2549 No Parīzes atbraukušie jokdari bija dabūjuši mēra atļauju uzcelt balagānus miesta galvenajā ielā, un grupa apkārtceļojošo tirgotāju uz tikpat laipnas atļaujas pamata bija sacēluši tirgus būdas baznīcas laukumā līdz pat Maiznieku ielai, kur, kā lasītājs varbūt atcerēsies, atradās Tenardjē traktieris.
2550 Klauni apgalvoja, ka trejkrāsainā kokarde esot vienreizēja parādība un ka dievs kungs to radījis speciāli viņu zvērnīcai. Pašā ziemassvētku vakarā vairāki vīri, važoņi un apkārtceļojošie tirgotāji, sēdēja ap galdiem un dzēra Tenirdjē traktiera zemajā istabā, ko apgaismoja četras piecas sveces.
2551 Vai arī pa starpām dzirnavnieks izsaucās: Pie galdiņa starp diviem logiem sēdēja pļāvējs un zemes īpašnieks, kas līga strādnieku pavasarim, siena pļaujai. Pļāvējs sacīja: Un tā joprojām. Stūri pie pavarda uz naglas karājās pletne. Un pamestais mazulis tumsā kliedza un kliedza.
2552 Pašam Tenardjē jau bija pāri piecdesmitiem, Tenardjē kundzei drīz vajadzēja būt četrdesmit, kas sievietei nozīmē to pašu, ko vīrietim piecdesmit; tādējādi vecuma ziņā starp vīru un sievu bija saskaņa. Mums gan šķiet, ka viņš gluži vienkārši mācījies Holandē par krodzinieku.
2553 Kad šis naida ieraugs viņā sāka rūgt un uz lūpām un acīs kūsāja dusmas, tādos brīžos viņš bija briesmīgs. Vai tam, kas tādā niknuma brīdī gadījās ceļā! Nerunājot par visām citām rakstura īpašībām, Tenardjē bija uzmanīgs un vērīgs, atkarībā no apstākļiem kluss vai runīgs un vienmēr ļoti attapīgs.
2554 Vīrs iecerēja, viņa īstenoja. Šķiet, Tenardjē visu vadīja ar tādu kā magnētisku strāvu, neredzamu un nepārtrauktu. Pietika ar vienu vārdu, dažkārt ar mājienu, un mastodonts paklausīja. Sievas acīs pats Tenardjē, kaut arī viņa varbūt to īsti neapzinājās, bija sevišķa, augstāka būtne.
2555 Tenardjē kundzes izturēšanās veidā atklājās arī kāda laba īpašība: it nekad, pat ne sīkumos viņai nebija domstarpību ar «Tenardjē kungu», un, ja tādas arī būtu bijušas, — kaut gan tā bija gandrīz neiespējama varbūtība, — viņa nekādā ziņā «svešu klātbūtnē» nebūtu runājusi vīram pretī.
2556 Trokšņainais miesas kalns paklausīja vārgā despota mazā pirkstiņa mājienam. Te, kaut gan groteskā un izkropļotā veidā, atklājās lielā, visaptverošā patiesība: matērija pielūdz garu. Jo arī dažai labai pretīgai parādībai, kas patveras mūžīgā skaistuma dzīlēs, ir savs attaisnojums.
2557 Tenardjē būtībā slēpās kas neizdibināms, un ar to izskaidrojama šā cilvēka absolūtā vara pār sievu. Dažbrīd viņa uz to raudzījās kā uz degošu sveci, citreiz sajuta to kā plēsoņas ķetnu. Šī sieviete bija briesmīgs radījums, kas mīlēja vienīgi savus bērnus un bijās vienīgi no sava vīra.
2558 Krodziniekam Tenardjē bija tikai viena doma: iedzīvoties bagātībā. Tomēr tas viņam nekādi neizdevās. Šim lielajam talantam trūka atbilstošas arēnas. Monfermeijā Tenardjē bija spiests izputēt, ja vispār izputēt ir iespējams nullei. Šveicē vai Pirenejos šis plikadīda būtu kļuvis miljonārs.
2559 K