| Lāčplēsis |
| 1 | Zilajā debesu velvē, Pērkona brīnišķā pili, Kur mājo mūžīga gaisma, Kur nemitas priecība jauka, Sabrauca Baltijas dievi Klausīties Likteņa tēvu, Kurš baltas, nebaltas dienas Gan nolēma raibajā mūžā. |
| 2 | Pērkona sirmajie zirgi Stāvēja sedloti galmā: Caur sedliem gaismiņa ausa, Caur iemauktiem saulīte lēca. Patrimpam kūlīšu rati, Zeltoti stiebriņi spieķos; Ar vaska dzelteniem zirgiem Ir aizjūgti Patrimpa rati. |
| 3 | Pakola melnajie zirgi Kaulainās kamanās jūgti, No ribām balzoni, slieces Un atzveltens, ilksis no stilbiem. Antrimpam zvīnaiņi zirgi, Zaļgani niedriņu rati; No skaistiem gliemežu vākiem Lokanais sēdeklis taisīts. |
| 4 | Līgo un Puškaitis abi Sēdēja ziedaiņos ratos; Ar ātriem spārnotiem zirgiem Tie laidās caur varvīksnes vārtiem. Dievu un Pērkona dēli Pagalmā ieradās jāšus; Tiem bija zeltoti sedli Un iemaukti dimanta kalti. |
| 5 | Austra un Laima, un Tikla, Daiļajās Saulītes meitas Ar rožu vizuļu ratiem Un spīdošiem kumeļiem brauca. Daiļajās Saulītes meitas Turēja zeltotus grožus; Pār viņu celiņiem bira Gan vizuļi sudraba, zelta! |
| 6 | Likteņtēvs mūžīgais, sirmais Sēdēja dimanta klonā; Pa labo Pērkons un Patrimps, Pa kreisajo Pakols un Antrimps, Tālāki Puškaitis, Līgo, Dievu un Pērkona dēli; Tad Austra, Laima un Tikla, Un daiļajās Saulītes meitas; |
| 7 | Tad vēl pulks mazāko dievu Ieņēma sapulcē vietas, Jo visi labajie gari Še varēja klausīties sanākt. Likteņtēvs mūžīgais, sirmais Pacēlās sēdeklī savā Un vārdos tumšajos pauda Viņš sapulcei lēmumu šādu: |
| 8 | "Aizmūžā notika brīnums! Dzemdēja jaunava Gaisma, Un varens dieva dēls nāca Virs pasaules noliktā laikā! Mācīja vareni, jauki Cilvēkiem dievību atzīt Un pašiem tikumos augstos Kā dievībai līdzīgiem dzīvot. |
| 9 | Ļaunajie turējās pretim, Pēdīgi nokāva viņu; Bet pekle nespēja turēt Pie sevim to tumšajā varā: Varenais cēlās no nāves, Uzbrauca godībā augšām! Tā vārds gan zināms jums visiem, To pasaulē nosauca - Kristus. |
| 10 | Drīzumā mācības labās Pieņēma pasaules tautas; Tik žēl, ka cilvēki paši Tās grozīja ļaunīgā prātā. Nolemts ir Baltijā arī Kristīgo ticību ievest, Bet dieviem atļauts ir locīt Pēc iegribas cilvēku prātu!" |
| 11 | Pērkons nu pacēlās, teikdams: "Likteņa lēmumam nākas Ir dieviem padoties pašiem; Bet apsolos tomēr pie sevim Apsargāt latviešu tautu. Mācības atvēlu labas. Nav Kristus mācība jauna, Iz austruma pamati viņai. |
| 12 | Ticības nesējiem šeitan Nolūki citādi priekšā: Tie gribēs Baltijas zemi Sev iekarot, kalpināt tautu. Centieniem šādiem es būšu Pretim un tādēļ, tik tiešām Kā es tos akmeņus šķeļu Un stiprākos ozolus spārdu, |
| 13 | Agri vai vēlākā laikā Zibiņiem satriekšu visus, Kas manu latviešu tautu Še kalpināt, nospaidīt dzīsies! Vasarā, Ziedonim nākot, Auglīgu lietiņu došu, Pa dienām tīrīšu gaisu Un naksniņā uguni šķilšu; |
| 14 | Vienumēr tuvumā būšu Dabā es latviešu tautai; Tā dzirdēs Pērkona balsi Un nezaudēs Pērkona vārdu! Vēlēju arī jums citiem Darīt šai priekšzīmei pakaļ Ik katram savējā vietā Un savējā noliktā kārtā!" |
| 15 | Patrimps nu pacēlies teica: "Baltija maizītes zeme, Bet zelta briedušas vārpas Tik vienīgi latviešiem došu; Latvieši Baltijas druvās Bagātus pļāvumus savāks, Bet svešajo arkli un griezes Gan celmaiņos līdumos lūzīs!" |
| 16 | Antrimps tad sacīja tālāk: "Baltijas Baltajā jūrā, Kur plosās Ziemeļa vēji Un viruļo paslēptas radzes, Svešajo naidnieku kuģus Dragāšu Baltajā jūrā, Līdz reizi Baltijas karogs Ies, plivinās pasaules jūrās!" |
| 17 | Vēlāku Pakols tad teica: "Peklē būs svešajiem vieta, Bet latvju varoņu gari Jo projām pa Baltiju lidos, Ziemeļa blāzmā un baigos Kaudamies, svešajos baidīs, Bet, Veļos nākdami, svētīs Tie latviešu īstajos dēlus!" |
| 18 | Kad šādā kārtībā visi Pērkonam solīj'šies bija, Tad Līgo pacēlās beidzot Un sapulcē runāja šādi: "Skaitos gan īsti pie dieviem Mazākiem latviešu tautā, Bet Likten's nolēmis manim Pie tautības mīļāko vietu: |
| 19 | Uzturēt dziesmības garu Tautiešiem visādos laikos Un locīt, jūsmināt sirdis Caur sērām un priecīgām dziesmām. Līgo vārds nezudīs arī Mūžīgi tautiešu mutē, Ja vecā dievība šeitan Ar citādi aizmirsta tiktu, |
| 20 | Tad tautas dailīgās dziesmās Tiksiet jūs slavēti visi, Tu, Pērkon, Laimiņa, Tikla Un dievdēli, Saulītes meitas. Šie vārdi, vareni dziesmās; Vēlāki modinās tautu No jauna gaismotā garā, No jauna iet brīvības karā!" |
| 21 | Sapulce gāja uz beigām, Dievi jau gribēja šķirties, Kad Staburadzīte nāca Un pēdīgi prasīja runāt; Sacīja: "Nāku no mājām; Nesdama dieviem par vēsti, Kas šonakt gadījās manim Pie atvara vecajiem vārtiem: |
| 22 | Sēdēju, vērpdama miglu, Naktī uz Stabraga klintes; Jau spole pietinās pilna Un gaiļu laiks nebija tālu, Te redzu lidojot gaisā Jājošas raganas divas; Uz līkiem ozola bluķiem Tās laidās pār Daugavu pāri. |
| 23 | Piepeši nometa viņas Atvarā jājamo bluķi; Uz otra sēdušās abas, Tās aizskrēja ātrumā projām. Gribēju palūkot, zināt, Kādēļ gan viņas tā dara, Es laidos atvarā iekšā Un ievilku bluķi pie sevis. |
| 24 | Bet kā es brīnījos, redzot Caurajā viducī bluķī It skaistu jaunekli guļot, Kurš apreibis, apģībis bija; Izvilku jaunekli bluķim, Ienesu kristalu pilī, Tam sausas apģērbu drēbes Un ieliku gliemežu gultā. |
| 25 | Tiklīdz kā dzīvības zīmes Pirmajās manīju, nācu Tev ziņot, Pērkoni lielais, Un tālāku pavēli saņemt. Zināms, ka atvarā kritis Cilvēks par akmeni paliek: Caur šādiem akmeņiem pieaug Mūs' Staburags lielāks un lielāks. |
| 26 | Gribētu jaunekli tagad Augšām pa pilsvārtiem vadīt, Tad Likten's sasniegtu viņu - Par akmeni paliktu mūžam. Tādēļ es vēlētos viņu Paturēt vienād' pie sevis; Tas manā kristalu pilī Gan varētu laimīgi dzīvot." |
| 27 | Dzirdot šo Stabradzes vēsti, Sacīja skarbajā Tikla: "Nu Staburadzītei laikam Reiz apnicis mūžīgais mīļais, Apnicis ilgāki raudāt, Asarām slacināt klinti, - Tā vēlas cilvēku dēlu, Ko pavadīt mīlīgus brīžus." |
| 28 | Stabradze nosarka ļoti, Dzirdot, kā pārmeta Tikla. "Ne tādēļ, skarbajā Tikla, Es vēlējos jaunekli izglābt; Apstākļi šeitan, man liekas, Savādi nekā ik dienas: še dievu svētītais cīnās Pret dažādiem tumšajiem spēkiem!" |
| 29 | Laima še sacīja starpā: "Manim ir jāzina likten's, Es tādēļ redzēšu pati, Ko darīšu jaunekļa lietā." - "Sievišķi, paliekat mierā!" Uzsauca pēdīgi Pērkons. "Šis staltais jauneklis iraid Mans svētītais augstākam mērķim, - |
| 30 | Raganas atvarā meta Lāčplēsi, Lielvārda dēlu. Ka laikā jaunekli glābi, To, Stabradze, darīji labi! Pasteidzies tagadiņ mājās, Apkopi, spirdzini viņu! Tad vedi pilsvārtiem cauri, Kaut tas ar par akmeni paliek! |
| 31 | Vēlāk tu rūpēsies, Laima, Jaunekli vadīt caur likstām, Līdz kamēr lēmumu savu Tas piepildīs varoņa mūžā!" Sapulce tagad bij slēgta, Izšķīrās Baltijas dievi; Vai Likteņtēvs mūžīgais, sirmais Tos pulcēs vēl kādureiz kopā?! |
Комментарии